Reiz agri no rīta, kad pamodās pirmie putni, klaiņodams pa mežu un plūkdams zāli, Sudrabītis piegāja pavisam tuvu kādas dziļas aizas malai. Viņš labi pazina šo pusi, taču nekad ilgi šeit neuzkavējās. Šī vieta viņam nepatika. Vai nu viņu biedēja kraujās klintis, pa kurām kāpelēt neuzdrīkstētos pat visveiklākais zvērs, vai arī dobji rēcošā straume, kas traucās aizas dziļumā. Iespējams, ka vainīga bija kāda dīvaina sajūta, par kuru viņam pašam nebija nojēgas.
Visi meža iemītnieki apgāja šo aizu ar līkumu.
Tā kā arī stirnāži ar savām draudzenēm nemēdza iegriezties šai attālajā nostūrī, tad meža norās šeit bija bagātīgi klāts galds. Nekur citur visā mežā nebija tik saldu ziedu un sulīgas zāles kā šais vientuļajās norās.
Sudrabītis nesteidzīgi plūca zaļo zāli, virzīdamies gar pašu kraujas malu.
Laiku pa laikam viņš apstājās.
Laiku pa laikam viņš ielūkojās aizas dziļumā, kur šalkoja upe, atspoguļodama pēdējās zvaigznes, kas dzisa dzidrajās debesīs.
Par kalniem slīdēja ēnas, aizvien skaļāk skanēja putnu vite- rošana.
Te pēkšņi klajumiņā kā rūsgans rēgs ielavījās vilks — viens no septiņiem drosminiekiem. Brāļu kopā ar viņu nebija. Acīm redzot, viņš jau sen klaiņoja pa mežu viens pats Varbūt bija saķildojies ar brāļiem vai arī tāpat vien sagudrojis pastaigāties vienatnē. Starp citu, mūsu draugam tas bija gluži vienalga.
Sudrabītis pamanīja vilku brīdī, kad bēgt bija par vēlu un, galvenais, nebija kur bēgt. Viņam atlika tikai viens — mesties vilkam virsū. Bet tas nozīmēja brīvprātīgi mesties nāves apkampienos.
Pēkšņi vilks apstājās. Iespējams, ka viņu kas bija pārsteidzis. Iespējams, ka viņš bija gatavojies lēcienam. Tā viņi stāvēja, ieurbušies skatieniem viens otrā, itin kā mērodamies spēkiem. Taču viņu spēki bija acīm redzami nevienādi. Upuris bija izraudzīts. Sudrabītis bija bezspēcīgs salīdzinājumā ar jauno, stipro vilku, kas bija pazīstams ar savu nežēlību. Kāds liktenis gaidīja mūsu varoni ar sudraboto spalvu, kurš bija iespiests starp bezdibeni un asinskāro zvēru?
«Tās ir beigas. Nāve,» prātā pazibēja doma.
Taču notika tas, ko Sudrabītis nekādi nebija gaidījis.
Kalnos kaut kas tāds notiek labi ja reizi simt gados, bet, iespējams, vēl nekad nav noticis. Šai zibeņātrajā cīniņā krita vilks — rūdīts plēsoņa un lopu bende.
Nogaidījis vēl mirkli un nospriedis, ka viņa skatiens jau paguvis atstāt savu maģisko iespaidu, vilks ar uzvarošu rēcienu bruka virsū stirnāzim. Viņš gribēja ar vienu lēcienu sasniegt savu upuri un iecirst tā ķermenī briesmīgos ilkņus. Taču Sudrabītis, kas līdz tam bija stāvējis pagalam apjucis, ar negaidītu sparu metās vilkam pretim. Viņš izslēja uz priekšu savu vienīgo ieroci. Ragus. Tēraudcietus un asus ragus. Un, iekāms vilka žokļi paguva iecirsties stirnāzim skaustā, kalnus satricināja šaušalīgs brēciens. Uztvēris vilku uz ragiem, Sudrabītis ar spēcīgu rāvienu iemeta plēsoņu bezdibenī. No turienes, no aizas dziļumiem, atskanēja dobjas zvēra gaudas. Vilks lidoja lejup, ķerdamies aiz asajām klinšu radzēm, raudams sev līdz akmeņu gāzmas, bet aizas dibenā
viņu sagaidīja stindzinošā straume, kas trakā ātrumā traucās pāri akmeņiem. Tūdaļ straume satvers savu upuri un aiznesīs sazin kur. Varbūt ieraus kādā velnišķīgā atvarā. Vai aiznesīs uz ieleju, kur plūst plata upe. Starp citu, meža iemītnieki tā arī nekad neuzzināja, kur straume vilku bija aiznesusi. Toties viņi visi ar prieku uzņēma ziņu, ka torīt gājis bojā viens no septiņiem ienīstajiem plēsoņām. Cik līksma gan bija visa meža saime!
Bet Sudrabītis vēl labu brīdi nekustīgi stāvēja bezdibeņa malā, nespēdams noticēt brīnišķīgajam sapnim. Viņam vēl aizvien likās, ka briesmīgais plēsoņa izlēks no bezdibeņa un atkal metīsies viņam virsū.
Tad, izdzirdis vilka atvadu rēcienu, kas izgaisa aizā, Sudrabītis attapās un, nodrebējis pie visām miesām, drāza, ko kājas nes, tālāk no šās nolādētās vietas.
Tas bija vienīgais, ko viņš vēl spēja darīt.
Sudrabītis skrēja tik ilgi, kamēr aiz noguruma vairs nejaudāja, un tikai tad, apstājies uz mirkli meža biezoknī, viņš galīgi pārliecinājās par to, ka baismā aiza ar vilka gaudām palikusi tālu aiz muguras, ka bezdibenis uz visiem laikiem aprijis vienu no viņa niknākajiem ienaidniekiem, kurš vairs nekad nesiros šejienes mežos, iedvesdams šausmas visiem tā iemītniekiem.
Laime arī šoreiz nebija Sudrabīti pievīlusi.
Mūsu jaunais draugs bija īsts laimes luteklis.
Viņš atlaidās zālē un tūdaļ iemiga trauslā un tramīgā miegā.
Miegā Sudrabītis dzirdēja vilku gaudas. Viņš pamodās, taču visapkārt valdīja klusums. Pēc tam Sudrabītis sapņoja, ka viņam pakaļ dzenas vilki, vesels simts, bet, iespējams, arī vairāk; simts vilku ar atplestām rīklēm un asinīm pielijušām acīm. Vilki jau ir pavisam tuvu, bet viņam nav spēka skriet un nav arī vairs kur skriet. Un Sudrabītis svaidījās miegā, tas arī nebija nekāds brīnums pēc šārīta notikumiem.
Kamēr Sudrabītis gulēja, vēsts par viņa jauno uzvaru zibens ātrumā aplidoja kalnus, un šis varoņdarbs aizēnoja visu citu varoņu slavu.
Četrkājainie vēstneši traucās uz visām meža malām, un drīz vien visi zvēri uzzināja par to, kas bija noticis drūmās aizas malā. Ne velti mēdz sacīt, ka mežā nevar saglabāt noslēpumus. Lai gan neviens, šķiet, nebija redzējis Sudrabīša acumirklīgo cīniņu ar vilku un nebija dzirdējis vilka pirmsnāves gaudas.
Tā Sudrabītis atkal pavairoja savu dzimto kalnu slavu.
Līdz tam laikam viņa cilts zināja daudz skumju stāstu, kuru varoņi bija gājuši bojā nevienlīdzīgā cīniņā ar vilkiem. Stirnas allaž bija upuri, bet vilki — nežēlīgi vajātāji. Tagad stirnas varēja lepoties ar gluži citādu varoņstāstu. Tam vajadzēja uz mūžiem saglabāties zvēru tautas atmiņā kā spilgtam apliecinājumam, ka arī mežā nav neuzvaramo.
Viens no septiņiem brāļiem bija gājis bojā, taču seši vēl aizvien bija dzīvi.
Nav zināms, no kā viņi uzzināja par brāļa bojā eju, toties visi redzēja, kā seši brāļi šaudījās pa mežu un šaušalīgi gaudoja; tik drausmas gaudas līdz šim mežā vēl nebija dzirdētas.
Un simtiem sīku zvēriņu, izdzirduši šīs gaudas, drebēja aiz bailēm, ierāvušies savās alās un arī tur nejuzdamies drošībā. Šķita, ka vilki bargi brīdina meža iemītniekus:
«Atcerieties mūs! Mēs esam šeit! Mēs esam dzīvi!»
Pēc brāļa bojā ejas vilki devās sirojumos, vairāk atriebības nekā izsalkuma skubināti. Ar īpašu negantību viņi bendēja stirnas. Iespējams, ka viņi dzina pēdas Sudrabītim. Varbūt viņu negantuma cēlonis bija ļauni vēji? Daudzi gluži nopietni apgalvoja, ka vilki nolīguši spiegus. Spiegi klimstot pa mežu, apošņājot noras un krūmus, meklēdami Sudrabīti, izlodājot necaurejamus meža biezokņus. Atraduši stirnāzi, spiegi drāžoties ar ziņojumu pie vilkiem, un tie tūdaļ metoties pa svaigām pēdām un, protams, jau sen būtu Sudrabīti panākuši un saplosījuši gabalos, ja viņam nebūtu uzticamu draugu, ja viss mežs nenostātos jaunā varoņa pusē. Ikreiz, kad vilki sāka dzīt pēdas, draugi paguva Sudrabīti brīdināt.
Tie modināja viņu nakts vidū.
Tie sargāja viņa miegu.
Un vilki allaž ieradās par vēlu.
Nežēlīgā vajāšana notika katru dienu un katru nakti, pārsteigdama ar savu neatlaidību tuvos un tālos kalnus. Sudrabīša neredzamie draugi uzvedināja vilkus uz nepareizām pēdām. Viņi trenkāja tos pa kraujām, kur ne tikai Sudrabītis, bet, iespējams, arī neviens no viņa ciltsbrāļiem nebija staigājis.
Šai spēku pārbaudē piedalījās viss mežs.
Itin nevienu tā neatstāja vienaldzīgu.
Tā pagāja vasara. Tad kādā jaukā dienā viss negaidīti pārmainījās.