Mežā izcēlās ugunsgrēks.
Šās nelaimes cēlonis, kā parasti tas mežā notiek, tā arī palika neizzināts.
Iespējams, ka pie visa vainīgi gani, kas sakūruši ugunskuru un promejot aizmirsuši to nodzēst, iespējams, ka to izdarījis nejaušs ceļinieks. Iespējams, ka iemesls meklējams gluži citur. Droši varēja apgalvot tikai to, ka mežs bija aizdedzies, un tas izraisīja mežā neiedomājamu paniku.
Iespējams, ka vislielākā vaininiece šoreiz bija karstā vasara.
Un nežēlīgā saule, kas izkaltēja zemi, un skaidrās debesis un karstie vēji.
Izsīka avoti, kādreiz ūdeņiem bagātie strauti vairs tikai kā šaura urdziņa locījās pa akmeņaino gultni, bet lielā upe kļuva tik sekla, ka ūdens vairs tikko pārklāja dibenu.
Sajutuši sausumu, meža iemītnieki kļuva nemierīgi.
Bez ūdens nav dzīvības.
Bez ūdens nav līksmes.
Bez ūdens neskan dziesmas.
Un atkal, kā tas jau daudzreiz bija noticis, kalnos sākās cīņa par ūdeni. Pa tikko saskatāmām un pilnīgi nesaskatāmām taciņām, staigātām un nestaigātām stigām, līzdami cauri garai zālei, cauri krūmiem, pāri akmens nogruvumiem, pāri nokalnēm un ielejām, uz dzeršanas vietām plūda nebeidzamas zvēru un zvēriņu virtenes. Pie dzeršanas vietām norisa izmisīga cīņa ar dienām ilgu aplenkšanu, ar asiņainām kaujām un daudziem upuriem: ūdens bija tik maz, ka aizkļūt līdz tam un dzesēt slāpes varēja tikai visspēcīgākie. Taču arī uzvarētāji vai ik brīdi nomainīja cits citu: tiklīdz viens paguva izlauzties līdz ūdenim, tūdaļ parādījās jauni izslāpušie un aizdzina iekarotāju.
Slāpes mocīja visus.
Zāle izkalta.
Novīta lapas.
Versmainajā gaisā nebija ne lāsītes valguma.
Ne dienu, ne nakti mežā un meža klajumos nenoklusa lūdzoši vaidi:
— Ūdeni! Ūdeni!
Bet saule svelmēja un dedzināja.
Karstums ar katru dienu kļuva aizvien nepanesamāks.
Nebija ar ko elpot.
Taču visbriesmīgākais vēl bija priekšā.
Šai sausajā gadā, kad visu vasaru nenolija neviena lietus lāse, mežam uzbruka briesmīga nelaime.
Mežā izcēlās ugunsgrēks.
Liesmas alkatīgi apņēma aizvien jaunus un jaunus plašumus.
Liesmas kā viļņojoša straume plūda pa zemi.
Liesmas šāvās pret debesīm, itin kā grasīdamās arī tās sadedzināt līdz pašām dzīlēm.
Liesmas bezbailīgi rāpās līdz pašām milzum garo egļu un priežu galotnēm, tās pārmetās pāri norām un pļavām. Kā sarkanas čūskas, kas nepazīst nekādus šķēršļus, tās locījās caur garo zāļu biežņu. Pa pēdām ugunij sekoja dūmi — biezi, smacējoši dūmi kā necaurredzams plīvurs ietina apkārtni, debesis un sauli.
Šausmu pārņemtie meža iemītnieki panikā bēga no uguns.
Bēga lielie un mazie zvēri, spārnainie un bezspārnainie, un kopā ar viņiem bēga pazemes iemītnieki, kurus uguns bija izsvē- pējusi no alām. Uguns un dūmi iespiedās katrā spraudziņā. Simtgadīgie koku milzeņi pārvērtās oglēs un pelnos, bet akmeņi plaisāja aiz karstuma.
No liesmu apņemtajiem kokiem un krūmiem bariem pacēlās
ugunīgi putni. Nelaimīgie šaudījās virs meža līdzīgi dzīvām lāpām. Gaisu satricināja degošo putnu pirmsnāves ķērcieni. Veseli bari degošu putnu izspurdza no brikšņiem, taču viņu ugunīgais lidojums nebija ilgs: gaisā, šķiet, uzliesmoja brīnumainas bengāliskās ugunis un tūdaļ apdzisa.
Bezspārnainajiem meža iemītniekiem klājās vēl ļaunāk — viņi nevarēja pacelties augstu padebešos, kur viņus nesasniegtu rēcošās uguns sarkanās mēles.
Bezspārnainie meklēja glābiņu bēgšanā.
Bezspārnainie izmisīgi joņoja pa mežu.
Taču nežēlīgais uguns pūķis panāca viņus skrējienā, aizšķērsoja viņiem ceļu, un zvēri šausmās metās atpakaļ, veltīgi cerēdami izlauzties no uguns loka.
Tas izdevās tikai nedaudziem.
Nesaudzīgais uguns loks savilkās ap bēgļiem aizvien ciešāk.
Zvēri saspiedās baros klajumos un smalcēs, vietās, kur uguns viņus neaizsniegtu. Vietās, kur viņi varētu justies drošībā. Taču šādu drošu vietu mežā bija gaužām maz. Līdzīgi karaspēkam, kas saņem ienaidnieku dzelžainās spīlēs, briesmīgais uguns vāls virzījās uz priekšu, ceļā iznīcinādams un pārvērzdams pelnos visu dzīvo.
Gadījās, ka, ugunsgrēka pārsteigti, vienā barā saspiedās niknākie ienaidnieki, tāpēc ka lāči un vilki, lapsas un zaķi, lūši un vāveres, stirnas un mežacūkas, vājie un spēcīgie — visi vienlīdz baidījās no uguns. Nav grūti iztēloties, kāda neiedomājama sabiedrība reizēm sapulcējās liesmu ielenktā norā.
Zvēri asiņainā cīniņā izbrīvēja sev vietu, mazu zemes gabaliņu.
Nebeidzami vaidi un rēcieni tais dienās plosīja kalnus.
Visā savā pastāvēšanas laikā kalni neatminējās neko tamlīdzīgu.
Nekad niecīgā zemes stūrītī nebija saspiedušies kopā tik daudz līdz nāvei pārbiedētu zvēru. Aptvēris, ka glābiņa vairs nav, raibais zvēru bars, aiz šausmām zaudējis prātu, metās cauri pelnu un dūmu priekškaram, lai pārrautu uguns loku. Daudzi atrada tur savu galu. Gadījās, ka neizglābās neviens.
Liesmas aprija savus upurus ar uzvarošu rēkoņu.
Uguns lauks pletās plašumā, liesmas varēja apturēt vienīgi ūdens.
Mežam tās bija patiesi traģiskas dienas.
Un itin visiem, kas tajā mājoja.
Par laimi, mūsu Sudrabītim atšķirībā no daudziem simtiem viņa ciltsbrāļu, atšķirībā no simtiem citu meža iemītnieku izdevās izkļūt no uguns sveikam un veselam.
Kādā veidā? Viņš pats to lāgā nezināja.
Glābiņš tais dienās bija atkarīgs gandrīz vienīgi no kāju ātruma, un Sudrabītis skrēja, viņš skrēja uz labu laimi, skrēja ar pēdējiem spēkiem, vienas vienīgas vēlēšanās dzīts — aiztikt pēc iespējas tālāk no uguns.
Taču nesaudzīgās liesmas aizšķērsoja bēglim ceļu, un Sudrabītis tad metās atpakaļ un, pārliecinājies, ka ceļš ir brīvs, atkal auļoja, kamēr kājas viņu nesa.
Ja Sudrabītis kaut reiz iekļūtu uguns lokā, viņa liktenis būtu izlemts. Taču viņam laimējās. Ne jau velti Sudrabīti dēvēja par laimes lutekli. Viņš izturēja līdz brīdim, kad ugunsgrēku nodzēsa nesamierināmais uguns ienaidnieks — ūdens.
Pār kalniem negaidīti savilkās svina pelēki mākoņi, un sāka gāzt lietus.
Plaiksnījās zibeņi. Granda pērkons.
Lietus gāza kā no spaiņa, itin kā nozvērējies nemitēties līdz tam
brīdim, kamēr ugunsgrēks nebūs aizrijies ar ūdeni. Lietus lija vairākas dienas un naktis no vietas. No plašajām meža krāsmatām pret debesīm vairs necēlās uguns, bet vijās dūmu stabi.
Ilgi cīnījās uguns un ūdens.
Beigu beigās ūdens guva pārsvaru.
Kā baisms atgādinājums par neseno ugunsgrēku mežā palika izdegas, kas bija līdzīgas melnām brūcēm.
Ugunsgrēks iznīcināja veselus meža masīvus, līdz nepazīšanai pārmainīdams apkārtni. Taču nāves draudi jau bija aiz muguras, un zvēri vairs nepievērsa tam nekādas uzmanības. Atlicis vēl bija pietiekami daudz meža, lai visi dzīvnieki — no vismazākā līdz vislielākajam — varētu tajā brīvi iekārtoties. Atrast sev pārtiku un ērtu mājokli.
Lietus vēl nebija mitējies, kad mežs jau atdzīvojās, un zvēri aizmirsa par neseno ugunsgrēku, kā līdz tam bija aizmirsuši daudzās nedienas, kas tiem bija jāpārcieš..
Ari Sudrabītis ātri aizmirsa ugunsgrēku.
Lai gan daudzas viņa iemīļotās noras uguns bija iznīcinājusi, viņš uzgāja citas, kur bija tikpat sulīga zāle un patīkama sabiedrība. Pamestā cietokšņa apkaimi ugunsgrēks tikpat kā nebija skāris. Sudrabītis uzmeklēja veco mājvietu vīnogulāju biežņā un iegriezās tur aizvien biežāk.
Kad viņš pirmoreiz pēc ugunsgrēka ieradās savā mājoklī, viņu laipni sagaidīja vecā draudzene pūce. Un Sudrabīti pārņēma klusa svētlaime, kādu viņš allaž izjuta, atgriezdamies dzimtajās vietās. Cik labi, ka uguns bija saudzējusi gan cietoksni, gan tuvējo mežu un visu šo ziedošo stūrīti! Un Sudrabītis saprata, ka viņam apnicis
klimst pa mežiem. Nekur viņam neklājās tik labi kā šeit. Un viņš apmetās savā vecajā mājvietā. Kaimiņos dzīvoja viņa bērnības draugi — viņš redzēja tos paslēpušos kokos, zālē, cietokšņa mūros. Tāpat kā agrāk, viņi rūpējās par Sudrabīša mieru. Tāpat kā agrāk, viņi neaizdarīja acu, sargādami viņa miegu.
— Piesargies! Piesargies! — briesmu gadījumā kliedza pūce, skaļi sizdama spārnus.
— Piesargies! — viņas kliedzienu uztvēra simtiem citu balsu.
Pēc ugunsgrēka mežā bija iestājies apbrīnojams miers un klusums un ilgu laiku nenotika itin nekādi starpgadījumi. Mežs atveseļojās gluži kā slimnieks, bet pa pasauli izklīdušie iemītnieki pamazām saradās vecajās mājvietās.
Vienīgi vilki bija nozuduši.
Gluži kā akā iekrituši.
Vai viņi vēl dzīvi?
Un meža sīkaļas, kurus plēsoņu šaušalīgās gaudas bija dzinušas dziļāk pazemes alās, tagad nodevās rožainiem sapņiem par to, ka seši brāļi uz visiem laikiem pazuduši dūmos un ugunī.
Tas bija tik ticami.
Simtiem godīgu un miermīlīgu meža iemītnieku tieši tādā veidā bija atraduši galu.
Liktos pat gaužām dīvaini, ja liesmas būtu saudzējušas ļaunos plēsoņas.
Tad vēl uzradās apšaubāmi aculiecinieki, kas daudzināja vienā gabalā:
— Vilki pagalam! Vilki pagalam!
Viņi stāstīja visiem, ka vilki sadeguši uguns apņemtā biezoknī, cauri kuram viņi lauzušies, izmisīgi mēģinādami izkļūt no uguns gūsta.
— Vilki pagalam! — kalnos izplatījās priecīgā vēsts.
Un meža saime atvieglota nopūtās.
Bet Sudrabīti šī vēsts iepriecināja vairāk par visiem.
Atbrīvojies no negantajiem ienaidniekiem, Sudrabītis ar jaunu spēku izjuta bezrūpīgās dzīves jaukumu, kad viņu diendienā netrenkā un ausīs viņam neskan saniknoto plēsoņu gaudošana. Pēc ugunsgrēka šausmām un visiem citiem uztraukumiem viņš.
beidzot varēja baudīt mierīgu dzīvi vecajā mājoklī blakus pussagruvušā cietokšņa mūriem.
Taču mūsu drauga prieks bija priekšlaicīgs. Vilki pēkšņi uzradās ne saukti, ne aicināti. Viņi pavēstīja savu atnākšanu ar draudīgu gaudošanu, kas lika nodrebēt kalniem. Un Sudrabītim ari.