Sākumā vilki Sudrabīti nevajāja. Neviens nezināja, kas viņiem padomā, — varbūt ugunsgrēks bijis plēsoņām par mācību un viņi nolēmuši likt jauno stirnāzi mierā. Lāgu lāgiem viņi iebruka mežā kā asinskāru sirotāju bars un atkal nozuda uz ilgāku laiku.
Pienāca rudens.
Lēni nolidinājās zemē pirmā dzeltenā lapa.
Meža bumbieri un āboli nokrita pirmo salnu skartajā zālē. Pēc tam lazdas nobirdināja dzeltenbrūnus riekstus. Čaklie un gādīgie meža zvēriņi, gatavodamies garajai ziemai un salam, cītīgi vāca pārtikas krājumus.
Vissaimnieciskākās, kā vienmēr, bija jautrās vāveres.
Vāveres rosījās, nepazīdamas noguruma. Tās naski lodāja pa kokiem, stiepdamas uz savu mitekli kārtējo guvumu. Gan riekstus, gan čiekurus. Vārdu sakot, visu, kas gadījās ceļā. Lai tikai vairāk ēdamā būtu slēptuvītē — kaut kur dobumā vai aliņā zem koka saknēm.
Staip citu, pie darba ķērās ne tikai vāveres — sarosījās īdzīgie āpši un kustīgās peles, sarosījās veselas zvēriņu armijas. Vērīgs novērotājs tais dienās būtu saskatījis patiesi apbrīnojamu ainu. Kalni, šķiet, steidzīgi gatavojās aizsardzībai, ilgam karam. Karš.
Patiesi, vai tad ziema nebija pieteikusi viņiem karu? Protams. Visīstāko karu. Un, gatavodamies atsist ziemas pirmo uzbrukumu un izturēt aplenkumu, kas, iespējams, nebeigsies ilgus mēnešus, zvēri sakārtoja savas mītnes kaujas gatavībā.
Rieksti togad bija auguši brīnum raženi. Un tā bija droša pazīme, ka ziema solās būt gara un barga.
Meža iemītniekiem to sacīja nekļūdīgais instinkts.
Vienīgi mūsu Sudrabītis, tuvojoties bargajai ziemai, pagaidām neizjūta nekādas bailes. Viņš piederēja pie cilts, kura negatavoja ziemai nekādus krājumus. Sudrabītis bezrūpīgi baudīja silto sauli un jutās toruden tik spēcīgs kā nekad.
Taču vilki, viņa niknākie ienaidnieki, neizgāja viņam no prāta. Sudrabītis zināja, ka tie viņam seko un viņiem vēl būs jāsastopas, lai arī nevarēja paredzēt, ar ko šī sastapšanās beigsies.
Mūsu draugs nebija kļūdījies.
# Reiz rīta agrumā vilki pārsteidza Sudrabīti meža norā, kas tinās rīta miglā.
Tad sākās skrējiens, kādu mežs savu mūžu nebija pieredzējis.
Sudrabītis joņoja pa priekšu.
Viņam pakaļ dzinās vilki, apņēmušies par katru cenu panākt savu upuri, lai arī būtu jāizskrien visas pasaules pļavas un visi pasaules meži.
Trakais skrējiens bija sācies.
Tā bija divkauja uz nāvi, un Sudrabītis to ļoti labi zināja.
Un ne tikai viņš vien. To saprata visi, kas redzēja vilkus zoga- mies uz meža noru, to saprata visi, kas dzirdēja viņu baismo gaudošanu.
Nedz biezie krūmi, nedz migla vairs nevarēja paslēpt Sudrabīti no vilkiem.
Pat visuzticamākie draugi nespēja viņam palīdzēt. Sudrabīti varēja glābt vienīgi viņa ātrās kājas un attapīgais prāts.
Taču arī vilki bija pietiekami spēcīgi un ātri skrējēji, un piemānīt viņus nebija nemaz tik viegli. Turklāt Sudrabītis bija viens, bet vilki bija seši. Seši atriebības alku pārņemti vilki.
Sudrabītis tomēr nezaudēja cerības izglābties un vispirms mēģināja saviem sekotājiem sajaukt pēdas.
Viņš lēca pāri strautiem un gravām, slēpās aiz miglas vāliem,
kuri vēlās pāri kalniem. Viss veltīgi. Vilki ātri uzgāja pēdas un turpināja pakaļdzīšanos.
Brīžam Sudrabītim šķita, ka viņš ticis vaļā no vilkiem. Un Sudrabītis kļuva žirgtāks un priecīgāks. Taču tikai uz īsu brīdi. Neredzamos vajātājus nodeva viņu smaka, tikko dzirdama gaudošana un lapu čabēšana.
Sudrabītis labi pazina dzimtos kalnus.
Neviens no viņa biedriem nezināja tik daudz noru, stigu un slepenu nostūru.
Kur gan viņš nebija aizklīdis!
Kādas vietas izstaigājis!
Iespējams, ka tieši tāpēc Sudrabītis nolēma meklēt glābiņu pašā kalna virsotnē, kur allaž drūzmējas mākoņi un gaudo vēji. Vai arī aiz kalnu grēdas, kur vilki vēl nav bijuši.
Sudrabītis drāzās augšup pa stāvām nogāzēm, traucās kā bulta pāri ielejām, paļaudamies vienīgi uz savu kāju izturibu.
Jau sen bija iestājusies diena, bet vajāšana vēl gāja pilnā sparā.
Saule tikai brīžam pavērās cauri miglas vāliem — un tikai tāpēc, lai pārliecinātos, Iras notiek kalnos, un atkal nozustu.
Sudrabītim jau vairākkārt bija šķitis, ka ilgāk viņš neizturēs un nogāzīsies zemē. Un nepiecelsies vairs. Uz mirkli apstājies, lai atvilktu elpu un ieklausītos, viņš juta, cik neatvairāmi viņu pievelk zeme, cik ļoti viņam gribas atlaisties zālē. Kaut tikai uz brītiņu! Taču asinskārie vajātāji atkal atgādināja par sevi. Un Sudrabītis, saņēmis pēdējos spēkus, traucās augšup kalnā.
Pēkšņi viņš izrāvās no miglas auta. Viņš atradās pašā kalna virsotnē. Visapkārt saules spožumā staroja skaidra diena, ko neapēnoja neviens mākonītis, neviena miglas strēmele.
Un pēkšņi notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis.
Kalnus satricināja neiedomājama dārdoņa. Notrīcēja koki, sadrebēja akmeņi, un dziļi pazemē kaut kas valstījās, mutuļoja un rībēja aizvien varenāk. Tā vien likās — no šās dārdoņas sagrūs kalni un tos aprīs drūmās pazemes dzīles. Aprīs uz visiem laikiem. Bet melnais iegruvums, kas pavērās zem tiem, ar laiku pieplūdis ar ūdeni, un radīsies jauns ezers, bet, iespējams, vesela jūra. Taču tā tikai šķita.
Kalni joprojām stāvēja kā stāvējuši.
Baismā dunoņa apklusa tikpat negaidīti, kā bija sākusies. Toties uzblīdusi kalna virsotne pēkšņi it kā pārplīsa un sāka strauji sadalīties, pavērdama bezdibenīgu aizu. Šī aiza atdalīja Sudrabīti no vilkiem, kuri palika taipus pēkšņi radušās plaisas. Vilki apstājās kā zemē iemieti. Bezdibeni, kas bija pavēries viņu priekšā, nevarēja nedz pāriet, nedz apiet.
Vilki gaudoja aiz trakām dusmām.
Bezspēcīgā naidā viņi grieza zobus. Vilku degošās acis meta zibeņus. Taču plēsoņas nevarēja nogalināt savu upuri, kas viņu acu priekšā nozuda mežā. Sen iecerētais un gandrīz iegūtais medījums bija izslīdējis no vilku ķetnām brīdī, kad tam, likās, vairs nebija glābiņa.
Sudrabītis vēl nezināja, ka viņam neviens vairs pakaļ nedzenas. Viņš tik tikko skrēja. Spēki viņu bija galīgi atstājuši. Viņš klupa vai ik brīdi un tikai ar pūlēm uztrausās kājās.
«Beigas,» Sudrabītis nodomāja. «Tās ir beigas.»
Itin kā apstiprinādama viņa vārdus, saule debess jumā pēkšņi satumsa, un pasaulē iestājās akla tumsa.
Un atkal zem kājām nodrebēja zeme — sākumā tikko manāmi, pēc tam aizvien spēcīgāk un spēcīgāk.
Melni mākoņi aizklāja debesis un sauli.
Tas bija tik baigi. Taču viss, kas notika pēc tam, bija vēl baismīgāks. No plaisas kalna virsotnē izlauzās liesmas — ugunsstabs
uzšāvās līdz pat debesīm, gūdams aizvien draudīgākus apmērus. Necaurredzamajā tumsā, šķiet, pati zeme gāzās kaut kur melnā bezdibenī.
— Glābieties! Glābieties! — kalnus pārskanēja sauciens.
Un visi, kas vien varēja, metās glābties.
Visa dzīvā radība, neiedomājamu baiļu pārņemta, panikā kaut kur bēga. Zvēri bēga tālāk prom no briesmīgās kalna virsotnes, kas izvirda liesmas un dūmus, lai gan neviens no viņiem nezināja, no kā viņi bēg un kas notiek.
Arī Sudrabītis bēga kopā ar visiem. Tagad viņš vairs nemeklēja glābiņu no vilkiem. Viņš bēga no nezināma briesmoņa, kurš bija šausmīgāks par visas pasaules vilkiem.
Ari vilki gribēja bēgt.
Taču bija par vēlu.
Vilki šaudījās pa kalna virsotni. Viņus jau cieši apņēma uguns gredzens, un pelni, kas lauzās laukā no plaisas kopā ar uguni, bira un bira viņiem virsū kā palss, silts sniegs. Pelni apbēra kokus un zemi, un visu dzīvo. Tie apbēra arī vilkus.
Un, apbedīti zem pelnu kārtas, savu briesmīgo nāvi beidzot bija atraduši seši asinskārie plēsoņas.
Tā viņi palika stāvam kalna virsotnē, apklusuši uz mūžiem.
Vēl daudzas dienas un naktis kalna virsotnē blāvojās spožās liesmas un virs tām mutuļoja smagi mākoņi, no kuriem krita un krita palsi pelni.
Tad kādā jaukā dienā pie debesīm atkal staroja saule.
Kalnos iestājās klusums. Elles uguns atkal ievilkās zemes dzīlēs. Un paslēpās tur. Taču neviens nezināja, cik ilgi uguns tur paliks un kad atkal tai ienāks prātā uzšauties pret debesīm kā sarkanam liesmu stabam.
Tā kalnos pamodās un atkal apdzisa vulkāns. Taču tā pakājē turpinājās pilnskanīga dzīve, itin kā nekas nebūtu noticis, itin kā nebūtu bijis nedz zemestrīces, nedz vulkāna izvirduma. Vienīgi leģenda glabāja atmiņas par šo baismīgo notikumu.