Gadi sekoja cits citam. Pāri kalniem tāpat pūta vēji. Lija lietus, sniga sniegs, plosījās vētras, dārdēja pērkons. Pelnus iznēsāja vējš, aizskaloja ūdens, un pašā kalna virsotnē, kur kādreiz aizas priekšā bija apstājušies vilki, izveidojās ezers. Ezera krastā uzauga priedes, sazaļoja zāle. No pelniem atbrīvotā zeme deva dzīvību augiem un dzīvniekiem.
Bet ezera krastā, augstas klints virsotnē, vilki tā arī palika stāvam; apbērti ar pelniem, tie jau sen bija pārvērtušies par akmeni un stāvēja gluži tādi paši, kādi bija toreiz, kad viņiem aizšķērsoja ceļu ugunīgā vulkāna atvere.
Šķiet, ka viņi aizvien vēl dzenas pakaļ Sudrabītim. Šķiet, ka viņi tūdaļ metīsies dziļajā ezerā, pārpeldēs pār to un panāks Sudrabīti, lai arī viņiem vajadzētu traukties līdz pat meža malai vai, iespējams, līdz pat pasaules malai.
Akmens vilkus šausta lietus.
Ieputina sniegs.
Bet zvēri apiet vilkus ar līkumu, jo viņi nezina, ka vilki jau sen pārvērtušies par akmeni un nevienam vairs nav bīstami.
Kalna virsotnē, tāpat kā agrāk, ligzdo ērgļi.
Reizēm, uzlidojuši augstu debesīs, viņi kā akmeņi nokrīt uz vilku mugurām. Ērgļi knābā vilkus, kamēr pārliecinās, ka nav nekādas jēgas plosīt saltu akmeni. Tad, itin kā neticēdami paši
sev, atkal metas vilkiem virsū. Un viss atkārtojas no jauna. Pāri kalniem laižas putni.
Dažādi zvēri iemin mežā neskaitāmas takas, bet vilki aizvien vēl stāv nekustīgi, lai gan joprojām briesmīgi. Stāv, itin kā viņus būtu kāds nobūris.
Bet lejā, kaut kur mežā, varbūt pamestā cietokšņa piekājē, dzīvo mūsu Sudrabīša pēcteči.