Pasaulē ir kāds kalns. Kalna virsotnē neliels ezers un ezera krastā krauja klints. Uz klints nekustīgi stāv seši akmens vilki. Viņi raugās uz savu atspulgu ūdenī: gan dienu, kad pie debesīm staro saule, gan nakti, kad mirguļo zvaigznes.
Reizēm vilkus ietin mākoņi.
Reizēm apņem migla.
Skaidrā dienā, kad nav nedz mākoņu, nedz miglas, vilkus slēpj mežs.
Neviena taka neved uz šo klinti, un aizkļūt turp ir bezgala grūti. Drosminieks, kurš dotos meklēt akmens vilkus, ilgi maldī- tos pa mežu mežiem, kur mājo lāči un lūši, kur padebešos valda ērgļi, kur no katra koka, katra krūma svešinieku paslepus vēro kvēlojošas acis. Taču, kad beidzot būtu sasniegta kalna virsotne, drosminieks nenožēlotu, ka leģenda par akmens vilkiem aizvīlusi viņu šai drūmajā dižmežā. Kā balvu par drosmi un neatlaidību viņš pilnām izbaudītu brīnumaino skatu, kāds paveras no kalna augstumiem.
Tikai tādu drosminieku ir gaužām maz, un tikai retajam laimējies pārvarēt neskaitāmos šķēršļus un ezera krastā aizgrābtam izsaukties:
— Leģenda stāsta vistīrāko patiesību! Akmens vilki vēl šobaltdien stāv uz klints.
Vairums ļaužu, nejuzdami ne mazāko vēlēšanos kāpt kalnos, nesaskata leģendā par vilkiem neko citu kā vienīgi izdomu no sākuma līdz galam.
Taču daudzi domā citādi.
— Tāpēc jau tā ir leģenda, — vipi iebilst. — Galvenais, lai leģenda būtu skaista un aizraujoša. Ja arī tajā ir kāda kripatiņa izdomas — vai tas tik svarīgi?
Patiesi! Vai tas tik svarīgi?
Taču paklausīsimies labāk pašu leģendu…