Tas bija viņa pirmais pavasaris. Viņš bija vēl pavisam maziņš. Bezrūpīgs stirnas mazulītis, kas ne soli neatkāpās no mātes. Gulēja viņai blakus, rotaļājās, viņas mīļo acu uzraudzīts. Arī tais reizēs, kad viņi devās uz kalnu pļavām, kas bija klātin noklātas ziediem un mīkstu, smaržīgu zāli, viņš tipināja blakus mātei. Viņiem bija mājīgs miteklis meža vīnogulāju biezoknī, blakus veca, pamesta cietokšņa mūriem. Senos laikos šeit meža droši vien nemaz nebija. Bija vienīgi kails kalns, bet uz kalna cietoksnis, pa kura vārtiem pretim ienaidniekiem auļoja smagās bruņās tērpti vīri straujos zirgos, un neviens īsti nezina, cik daudz sīvu kauju izcīnīts veco mūru piekājē. Pēc tam šie mūri kļuva par upuri nežēlīgajiem iebrucējiem un nesaudzīgajām liesmām. Taču cietokšņa vēsturei nav tieša sakara ar mūsu stāstu, un tāpēc ilgāk pie tās mēs nepakavēsimies. Parunāsim labāk par ko citu. No kalna dzīlēm iztecēja avots. Plūzdams lejup uz ieleju kā skaļš strauts, tas pulcināja vecā cietokšņa apkaimē jo daudzus meža iemītniekus. Uz avotu un strautu gan vienatnē, gan veseliem bariem devās vilki, lai dzesētu slāpes un gūtu kādu medījumu. Uz strautu piesardzīgi lavījās viltīgās lapsas, bet vasaras tveicē, glābdamies no svelmainajiem saules stariem, strauta vēsajā ūdenī pērās putni. Šurp nāca arī tramīgās stirnas un staltie stirnāži, bet
debesu zilgmē virs kalniem no agra rīta līdz vēlam vakaram draudīgi lidinājās vanagi un ērgļi. Ak dievs, cik daudz asiņainu traģēdiju pieredzējuši šās kalnu upītes krasti! Cik daudz neaizsargātu dzīvnieku krituši par upuri plēsoņām! Taču par to zina vienīgi pats kalns. Bet kalns cieši glabā savus noslēpumus, un mums' nekad neizdosies tiem piekļūt, ja nu vienīgi mazlietiņ tajos ielūkoties. Tāpēc ļausim kalnam arī turpmāk glabāt savus noslēpumus, bet paši atgriezīsimies pie mūsu mazā varoņa.
Viņš tikai nupat bija sācis apgūt meža dzīves gudrības, un, protams, viņam nebija ne jausmas, kādus pārbaudījumus viņam gatavo dzimtie kalni.
Stirnēna māte, tāpat kā visas mātes pasaulē, ne brīdi neizlaida savu lolojumu no acīm un nelika viņam mieru ar dažnedažādiem padomiem un pamācībām:
— Neņem to mutē.
— Neēd šo mērdēkli.
— Neej pie ūdens — noslīksi.
— Uzmanies! Skaties, kur ej!
Bija pavasaris, un viss bija gluži tāpat kā katru pavasari.
Brīžam nolīst silts lietus.
Brīžam pāri kalniem aizvēdī spirgts vējiņš.
Brīžam savelkas melni mākoņi un, zemu nogūluši pār zemi,
noliec egļu galotnes — tad sākas vētra. Tās brāzmās nodreb kalns no virsotnes līdz pamatnei, un nav neviena stūrīša, kur varētu justies mierīgi un droši. Vējš nežēlīgi lauž zarus un gāž kokus. Dārd pērkons, draudīgi plaiksnī zibeņi. Un visa dzīvā radība, ko mežā pārsteigusi vētra, trīc aiz šausmām. Meža iemītnieki paslēpušies gaida, kamēr pāries draudošās briesmas, kas vienlīdz bīstamas gan asinskāram plēsoņam, gan dziedātājputniņam. Un tikai pēc tam, kad trakojošā stihija norimusi un mākoņspraugā atkal paveras saule, meža iemītnieki uzdrīkstas pabāzt laukā galvu no neskaitāmām alām, klinšu spraugām un citām paslēptuvēm, un pieklusušais kalns atkal atdzīvojas.
Par laimi, tai gadā vētras neuznāca bieži.
Daudz vairāk bija saulainu pavasara dienu, kad kalnus pieskandē jautras tērgas, bet mežu pilda reibinošas smaržas un līksme.
Stirnēns auga lielāks no dienas dienā un savā pirmajā pavasarī bija Joti laimīgs un jautrs. Un kā lai nebūtu! Māte pret viņu bija bezgala mīļa un gādāja kā mācēdama, lai viņas mazulim nekā netrūktu. Bet stirnēns vēl bija aplam liels nepraša un nevarēja atšķirt pat draugu no ienaidnieka. Viņš vēl nezināja, cik daudz briesmu viņam uzglūn uz katra soļa un kādi bargi likumi valda mežā. Par laimi, viņa māte bija ļoti gudra. Viņa pacietīgi mācīja gudrībā arī savu mazuli.
Vispirms viņam vajadzēja iemācīties savas cilts valodu — stirnu valodu. Taču ar to vēl nepietika. Viņam vajadzēja apgūt meža ierašas. Daudzbalsīgajā meža korī atšķirt pēc dzirdes četrkājainos un spārnotos iemītniekus. Nekļūdīgi pazīt spalgos putnu ķērcienus, kādi parasti atskan, tuvojoties bīstamiem un nevēlamiem viesiem. Tā stirnēns uzzināja, ka mežam ir savi sargi, — paslēpušies biezajā lapotnē, krūmos vai zālē, tie vērīgi seko visam, kas notiek apkaimē.
Pirmajās dienās, kad stirnēns vēl bija vārgs un nejaudāja atstāt savu mājokli vīnogulāju biezoknī, māte ne mirkli nerada mieru, ieklausīdamās ikvienā aizdomīgā skaņā. Piekodinājusi mazulim gulēt klusi un rātni, viņa vai ik brīdi gāja lūkoties, kas notiek tuvākajā apkārtnē, vai nezogas kāds ienaidnieks.
Reizēm viņa atgriezās nomierinājusies.
Reizēm atgriezās satraukta, un tad viņi abi, elpu aizturējuši, ilgi, ilgi gulēja, baidīdamies pakustēties, gaidīdami, kad briesmas būs garām.
Reizēm, kad ienaidnieks bija pienācis pārlieku tuvu, stirnu māte ķērās pie pēdējā izmisīgā līdzekļa. Viņa skaidri apzinājās — ja ienaidnieks atklās viņu mājvietu, viņas bezpalīdzīgajam mazulim, kas tik tikko bija iemācījies noturēties uz savām vēl nepaklausīgajām kājiņām, draudētu neglābjama bojā eja. Un viņa izšķīrās par drosmīgu soli — pati parādījās ienaidniekam un aizvilināja to iespējami tālāk no mājvietas. Riskēdama ar dzīvību, stirna uzsāka šo rotaļu ar nāvi. Un kalni kļuva par liecinieku šaušalīgai vajāšanai, kuras iznākumu neviens nevarēja paredzēt. Viss bija atkarīgs no tā, kurš būs izturīgāks un spēcīgāks — stirna vai viņas vajātāji. Visbiežāk tie bija vilki un lapsas. Reizēm lūši. Bet dažkārt klaiņojoši suņi.
Nav grūti iedomāties, ko izjuta mūsu mazulis, gaidīdams mātes atgriešanos.
Nabadziņš mira vai nost aiz bailēm. Un kā lai viņš nebaiļotos! Māte taču varēja vairs neatgriezties pie viņa. Bet varēja notikt arī kas cits. Kamēr māte bija prom, vecā cietokšņa drupās varēja uzklīst jauns ienaidnieks un aiznest neaizsargāto mazuli uz mežu. Un vēl daudz citu briesmīgu nelaimju varēja notikt ar stirnēnu,
kas bija palicis bez mātes.
Stirnēns bija aplam bailīgs. Viņu biedēja pat mazputniņa sadrebināto lapu čaboņa. Zāles švīkoņa, ko sacēla gliemezis, ķirzaka vai vabole. Stirnēnam šķita, ka viņa mājokli no visām pusēm aplenkuši asinskāri plēsoņas un visi tie grasās mesties viņam virsū. Un viņš gulēja, baidīdamies pakustēties vai pasaukt palīgā.
Viņš tikai viegli drebēja kā sausi meldri vējā.
Un klusītēm raudāja.
Tomēr viss beidzās laimīgi. Māte atgriezās pārguruši un noraizējusies. Taču, atradusi savu mīluli sveiku un veselu, viņa aizmirsa nogurumu, viņa aizmirsa visu pasauli un nodevās vienīgi savai mīlestībai.
Viņa ilgi un maigi apmīļoja savu mazuli.
Un nevarēja vien beigt viņu skūpstīt, bet stirnēns raudāja — tikai šoreiz nevis aiz bailēm, bet aiz laimes.
Ai, cik mīļa viņam māte!
Ai, cik laba viņam māte!
Stirnēns jau sen bija sapratis: ja māte ir līdzās, ar viņu nevar notikt nekas slikts, tas nemaz nav iespējams. Un nekādi viņš nevarēja aptvert, kāpēc citi zvēri neliek viņus mierā. Viņi taču itin nevienam nedara pāri. Mierīgi dzīvo savā mājīgajā miteklī un nevienu netraucē. Pie viņiem ciemos reizēm atlaižas sīki
putniņi un jautri tauriņi, tie uzsāk rotaļu ar mazuli, un arī viņam nav nekas pretī padraiskoties.
Tolaik mājoklī zem meža vīnogulājiem kopā ar stirnēnu dzīvoja arī viņa tēvs — stalts stirnāzis ar spēcīgiem un asiem ragiem. Taču savās mājās viņš izturējās kā ciemiņš un nebija diez cik laipns pret paša dēlu un viņa māti. Tēvs bieži nozuda uz ilgāku laiku — droši vien klaiņoja pa mežiem — un pārradās mājās dusmīgs un noguris. Un tūdaļ devās pie miera, neļaudams sevi traucēt un modināt. Tais retajos brīžos, kad tēvs pamodās labā garastāvoklī, mazulis steidzās pie viņa padraiskoties. Taču visas mazuļa izdarības, par kurām māte viņu apveltīja ar skūpstiem, tēvu atstāja vēsu un vienaldzīgu. Tikai retumis viņš uzmeta dēlam kādu laipnu mirkli, lai pārējā laikā nepievērstu tam nekādu uzmanību.
Viņi nodzīvoja kopā tikai neilgu laiku. Kādu dienu tēvs aizgāja un vairs nepārradās. Un stirnēns nekad neuzzināja, kur viņš nozudis. Vai nu tēvs bija aizklīdis uz tālām zemēm, vai arī viņu saplosījuši plēsīgi zvēri.
Kad mazulim kājas kļuva spēcīgākas un viņš iemācījās skraidīt un lēkāt, māte ņēma viņu līdz uz ganībām.
Viņi devās turp pievakarē, īsi pirms saulrieta, kad mežs bija kluss un pierimis.
Vai arī rītausmā, kad mežu no nakts miega pamodinājusi putnu vīterošana un simtiem citu balsu.
Tās bija viņa bērnības laimīgākās dienas! Leknajās un saulainajās kalnu pļavās stirnēns pirmo reizi iepazinās ar saviem vienaudžiem, kurus bija atvedušas līdzi mātes draudzenes. Nu varēja lēkāt un draiskuļoties, cik sirds kāro. Vienā mirklī sadraudzējušies cits ar citu — stirnēni, tāpat kā bērni visā pasaulē, pārsteidzoši ātri nodibina vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar saviem vienaudžiem —, mazuļi uzsāka līksmas rotaļas. Viņi skraidelēja loku lokiem pa plašo pļavu. Un vāļājās samtainajā un smaržīgajā zālē. Labi iztrakojušies, stirnēni varēja atpūsties, cik tīkas. Neiztika, protams, arī bez ķīviņiem. Aizvainotie mazuļi tad skrēja sūdzēties savām mātēm. Visbiežāk gan mātes nemaz nepieļāva ķīviņus un, laikus atsteigušās palīgā, izšķīra un nomierināja mazos palaidņus. Strīds tika aizmirsts, un pretējās puses šķīrās kā labi draugi.
Mierīgi plūkdamas zāli, stirnas ne mirkli neizlaida no acīm savus lolojumus. Jo arī pļavās stirnām uz katra soļa uzglūn briesmas. Nekad nevar zināt, vai cauri biezoknim nezogas asinskārs plēsoņa, vai tas nelien, pieplacis garajā zālē, vai gaisos nav uzlidojis briesmīgais ērglis un pievērsis savu skatienu neaizsargātam upurim. Tiklīdz atskanēja kāds aizdomīgs troksnis, stirnas tūdaļ sacēla trauksmi. Steidzīgi savākušas mazuļus, viņas aizveda tos atpakaļ uz mežu.
Reizēm tramīgās stirnas atkāpās uz mežu bez panikas, jo briesmas nebija tik lielas.
Taču gadījās arī tā, ka, atskanot brīdinājumam, stirnas pa galvu pa kaklu metās uz patvērumu meža biezoknī, bez žēlastības dzī- damas atpaliekošos mazuļus.
Stirnēniem nebija viegli izturēt trako skrējienu. Lai gan tas bija arī lielisks treniņš.