Lai aizbēgtu no ienaidnieka vai pārspētu to viltībā, ikvienai stirnai jāpazīst sava vajātāja raksturs un ieradumi. Mazulis to visu vēl nezināja. Viņam vēl nekad nebija gadījies sastapties ar kādu no briesmīgajiem plēsoņām, kuri lika drebēt bailēs visai viņa ciltij un ari viņa mātei.
Bieži viņš dzirdēja rejam lapsu un labi atcerējās šīs rejas, jo māte daudzkārt lika dēlam ieklausīties tajās.
Bieži vien viņš dzirdēja vilku baismīgo gaudošanu, ko nav iespējams aizmirst.
Bieži vien viņš dzirdēja arī ērgļu kliedzienus augstu gaisos.
Un redzēja, kā milzīgie putni riņķo debesu zilgmē.
Māte pacietīgi skaidroja stirnēnam, kā noskārst ienaidnieka tuvošanos, kā to piemānīt vai aizlaisties, kamēr nav par vēlu.
Klaiņodama ar dēlu pa mežu, stirnu māte brīdi pa brīdim apstājās un lika ari mazulim stāvēt klusu. Viņa ilgi klausījās un ilgi ostīja dažādas smaržas un smakas, ko atnesa vējš. Tikai pēc tam, kad bija pārliecinājusies par pilnīgu drošību, stirnu māte turpināja pastaigu. Taču arī pēc apkārtnes izlūkošanas viņa joprojām bija piesardzīga un tramīga. Ienaidnieks var slēpties aiz katra koka, aiz katra krūma, aiz katra akmens. Un tas pats koks, krūms vai akmens var noderēt par lielisku paslēptuvi arī viņiem.
Tikai nedomājiet, ka pēc daudzajam mātes pamācibam musu mazulis kļuva par mīkstpēdiņu un to vien darīja kā vārtījās savā migā vīnogulāju biežņā pie vecā cietokšņa mūriem. Viņam ļoti patika klaiņot pa mežu. Viņš bija neparasti ziņkārīgs mazulis un, atklāti sakot, itin nemaz neticēja, ka ar viņu varētu notikt kas nelāgs. Viņš iemācījās skraidīt, lēkt pāri bedrēm, slēpties zālē un krūmos. Un māte bija gluži apmierināta ar dēla panākumiem. Tomēr viņa nemitīgi pamācīja un brīdināja mazuli.
— Piesargies! — māte viņam sacīja, un stirnēns zināja, ka tas ir nopietns brīdinājums par draudošām briesmām. Iespējams, ka ceļā pēkšņi bija gadījies kāds šķērslis vai arī viņiem tuvojās ienaidnieks.
— C-s-t! Klusu! Klausies! — māte bieži vien čukstēja, un tas bija vēl satraucošāks brīdinājums.
Pēc tam parasti sekoja komanda:
— Skrien!
— Man pakaļ!
— Gulies! Gulies!
— Zālē!
Māte sarunājās ar stirnēnu viņu cilts valodā, un pamazām mazulis iemācījās savu valodu. Taču parasti pietika ar vienu mātes skatienu, lai stirnēns saprastu, ko no viņa grib.
Tāpat kā visiem bērniem, stirnēnam ļoti patika sapņot. Un, kā parasti, viņš sapņoja par to, kas pagaidām viņam vēl nebija sasniedzams. Viņš sapņoja kļūt stalts un spēcīgs stirnāzis. Viņš sapņoja par asiem un stipriem ragiem.
— Ai, cik ļoti es vēlētos radziņus … — Stirnēns bieži nopūtās. — Kaut maziņus, vismazākos pasaulē!
Un viņš jautāja mātei:
— Māmiņ, kāpēc man neaug radziņi?
— Māmiņ, vai tiešām es vienmēr būšu maziņš?
Un stirna mierināja savu dēlu, kā visas mātes pasaulē mierina savus bērnus, un nemitējās atkārtot, ka vienā jaukā dienā viņš kļūs stalts un spēcīgs, visstaltākais un visspēcīgākais stirnāzis, kādi mēdz būt vienīgi viņu ciltī. Tad mazulis nomierinājās un pacietīgi gaidīja, kad piepildīsies mātes solījumi. Un, gaidīdams šo brīnum jauko laiku, viņš bieži redzēja sapņos niknas divkaujas, kurās viņš vienmēr guva uzvaras. Viņš iztēlojās sevi par bezbailīgu barvedi, kuram bez ierunām visi paklausa.
Un ik reizes, kad pļavās vai mežā viņam gadījās sastapt pieaugušos stirnāžus, mazulis aizgrābts raudzījās uz šiem spēcīgajiem un lepnajiem dzīvniekiem. Viņš pat lūkoja pieiet tiem tuvāk. Varbūt pat sadraudzēties ar kādu no tiem. Taču visi viņa pūliņi bija veltīgi. Lepnie dzīvnieki nepievērsa viņam nekādas uzmanības. Dažreiz pat rupji patrenca mazuli prom, noraidīdami visus viņa mēģinājumus iepazīties. Taču pat šāda izturēšanās neaizvainoja sajūsmas pārņemto mazuli. Vai tad gluži tāpat neizturējās viņa paša tēvs? Un mazais stirnēns saprata, ka visā milzīgajā mežā viņam ir tikai viens vienīgs draugs — māte.
Acīm redzot, pieaugušie stirnāži ne visai ieraudzīja savas cilts mazos neprašas un nejāva tiem maisīties pa kājām. Kāpēc tas tā bija, mūsu stirnēns nezināja. Toties tagad viņš apjauta, ka aug lielāks ar katru jaunu dienu. Un pienāks bridis, kad viņš būs pavisam liels, viņš pats izraudzīsies sev draugus, un lai tad mēģina kāds patriekt viņu prom!
«Kas gaida, tas sagaida!» tautas gudrība māca.
To pašu dēlam sacīja arī stirna:
— Pacieties mazlietiņ. Drīz būsi pavisam liels.
Stirnēns noticēja mātei un sagatavojās pacietīgi gaidīt. Turklāt viņš jutās gaužām labi. Viņa dzīve ritēja vienos priekos. Pēc spēlēm un klejojumiem pa mežu viņš gulēja ciešā miegā un, liekas, itin nemaz nemanīja, kā steidzas laiks. Māte joprojām rūpējās par viņu un lutināja viņu. Un viņš bija laimīgs.
Taču laime nevar ilgt bezgalīgi, un reiz bezbēdīgajai bērnībai pienāca gals.
Pavasaris pagāja. Atnāca vasara.
Sākās svelme, neizturama svelme, kas izdzēra rasu lāsi pa lāsei, izsausēja pēdējo peļķi. Nokalta zāle. Puķes pirms laika nobirdināja ziedlapiņas. Koku zaros novīta lapas. Un mežā sākās ūdens bads. Dienu un nakti uz strautu virknēm nāca zvēri un putni, kas slāpa pēc valgmes un vēsuma. Kalnu upe bija vienīgā vieta, kur vēl varēja atrast ūdeni. Starp zāles ceriem, krūmiem un kokiem, kas auga krastā, vai ik brīdi pašāvās laukā tramīgi vai viltīgi zvēru purni. Vai ik brīdi bija dzirdamas putnu klaigas un spārnu vēcieni. Parasts ūdens tagad bija dārgāks par visu pasaulē. Zvēri veselām ģimenēm atstāja dzimtās vietas un, meklēdami ūdeni, pārcēlās uz jauniem apvidiem.
Vēsās kalnu upītes krastos ne dienu, ne nakti nenorima asiņaini slaktiņi.
Un tieši šai trauksmainajā laikā mūsu stirnēns tikko neiekļuva nelaimē.
Reiz, kamēr viņa māte dzēra ūdeni, viņš sāka klimst apkārt un izkļuva mazā noriņā, ko ieskāva rets krūmājs. Noriņas mīkstajā zālē rotaļājās vilcēnu bariņš. Vilcēni lēca cits citam pāri, meta kūleņus, skraidelēja — vārdu sakot, draiskojās un blēņojās, kā tas pienākas veselīgiem bērniem.
Mūsu stirnēns pārsteigts apstājās un platām acīm raudzījās uz vilcēniem, itin nemaz neapjēgdams draudošās briesmas. Viņam pat prātā neienāca, ka viņa acu priekšā rotaļājas visīstākie vilcēni. Viņu jautrības aizrauts, stirnēns jau grasījās lēkt iekšā trokšņainajā varzā, taču nepaguva. Rotaļā iekarsušie vilcēni pēkšņi metās šķērsām pāri noriņai stirnēnam tieši virsū. Mūsu mazulis briesmīgi pārbijās. Sajutis ko nelāgu, viņš diedza prom un nomierinājās tikai pēc tam, kad atradās blakus mātei. Vilcēni tobrīd izskrēja upes krastā, un stirnu māte nu varēja viņus labi redzēt. Uzmetusi tiem īsu mirkli, viņa nekavējoties pieņēma lēmumu: drāzties, ko kājas nes, uz glābēju mežu.
Vilcēni palika upes krastā.
Itin kā nekas nebūtu noticis, viņi atgriezās noriņā un atsāka pārtraukto rotaļu. No biezās zāles viņiem pretī iznāca milzīga vilku māte — svelmes nokausēta, viņa bija gulējusi paēnā. Vilcēni metās pie mātes, spiegdami aiz prieka vēl līksmāku rotaļu gaidās.
Kas notiktu ar mūsu stirnēnu, ja vilcene nebūtu iesnaudusies? Ai, cik plāni tad viņam būtu klājies! Gan viņam, gan stirnu mātei. Izvairīties no pieauguša vilka nav nemaz tik vienkārši.
Taču nav nekādas jēgas prātot par to, kas nav bijis.
Parunāsim labāk par citu. Piemēram, par to, ko stirnēns toreiz nezināja:
ka šī pirmā tikšanās ar vilcēniem nebūs pēdējā,
ka piemīlīgie vilcēni, kas rotaļājās noriņā, drīz kļūs par visa meža biedu,
ka jokainās iepazīšanās turpinājums būs šaušalīgs.
Bija noticis tas, kas kalnos notiek katru pavasari.
Stirnēns un vilcēni bija nākuši pasaulē vienā un tai pašā dienā, un šis pavasaris viņiem bija pirmais pavasaris un jautrās rotaļas vecā cietokšņa piekājē, noriņās un strauta malā bija viņu pirmās rotaļas.
Tā viņi auga cits citam kaimiņos, par To nekā nezinādami.
Muļķa stirnēns.
Un muļķa vilcēni.
Vilcene bija tāda pati mīloša māte kā stirnēna māte. Un, tā kā arī vilkiem ir ienaidnieki, vilcene, gluži tāpat kā stirnēna māte, ik brīdi bija nomodā par savu bērnu dzīvību un uzmanīja tos kā acuraugu. Vilku mātei bija divas drošas paslēptuves, divas mājas. Vienas īstās mājas dziļā klints plaisā, kas no visām pusēm bija pasargāta no vēja, lietus un miglas. Otras mājas atradās netālu no pirmajām necaurejamos brikšņos, un vilcene tās laiku pa laikam izmantoja, kad viņai likās — ienaidnieks varētu atklāt viņu mājokli klints plaisā.
Tiklīdz vilcēniem atdarījās acis un ķepas kļuva pietiekami stipras, viņi, tāpat kā visi zvērēni, sāka pārbaudīt savu spēku rotaļās. Sākumā viņi draiskojās krēslainajā alā, bet, mazliet paaugušies, pārgāja rotaļāties uz noriņu netālu no mājām milzīgu priežu paēnā, kur viņus no nelūgtiem skatieniem droši pasargāja meža vīnogulāju kaskādes. Vilcēni nekad netika atstāti bez uzraudzības. Vai nu vilku mātes, vai vilku tēva, bet reizēm abu vecāku vērīgie skatieni sargāja vilcēnus un arī uzmanīgi sekoja rotaļai. Nebēdīgās rotaļas vilcēniem bija īsta skola, kur viņi mācījās veiklību, izturību, viltību — vārdu sakot, visas tās zinības, kādas vilkiem tik ārkārtīgi nepieciešamas visu mūžu.
Vilcēniem jau kopš dzimšanas tika mācītas asinskāro meža saimnieku iemaņas. Taču tikai medības mazajos plēsoņos pa īstam atmodināja alkatīgo instinktu. Medības parasti notika mājās vilku mātes uzraudzībā. Atstiepusi no meža aiz pārbīļa pusdzīvu zaķi un nometusi to alas vidū, pati vilcene tikmēr nostājās sardzē pie ieejas alā. Sajutis brīvību, nabaga zvēriņš sāka skraidīt pa alu. Ja nu izdodas izglābties! Viņš šaudījās no viena stūra uz otru, velti mēģinādams patverties kādā tumšā spraugā, bet neparastās rotaļas iejūsminātie vilcēni skrēja savam upurim pakaļ, pieskandinādami alu ar līksmām rejām. Tiekdamies izrauties brīvībā, zaķis uzdrāzās virsū vilcenei, bet tā atkal aizstiepa viņu alas vidū. Līksmās medības sākās no jauna. Mazie mednieki iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Nabaga zaķis beidzot padevās, un tad sekoja atrisinājums. Bet, kāds bija šis atrisinājums, — to itin labi nojaušat jūs paši.
Nākamās medības bija vēl aizraujošākas.
Šoreiz vilku māte pārstiepa no meža lielu, pusnomocītu rubeni. Viņa nometa to alas vidū un atkal nostājās sardzē pie ieejas, bet vilcēni, milzīgā putna kareivīgā izskata nobiedēti, ierāvās tumšākajā kaktā un neparko neuzdrošinājās nākt laukā. Vilcenei vajadzēja krietni nopūlēties, lai uzkurinātu vilcēnu cīņas sparu un uzrīdītu viņus putnam. Sākās medības. Rubenis cīnījās par
savu dzīvību, bet vilcēni aizgrābīgi nodevās neparastajai rotaļai.
Tomēr vislielāko prieku saviem bērniem vilcene sagādāja tai dienā, kad izveda viņus pirmajā pastaigā saltūdens strauta krastā, zaļajā meža noriņā, kur vilcēnus gaidīja jauni prieki un rotaļas. Pamazām vilcēniem atklājās neizpētītā un skaistā pasaule, noslēpumainais mežs, kuram vajadzēja kļūt par viņu milzīgajām mājām un neaptveramām medību vietām. Mežā viņiem bija ļauts draiskoties pēc sirds patikas. Māte viņus vienādi uzmundrināja:
— Skraidiet, bērniņi, skraidiet!
Un vilcēni skraidīja.
Gan garajā zālē, gan priežu silā, gan biezajos krūmos skanēja viņu ķiukstieni, viņu kareivīgās rejas, kam drīz vien būs lemts pārvērsties par draudīgām vilku gaudām. Vilcēni pieņēmās spēkā ar katru dienu. Pat viņu prasīgā māte, kuras skatienam nepaslī- dēja garām neviens sīkums, — pat viņa bija apmierināta ar saviem bērniem.
Tā auga vilcēni.
Lai kādā jaukā dienā kļūtu par visa meža biedu.
Tikām auga lielāks arī mazais stirnēns.
Un ne vienreiz vien viņu paglāba no nenovēršamas nāves viņa mātes pašaizliedzīgā mīlestība.
Jo ne vien vilki, bet arī plēsonīgie ērgļi, kas nemitīgi lidinājās virs meža, bija niknākie stirnu ienaidnieki.
Kādu rītu gaismas svīdā stirnu māte atgriezās ar mazuli no ganībām. Viņi nesteidzīgi soļoja mājup. Kā parasti, stirna vērīgi ieklausījās ikvienā troksnītī un tramīgi raudzījās apkārt. Un tomēr nepamanīja milzīgu ērgli, kas riņķoja augstu gaisos. Meklēdams upuri, ērgļa asais skatiens spraucās cauri meža lapotnei. Atradis meklēto, ērglis gluži kā akmens krita lejup. Tas notika tieši tai brīdī, kad mūsu mazulis ar māti gāja pāri norai. Izpletis varenos spārnus, ērglis spēji pagriezās. Vēl mirklis, un viņš jau atradās virs noras. Virs mazuļa galvas atskanēja viņa uzvaras ķērciens. Vēl mirklis — un cietsirdīgā plēsoņas sagrābtais stirnēns pacelsies gaisā. Vēl mirklis — un briesmīgais mednieks aiznesīs mazuli uz savu kalnu valstību. Un tās būs beigas. Taču tai pašā acumirklī, kas dzīvību atdala no nāves, māte atkal devās savam lolojumam palīgā. Viņa metās ērglim virsū un iebelza tam no visa spēka ar galvu. Ērglis zaudēja līdzsvaru, sazvārojās un vareniem spārnu vēcieniem uzlidoja gaisā, atkal gatavs mesties savam upurim virsū. Taču par vēlu. Māte un mazulis jau atradās zem biezās lapotnes, kur plēsīgais putns vairs nevarēja pļ^kļūt.
Un atkal cita citai sekoja bezrūpīgas dienas.
Rotaļādamies un draiskuļodami auga vilcēni.
Rotaļādamies un draiskuļodams auga stirnēns.
Stirnēna un vilcēnu pirmā tikšanās beidzās laimīgi. Paliesi, stirnēnam toreiz bija ļoti laimējies. Turklāt viņš saņēma labu mācību un tagad būs daudz piesardzīgāks. Taču nekādas mācības nevar pasargāt zvērus no nelaimes, jo neviens nezina, no kurienes tā var atnākt.