Līdz pat rudenim nekas neparasts ar stirnēnu nenotika.
Tad atnāca rudens un atnesa sev līdz lietu, salnas un skarbus vējus. Vēji norāva kokiem drānas, nolieca novītušo zāļu stiebrus un izkaisīja pa zemi pēdējo meža puķu ziedlapiņas. Kalni zaudēja krāsas, kļuva vientuļi un skumīgi. Pēdējie putni aizlidoja uz dienvidiem, un viņu dziesmas skanēja aizvien retāk un retāk. Gan lielie, gan mazie meža iemītnieki steidzās patverties ziemas mājokļos un atstāja tos vienīgi tais retajos brīžos, kad no pelēkās mākoņu blīvas paraudzījās laukā saules maliņa. Pret rudeni stirnēns bija kļuvis par skaistu un staltu pusaudzi. Tagad vairs neviens nevarētu sazīmēt, ka tas ir tas pats neveiklais mazulis, kurš ne soli neatkāpās no mātes. Tiesa, pagaidām viņam vēl nebija radziņu. Un kāda gan jēga jau rudenī iemantot ragus, ja tik un tā līdz pavasarim tos nevar saglabāt? Tāds reiz ir stirnu cilts likums — rudenī ragus nomest un pavasarī tos atkal atgūt.
Stirnēns joprojām nešķīrās no mātes, lai gan tagad viņam vairs nebija vajadzīga nemitīga aprūpēšana un sīkumaina aizgādība. Tagad viņš pilnām apzinājās savus spēkus un varēja droši paļauties uz paša dzirdi un redzi. Kā rotaļādamies stirnēns varēja panākt un apdzīt kuru katru un atsteigties palīgā mātei, kā tas piedienas pusaudzim, kas iemācījies saglabāt drosmi jebkuros apstākļos.
Pagaidām viss ritēja brīnišķīgi, un stirnēnam nevarēja ne prātā ienākt, ka drīz vien viņam uz visiem laikiem būs jāšķiras no mātes. Paklausieties, kā tas notika.
Kādu dienu pār kalniem savilkās smagi, melni mākoņi. Mežam uzklupa negants vējš, tas purināja kokus, un, padodamies vētras brāzmām, mežs liecās un plaka pie zemes. Kalnus pārskanēja mežonīgi vētras auri:
Ū-ū-ū!
Ū-ū-ū!
Ne mirkli nepiestādams, svilpa un gaudoja viesulis. Tas lauza un gāza zemē kokus, bet panikas pārņemtie meža zvēri joņoja pa kalniem, meklēdami kādu patvērumu. Taču patvērumu viņi nekur neatrada, jo pēc brītiņa jau gāza lietus, granda pērkons un plaiksnījās zibeņi.
Mežu izgaismoja žilbinoši liesmojumi, drebināja neiedomājama dārdoņa.
Šķita, kalns sašķelsies drumslās un iegāzīsies tumšā bezdibenī.
Pār zemi gruva veselas ūdens gāzmas; ūdens straumēm plūda lejup pa vecām, izžuvušām gultnēm, pa gravām un ieplakām, savā ceļā visu sagraudams.
Odens rāva sev līdz akmeņus.
Odens kā nožēlojamas skaidas aizmēza kokus un celmus. Odens bez žēlastības izskaloja visu, kas nokļuva tā gūstniecībā, un vai tai dzīvajai radībai, ko ierāva savos virpuļos neapturamā straume!
Negaiss plosījās dienu un nakti.
Šķita, ka tas nekad nebeigsies, šķita, ka cauri melnajiem padebešiem nekad neizlauzīsies neviens gaismas stariņš.
Kam no meža iemītniekiem, pēc jūsu domām, klājās vissliktāk?
Ko bez žēlastības pātagoja lietus un vējš?
Putnus?
Nē.
Putni paslēpās koku dobumos, tur bija silts un sauss.
Vilkus?
Nē.
Vilki salīda dziļi midzeņos.
Arī lapsas ielīda alās.
Gan zeltastes caunas, gan lunkanās zebiekstes, gan peles, gan kāmji, gan āpši — tiem visiem bija alas, kurās tie steidzīgi salīda.
Bet kur palika mūsu stirnas?
Kur tās noslēpās?
Kur patvērās no nežēlīgā vēja, ledainā lietus, žilbinošā zibens un apdullinošā pērkona?
Kā zināms, stirnas nerok sev alas.
Un nekad nedzīvo klinšu plaisās — par tādām viņas nemaz nezina.
Stirnas varēja meklēt glābiņu zem kuplajiem kokiem vai arī meža vīnogulāju biežņā, taču nesaudzīgās lietus gāzmas izlauzās cauri lapotnei, un stirnas samirka un izsalās vējā līdz pat kauliem.
Stirnas panikā šaudījās pa mežu.
Šaudījās kā neprātīgas stirnu mātes.
Šaudījās līdz nāvei pārbiedētās stirniņas un stirnēni.
Stirnas auļoja, izmisīgi mēģinādamas aizbēgt no vēja un pērkona, viņas spiedās bariņos zem kokiem, zem klintīm, taču nekur neatrada patvērumu. Gan kalni, gan debesis, šķiet, bija sazvērējušies viņas pazudināt. Tā vismaz viņām pašām likās. Un tas nebija tālu no patiesības.
Sai vispārējā panikā, kas bija pārņēmusi stirnu cilti, stirnēns pazaudēja māti. Kokā, zem kura bija patvēries kāds desmits stirnu, pēkšņi iespēra zibens. Pēc tam otrs. Taču otrs zibens šai vietā vairs nevienu nesastapa. Stirnas pajuka uz visām pusēm. Melnajā tumsā nebija iespējams sasaukties un atrast citam citu.
Tai baismajā naktī stirnēns palika viens.
Veltīgi viņš sauca pēc palīdzības.
Veltīgi meklēja savu māti.
Cauru nakti un arī pēc tam daudzas naktis un dienas, kad negaiss jau bija norimis, stirnēns, nezaudēdams cerības, meklēja māti. Viņš izstaigāja simtiem taku un pārbrida simtiem strautu. Viņš apstaigāja simtiem noru. Viņš sastapa simtiem stirnu — taču viņa mātes starp tām nebija.
Stirnēns bez mitas staigāja ap savu mājvietu vecā cietokšņa piekājē, gar meža vīnogulājiem noaugušajiem mūriem. Viņš aizvien vēl gaidīja māti.
«Varbūt viņa vēl atgriezīsies?»
Taču māte neatgriezās. Pagāja dienas un naktis, un katra jauna diena, katra jauna nakts aiznesa sev līdz kādu drusciņu cerību. Veltīgi stirnēns gaidīja māti, veltīgi taujāja pēc viņas — neviens viņam neko nevarēja pateikt. Un viss, kas bija noticis ar stirnēna māti tai baismajā naktī, palika noslēpums. Noslēpums, ko būtu varējuši atklāt vienīgi kalni.
Vai stirna bija iekritusi bezdibenī?
Vai dabūjusi galu putojošā straumē?
Vai arī nokļuvusi kāda plēsoņa nagos?
Vēl ilgi pēc vētras kalnos meklēja pazudušos. Mātes meklēja savus bērnus, bērni meklēja vecākus. Un bija daudz priecīgu tikšanos. Un daudz prieka asaru.
Taču vēl vairāk rūgtu asaru, jo simtiem dzīvnieku bija krituši par upuri nežēlīgajai stihijai.