Drīz vien pēc briesmīgās vētras, iestājoties pirmajām lietainajām rudens dienām, vecāki pirmo reizi izveda vilcēnus medībās — un šoreiz pavisam īstās medībās. Vilku māte un vilku tēvs veda savus bērnus aizvien tālāk un tālāk, virzoties pa viņiem vien zināmām takām, dziļām gravām, putojošu strautu krastiem un klinšainām kalnu virsotnēm, kur brīvi pūta visi vēji. Vilku ģimene gāja bez atpūtas. Jaunajiem vilkiem nu uz visiem laikiem bija jāatvadās no bērnu dienu rotaļām un uz patstāvīgas dzīves sliekšņa jāiziet pēdējā skarbā skola.
Vecāki bija iemācījuši vilcēniem pazīt zvēru pēdas, kas bija atstātas zālē, uz nokritušajām lapām, itin visur, kur vien tās saskatāmas.
Vecāki bija iemācījuši vilcēniem iet citam aiz cita, nedzirdami, cenšoties neiztramdīt snaudošos putnus un zvērus.
Vecāki bija iemācījuši vilcēniem izraudzīties visizdevīgāko vietu slēpnim. Viņi bija iemācījuši vilcēniem gaidīt uz laupījumu. Un šī gaidīšana bija vesela māksla — pacietības māksla.
Paslēpušies kuplā zālē, krūmos, dzelkšņainos brikšņos kaut kur strauta krastā, pie avota vai meža takas, jaunie vilki jau prata stundām ilgi gulēt kā pamiruši, neuzdrīkstoties pakustēties vai izdvest kaut vienu skaņu. Turklāt viņiem vajadzēja saklausīt visklusāko čaboņu, neļaut sevi pievilt nedz dzirdei, nedz redzei. Reizēm medījums iemaldījās tieši slēpnī, un tad nogurdinošā gaidīšana tika gandarīta ar lepnām dzīrēm. Taču bieži vien gaidīšana bija arī veltīga. Vairākas reizes pēc kārtas vilcēni atgriezās no slēpņa tukšiem vēderiem. Tā viņi iepazina izsalkumu un saprata, ka barība mežā no gaisa nekrīt, tā iegūstama ar darbu un gudrību.
Taču visbiežāk jaunie vilki mācījās medījumu vajāt, un šis medību veids viņiem patika vislabāk. Viņus valdzināja trakais skrējiens, un viņi dzinās paka] savam upurim, kamēr vien kājas turēja, razdami šai aizrautīgajā un reizē nogurdinošajā rotaļā patiesu prieku.
Viņi dzina pēdas zaķiem.
Viņi dzina pēdas stirnām.
Reizēm viņi dzinās pakaļ arī viltīgajām lapsām. Taču lapsu medības vilcēniem vairāk atgādināja aizrautīgas sacīkstes attapībā un viltībā.
Lapsas viltība visiem sen zināma — šiem rūdītajiem blēžiem visā mežā neviens nevar līdzināties, tie kuru katru apvedīs ap stūri. Tomēr būtu aplam uzskatīt, ka vilki paļaujas vienīgi uz savu spēku. Viltībā un izmanībā vilks neatpaliek no vispieredzē- jušākās lapsas. Reizēm pat pārspēj lapsu un pamanās nocelt tai no deguna priekšas drošu laupījumu.
Nekad nevar zināt, kādus stiķus izmetīs lapsa, bēgdama no vilka, toties itin labi zināms, ka lapsa nekad nepadodas, pat visbezcerīgākajā stāvoklī nezaudē cerību kaut kā izkulties sveikā. Kad viltība vairs neko nelīdz, lapsa cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Reiz vilkam un vilcenei laimējās noķert dūšīgu lapsu, kuras neizsīkstošais cīņas spars jaunajiem vilkiem palika atmiņā uz ilgiem laikiem. Tai bridi, kad vecāki pameta lapsu vilcēniem par uzjautrinājumu, viņa jau bija krietni saplosīta un stipri noasiņojusi. Vilku tēvs un vilku māte vēroja kaujas lauku, stāvēdami malā. Viņi bija pārliecināti, ka vilcēni attaisnos viņu cerības, un jau sen dzīrās uzrīdīt viņus lapsai. Beidzot ilgi gaidītā kauja sākās. Vecāku klātbūtnes uzmundrināti, vilcēni sparīgi metās lapsai virsū, rādīdami vecākiem savu drosmi un vīrišķību. Taču steiga šoreiz bija nevietā, jo viņi nezināja, ka ne jau velti
ievainota lapsa tik slavena ar savu negantumu un to nevar ne salīdzināt ar bezpalīdzīgo zaķi vai rubeni. Saplosītā lapsa cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam. Tas lika vilcēniem atkāpties. Viens no viņiem ar kaujā iemantotu asiņojošu brūci kaklā, smilkstēdams aiz sāpēm, skrēja pie vecākiem, taču tie bez kādas līdzjūtības raidīja viņu atpakaļ.
— Hei, drošāk! Kod viņai! Plēs viņu! — tie uzmundrināja vilcēnus.
Asinīm noplūdusi lapsa sagatavojās atvairīt jaunu uzbrukumu, viņas acis šķīla zibeņus. Viņa, šķiet, meta saviem mocītājiem mēmu izaicinājumu:
«Kas ir? Nobijāties? Nāciet šurp — es gaidu!»
Ieslēguši lapsu aplī, iebiedētie vilcēni mulsi mīņājās. Tā bija viņu pirmā nopietnā kauja. Līdz tam bija tikai rotaļas. Ja vecāki tik bargi nelūkotos virsū, viņi, protams, uzskatītu par labāku ar kaunu pamest kaujas lauku un paslēpties kaut kur alas dziļumā. Taču vecāku skatieni viņiem atkal lika bez apdoma doties uzbrukumā. Un atkal sākās izmisīgs cīniņš, un vilcēnu kaujas saucieni satricināja kalnus. Savij ušies kamolā, lapsa un vilcēni ripoja pa zemi, palēcās, krita, pajuka un atkal saķērās kopā. Skrapstēja zobi, uz visām pusēm lidoja spalvu kušķi, taču neviens pat nedomāja par samierināšanos vai bēgšanu. Ne lapsa, ne vilcēni. Jo vairāk tāpēc, ka tagad jau skaidri bija samanāms vilcēnu skaitliskais pārākums, un viņi acīm redzami guva virsroku pār savu pretinieku un galu galā arī pieveica to.
Tā vilcēni pabeidza savu izglītošanos.
Tā beidzās viņu bērnība.
Nākotnē viņus gaidīja jauni piedzīvojumi un asiņainas kaujas bezgalīgajos meža plašumos.
Drīz vien pēc cīniņa ar veco lapsu pie vilku alas sāka pulcēties nepazīstami vilki. Tie bija viena bara vilki. Mūsu vilcēnu brāļi un māsas. Jauni, stalti un pārdroši zvēri. Tuvojās ziema, un vilkiem bija laiks pulcēties baros. Lai kā viena liela ģimene dotos klaiņojumos pa mežiem, uzbruktu ciematiem, savā ceļā visu izlaupot un apslaktējot. Un tā līdz pat pavasarim. Kamēr mežos nesāks vīterot putni un saule neatsegs savu vaigu, kamēr zvēri nesāks mest spalvu, kad vilki kā saules brāļi apskurbuši klimst pa mežiem, nebēdādami par to, kur viņi sagaidīs krēslu un kur viņus atradīs rītausma.
Pa pirmo sniegu vilku bars devās lielajā sirojumā.
Gaisu satricināja gari stieptas gaudas, un mežs nodrebēja aiz šausmām.
Vilcēni kopā ar visiem pārējiem devās sirojumā, no kura tiem vajadzēja pārnākt jau pilnīgi pieaugušiem.