Nikno rudeni togad nomainīja barga ziema. Mežā bija sasnidzis dziļš sniegs, ko klāja cieta sērsna, bet aizās nerimtīgi gaudoja salti vēji, pūzdami mežam cauri, izraudamies klajumos un saceldami baltu putekļu mākoņus. Koku kailie zari pārklājās ar ledus bruņām, bet no biezās, baltās dūnu segas, kas ietina zemi, vairs nespraucās laukā neviens zāles stiebriņš.
Naktīs pieturējās neizturams spelgonis — pat pūkainais zaķēns manījās pieglausties siltajiem zaķenes sāniem.
Pirms rītausmas kalnos vai ik brīdi rībēja šāvieni. Tur nesprak- šķēja vis mednieku bises, bet sprēgāja sasalušie koki. Vēl ilgi pirms saullēkta baismie spraksti biedēja putnus, kas nakšņoja mežā. Uzmodinātie putni vāri mēģināja pacelties spārnos, taču daudziem tas neizdevās, un putni palika stingi tupam koku zaros vai arī nokrita kā akmeņi dziļajā sniegā.
Spārnotie lidoņi kalnos vairs tikpat kā nebija sastopami.
Te bija palikuši vienīgi slimie un vārgie putni. Veselie putni pārvācās ielejās, tuvāk ļaužu mitekļiem, tuvāk šķūņiem un klētīm. Vienīgi tur vēl varēja sadabūt ko ēdamu. Vienīgi tur vēl varēja atrast kādu siltāku kaktiņu.
Ziema nepazina žēluma.
Ziema atnesa sev līdz badu.
Bet ledainā vējā, bargā salā un dziļā sniegā bads moka jo neganti.
Visbēdīgāk šai bargajā ziemā klājās stirnām. Biezās sniega segas dēļ nebija iespējams izkašņāt nekādu barību. Lai kaut cik remdētu badu, stirnas apgrauza apledojušos, sīkos zarus.
Tā kā nebija silta mitekļa, stirnas bieži vien nosala.
Un tad vēl nekaunīgie vilki, juzdamies neierobežoti kalnu valdnieki, nesodīti iznīcināja šos miermīlīgos dzīvniekus. Naktīs kalnos atbalsojās ļaunu vēstošās vilku gaudas. Mežā vilki bija itin visur. Gan nakti, gan dienu vilku atņirgtās rīkles un degošās acis vajāja stirnas.
Gāja bojā mātes.
Gāja bojā bērni.
Neizbrienamais sniegs sasaistīja viņu kājas, un atstātās pēdas nodevīgi rādīja ceļu vilkiem. Vairs nebija kur meklēt glābiņu. Vairs nebija kur rast aizstāvību.
Mūsu stirnēns, tāpat kā citas stirnas, daudzreiz atradās par matu no nāves. Un tad viņš atcerējās kādreiz teiktos mātes vārdus: «Par visu vairāk bīsties vilku. Tie ir mūsu niknākie ienaidnieki.»
Līdz šim stirnēnam bija laimējies izvairīties no vajātājiem. Taču reiz viņam uz pēdām nokļuva vesels bars asinskāru vilku, kas vajāja viņu ar tādu neatlaidību un negantu niknumu, ka stirnēns jau zaudēja cerības izglābties.
Ledus garoza, kas klāja sniegu, saskrāpēja viņam kājas līdz asinīm.
Ar katru mirkli viņa spēki izsīka
Vēl brītiņš, un stirnēns sabruks sniegā un nekad vairs nepie- celsies. Bet vilki nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Šaušalīgs vilku bars. Un šajā barā tie paši jaunie vilki, kas bija uzauguši stirnēnam kaimiņos tai pašā meža nostūrī. Tie paši vilki, kuriem stirnēns strauta krastā bija nejauši uzskrējis virsū. Patiesību sakot, jaunie vilki vēl nevarēja mēroties izturībā un spēkā ar pieaugušajiem vilkiem un kūlās bara astē. Viņi bija kļuvuši tik vīrišķīgi, ka stirnēns viņus vairs neparko nepazītu. Starp citu, tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Jaunie vilki bija kļuvuši viņa ienaidnieki, turklāt ne mazāk bīstami kā visi pārējie plēsoņas.
Glābiņš nāca gluži negaidīts.
Joņodams tikai uz priekšu, stirnēns pēkšņi izkļuva kāda cie-
mata nomalē. Turpat pakalnā vizinājās ar ragaviņām bērni. Viņi iztālēm ieraudzīju stirnēnu, kuru vilki jau bija tikpat kā panākuši.
— Vilki, vilki! — sniegotos laukus pārskanēja satrauktas bērnu balsis.
Ja turpat nebijuši sargsuņi — bērnu uzticamie aizstāvji un rotaļu biedri, iespējams, bērniem nebūtu pieticis drosmes. Taču suņi jau drāza plēsoņām pretī, un vilki, bērnu kliedzienu un suņu reju pārsteigti, apstājās.
Tikmēr suņi bija klāt.
Sākās nežēlīgs cīniņš.
Asiņains cīniņš, kad darbā tiek laisti visi līdzekļi: gan zobi, gan nagi, gan biedinoši rēcieni.
Šoreiz vilkiem nelaimējās. Viņi bija sastapušies ar milzīgiem, apmācītiem vilku suņiem, kas bija sevišķi nikni un bezbailīgi. Turklāt suņu bija vairāk, ciemata un bērnu tuvums deva viņiem drosmi. Suņi ar tādu sparu metās vilkiem virsū, ka šķita — tūlīt saplosīs nelūgtos viesus gabalgabalos un izmētās pa sniegu. Taču tā, protams, tikai šķita. Arī vilki nebija no bailīgajiem — ne velti tos bija audzinājuši mežonīgie kalni, no mazotnes radinādami cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņus mocīja izsalkums. Viņus tracināja dusmas, ka drošs laupījums aizgājis gar degungalu. Saņēmuši spēkus, vilki bruka suņiem virsū. Kaujas lauku ietina sniega mākonis. Gaudodami un smilkstēdami naidnieki kūleņoja sniegā. Niknums auga augumā ar katru mirkli. Kura puse gūs virsroku? Kura puse uzvarēs negantajā cīniņā? Pretinieki apvēla cits citu sniegā, kuru jau sārtoja asinis, pārmaiņus svinēdami īslaicīgas uzvaras. Grūti būtu bijis paredzēt kaujas iznākumu, ja no ciemata neatsteigtos palīgspēki, — izdzirduši rēcienus, rejas un bērnu satrauktās balsis, palīgā biedriem atsteidzās vēl citi suņi. Pārliecinājušies par acīm redzamo pretinieka skaitlisko pārākumu, vilki nolēma atkāpties uz mežu. Izmisīgi atvairīdami uzbrukumu, viņi virzījās uz mežmalu, līdz beidzot sasniedza pirmos kokus — šeit suņi apstājās.
Tā beidzās šī kauja.
Suņi vēl ilgi rēja nopakaļ vilkiem. Vēl ilgāk laizīja savas asiņojošās brūces tie kaujas dalībnieki, kuriem uz savas ādas bija
jāpārbauda vilku zobu stiprums. Starp citu, gluži tāpat rīkojās arī viņu pretinieki, kas nespēkā saļima sniegā, tiklīdz bija sasnieguši meža biezokni.
Bērni sanāca ap stirnēnu. Viņam vairs nebija spēka nedz bēgt, nedz aizstāvēties, un viņš ļāva, lai bērni dara ar viņu, ko vien vēlas. Lai arī stirnēnam bija bailes, viņš ļoti labi saprata, ka vilki ir daudz briesmīgāki.
Bērni tikmēr ar sajūsmu aplūkoja stirnēnu.
— Kāpēc tu drebi? — kāds no zēniem mīļi vaicāja. — Tu baidies no vilkiem? Vilku vairs nav. Tie aizmuka pa galvu pa kaklu.
— Vienreizīgs stirnēns! — kāds cits jūsmoja. — Paskaties, viņam taču sudrabota spalva!
— Nudien! — pārējie apstiprināja.
— Sudrabītis! — kāds izsaucās. — Vecmāmiņa man stāstīja, ka mežā dzīvojot stirnēns ar sudraba spalvu.
— Tad jau tas pats vien būs! Visīstākais Sudrabītis.
— Sudrabītis, Sudrabītis! — bērni priecīgi sauca cits par citu.
Tā mūsu stirnēns iemantoja vārdu.
Taču patlaban domas par vārdu viņu nenodarbināja. Sudrabīti bija pārņēmušas pavisam citas izjūtas, kas viņam teica, ka viņš gluži negaidīti nokļuvis draugu vidū. Un šīs izjūtas viņu nepievīla. Kopš šīs dienas starp stirnēnu un bērniem nodibinājās liela un cieša draudzība.
Tikmēr bērni, teju, teju paguvuši savu jauno draugu nokrustīt, gandrīz vai saķildojās viņa dēļ. Pie kura ciemosies stirnēns ar sudraba spalvu? Ikviens centās pierādīt, ka tieši viņam ir tiesības uzņemt stirnēnu savās mājās. Sākās neiedomājama kliegšana un spiegšana.
— Es pirmais viņu pamanīju! — viens sauca.
— Nē, es! — cenzdamies pārkliegt biedru, auroja otrs.
— Bet es pirmais pieskrēju viņam klāt! — aizgūtnēm centās pierādīt trešais. — Tātad man ir visas tiesības.
— Bet mūsu suņi aizdzina vilkus! — vienā balsī bļāva divi puisēni.
— Toties es izdomāju viņam vārdu! — jutās sašutis tas pats zēns, kas bija atcerējies vecmāmiņas stāstīto.
Šķita, ka nav nekādas iespējas nonākt pie kopīga lēmuma.
Neviens nebija ar mieru atteikties no stirnēna, kas tikmēr nomierinājies ziņkāri vēroja bērnus. Te pēkšņi kādam no bērniem iešāvās prātā laimīga un saprātīga doma: lai Sudrabītis dzīvo pie visiem pēc kārtas, bet stirnēnu barot un apkopt varēs kopīgi.
Pie tāda lēmuma arī palika.
Tad atkal radās jauns jautājums: kuram būs pirmajam kārta?
Tikai ar lielām grūtībām tikuši pāri šim sarežģījumam, bērni bariņā veda Sudrabīti uz ciematu.
Stirnēns paklausīgi sekoja bērniem.
Sudrabītis pamazām atguva spēkus un kļuva možāks. Laikam gan patlaban viņš bija laimīgākais stirnēns visā mežā. Tagad viņam vairs nebija bīstams nedz sals, nedz bads, nedz vilki. Jaunie draugi par viņu parūpēsies un neļaus darīt viņam pāri.
Sētas suņi sagaidīja Sudrabīti ne visai laipni.
Tie skrēja tam pretī, skaļi riedami.
Kranči mācās virsū no žogmalēm, no suņu būdām, cieši noņēmušies aizdzīt nelūgto viesi atpakaļ uz mežu.
Nabaga Sudrabītis šādu uzņemšanu nebija gaidījis.
Viņš domāja, ka visas nedienas jau palikušas aiz muguras.
Taču bērni drīz vien pierādīja krančiem, ka viņi ar vislielāko atbildības sajūtu pilda viesmīlīgu saimnieku lomu, un patrieca suņus ar sniega pikām. Sapratuši, ka šoreiz ar bērniem jokus dzīt nedrīkst, kranči lika Sudrabīti mierā. Viņi rūkdami līda atpa-
kaļ būdās, nevarēdami vien nobrīnīties par pārvērtību, kāda bija notikusi ar bērniem. Raduši pakļauties cilvēkiem, sētas suņi pakļāvās arī šoreiz, lai gan bija neapmierināti. Savā prātā viņi nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā atdarīt nelūgtajam viesim.
Nonācis cilvēku mājoklī, Sudrabītis pirmajā mirklī briesmīgi pārbijās.
Istabas vidū akmens būrī plosījās uguns. Savu mūžu stirnēns nebija redzējis tādu nezvēru. Viņš pasitās sānis, grasīdamies bēgt prom. Taču bērni viņu saturēja. Un Sudrabītis drīz vien pārliecinājās, ka uguns ne vien nav bīstama, bet, gluži otrādi, apdveš viņu ar tīkamu siltumu, kura viņam tik ļoti bija pietrūcis kopš paša ziemas sākuma. Vasaru gluži tāpat bija sildījusi laipnā saulīte, kamēr to neaizklāja tumši mākoņi un neganti vēji neatnesa sarmu un sniegu. Un Sudrabītis vairs nebēga prom, bet gan piegāja tuvāk labajam nezvēram, kas laizīja pavardu sarkanām mēlēm un izstaroja visapkārt spozmi un siltumu. Tā stirnēns iepazinās ar uguni.
Tā bija pirmā iepazīšanās ar brīnumaino un nezināmo pasauli, kura kopš šās dienas Sudrabītim atklājās.
Kamēr samulsušais stirnēns iejutās jaunajā vietā, bērni sanesa visvisādas ēdamlietas un mieloja ar tām savu draugu. Vispirms viņi piedāvāja stirnēnam sienu, un pēc ilgiem laikiem Sudrabītis atkal sajuta puķu aromātu, zaļas, smaržpilnas pļavas un meža noras, kur viņš bija draiskuļojies un ganījies kopā ar māti, bet pēc tam klaiņojis vientulībā. Tad stirnēnu uzcienāja ar maizi un graudiem. Kāds no zēniem atnesa bļodiņu ar pienu un nolika to Sudrabītim priekšā. Šāds daudzums dažnedažādu gardumu stirnēnu gauži samulsināja, un, lai gan viņš bija izsalcis, neiedomājami izsalcis, viņš tomēr nemetās ēdienam virsū bez kāda apdoma, bet cītīgi apostīja vispirms vienu, tad otru un pēcāk trešo ēdienu, līdz galu galā izšķīrās par sienu, jo siens bija vienīgais ēdiens, ko viņš pazina.
Pēc tam bērni turpat pie pavarda uztaisīja viņam guļvietu no mīkstiem salmiem. Sātīgi paēdis un padzēries, Sudrabītis, aiz noguruma vairs neturēdamies kājās, apgūlās un tūdaļ aizmiga. Pēc visām nedienām un nelaimēm, kuras viņu nemitīgi bija vajājušas, viņš beidzot varēja atpūsties siltā un mīkstā gultā un mierīgi aizmigt, nebaidoties vilku, nebaidoties miegā nosalt vai nosmakt zem sniega kupenas, kuru pa nakti sanesīs putenis. Viņa jaunie, visuvarenie un labie draugi nekad neatstās viņu nelaimē. Tie būs tādi paši pašaizliedzīgi aizstāvji, kāda reiz bija viņa māte, kamēr nebija nozudusi baismajā naktī.
Pēc dažām dienām stirnēns jutās ciematā kā savās mājās. Viņš bija atbrīvojies no pastāvīgā satraukuma, kādā viņam likuši dzīvot daudzie ienaidnieki, kuru skatieni paslepus sekojuši katram viņa solim. Visi cieminieki no maza līdz lielam bija bezgala laipni pret viņu, un Sudrabītis kļuva tik drošs, ka tagad bez baiļu gāja iekšā ikvienā mājā, ikvienā sētā.
Tiesa, kranči aizvien vēl negribēja atzīt stirnēnu par savējo un draudīgi rūca viņam nopakaļ no visām sētmalēm, bet visniknākie un nerimtīgākie vaukšķēja un klakšķināja zobus, taču bērni tos apklusināja ar bargiem uzsaucieniem, sprunguļiem un sniega pikām. Visnegantākie tika ieslēgti vai piesieti ķēdē. Un galu galā arī viņi padevās. Kuram gan patīk saņemt dunkas un sitienus! Tā stirnēns guva iespēju gluži brīvi pastaigāties pa ciematu.
Starp citu, viņš gandrīz nekad nepalika viens pats. Sudrabītis bija kļuvis par visu ciemata bērnu nešķiramu draugu.
Viņi ņēma stirnēnu līdzi pikoties, vizināties ar ragaviņām, kūleņot sniegā un reizēm pat atveda savu mīluli uz skolu. Un bērni no visām klasēm izskrēja viņam pretī, un desmitiem roku sniedzās paplikšķināt un noglāstīt stirnēnu. Dažkārt Sudrabītis pats aizstaigāja pie bērniem uz skolu. Viņš zināja, ka tur sapulcējušies visi viņa mazie draugi, un pacietīgi gaidīja, kad beigsies stundas. Jūs, protams, paši varat noskārst, ka bērni, kas sēdēja pie loga, redzēja, kā stirnēns pastaigājas skolas tuvumā, vai ik brīdi vērdamies logos cerībā ieraudzīt kādu pazīstamu sejiņu.
Parasti cerības viņu nepievīla. Kamēr skolotājs bija iegrimis lasīšanā vai rakstīja kaut ko uz tāfeles, kāds no bērniem pieplaka pie loga un māja Sudrabītim, itin kā sacīdams:
«Pacieties mazlietiņ! Mēs tevi redzam. Tūlīt aiziesim pie tevis.»
Tiklīdz stunda bija beigusies, cauri gaitenim, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam aiztraucās vesela bērnu straume. Visi zināja, ka Sudrabītis viņus gaida. Un stirnēns tiešām jau bija pagalmā.
Viņam ļoti kārojās parotaļāties ar bērniem, bet pēc tam kopā ar viņiem doties uz mājām.
Reizēm Sudrabīti nakts vidū uzmodināja vilku gaudas ciemata nomalē.
Aiz bada vai sajēgu zaudējuši, vilki slamstījās gar ciematu, gatavi saplosīt pirmo dzīvo būtni, kas gadītos viņiem ceļā, lai tas būtu kas būdams — cilvēks vai dzīvnieks. Nežēlīgais bads šaustīja vilkus ar tērauda pletni.
Gadījās, ka vilki iekļuva kūtī un aiznesa aitas. Taču visbiežāk apmācītie vilku suņi sagaidīja plēsoņas jau ciemata pievārtē un aizdzina tos atpakaļ uz mežu.
Sudrabītis zināja, ka pat ciematā viņš nevar justies pilnīgi pasargāts no saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem. Gari stiepto gaudu uzmodināts, stirnēns neaizdarīja acis līdz pat rītausmai, saspringti ieklausīdamies vismazākajā troksnītī, lai kuru katru brīdi, šķiet, saklausītu sev blakus plēsīga zvēra rēcienu vai ieraudzītu tumsā gailējošas acis un plati atplestu rīkli.
Kad sāka kust sniegs, pamazām kaut kur nozuzdams, vilki atkal pārvācās meža biezoknī. Ciemata suņi nomierinājās, naktis kļuva klusas — asiņaino cīniņu troksnis, gaudas un rejas vairs netraucēja miegaino klusumu.
Siltais dienvidu vējš dienu un nakti vēsmoja pāri kalniem un ciematam.
Dienvidu vējš izkausēja sniegu.
Dienvidu vējš atnesa sev līdz neizdibināmu satraukumu, un Sudrabītis aizvien biežāk un biežāk raidīja skatienus uz kalniem, kas mazpamazām mainīja savu tērpu. Kalni vilināt vilināja stirnēnu pie sevis. Kalni sauca viņu uz dzimtajām vietām. Un viņš atcerējās sen aizmirsto necilo mājvietu meža vīnogulāju biežņā blakus cietokšņa drupām, viņš atcerējās taciņas, pa kurām viņu bija vadājusi māte, un atcerējās mātes pamācības. Itin viss pēkšņi atausa stirnēna atmiņā. Bet kā lai viņš pēkšņi atstāj savus glābējus? Savus draugus un draudzenes? Arī bērni nevarēja iztikt bez stirnēna nevienu brīdi.
— Sudrabīt! — viņi dudināja un stiepa viņam pretī mazās rokas.
— Sudrabīt! — stirnēnu sauca viņa draugi.
Un stirnēns atsaucās aicinājumam: viņš jau sen bija pieradis pie jaunā vārda. Ciemata zēnu un meiteņu vidū Sudrabītim bija savi mīluļi, un, izdzirdis viņu balsis, tas skrēja pie viņiem, ko kājas nes, un atsteidzies izstiepa kaklu, gaidīdams glāstus, bet pēc tam viņi visi kopā rotaļājās.
Kad mežs ietērpās zaļā tērpā, stirnēna dzīvē atgadījās neparasti svarīgs notikums. Viņam parādījās mazi radziņi un reizē ar tiem spēka apziņa. Viņš bija ieguvis drošu ieroci. Tagad viņš varēs sevi aizstāvēt un vajadzības gadījumā pat pārmācīt savu ienaidnieku.
Bet mežs tikmēr ar katru jaunu dienu kļuva aizvien krāšņāks un krāšņāks.
Pļavas un lauki acu priekšā sazaļoja. Pārsprāga un atvērās dažnedažādu puķu ziedpumpuri.
Strauti, aizplūdinājuši izkusušā sniega un biežo lietavu dubļainos ūdeņus, nomierinājās un kļuva skaidri un dzidri.
Zēni gatavoja kārklu stabules un ritināja no oša mizas īstas taures.
Pavasaris atnesa līksmi.
Pavasaris atmodināja dabu.
Bezgalīgajā debesu zilgmē lidinājās platspārnainie ērgļi. Pļavas pielija ar putnu dziesmām, bet rītos un saulrietā aizās aizvien biežāk skanēja stirnāžu aicinošie auri.
Agri no rīta un saulrietā Sudrabītis devās ganīties.
Reizēm viņš pavadīja pļavās augas dienas.
Viņš turējās ciemata tuvumā. Starp citu, viņam nebija nekādas vajadzības doties kaut kur tālu: visapkārt ciematam zaļoja birztalas un lauki, visur bija atliku likām zāles un saldu puķu.
Kādu dienu viņam uzklupa traku suņu bars. Sudrabītis laidās prom un aizelsies iedrāzās ciematā. Viņa vajātājiem stājās pretī apmācītie vilku suņi, kas pēc ieraduma snauda žogmalēs un krūmos ciemata pievārtē. Arī šoreiz, tāpat kā tai neaizmirstamajā dienā, kad Sudrabītis bēga no vilkiem, sargsuņi aizstāvēja stirnēnu asiņainā cīniņā un aizdzina neaicinātos viesus tālu aiz ciemata ganībām. Lai zina, kā iet, kad ielaužas svešos īpašumos, lai zina, kā iet, kad uzbrūk svešiem stirnēniem!
Ceļš uz pļavām bija brīvs, un Sudrabītis atkal varēja mierīgi doties ganībās.
Sudrabīti iemīlēja ne tikai bērni vien.
Uzticamie sargsuņi jebkuru bridi bija gatavi atsteigties viņam palīgā, un, kamēr stirnēns plūca zaļo zālīti, viņi no slēpņiem vērīgi sekoja savam jaunajam draugam.
Šķita, ka viss noris brīnišķīgi.
Un tomēr stirnēnu tirdīja dīvains nemiers. Tas pieņēmās spēkā ar katru dienu. Beigu beigās Sudrabītis skaidri apjauta, ka vairs nejaudā pretoties neatlaidīgajam kalnu vilinājumam.Viņš sapņoja aiziet tālu, tālu uz mežu norām, kur pulcējas stirnas un stirn- āži, taču nevarēja saņemties un atstāt savus draugus.
Neskaitāmas reizes Sudrabītis saposās aiziet kalnos un atkal atgriezās ciematā.
Un atkal mocījās.
Daba tomēr uzvarēja.
Kādā jaukā dienā Sudrabītis nozuda, un bērni, meklēdami pazudušo draugu, veltīgi pārmeklēja visu ciematu un tuvējās birztalas. Tai laikā Sudrabītis jau atradās tālu kalnos. Viņš steidzās ātrāk satikt savējos, lai vairs nešķirtos no viņiem visu pavasari un uzzinātu no viņiem to, ko nebija paguvusi iemācīt māte.
Stirnēnu aicināja pavasaris.
Viņš zināja, kurp viņam jāiet. Uz pamesto cietoksni. Kur vijas meža vīnogulāji, kur čalo kalnu upīte, kur zied skaistākās puķes pasaulē. Kur viņš pirmo reizi ieraudzīja saules gaismu un pirmo reizi ieelpoja neatkārtojamās kalnu smaržas, un pirmo reizi izdzirda putnu dziesmas.
Sudrabītis atcerējās itin visu.
Jo nekur citur viņš nebija juties tik labi un mierīgi. Kas tur ko gudrot? Un stirnēns atkal atrada mājvietu blakus vecā cietokšņa mūriem un, lai arī kurp viņš aizstaigāja, allaž atgriezās šai vietā.