Dienas sekoja cita citai. Vasaras sākumā ienācās saldie savvaļas ķirši, un ciemata bērni nu bija bieži viesi mežā.
Pēc saldajiem ķiršiem nāca zemenes. Un bērni atkal uzturējās mežā. Iedami ogās, viņi ikreiz cerēja sastapt Sudrabīti. Ja nu pēkšņi viņš izlec no biezokņa un pieskrien pie viņiem, iespējams, ka viņš atgriežas kopā ar viņiem ciematā. «Nevar būt, ka stirnēns pavisam pazudis,» bērni domāja. Un viņiem bija taisnība. Kādu dienu stirnēns ne saukts, ne aicināts stāvēja viņu priekšā kā no zemes izaudzis.
Mežā atbalsojās prieka saucieni:
— Sudrabīt! Sudrabīt!
Bērni ielenca stirnēnu un nevarēja vien beigt viņu glāstīt, un arī stirnēns tikpat mīļi glaudās viņiem klāt.
Viņš parādīja bērniem savus radziņus, ar kuriem bezgala lepojās, — un kā lai nelepojas, ja īstu stirnāzi bez ragiem pat iedomāties nevar.
Arī bērni bija jūtami pārmainījušies: pastiepušies garāki, kļuvuši spēcīgāki, saulē iedeguši.
Visu dienu viņi pavadīja kopā.
Viņi izlodāja meža noras, kas bija kā sētin nosētas sarkanām ogām, atpūtās, atlaidušies zālē, un jautri rotaļājās simtgadīgu priežu paēnā, vēsa kalnu strauta krastā. Un itin visur, kur vien
viņi gāja, viņus apņēma meža balsu saskanīgā dunoņa un pavadīja lielu un mazu meža iemītnieku neuzticīgie skatieni.
Sudrabītis bieži cēla galvu un ieklausījās. Līksmajā bērnu bariņā viņš ne mirkli neaizmirsa par piesardzību, jo ļoti labi zināja, ka mežā viņiem ik uz soļa uzglūn briesmas.
Reizēm stirnēns ilgi ieklausījās, ostīja gaisu un vēju, un bērni, kuriem nepaslīdēja garām neviena viņa kustība, satraukti apstājās. Viņi.zināja, ka draugs neieklausās veltīgi, jo viņa ausis dzird to, ko nevar uztvert cilvēka auss, bet acis redz to, ko nevar izšķirt cilvēka acs. Ja Sudrabītis būtu meties skriet, bērni nedomādami diebtu viņam pakaļ, ne brīdi nešaubīdamies, ka viņiem pakaļ dzenas asinskārs zvērs. Taču, par laimi, nekas nenotika. Diena pagāja klusi un mierīgi. Nokrēslā bērni devās uz mājām. Mežmalā viņi apstājās, nosprieduši, ka Sudrabītis tālāk neies, taču stirnēnam ne prātā nenāca atpalikt, un viņš kopā ar bērniem iegāja ciematā.
Suņi saņēma viņus ar skaļām rejām un lēkšoja pretī no visām pavārtēm — sargsuņi apsveikdami savu veco paziņu, bet sētas kranči manīdamies viņam iekost. Bērni neļāva savam mīlulim darīt pāri, un uzmācīgie suņi aizvācās, astes iežmieguši.
Tomēr izrādījās, ka daudz vieglāk ir nomierināt krančus nekā trokšņainos ciemata bērnus, kas gāzās šurp no visām pusēm, jau pa gabalu saukdami:
— Kur jūs viņu atradāt?
— Vai viņš atkal neaizies?
Nebeidzamie jautājumi mijās ar sajūsmas pilniem izsaucieniem par to, cik pārsteidzoši ātri Sudrabītis izaudzis.
— Palūk, viņam jau ir īsti radziņi! — viņi kliedza.
— Un jauna spalva!
— Mūsu Sudrabītis ir skaistākais stirnēns visā mežā.
Kuplās svītas pavadīts, Sudrabītis lepni un cienīgi soļoja pa ciemata ielu.
Viņš ar interesi ieklausījās bērnu balsīs un, lai arī nevarēja saprast vārdus, skaidri nojauta, ka viņam apkārt ir draugi. Un laipni atļāva sevi glāstīt, aptaustīt un apskatīt no visām pusēm radziņus.
Stirnēns bija gaužām priecīgs par tikšanos ar bērniem.
Tāpat kā agrāk, viņš jutās laimīgs.
Taču, lai cik labi Sudrabītim klājās ciematā, paviesojies pie bērniem tikai dažas dienas, viņš atkal nozuda. Sudrabītis ne no viena neatvadījās, un neviens viņu nepavadīja. Viņu neatvairāmi vilināja kalni. Bez tiem viņš nevarēja dzīvot.