Priekš daudziem gadiem, kad ceļi Spesartā vēl bija slikti un pa tiem nebrauca tik bieži kā tagad, gāja divi jaunekļi pa šo mežu. Vienam varēja būt gadu astoņpadsmit, un tas bija atslēdznieks. Tam otram, zeltkalim, pēc izskata vēl nevarēja būt pilni astoņpadsmit, un droši vien viņš pirmo reizi devās ceļojumā pa pasauli. Metās jau vakars, un milzu priežu un skābaržu ēnā satumsa ceļš, pa kuru viņi gāja. Atslēdznieks droši soļoja uz priekšu, svilpodams kādu dziesmiņu, brīžiem patērgojās arī ar Munteru, savu suni, un likās daudz nebēdājam- par to, ka nakts nav vairs tālu, kurpretī tuvākā naktsmāja vēl tālāk. Bet Fēlikss, zeltkalis, arvien tā bailīgi apausījās. Cik kokos iešalcās vējš, viņam šķita, ka dzirdētu aiz sevis soļus, kad ceļmalas krūmi salīgojās pašķirdamies, viņam likās aiz zariem pavīdam glūnīgas sejas.
Citādi jaunais zeltkalis nebija ne" māņticīgs, ne bailīgs. Vircburgā, kur viņš bija mācījies, biedri viņu turēja par bezbailīgu zēnu, kam sirds īstā vietā, tomēr tagad viņš jutās tā savādi. Par Spesartu viņam bija šis tas sastāstīts. Tur rīkojoties liela laupītāju banda, pēdējās nedēļās bija aplaupīti daudzi ceļinieki, jā, runāja pat par dažām drausmīgām slepkavībām, kas tur nesen esot notikušas.29 Un tā nu viņš tomēr drusku baidījās par savu dzīvību, jo viņi bija tikai divi, tāpēc nevarēs neko iesākt pret apbruņotiem laupītājiem. Reizēm viņš pat nožēloja, ka bija klausījis atslēdznieku iet vēl līdz nākamajai atpūtas vietai un nav palicis pārnakšņot meža ceļa sākumā.
«Un, ja nu mani šonakt nogalina, ja atņem man dzīvību un visu, kas man klāt, tad tā, atslēdzniek, būs tava vaina, jo tu mani pierunāji doties šai briesmīgajā mežā.»
«Neesi jel zaķa pastala,» atteica otrs, «viens īsts amata māceklis, taisnību sakot, nemaz nedrīkst baiļoties. Un ko gan tu domā? Tev laikam šķiet, ka laupītāju kungi Spesartā mūs pagodinās, mums uzbrukdami un nogalinādami mūs? Kāpēc viņiem uzņemties šīs pūles? Vai manu svētdienas svārku dēļ, kas man somā, vai iekārodami tos niecīgos grašus, kas man atlikušies no dāldera? Tad jau jābrauc četrjūgā, jābūt tērptam zeltā un samtā, lai viņiem liktos pūļu vērts kādu nosist.»
«Kuš! vai tu nedzirdi mežā svilpojam?» Fēlikss iesaucās.
«Tas jau vējš, kas svilpo pa kokiem. Ej vien žiglāk uz priekšu, nebūs jau vairs ilgi ko iet.»
«Jā, tev viegli runāt par nosišanu,» zeltkalis turpināja. «Tev viņi paprasīs, kas līdzi, pārmeklēs tevi, paņems tavus svētdienas svārkus, atņems guldeni un tos trīsdesmit kreicerus. Bet mani tie uz vietas nositīs tikai tādēļ, ka man ir klāt zelts un dārglietas.»
«Ei nu, vai tāpēc viņi tevi nost sitīs? Ja nupat tur no tiem krūmiem izlīstu četri vai pieci vīri pielādētām bisēm, tēmētu uz mums un gluži pieklājīgi jautātu: «Kungi, kas jums klāt?» vai: «Esiet bez bēdu, mēs jums palīdzēsim nest,» — vai tamlīdzīgi jauki mūs uzrunātu, tad tak tu nebūtu muļķis, atraisītu savu somu un glīti izliktu zemē dzelteno vesti, zilos svārkus, divus kreklus un kaklasaites, rokas sprādzes, matu sukas un visu, kas vien tev ir, pateicīgs viņiem par dāvāto dzīvību.»
«Tā gan?» Fēlikss iekaisis atcirta. «Tad tu domā, ka es atdotu rotas, ko nesu savai krustmātei, laipnajai grāfienes kundzei? Drīzāk tad savu dzīvību; tad labāk lai mani sakapā gabalos! Vai viņa man nav bijusi mātes vietā, vai nav likusi mani izaudzināt no mana desmitā dzīvības gada? Vai viņa nav par mani samaksājusi mācības naudu, vai nav gādājusi drēbes un visu? Un tagad, kur es viņu varu apciemot un aiznest viņai šo to manis paša taisītu, ko viņa meistaram pasūtījusi, tagad, kad es ar šām skaistajām rotām varētu viņai parādīt, ko esmu iemācījies, tas viss nu man būtu jāatdod un piedevām vēl dzeltenā veste, ko viņa man uzdāvināja? Nē, tad labāk mirt nekā atdot šiem ļaunajiem cilvēkiem savas krustmātes dārglietas!»
«Tāds kā nerrs!» iesaucās atslēdznieks. «Ja viņi tevi nositīs, grāfienes kundze tā kā tā nedabūs savas rotas. Tāpēc tak gudrāk tās atdot un paglābt sev dzīvību.»
Fēlikss neatbildēja. Bija jau iestājusies pilnīga nakts, un jauna mēness skopajā gaismā nevarēja saredzēt ne pieci soļi tālu. Viņš kļuva arvien tramīgāks, turējās tuvāk savam biedram un nevarēja izšķirties, vai piekrist tā domām un pierādījumiem vai ne. Viņi jau bija gājuši tepat veselu stundu, kad tālumā pamanīja mirdzam uguni. Jaunais zeltkalis tomēr domāja, ka nevarot paļauties, tā varētu būt ari laupītāju mītne, bet atslēdznieks paskaidroja, ka laupītāju mājas vai alas atrodas apakšzemē, un šī te būšot tā pati viesnīca, uz kuru viņiem norādījis tas vīrs pie ieejas mežā.
Tā bija gara, bet zema imāja. Durpriekšā stāvēja divriči, un netālu stallī dzirdēja zviedzam zirgus. Atslēdznieks pamāja savam biedram uz kādu logu, kura aizvirtņi bija vaļā. Pirkstgalos pacēlušies, viņi varēja pārredzēt visu istabu. Pie krāsns atzveltņa krēslā gulēja kāds vīrs, pēc apģērba spriežot, važonis un laikam pie durvīm atstāto divriču īpašnieks. Otrā pusē krāsnij sēdēja vecāka sieviete un meitene, kuras vērpa, Aiz galda sienmali sēdēja cilvēks pie vīna glāzes, galvu rokās atspiedis, tā ka seju viņi nevarēja redzē+. Bet atslēdznieks pēc viņa apģērba teicās nomanījis, ka tam vajagot būt kādam smalkam kungam.
Viņiem vēl arvien tā glūnot, mājās ierējās suns. Munters, atslēdznieka suns, ierējās pretī, un durvīs parādījās kalpone, apskatīdamās pēc svešiniekiem.
Viņiem apsolījās dot vakariņas un gultas. Tad viņi gāja iekšā, nolika kaktā savas smagās somas, vēzdas un cepures, paši apsēzdamies pie galda līdzās kungam. Tas uz viņu sveicienu pacēla galvu, un nu viņi redzēja skaistu jaunekli, kas, laipni tencinādams, atņēma sveicienu.
«Jūs tik vēlu ceļā aizkavējušies,» viņš teica. «Vai jums nav bail tādā nakts tumsā ceļot pa Spesartu? Kas uz mani attiecas, tad es labāk nolieku savu zirgu šai krogā, nekā vēl kādu stundu jāju tālāk.»
«Taisnība, kungs, jums pilnīgi taisnība!» atbildēja atslēdznieks. «Skaista zirga pakavu šķindoņa skan kā muziķa šo neliešu ausīs un vilina pa lielu gabalu. Bet, kad pa mežu zogas pāris nabaga zēnu kā mēs, cilvēki, kuriem laupītāji drīzāk pašiem ko varētu atmest, tad viņi ne soli nespers!»
«Tas tiesa gan,» piebilda važonis, kas, svešinieku ierašanās uzmodināts, arī bija pienācis pie galda. «Nabadzīgam cilvēkam viņi naudas dēļ neko nedarīs. Bet netrūkst gadījumu, kad tie asinskārē nodūruši nabaga ļautiņus vai piespieduši iestāties bandā un kļūt par laupītājiem.»
«Nu, ja jau šie meža brāļi tādi,» teica jaunais zeltkalis, «tad ari šai mājā mums nav drošs patvērums. Mēs esam tikai četri un ar mājas kalpu kopā pieci. Ja nu kādam desmitam iešaujas prātā mums uzbrukt, ko mēs pret viņiem iesāktu? Un bez tam,» viņš paklusām piebilda, «kas to var galvot, ka šie saimnieki godīgi cilvēki?»
«Par to gan nav bēda,» atbildēja važonis. «Es pazīstu šo viesnīcu jau vairāk nekā desmit gadus un nekad neko nelāgu neesmu jutis. Vīrs reti kad ir mājās, stāsta, ka viņš tirgojoties ar vīnu. Un sieva ir kluss cilvēks, kas nevienam nevēl ļaunu. Nē, kungs, tur jūs viņai darāt pāri!»
«Un tomēr,» ierunājās jaunais, smalkais kungs, «tomēr es negribu to gluži tā garām palaist, ko viņš teica. Atcerēsimies tikai baumas par tiem cilvēkiem, kas šai mežā pazuduši bez vēsts. Daži no viņiem teikusies pārnakšņot šai viesnīcā, bet, kad pēc divām vai trim nedēļām par viņiem nekā nedzirdēja un sāka dzīt pēdas viņu ceļam, apjautājoties arī šeit viesnīcā, tad pateikts, ka te neviens neesot manīts; tas tomēr aizdomīgi.»
«Dievs to zina!» iesaucās atslēdznieks. «Tad jau mēs darītu prātīgāk, ja būtu apmetušies pa nakti zem pirmā koka nekā šais četrās sienās, kur par aizbēgšanu nav ko domāt, jo durvis viņi aizsprostos un logiem ir restes.»
No šām valodām visi bija kļuvuši domīgi. Nelikās nemaz tik neticami, ka meža krogs vai nu piespiesti, vai arī labprātīgi bija ar laupītājiem uz vienu roku. Tādēļ nakts visiem šķita bīstama, jo cik nav dzirdēts, ka miegā ceļiniekiem uzbrukuši laupītāji un tos nogalinājuši. Un, ja arī neķertos pašiem pie dzīvības, tad tomēr lielākai daļai viesu šai meža krogā bija tik šauri līdzekļi, ka pat niecīgākais savas mantības zaudējums būtu stipri jūtams. Drūmi un saīguši viņi lūkojās savos kausos. Jaunais kungs vēlējās rikšot savā kumeļā pa drošiem, klajiem laukiem, atslēdznieks nožēloja, ka viņam nav līdzi kāds ducis spēcīgāko biedru, apruņotu milnām. Zeltkalis Fēlikss vairāk baiļojās par savas labdares rotām nekā par savu dzīvību. Bet važonis, domīgi izpūtis pa kuplam dūmam, klusītiņām teica: «Kungi, vismaz miegā viņi nedrīkst mūs pārsteigt. Es no savas puses, ja tikai vēl kāds man tur līdz, esmu gatavs visu nakti palikt nomodā.»
«Es arī ar mieru.» — «Es arī,» atsaucās pārējie trīs. «Gulēt es tā kā tā nevarētu,» vēl piebilda jaunais kungs.
«Nu, tad darīsim kaut ko, kas aizdzen miegu,» sacīja važonis. «Manuprāt, tā kā mēs esam taisni četri, mēs varētu spēlēt kārtis; tās uztur nomodā un ir labs laika kavēklis.»
«Kārtis es nekad nespēlēju,» atbildēja jaunais kungs, «tādēļ vismaz es nevaru piedalīties.»
«Un es kārtis nemaz nepazīstu,» pievienojās Fēlikss.
«Bet ko tad lai mēs iesākam, ja nespēlējam?» teica atslēdznieks. «Dziedāt? — Tas neiet, tad neģēļus tikai pievilinātu; uzdot cits citam mīklas minēt? — Ilgam laikam tā nepietiks. Vai zināt ko? Kā būtu, ja mēs pēc kārtas citiem ko stāstītu? Jautru vai nopietnu, patiesu vai izdomātu, vienalga — tas aizdzen miegu un pakavē laiku labāk nekā kāršu spēle.»
«Es esmu ar mieru, ja tikai jūs iesākat,» teica jaunais kungs pasmaidīdams. «Jūs, amata vīri, izstaigājuši novadu novadus, droši vien zināsiet ko pastāstīt. Katrai pilsētai tak ir savas teikas un nostāsti.»
«Jā, ir jau, ir šis tas dzirdēts,» atbildēja atslēdznieks. «Tāpat jūs, kungi, cītīgi vien lasāt grāmatas, kur aprakstītas daudz un brīnumainas lietas. Tādēļ jūs zināsiet pastāstīt ko gudrāku un jaukāku nekā mēs, vienkārši amata mācekļi. Varu droši teikt, jūs esat vai nu students, vai zinību vīrs.»
«Zinātnieks gan ne,» jaunais cilvēks pasmīnēja, «bet students esmu un dodos uz savu dzimteni pavadīt brīvdienas. Bet, kas mums grāmatās atrodams, tas stāstīšanai mazāk derīgs nekā jūsu šur un tur dzirdētais. Tāpēc iesāciet vien, ja citi ar mieru klausīties!»
«Vēl labāk nekā kārtis spēlēt,» važonis sacīja, «man patīk klausīties, ja kāds pastāsta jauku stāstu. Bieži vien es labprāt braucu pa lielceļu lēnākā solī, klausīdamies, ja līdzās gājējs ko patīkamu stāsta. Sliktā laikā es bieži esmu paņēmis savos ratos kādu pavest ar to noteikumu, ka viņš ko pastāstītu, un viens no maniem biedriem, manuprāt, tādēļ vien man mīļš, ka viņš var teikt stāstus pa septiņām stundām no vietas un vēl ilgāk.»
«Tāpat arī man,» piebilda jaunais zeltkalis, «par visu ko dzīvē man patīk klausīties stāstus, un mans meistars Vircburgā man liedzin aizliedza grāmatas, lai es, stāstus lasīdams, pārāk nekavētu darbu. Tāpēc, draugs atslēdzniek, iesāc vien ko jauku, es zinu, ka stāstīšanai tavs padoms neizsīks no šā brīža līdz rītausmai.»
Atslēdznieks ieņēma malku, stiprinādamies stāstījumam, un tad iesāka.