Augššvabijā vēl šobaltdien redzami Hohencollernas pils30 mūri, kas reiz bija staltākā visā novadā. Tā paceļas apaļā, stāvā kalnā, no kura kraujās virsotnes labi tālu pārredzama visa apkārtne. Tik tālu un vēl daudz tālāk nekā no visām novada pusēm redzama šī pils, bijājās dūšīgo Collernu cilti, un tās vārdu pazina un daudzināja visās vācu zemēs. Te nu priekš daudziem gadu simtiem, man šķiet, ka šaujampulveris tad vēl nebija atrasts, šai cietoksnī dzīvoja kāds Collerns, kurš pa dabai bija liels savādnieks. Nevarēja teikt, ka viņš nežēlīgi apspiestu savus pavalstniekus vai naidotos ar saviem kaimiņiem, tomēr nevienam netikās ar viņu sastapties viņa tumšo acu, krunkainās pieres un viņa strupās, īgnās izturēšanās dēļ. Nebija daudz tādu cilvēku, izņemot pils ļaudis, kuri viņu būtu dzirdējuši kādreiz parunājamies tā, kā to dara citi ļaudis. Jo, kad viņš jāja pa laukiem un kāds ceļā pagadījies, cepuri
noņemdams un apstādamies, viņu uzrunāja: «Labvakar, grafa kungs, šodien jauks laiks,» tad viņš tikai atteica: «Muļķības,» vai «Zinu jau.» Bet, ja kāds neizdarīja pa prātam viņam pašam vai zirgam, ja zemnieks savos rateļos pa meža ceļu pretī brauca tā, ka viņš savā melnī nevarēja ātrāk garām tikt, tad savas dusmas viņš izgāza veselā lamu pērkonā. Taču tas gan netika dzirdēts, ka šādos gadījumos viņš kādu zemnieku būtu sitis. Tak visā plašā apkaimē viņu dēvēja par «negaisa Col- lernu».
Negaisa Collernam bija gluži pretējas dabas sieva: tik laipna un piemīlīga kā maija diena. Cilvēkus, kurus viņas laulātais draugs lamādamies bija apvainojis, bieži vien viņa samierināja ar laipniem vārdiem un mīlīgiem skatiem. Viņa palīdzēja nabagiem cik spēdama un nevairījās ne vasaras tveicē, ne visbriesmīgākā putenī noiet pa stāvo kalnu lejā apmeklēt trūkumcietējus ļautiņus vai slimus bērnus. Ja tādās gaitās viņu satika pats grafs, viņš norūca: «Zinu jau, muļķības,» un jāja tālāk.
Dažu labu citu sievieti šis īgnums būtu atbaidījis vai iebaidījis. Viena būtu nodomājusi: kas man daļas gar nabaga ļaudīm, kad mans kungs to ieskata par muļķību! Otra aiz lepnuma vai īgnuma atsaltu savā mīlā pret tik dusmīgu laulāto draugu. Bet Collernu Hedviga tā nedarīja. Viņa to mīlēja kā vienmēr, gribēdama ar savu skaisto, balto roku izglaust dziļās grumbas no viņa brūnganās pieres, un mīļoja un godāja viņu. Bet, kad pēc kāda laika debess viņai dāvināja mazu grafiņu, vīru ne mazāk mīlēdama, viņa par savu dēlu rūpējās ar īstu maigas mātes pienākuma apziņu. Pagāja apaļi trīs gadi, un pa šo laiku tikai svētdienās pēc pusdienām grafs redzēja savu dēlu; tad to viņam pienesa aukle. Viņš tanī pablenza, kaut ko norūca bārdā un atdeva auklei atpakaļ. Kad mazais jau mācēja pateikt «tēte», tad grafs auklei iedāvināja guldeni, — tak bērnu neuzlūkoja līksmāku seju.
Viņa trešajā dzimšanas dienā grafs lika uzvilkt savam dēlam pirmās biksītes un saģērba to grezni zīdā un samtā. Tad viņš pavēlēja atvest melni un vēl vienu skaistu zirgu, paņēma mazo uz rokas un, piešiem šķindot, gāja pa loču kāpnēm lejā. Hedvigas kundze izbrīnījās, to redzēdama. Citādi, kad grafs taisījās izjāt, viņa nebija paradusi prasīt, uz kurieni dosies un kad pārnāks, bet šoreiz rūpes par savu bērnu viņai atdarīja lūpas. «Vai grafa kungs izjās?» viņa vaicāja. Viņš ne vārda neatbildēja. «Kādēļ mazo ņemat līdzi?» viņa prasīja, vēl piebilzdama: «Kuno nāks ar mani pastaigāties.»
«Zinu jau,» negaisa Collerns atteica un gāja tālāk. Pagalmā viņš paņēma mazo aiz kājiņas, žigli uzcēla to seglos, piesēja tur viņu ar lakatu.
pats uzlēca savam melnim mugurā un, dēla zirga pavadu rokā turēdams, izjāja pa pils vārtiem.
Mazajam sākumā likās lielu lielais prieks kopā ar tēvu jāt no kalna lejā. Viņš sita plaukstas, smējās un raustīja zirgu aiz krēpēm, lai tas ātrāk skrietu. Tēvs par to priecājās, pa reizei izmezdams: «No tevis vēl var iznākt krietns zēns.»
Bet, kad viņi tika lejā un grafs palaida rikšos, mazais pazaudēja dūšu. Papriekšu viņš lūgdamies māja, lai tēvs jātu lēnāk. Bet, kad gaita pieņēmās straujumā un nabaga Kuno vējš rāva elpu ciet, viņš sāka klusu raudāt, kļuva arvien nepacietīgāks un beidzot kliedza, cik jaudas.
«Zinu jau, muļķības!» tēvs iesāka. «Tad ta puika, kauc jau pirmā
izjājienā. Ciet klusu, jeb es- !» Bet šai acumirklī, kad viņš jau
taisījās savu dēliņu uzmundrināt ar lamāšanos, viņa zirgs saslējās, otra zirga pavada izšļuka no rokas, jo viņš pūlējās savaldīt savu melni, bet, kad, to nomierinājis, bažīgi atskatījās pēc bērna, viņš redzēja tā zirgu bez mazā jātnieka aizauļojam uz pili.
Lai cik ciets un drūms vīrs bija grafs Collerns, tomēr šis skats ķērās viņam pie sirds. Viņš bija pārliecināts, ka viņa bērns nu guļ kaut kur uz ceļa sadragāts. Grafs plēsa sev bārdu un vaimanāja. Bet, lai cik tālu viņš jāja atpakaļ meklēdams, no bērna vairs nebija ne vēsts. Viņš jau iedomājās, ka satrakotais zirgs to būs iesviedis ūdens grāvī, kas atradās ceļmalā.
Te aiz sevis viņš izdzirda bērna balsi saucam viņa vārdu, viņš ātri apsviedās un — lūk, netālu no ceļa zem koka sēdēja kāda vecene, šūpodama mazo uz saviem ceļiem.
«Kur tu puiku ņēmi, vecā ragana?» grafs gluži pārskaities uzkliedza. «Dod viņu man tūlīt šurp!»
«Ne tik strauji, ne tik strauji, jūsu žēlastība,» vecā, riebīgā sieviete smējās, «citādi arī jūs, lepnajā zirgā sēdot, var paraut nelaime! Kur es jaunkundziņu ņēmu, jūs prasāt? Nu, viņa zirgs trakoja, puisēns vēl karājās ar kājiņu saitē, un mati jau gandrīz pie zemes metās, kad es viņu uzķēru savā priekšautā.»
«Zinu jau!» Collerna kungs pikti uzsauca. «Bet tagad dod šurp; es nevaru kāpt zemē, zirgs nevaldāms un var vēl iespert tam.»
«Dodiet man briežguldeni31 !» lūgdamās teica vecā.
«Muļķības!» atcirta grafs un pameta viņai zem koka dažus feniņus.
«Nē, nē, man vajadzīgs vesels briežguldenis,» viņa neatlaidās.
«Ko, briežguldenis! Tu pati neesi briežguldeņa vērts!» grafs iekarsa. «Tūlīt dod bērnu šurp, jeb es tev uzrīdīšu suņus!»
«Tā? Es neesmu briežguldeņa vērts?» atbildēja tā ar ņirdzīgu smīnu.
«Na, tad redzēsim, kas no jūsu mantojuma būs briežguldeņa vērts. Bet šos feniņus jūs varat paturēt pats sev!» To teikusi, vecā pasvieda grafam trīs mazos kapara naudas gabaliņus un pasvieda tos tik veikli, ka visi trīs sabira taisni mazajā ādas maciņā, ko grafs vēl turēja rokā.
Pārsteigts par šo apbrīnojamo veiklību, grafs pāris minūtes nevarēja izrunāt ne vārda, bet beidzot viņa izbrīns pārgāja dusmās. Viņš paķēra savu bisi, uzvilka gaili un tēmēja vecenei. Tak tā gluži mierīgi paijāja un skūpstīja mazo grafu, turēdama to sev priekšā tā, ka lode vispirms ķertu bērnu. «Tu esi labs un mīļš puisītis,» viņa runāja, «paliec arvien tāds un tev nekas nekaitēs.» Tad viņa to palaida vaļā, padraudēja grafam ar pirkstu, piemetinādama: «Collern, Collern, briežguldeni jūs man paliekat parādā!» un, neklausīdamās grafa lamās, viņa ar savu skābarža nūjiņu ievilkās mežā. Bruņukalps Konrāds trīcēdams nokāpa no sava zirga, iecēla kundzēnu seglos, uzlēca pats aizmugurē un sekoja savam pavēlniekam uz pilskalnu.
Tā bija pirmā un palika pēdīgā reize, kad negaisa Collerns ņēma līdz savu dēlu pastaigas izjājienā. Tā kā tas bija raudājis un brēcis, kad zirgi sāka rikšos skriet, viņš to turēja par mīkstčaulīgu zēnu, no kura nekas krietns nevar iznākt, uzlūkoja to ar nepatiku, un, kad puisēns, kas tēvu sirsnīgi mīlēja, pienācis mīļi glaudās viņam pie ceļiem, viņš tam pamāja iet projām, pateikdams: «Zinu jau, muļķības!» Hedvigas kundze bija labprāt panesusi vīra ļaunos untumus, bet šī naidīgā izturēšanās pret nevainīgu bērnu viņu dziļi satrieca. Vairākas reizes viņa saslima aiz bailēm, kad drūmais grafs kādas nieka vainas dēļ mazo bija bargi sodījis, un beidzot nomira savos labākajos mūža gados, pils- saimes un visas apkaimes, bet visvairāk gan viņas pašas dēla apraudāta.
No šā brīža grafa prāti vēl vairāk novērsās no mazā. Viņš viņu nodeva aukles un pils kaplāna audzināšanā, nelikdamies par dēlu vairs ne zinis, sevišķi pēc tam, kad viņš drīz vien apprecēja kādu bagātu jaunavu, kura pēc viena gada viņam dzemdēja dvīnīšus, divus jaunus grafēnus.
Kuno vismīļāk aizstaigāja pie vecas sieviņas, kas viņam toreiz bija izglābusi dzīvību. Tā viņam arvien daudz stāstīja par viņa nelaiķa māti, cik laba tā arī pret viņu esot bijusi. Kalpi un kalpones gan zēnu pastāvīgi brīdināja nestaigāt pie vecās Laukošņas, kā viņu saukāja, jo viņa neesot nekas vairāk kā ragana, bet zēns no viņas nebaidījās. Arī pils kaplāns tam bija mācījis, ka raganu nemaz neesot un visas teikas, itin kā dažas sievietes varot burt un jāt ar kruķi un slotu pa gaisu, esot tīrie meli. Viņš gan pie Laukošņas redzēja dažu ko tādu, ko nevarēja izprast, kā arī gluži labi vēl atcerējās veiklo sviedienu, kad tā pa roku
galam tēvam makā iemeta trīs feniņus. Tāpat viņa prata pagatavot visādas ziedes un dzeramzāles, ar kurām dziedināja cilvēkus un lopus. Bet tas nu gan nebija tiesa, ko ļaudis melsa, ka viņai esot vētras pannar un, kad viņa to turot uz uguns, saceļoties briesmīgs pērkona negaiss. Mazajam grafam viņa iemācīja daudz ko, kas viņam noderēja, piemēram, sagatavot dažādus līdzekļus pret zirgu slimībām, dzērienu pret traka suņa kodienu, ēsmu zivju ķeršanai un vēl citas derīgas lietas. Laukošņa viņam drīz vien arī bija vienīgais sarunu biedrs, jo aukle nomira, un pamāte par viņu nelikās ne zinis.
Kad viņa brāļi paaugās, Kuno dzīve kļuva vēl bēdīgāka nekā līdz tam. Viņiem palaimējās nenokrist no zirga pirmā izjājienā, tāpēc negaisa Collerns tos turēja par gluži prātīgiem un brangiem zēniem, bezgala viņus mīlēja, ik dienas ar viņiem izjāja un mācīja tiem visu, ko vien pats prata. Bet daudz neko labu viņi neiemācījās. Lasīt un rakstīt grafs neprata, tā ka arī viņa krietnajiem dēliem nevajadzēja ar to no- niekoties, toties jau desmitajā gadā viņi prata lādēties tikpat neglīti kā tēvs, ķildojās ar kuru katru, nesatika savā starpā kā suns ar kaķi un tikai kādā nedarbā pret Kuno sametās draugos uz vienu roku.
Viņu māte par to nemaz nenoskuma, jo viņa ieskatīja par veselīgu un spēcinošu, ka zēni plūcas. Bet, kad reiz sulainis par to sūdzējās tēvam, atbildei saņemdams parasto: «Muļķības, zinu jau!» — vecais grafs tomēr nolēma atrast izeju, lai dēli priekšdienās viens otru nenosistu. Viņam vēl vienmēr bija prātā Laukošņas draudi: «Na, tad redzēsim, kas no jūsu mantojuma būs briežguldeņa vērts,» — un veco viņš turēja par īstu raganu. Kādu dienu, medījot pils apkaimē, viņam iepatikās divi kalni, ar savu veidu kā radīti pilīm, un viņš tūlīt arī apņēmās celt uz katra no tiem pa pilij. Uz viena viņš uzcēla Šalksberga pili, dodams tai šādu vārdu pēc jaunākā dvīņu brāļa, kuru viņa nerātnās blēdības dēļ sen jau saukāja par «mazo Salku». Otru pili viņš papriekš gribēja dēvēt par Hiršguldenbergu par spīti raganai, kura toreiz viņa mantību nebija atzinusi ne briežguldeņa vērtu, bet vēlāk pārdomāja un palika pie vienkāršā Hiršberga vārda. Un tā šos pilskalnus sauc vēl šobaltdien, un tas, kas ceļo pa Albu, var likt tos sev parādīt.32
Negaisa Collernam no sākuma bija prātā savam vecākajam dēlam testamentā atstāt Collernu, mazajam Salkam Šalksbergu un otram Hirš- bergu, bet sieva tikām nelikās mierā, kamēr viņš testamentu grozīja. «Muļķa Kuno,» tā viņa sauca nabaga puisēnu, tāpēc ka tas nebija tik izlaists un mežonīgs kā viņas dēli, «muļķa Kuno jau tā diezgan bagāts ar to, ko no mātes mantoja, un nu viņš vēl dabūs skaisto, bagāto Col- lēmu? Bet mani dēli nedabūs neko citu kā vienīgi tās nieka pilis, pie kurām pieder tikai mežs?»
Velti grafs pūlējās viņai iestāstīt, ka taisnības dēļ vecākajam Kuno nevarot laupīt pirmdzimtā tiesības. Viņa tikmēr raudāja un ķildojās, līdz negaisa Collerns, kurš citādi nevienam nepiekāpās, mīļā miera labā padevās un norakstīja mazajam Salkam Salksbergu, Volfam, vecākajam dvīnītim, Collernu, bet Kuno dabūja Hiršbergu līdz ar Balingas pilsētiņu. Drīz pēc tam, kad tas tā bija nokārtots, grafs grūti saslima. Kad ārsts viņam pateica, ka būšot jāmirst, viņš atrūca: «Zinu jau!» Tāpat pils kaplānam, kas viņu aicināja dievbijīgi sagatavoties aiziešanai, viņš atbildēja: «Muļķības,» lādējās un trakoja joprojām un nomira, kā bija dzīvojis, rupjš un liels grēcinieks.
Nebija vēl aizgājējs paglabāts, kad grāfienes kundze ieradās ar testamentu pie Kuno, sava padēla, zobodamās, ka nu viņš varot parādīt savu gudrību un pats palasīt, kas testamentā teikts, proti, Collernā viņam nekas vairs neesot darāms. Viņa ar saviem dēliem priecājās par krietno bagātību un abām pilīm, kuras tā viņam kā pirmdzimtajam bija atrāvusi.
Kuno bez kādas kurnēšanas padevās mirušā gribai, tomēr ar asarām acīs viņš atvadījās no pils, kur bija dzimis, kur zemes klēpī gulēja viņa māte, kur dzīvoja labais pils kaplāns un kur netālu uzturējās viņa vienīgā draudzene, vecā Laukošņa. Hiršberga gan bija skaista, pat stalta pils, taču tā viņam likās par vientuļu un tukšu, tā ka viņš vai slims kļuva aiz ilgām pēc Hohencollernas.
Grāfiene un abi dvīņu brāļi, kuriem nu jau bija astoņpadsmit gadu, kādu vakaru sēdēja torņa balkonā un lūkojās no pilskalna lejā. Te viņi pamanīja tuvojamies staltu jātnieku zirgā, kam sekoja divi mūļi ar šūpuļkrēsliem un vairāki kalpi. Vērotāji ilgi gudroja gan šā, gan tā, kas tas tāds varētu būt, beidzot mazais Salks iesaucās: «Ei, tas nav neviens cits kā mūsu brāļa kungs no Hiršbergas.»
«Muļķa Kuno?» brīnījās grāfienes kundze. «Nu, tad viņš mūs pagodinās, ielūgdams pie sevis viesos, un tos mīkstos šūpuļkrēslus viņš nes, lai paņemtu mani līdzi uz Hiršbergu. Patiesi, tik labu sirdi un tādu pieklājību es nebūtu gaidījusi no sava dēla kunga, šā muļķa Kuno, bet viena atsaucība ir otras vērts, tādēļ iesim lejā pie pils vārtiem viņu sagaidīt. Rādiet arī jūs laipnu seju, varbūt viņš Hiršbergā mums ko uzdāvinās, tev zirgu un tev bruņas, bet viņa mātes rotas es jau sen esmu vēlējusies iegūt.»
«Man nevajag nekādu dāvanu no muļķa Kuno,» atbildēja Volfs, «un nekādu laipnu vaigu es viņam nerādīšu. Manis dēļ viņš drīzāk varētu sekot mūsu nelaiķa tēvam, tad mēs mantotu Hiršbergu un visu citu, un tās rotas, māt, mēs jums atdotu par lētu naudu.»
«Tā, tu palaidni!» māte sirdījās. «Tad man rotas no jums būs jāat- pērk? Vai tā ir pateicība par to, ka es jums izgādāju Collernu? Mazais Salk, es tak rotas dabūšu par velti, vai ne?»
«Par velti, mīļā māt, dabūjama tikai nāve!» dēls smiedamies atteica. «Un, ja tas tiesa, ka šīs rotas esot vairāk vērts nekā daža laba pils, tad tak mēs nebūsim muļķi un nekārsim to tev kaklā. Kolīdz Kuno aizvērs acis, mēs jāsim turp, izdalīsimies, un savu daļu no rotām es pārdošu. Un, ja jūs dosiet vairāk nekā žīds, tad, mīļā māt, jūs tās dabūsiet.»
Tā sarunādamies viņi bija jau nonākuši pie pils vārtiem, un grāfiene tikai ar mokām paspēja apspiest savas dusmas par rotām, jo Kuno pašlaik jau jāja pār ceļamtiltu. Ieraudzījis savu pamāti un brāļus, viņš pieturēja zirgu, nokāpa zemē un laipni ar viņiem apsveicinājās. Jo, ka.ut gan tie viņam bija tik daudz pāri darījuši, viņš tomēr iedomājās, ka tie viņa brāļi un ka šo ļauno sievieti viņa tēvs mīlējis.
«Nu, tas ir jauki, ka dēla kungs arī mūs reiz apmeklē,» grāfienes kundze teica saldu balsi un mīlīgi smaidīdama. «Kā tad klājas Hirš- bergā? Vai var tur pierast? Un skat, kādus šūpuļkrēslus iegādājies! Jā, tādos jau pat ķeizarienei nebūtu kauns sēdēt. Nu, tad jau gan vairs ilgi nebūs jāgaida uz namamāti, lai tie par velti apkārt nemētātos.»
«Par to es vēl neesmu padomājis, cienītā mātes kundze,» Kuno atbildēja, «bet īsam laikam es vēlētos sev citu sabiedrību mājās un tāpēc jau arī nācu šurp ar šūpuļkrēsliem.»
«Ei, cik jūs gan esat labs un gādīgs,» dāma viņu pārtrauca un smaidīdama palocījās.
«Viņš tak zirga mugurā vairs nevarēs nosēdēt,» Kuno mierīgi turpināja, «proti, vecais Jozefa tēvs, pils kaplāns. Es viņu gribu ņemt pie sevis, viņš ir mans vecs skolotājs, un tā mēs norunājām, kad es šķīros no Collernas. Tāpat es no pakalnes paņemšu līdzi arī veco Laukošņu. Tu mīļais dievs! viņa nu jau ir tik veca un tak izglāba man dzīvību, kad es ar savu nelaiķa tēvu pirmo reizi izjāju pastaigāties. Hiršbergā man istabu diezgan, un tur viņa var sagaidīt savu pēdējo stundu.» To teicis, viņš aizgāja pār pagalmu paņemt veco kaplāna tēvu.
Jaunais Volfs pārskaities sakoda lūpas, grāfienes kundze aiz sašutuma kļuva gluži dzeltena, bet mazais Šalks skaļi iesmējās. «Cik jūs man dosiet par to zirgu, ko viņš man uzdāvināja?» viņš teica. «Brāli Volf, dod man par to savas bruņas, kuras tak viņš tev iedeva! Hā! hā! hā! veco mācītāju un veco raganu viņš ņems pie sevis, — nekas, skaists pāris! Tad priekšpusdienās viņš pie kaplāna varēs mācīties grieķiski, bet
pēcpusdienas vingrināties raganu maksla pie vecas Laukošņas. Na, ko gan visu muļķa Kuno neizgudro!»
«Viņš ir pēdīgais cilvēks,» sacīja grāfienes kundze, «un tev, mazais Šalk, te nemaz nebūtu ko smieties. Tas ir negods visai ģimenei, un mēs nezināsim, kur acis likt aiz kauna, kad visa apkaime piemetīs, ka grafs Collerns uz mūļa greznā šūpuļkrēslā aizvedis un nometinājis pie sevis veco Laukošņu. Tas viņam droši vien no mātes, tā arī pastāvīgi sagājās ar slimniekiem un visādiem plukatām. Ak, viņa tēvs kapā otrādi apgrieztos, ja viņš to zinātu!»
«Jā,» piebilda mazais Šalks, «tēvs vēl no kapa bedres pateiktu: «Zinu jau, muļķības!»»
«Patiesi, tur jau viņš nāk ar veco vīru un vēl nekaunās to vest zem rokas!» grāfiene izbijusies iesaucās. «Iesim projām, es vairs negribu ar viņu satikties.»
Viņi aizsteidzās, bet Kuno atvadīja savu veco skolotāju līdz pat tiltam un pats palīdzēja viņam iekāpt šūpuļkrēslā, un lejā pakalnē viņš vēl pieturēja pie Laukošņas būdiņas, kur vecā jau gaidīja, sataisījusies ceļam, turēdama aizsaini ar dzeramzālēm, glāzītēm, podiņiem un citiem traukiem vienā rokā, bet savu skābarža nūjiņu otrā rokā.
Vistīm, tā nu gan tas nenotika, kā savā ļaunprātībā to bija pareģojusi grāfiene Collerne. Visā apkaimē neviens nebrīnījās par bruņinieka Kuno rīcību. Visi atzina to par labu un cildenu darbu, ka viņš uzņēmies atvieglot Laukošņai vecumdienas, un slavēja viņu par dievbijīgu kungu, ka pieņēmis pilī veco Jozefa tēvu.
Vienīgie, kas viņu nīda un nicināja, bija viņa brāļi un grāfiene. Bet tas nāca viņiem pašiem par ļaunu. Ļaudīm radās īgnums pret tādiem nelāga brāļiem, pie tam kā par spīti izplatījās valodas, ka tie slikti izturoties pret savu māti, pastāvīgi ķildojoties un arī paši viens otram uzbrūkot, kā vien varēdami. Hiršbergas grafs Kuno Collerns gan vairākkārt mēģināja izlīgt ar brāļiem, jo viņam kļuva smagi ap sirdi, kad tie bieži vien pajāja pilij garām, pie viņa neiegriezdamies, vai kur mežā un laukā sastopoties viņu sveicināja tik vēsi, kā kuru katru svešinieku. Bet viņa pūles palika veltīgas, brāļi viņu vēl par to izzoboja. Te kādu dienu viņam iekrita prātā vēl viens līdzeklis, kas varbūt atkausētu viņu sirdis. Viņš zināja, cik tie skopi un mantkārīgi. Starp visām trim pilīm gandrīz pašā vidū, tomēr tā, ka iekrita Kuno robežās, atradās dīķis. Šai dīķī auga par visu apkaimi vislabākās līdakas un šķau- naces, un brāļi, kas mīlēja zvejot, nevarēja nosirdīties vien, ka tēvs bija piemirsis šo dīķi iegriezt viņu daļā. Viņi bija par lepniem zvejot te bez brāļa ziņas vai ar labu lūgt no viņa atļauju. Un Kuno zināja, ka
dīķa dēļ brāļiem gremjas sirds, tāpēc viņš kādu dienu ielūdza viņus pie sevis uz zveju.
Bija jauks pavasara rīts, kad visi trīs brāļi katrs no savas pils gandrīz vienā un tai pašā acumirklī ieradās pie dīķa. «Skaties, vai tu re!» iesaucās mazais Salks. «Tas tik ir vareni! Es no Salksbergas izjāju taisni septiņos!»
«Es arī — un es arī,» atbildēja brāļi no Hiršbergas un Collernas.
«Nu, tad jau laikam dīķis atradīsies pašā vidū,» mazais piemetināja. «Skaists ūdens!»
«Jā, un tāpēc es jūs arī šurp aicināju. Es zinu, jūs esat lieli zvejas draugi, un, lai gan arī es labprāt pa laikam mīlu izmest makšķeri, tak zivju svētības te pietiks visām trim pilīm, un dīķa krastos diezgan vietas trim, pat ja tie makšķerētu visi trīs reizē. Tādēļ man gribētos, ka no šās dienas mēs dīķi uzskatām par mūsu kopīpašumu un jums katram pie tā tādas pašas tiesības kā man.»
«Na, brāļa kungs šodien varen labdarīgā omā,» pavīpsnādams teica mazais Salks, «ko domā, atmet mums veselus sešus morgenus 33 ūdens un pāris simtu zivtiņu! Nu — bet kas mums būs jādod pretī? Jo par velti dabūjama tikai nāve.»
«Tas jums būs par velti,» sacīja Kuno. «Ak! man tikai gribētos ar jums pie šā dīķa satikties un parunāties. Esam tak viena tēva dēli.»
«Nē,» atcirta Salksbergs, «tā tas neies! Nav nekā muļķīgāka, ja zvejo vairāki kopā, tad vienmēr cits citam aizbaida zivis. Bet, ja mēs sadalāmies pa dienām, teiksim — pirmdienās un ceturtdienās zvejo tu, Kuno, otrdienās un piektdienās Volfs, trešdienās un sestdienās es — tad man tas gluži pa prātam!»
«Bet man arī tad ne,» atsaucās drūmais Volfs. «Nekādas dāvanas es nepieņemu un negribu ari ne ar vienu dalīties. Tu, Kuno, pareizi dari, ka piedāvā mums dīķi, jo, taisnību sakot, mums visiem trim vienādas tiesības uz to, bet nu metīsim kauliņus, kam tas turpmāk piederēs, ja es būšu laimīgāks par jums, tad jūs man prasīsiet atļauju, vai varat pa- zvejoties.»
«Nē, kauliņus es nemetu,» atteica Kuno, noskumis par savu brāļu skaudīgo cietsirdību.
«Jā, tiešām,» mazais Salks smējās, «mūsu brāļa kungs — viņš jau svēts un dievbijīgs, kauliņu mešanu uzskata par nāves grēku. Bet es jums ieteikšu ko citu, no kā pat svētākajam mūkam nebūtu jākaunas. Ņemsim makšķeres un āķus, un, kas šai rīta cēlienā, līdz kamēr Col- lernā pulkstenis nosit divpadsmit, izmakšķerēs visvairāk zivju, tam piederēs dīķis.»
«Esmu gan es muļķis,» sacīja Kuno, «ka cīnos vēl par to, kas man jau pieder ar visām mantojuma tiesībām. Bet lai jūs redzētu, ka dalīšanu biju nopietni domājis, tad iešu arī un atnesīšu savus zvejas rīkus.»
Viņi aizgāja katrs uz savu pili. Abi dvīņu brāļi steigšus izsūtīja savus ļaudis, lai izcilā visus iezēlušos akmeņus un sameklē tārpus zivju makšķerēšanai dīķī, bet Kuno paņēma savu parasto makšķeri un to barību, ko viņam agrāk Laukošņa iemācīja sagatavot, un pirmais atgriezās pie dīķa. Kad ieradās dvīņu brāļi, viņš tiem atļāva izmeklēties labākās un ērtākās vietas un tikai tad izmeta pats makšķeri. Te nu izrādījās, it kā zivis pazītu šā dīķa īsto saimnieku. Līdakas un šķaunaces nāca bariem čumēdamas ap viņa makšķeri, vecākās un lielākās vajāja prom mazās, tā ka viņš ik acumirkli vilka pa vienai laukā, un, cik iemeta āķi ūdenī, tad jau divdesmit un trīsdesmit plēta muti vaļā, lai piekostos asajam āķim. Nebija pagājušas vēl ne divi stundas, kad ap viņu zemē gulēja pulks visskaistāko zivju. Tad Kuno meta zvejai mieru un gāja pie brāļiem paraudzīt, kā viņiem veicas. Mazais Šalks bija izvilcis vienu sīku šķaunaci un divi niecīgas mailes, bet Volfs trīs raudas un divi grun- dulīšus, abi brāļi skumīgi blenza dīķī, jo no savas vietas viņi gluži labi varēja redzēt Kuno milzu lomu. Kad Kuno piegāja savam brālim Volfam klāt, tas pārskaities trūkās kājās, sarāva makšķeres auklu, salauza gabalos kātu un iemeta dīķī. «Es jau varu vēlēties, kaut te būtu tūkstoš āķu, kurus es iemestu šā viena vietā, un kaut pie katra spirinātos pa vienai no šīm ložņām,» viņš kliedza, «bet godīgā ceļā tādas lietas nav iespējamas, tā jau ir burvība un gatavais raganu darbs. Kā citādi tu, muļķa Kuno, vienā stundā noķertu vairāk zivju nekā es veselā gadā?»
«Jā, nu es atceros,» mazais Šalks turpināja, «pie Laukošņas, pie šīs nelietīgās raganas tak viņš zvejot mācījies, un mēs bijām muļķi, ielaizdamies ar viņu sacīkstē, viņš tak drīz būs raganu meistars.»
«Cik jūs ļauni cilvēki!» atteica Kuno aizskarts. «Šorīt nu esmu tik tikām novērojis jūsu skopumu, jūsu rupjību un bezkaunību. Tagad ejiet prom un nekad vairs šeit nerādieties, un ticiet man, jūsu dvēselēm būtu simtreiz lielāka svētība, ja jūs būtu kaut pus tik labi un dievticīgi kā šī sieviete, kuru jūs lamājat par raganu.»
«Nē, gluži īstena ragana viņa nav!» teica ņirgādamies mazais Šalks. «Tādas vecenes prot pareģot, bet drīzāk zoss par gulbi paliks nekā Laukošņa kļūs pareģe. Viņa tak reiz tēvam pateikusi, ka labu daļu no viņa mantības varēšot atpirkt par vienu briežguldeni, tas ir, ka viņš galīgi izputēšot, tak mirstot viņam vēl piederēja viss, ko vien no
Collernas torņa var pārredzēt! Ej nu ej, Laukošņa nav nekas cits kā muļķa vecene, un tu esi muļķa Kuno.»
To sacījis, mazais Šalks manījās projām, jo viņam bija bail no brāļa stiprās rokas. Volfs tam sekoja, izgāzdams visus lāstu vārdus, ko viņš bija mācījies no sava nelaiķa tēva.
Dziļi sirdī noskumis, Kuno gāja uz māju, tagad viņš skaidri redzēja, ka brāļi ar viņu nekad vairs neielaidīsies. To cietsirdīgā valoda viņam tā ķērās pie sirds, ka viņš grūti saslima, tikai cienījamā Jozefa mierinājums un Laukošņas spēcinošās zāles viņu vēl izglāba no nāves.
Bet, kad brāļi dabūja zināt par Kuno smago sasirgšanu, viņi sarīkoja jautras dzīrās, vīna skurbulī nozvērēdamies, ka tam, kurš pirmais uzdzirdēšot par brāļa nāvi, tam jāšauj no visiem lielgabaliem, lai to pavēstītu otram, un, kurš pirmais šaušot, tam būšot tiesība paņemt labāko vīna mucu no Kuno pagraba. Volfs nu vienam savam kalpam lika pastāvīgi uzturēties Hiršbergas tuvumā, un mazais Šalks ar lielāku naudas sumu piekukuļoja kādu Kuno sulaini, lai tas laistu viņam ziņu, kad kungs jau dvestu pēdējos elpas vilcienus.
Bet šis kalps bija uzticīgāks savam laipnajam un dievbijīgajam kungam nekā ļaunajam Šalksbergas grafam. Kādu vakaru viņš Laukošņai līdzcietīgi apvaicājās, kā klājoties viņa kungam, un, dzirdēdams, ka tas jūtoties gluži labi, atklāja abu brāļu nodomu un norunu apsveikt grafa Kuno nāvi ar lielgabalu šāvieniem.34 Vecīte par to ļoti noskaitās. Viņa uz vietas to pastāstīja grafam, bet, kad viņš vēl negribēja ticēt tādai nedzirdētai brāļu cietsirdībai, vecīte viņam ieteica izmēģinājuma dēļ papaust ziņu par viņa nāvi, tad dzirdēšot, vai tie rībina lielgabalus vai ne. Grafs pasauca brāļa uzpirkto sulaini pie sevis, vēlreiz visu izprasīja un tad lika tam jāt uz Šalksbergu paziņot tur viņa drīzu galu.
Kad sulainis steidzās no Hiršbergas lejā, viņu pamanīja un apturēja grafa Volfa Collerna kalps, apvaicādamies, kurp tā steidzoties. «Ak,» atteica šis, «mans nabaga kungs vairs vakara nesagaidīs, visi jau cerības zaudējuši.»
«Tā? Un nupat jau?» tas izsaucās, pieskrēja pie sava zirga, metās seglos un tā drāzās uz Collernu pili pa pilskalnu augšā, ka zirgs pie vārtiem saļima, bet pats viņš tik vien paspēja izdvest: «Grafs Kuno mirst!» un zaudēja samaņu. Tad Hohencollernas mūros norībēja lielgabali. Grafs Volfs ar savu māti priecājās par labā vīna mucu, par mantojumu, par dīķi, par rotām un lielgabalu šāvienu stipro atbalšu visā apkaimē. Bet, ko viņi noturēja par atbalšu, tie bija Šalksbergas lielgabalu rībieni, un Volfs smīnēdams sacīja savai mātei: «Tātad mazajam arī ir bijis tur savs spiegs, tāpēc mums tūlīt jāizdala vīns un viss cits mantojums.» Viņš sēdās zirgam mugurā, jo baidījās, ka mazais Šalks nepasteidzas viņam pa priekšu un nepaņem viens pats dažu dārgumu.
Pie zivju dīķa brāļi sastapās un abi nosarka, viens no otra apkaunē- Jušies, ka katrs pirmais bija gribējis tikt Hiršbergā. Pa ceļam kopā jādami, viņi Kuno nepieminēja ne ar pušplēstu vārdu, bet gan brālīgi apspriedās, kā uz priekšu rīkoties un kam piederēšot Hiršbergā. Bet, pārjājuši ceļamtiltu un nonākuši pils sētā. viņi ieraudzīja savu brāli sveiku un veselu skatāmies pa logu ārā; viņa acīs dzirkstīja naids un dusmas. Viņu ieraudzījuši, brāļi stipri nobijās, pirmajā mirklī noturēja to par spoku un pārmeta krustu, bet, kad apjēdza, ka tam ir vēl miesa un asinis, Volfs iesaucās: «Ei, kas tad tas? Kas par niekošanos, es domāju, ka tu esi miris!»
«Nu, šodien ķēniņš, rītā mironis,» teica mazais, baltām acīm paskatīdamies uz brāli.
Bet tas pērkona balsī sauca: «No šā brīža visas mūsu radniecības saites sarautas un izbeigtas. Es gluži labi dzirdēju jūsu prieka šāvienus, bet redziet, arī man uz pils mūriem stāv pieci lielgabali, kurus esmu krietni pielādējis jums par godu. Taisieties, ka tiekat ārā no manu ložu līnijas, citādi jūs vēl piedzīvosiet, kā Hiršbergā šauj.» Brāļi nelika to sev divreiz teikt, jo saprata, cik nopietni šie vārdi domāti. Viņi piespieda saviem zirgiem piešus un pilnos lēkšos laidās no kalna lejā. Brālis Kuno izšāva vienu lodi, kas nodžingstēja viņiem pār galvu, tā ka viņi abi reizē dziļi palocījās. Bet viņš šāva, tikai brāļus baidīdams, nevis lai ķertu.
«Kāpēc tad tu pirmīt šāvi?» mazais Šalks dusmīgs Volfam uzprasīja. «Tu muļķis tāds, un es šāvu, tevi dzirdēdams.»
«Gluži otrādi, paprasi mātei!» Volfs atbildēja. «Tu biji tas, kas pirmais izšāvi un mums uzgrūdi šo kaunu, tu, mazais āpsi!»
Mazais nepalika parādā nevienu pagodinājumu, un, pie zivju dīķa nonākuši, viņi vēl viens otru pamatīgi nosvētīja lamu vārdiem, mantotiem no vecā negaisa Collerna, tad šķīrās negantā naidā.
Dienu pēc tam Kuno rakstīja savu testamentu, un Laukošņa priestera tēvam teica: «Es varu saderēt, ka viņš lielgabalniekiem neko labu nav norakstījis.» Bet, neraugoties uz to, ka viņa ziņkārē mācās virsū savam mīlulim, viņš tai neteica, kas testamentā rakstīts. Un tā viņa arī nedabūja zināt, jo gadu pēc tam labā vecīte nomira — nepalīdzēja viņai vairs ne ziedes, ne dzeramās zāles, tāpēc ka viņa mira nevis no kādas slimības, bet gan deviņdesmit astotajā dzīvības gadā, kāds vecums pat veselīgāko cilvēku var aizvadīt zem velēnām. Grafs Kuno viņu apglabāja kā savu īsto māti, nevis kā kādu nabaga vecenīti. Nu dzīve pilī viņam kļuva vēl vientuļāka, sevišķi kad pēc neilga laika Laukošņai sekoja arī priesteris Jozefs.
Tomēr ilgi viņam nebija jāizbauda šī vientulība. Labais Kuno nomira jau savā divdesmt astotajā dzīvības gadā, un ļaunas mēles melsa, ka no indes, kuru viņam piegādājis mazais Salks.
Bet lai nu kā, pāris stundas pēc viņa nāves Collernā un Salksbergā atkal norībēja divdesmit pieci lielgabala šāvieni. «Šoreiz tak būtu jātic viņa nāvei,» teica brālim mazais Šalks, kad viņi pa ceļam satikās.
«Jā,» atbildēja Volfs, «bet, ja viņš tomēr pieceltos un atkal lamātos pa logu kā toreiz, tad es viņu pataisītu godīgu un mēmu, jo nu man ir līdzi bise.»
Pa pilskalnu augšā jājot, viņiem piebiedrojās kāds nepazīstams jātnieks ar pavadoņiem. Viņi nodomāja, ka tas varbūt kāds brāļa draugs un nāk piedalīties apglabāšanā. Tādēļ abi brāļi izlikās gluži noskumuši, slavēja aizgājēju, nožēloja viņa pāragro nāvi un mazajam Šalkam pat izdevās izspiest pāris krokodila asaru. Bet bruņinieks viņiem nekā neatbildēja, tikai kluss un mēms jāja līdzās uz Hiršbergu. «Tā, nu padzīvosimies kā mājās. Dod mums vīnu, dzēriendevēj, to labāko!» uzsauca Volfs, nokāpdams no zirga. Pa loču kāpnēm viņi uzgāja zālē. Klusai? jātnieks ari te viņiem sekoja, un, kad abi dvīņi vaļīgi un plaši apsēdās pie galda, viņš izņēma no vamža sudraba gabalu, uzmeta to ripojošu maimorgaldā, ka nošķinda vien, sacīdams: «Tā, te nu būs jūsu mantojums, uz mata viens briežguldenis.» Abi brāļi viņu uzlūkoja izbrīnoti, smējās un prasīja, ko tas nozīmējot.
Tad bruņinieks izņēma pergamentu ar visiem zīmogiem. Tanī muļķa Kuno bija pieminējis cietsirdīgo naidu, ko brāļi dzīvē pret viņu vērsuši, un beigās novēlēdams noteicis, ka viņa nāves gadījumā viss mantojums, viņa nams un manta, izņemot nelaiķa mātes rotu, skaitās pārdotas Vir- tembergai, un proti — par vienu nieka briežguldeni! Bet par rotu Balin- gas pilsētā jāuzceļ nabagmāja.
Nu brāļiem bija vēl lielāks brīnums, bet viņi vairs nesmējās, tikai sakoda zobus, jo pret Virtembergu viņi nevarēja neko iesākt un tātad bija pazaudējuši skaisto pili, mežu, laukus, Balingas pilsētu un pat — zivju dīķi, par visu iegūdami tikai vienu pliku briežguldeni. Volfs pārskaities to iebāza vamzī, neteikdams ne'jā, nedz nē, lika savu baretce- puri galvā, aiz dusmām neatsveicinājies, pagāja Virtembergas komisa- ram garām, metās savā zirgā un jāja uz Collernu.
Bet, kad otrā rītā māte viņu tirdīja ar pārmetumiem, ka par apsmieklu pazaudējis pili un rotas, viņš devās uz Šalksbergu pie Salka.
«Vai mēs savu mantojumu nospēlēsim vai nodzersim?» viņš brālim jautāja.
«Labāk jau nodzert,» Šalks atteica, «tad mēs būsim abi ieguvuši. Jāsim uz Balingu, un kaut visi ļaudis uz mums ar pirkstiem rādītu, ka mēs pilsētiņu pazaudējuši.»
«Un «Jērā» dod labu sarkanvīnu, — pats ķeizars nedzer labāku,» piebilda Volfs.
Tā viņi kopā aizjāja uz Balingu, iegāja «Jērā», uzprasīja, cik maksā krūze sarkanvīna, un dzēra, kamēr guldenis bija nodzerts. Tad Volfs piecēlās, izvilka no vamža sudraba naudas gabalu ar skrejošo briedi, uzmeta to galdā, teikdams: «Te jums būs jūsu guldenis, tā būs pareizi!»
Krodzinieks paņēma guldeni, apskatīja to no vienas puses, apskatīja no otras un smīnēdams teica: «Jā gan, kad tas nebūtu bijis briežguldenis, jo vakar vakarā ieradās ziņnesis no Stutgartes, un šorīt Vir- tembergas grafa vārdā, kuram tagad pilsētiņa pieder, izsludināts, ka šī nauda atcelta; tāpēc dodiet vien man citu naudu.»
Abi brāļi nobāla un uzlūkoja viens otru. «Samaksā!» teica viens. «Vai tev nav naudas?» atrunājās otrs, īsi sakot, Balingas «Jērā» viņiem bija jāpaliek guldenis parādā. Klusu ciezdami un pārdomādami, viņi aizjāja savu ceļu. Kad nonāca pie krustcelēm, kur pa labi jāiet uz Collernu, pa kreisi uz Šalksbergu, Šalks sacīja: «Un ko nu? Tagad mēs esam vēl mazāk mantojuši kā neko, pie tam vēl vīns bija ļoti slikts.»
«Jā gan,» atbildēja brālis. «Ko Laukošņa teica, tas nu ir piepildījies: «Redzēsim, kas no viņa mantojuma paliks vairāk pāri par vienu briežguldeni!» Tagad mēs par to nevaram nopirkt ne krūzi vīna.»
«Zinu jau!» šalksberģietis noteica.
«Muļķības!» piebilda Collernas kungs un jāja uz savu pili, nikns uz sevi un visu pasauli.
«Tāda ir teika par briežguldeni,» atslēdznieks nobeidza, «un droši vien patiesa. Viesnīcnieks Dirvangā, kas atrodas netāl no visām trim pilīm, to izstāstījis kādam manam labam draugam, kurš bieži gāja par ceļvedi pār Švabijas Albiem, arvien iegriezdamies Dirvangā.»
Viesi tencināja atslēdznieku. «Ko gan visu nedabū dzirdēt plašā pasaulē!» izsaucās važonis. «Patiesi, nu man liels prieks, ka mēs nenositām laiku kāršu spēlē. Tā tas tiešām labāk, un stāstīto es esmu tā iegaumējis, ka varēšu to vārds vārdā rītu atstāstīt saviem biedriem.»
«Kamēr jūs tā stāstījāt, arī man ienāca kaut kas prātā,» sacīja students.
«Ak, stāstiet, jel stāstiet!» lūdzās atslēdznieks un Fēlikss.
«Labi,» atsaucās students, «vai mana rinda tagad vai nāks vēlāk, tas tak vienalga, tā kā tā man būs jāstāsta, ko esmu dzirdējis. Bet tas, par ko es stāstīšu, patiesi reiz esot noticis.»
Viņš apsēdās ērtāk un patlaban gribēja sākt stāstīt, te saimniece pastūma ratiņu pie malas un pienāca pie galda, ap kuru viesi sēdēja. «Tagad, kungi, laiks doties pie miera,» viņa teica. «Pulkstenis jau nosita deviņi, un rītu arī vēl ir diena.»
«Nu, tad ej vien gulēt!» students iesaucās. «Uzliec mums te vēl pudeli vīna, un mēs tevis vairs ilgāk neuzkavēsim.»
«Nekas nebūs,» tā sapīkusi attrauca, «kamēr viesi vēl sēd kroga istabā, saimniece un apkalpotāji nevar iet projām. Vārdu sakot, kungi, taisieties kā tiekat savās istabās! Man paliek par ilgu, un pāri deviņiem manā mājā nav atļauts dzīrot.»
«Saimniec, ko jūs gan iedomājaties?» brīnījās atslēdznieks. «Kas tad jums par to, ka mēs vēl te pasēžam, kamēr jūs jau guļat? Mēs esam godīgi ļaudis, nekā jums neaiznesīsim un neaiziesim arī nesamaksājuši. Bet es neesmu radis, ka ar mani viesnīcā tā apietos.»
Saimniece dusmīgi pavalbīja acis: «Vai jūs domājat, ka es iešu grozīt savu mājas kārtību katra lupatas amatmācekļa, katra ielas puikas dēļ, kurš man dod nopelnīt divpadsmit kreicerus? Saku jums pēdīgo reizi, ka nekārtības es neciešu!»
Atslēdznieks gribēja viņai vēl ko atcirst, bet students viņā zīmīgi paskatījās un arī pārējiem pamirkšķināja acīm. «Labi,» viņš teica, «kad jau saimniece tā vēlas, iesim arī uz savu istabu. Tikai sveču gan mums vajadzēs, lai varētu atrast ceļu.»
«Tur es jums nevaru līdzēt,» viņa īgni noteica, «citi jau ceļu zinās arī tumsā, bet jums pietiks ar šo sveces galiņu, man vairāk nav mājās.»
Klusēdams jaunais kungs piecēlās un paņēma sveci. Pārējie viņam sekoja, mācekļi pacēla savas somas, lai tās noliktu pie sevis istabā. Viņi gāja aiz studenta, kas uz kāpnēm rādīja gaismu.
Kad viņi uzgāja augšā, students lūdza iet vieglu soli, atslēdza savu istabu un pamāja, lai nāktu iekšā. «Nu vairs nav šaubu,» viņš teica, «viņa grib mūs nodot. Vai jūs nemanījāt, ar kādu steigu viņa mūs mudināja likties gulēt, kā viņa darīja visu, lai atņemtu mums katru iespēju palikt kopā nomodā? Droši vien viņa domā, ka nu mēs liksimies uz auss un tad viņai būs vieglāk izdarīties ar mums.»
«Bet vai jums šķiet, ka mēs vairs nevarētu izbēgt?» ieprasījās Fēlikss. «Mežā tak lielāka cerība uz glābiņu nekā te istabā.»
«Pat logi te aizrestoti,» iesaucās students, velti pūlēdamies atlauzt gadriņu dzelzs stieni. «Mums atliek tikai viena izeja, ja gribam izmukt, — mājas durvis, bet es neticu, ka viņi mūs laidīs projām.»
«Var jau mēģināt,» teica važonis. «Es palūkošu tikt ārā pagalmā, ja tas izdosies, tad es atnākšu atpakaļ un paņemšu jūs līdzi.» Pārējie tādam priekšlikumam piekrita, važonis novilka kurpes un pirkstgalos zagās uz kāpnēm. Viņa biedri augšā istabā bailīgi klausījās. Viņš laimīgi nepamanīts bija jau ticis līdz pus kāpnēm un pašlaik pagriezienā līda gar kādu stabu, kad pēkšņi priekšā pacēlās stāvus milzīgs dogs, uzlika viņam ķetnas uz pleciem, taisni pret seju atņirdzis divi rindas asu, garu zobu. Važonis vairs nedrīkstēja iet ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo, tiklīdz viņš pakustējās, briesmīgais dogs grasījās krist viņam pie rīkles. Tad pat tas sāka kaukt un riet, tā ka drīz vien parādījās saimniece un mājas kalps ar svecēm.
«Uz kurieni? Ko jūs meklējat?» prasīja saimniece.
«Man vēl kas jāpaņem no ratiem,» atbildēja važonis, trīcēdams pie visas miesas. Durvīm paveroties, viņš istabā bija manījis vairākas brūnas, šaubīgas sejas, — vīrus ar bisēm rokās.
«To visu gan jūs varējāt pirmīt izdarīt,» saimniece dusmīgi norūca. «Fasan, nāc šurp! Jēkab, aizslēdz vārtus un parādi šim vīram gaismu pie ratiem!» Suns atvilka savu nejauko purnu un noņēma ķetnas važonim no pleciem, atkal noguldamies šķērsām pār kāpnēm. Kalps pa tam bija noslēdzis vārtus un rādīļa važonim uguni. Par bēgšanu nebija ko domāt. Bet pārliekot, ko īsti lai paņemtu no ratiem, viņam ienāca prātā mārciņa vaska sveču, kuras tam bija jāaizved tuvākajā pilsētā. «Sveces galiņa tur augšā nepietiks ne ceturtdaļstundai,» viņš sevī nodomāja, «bet gaisma mums vajadzīga!» Tādēļ viņš paņēma no ratiem divas vaska sveces, paslēpdams tās piedurknē, tad, iegansta pēc, izvilka no ratiem un uzmeta plecos savu mēteli, — ar ko naktī apsegties, kā viņš puisim teica.
Važonis laimīgi atgriezās atkal istabā. Te viņš citiem pastāstīja par lielo suni, kas nolikts par sargu uz kāpnēm, par vīriem, kurus viņš tā drusku manījis, un par visu uzkrītošo rīcību tur apakšā, lai viņus paturētu drošā gūstā, beigās vēl nopūzdamies: «Jā, šīs nakts mēs vairs nepārdzīvosim.»
«To gan es neticu,» atteica students, «es neturu šos ļaudis par tādiem neprāšiem, kas ies nogalināt četrus cilvēkus tā niecīgā labuma dēļ, ko tie no mums var iegūt. Bet pretī turēties mēs nedrīkstam. Mans zaudējums jau gan būs vislielākais: par savu zirgu, kas nu jau droši vien viņu rokās, es nupat pirms četrām nedēļām nodevu piecdesmit dukātus. Savu maku un drēbes es atdošu ar labu prātu, jo tak dzīvība galu galā man dārgāka nekā viss cits.»
«Kas jums nekait runāt,» teica važonis, «tās mantas, kādas jūs varat pazaudēt, jūs drīz vien atkal iegūsiet, bet es esmu Ašafenburgas ziņnesis, man ratos visādas vērtības un stallī divi skaisti zirgi — mana vienīgā bagātība.»
«Es tam neticu, ka viņi jums darīs ko ļaunu,» piebilda zeltkalis. «Ziņneša aplaupīšana vien jau saceltu lielu brēku visā zemē. Bet es arī piekrītu tam, ko tas kungs nupat teica. Labāk es bez vārda runas atdotu visu, kas man klāt, un nozvērētos par to neko neizpaust un nesūdzēties, kad šie ļaudis liktu bisi un pistoli pie krūtīm, atprasīdami manu mantu.»
Pa šo sarunas laiku važonis bija izvilcis savas vaska sveces. Viņš piekausēja tās uz galda un aizdedzināja. «Tad nu ar dieva palīgu gaidīsim, kas pār mums nāks,» viņš sacīja. «Sasēdīsimies atkal ciešāk kopā un sarunādamies atgaiņāsim miegu.»
«Tā darīsim gan,» piekrita students. «Un, tā kā pirmīt kārta palika pie manis, tad es jums kaut ko pastāstīšu.»