Kas ceļo pa Svabiju, tas lai neaizmirst kaut drusciņ iemest aci Svarcvaldē, nevis koku dēļ, lai gan ne visur var atrast tādu milzumu lielisku smuidru egļu, bet gan paskatīties ļaudīs, kas stipri atšķiras no citiem apkaimes cilvēkiem. Viņi ir lielāka auguma nekā parastais cilvēks, plecīgi un spēcīgiem locekļiem. Liekas, ka spirdzinošā smarža, kas rītos plūst pa eglāju, tiem jau no bērnības būtu iedvesusi brīvāku elpu, devusi dzidrākas acis un drošāku, kaut arī skarbāku sirdi nekā ieplaku un klajumu iedzīvotājiem. Un ne tikai augumā un stājā, arī ieražās un apģērbā viņi pilnīgi atšķiras no tiem ļaudīm, kas dzīvo ārpus meža. Visglītāk ģērbjas Badenes Švarcvaldes iemītnieki. Vīrieši bārdai ļauj augt, kāda tā pa dabai vīram viešas ap smakru. Viņu melnie vamži, viņu milzīgi platās, krokainās bikses, sarkanās zeķes un smailās plat- malainās ratenes viņiem piešķir diezgan neparastu, bet vienmēr
nopietnu un cienīgu izskatu. Ļaudis tur pa lielākai daļai nodarbojas ar stikla apstrādāšanu; taisa arī pulksteņus, apgādādami ar tiem vai pus pasaules.
Otrā pusē mežam dzīvo tā pati cilts, bet tejieniešiem darbs jau piešķīris citādus tikumus un citas ieražas nekā stikla pūtējiem. Viņi tirgojas ar mežu: cērt un aptēš savas egles, pludinādami tās pa Nagoldu uz Nekaru un no Nekaras augšienes — pa Reinupi uz leju tālu iekšā Holandē, 35 tā ka pat pie jūras švarcvaldieši pazīstami ar saviem garajiem plostiem. Pa ceļam viņi apstājas pie katras pilsētas, kas atrodas upes piekrastēs, lepni gaidīdami pircējus saviem baļķiem un dēļiem, bet resnākos un garākos kokus viņi par smagu naudu pārdod Holandes kungiem, kas no tiem būvē kuģus.36
Sie ļaudis pieraduši pie skarbas staiguļu dzīves. Viņu lielākais prieks — vadīt savus plostus pa straumi uz leju, viņu bēda — kāpt atkal krastā. Tāpēc arī viņu goda apģērbs tā atšķiras no stikla pūtēju tērpa Svarcvaldes otrā pusē. Viņi valkā tumša audekla vamžus, krietnas plaukstas platus zaļus bikšturus pār platajām krūtīm, melnādas bikses, no kuru kabatas arvien kā goda zīme rēgojās misiņa collmērs. Bet viņu lepnums un prieks ir zābaki, varbūt lielākie, kādus jebkur citā pasaules malā parasts valkāt. Tie uzraujami veselus divus sprīžus pāri ceļgaliem, tā ka plostnieki var bradāt pa trīs pēdas dziļu ūdeni, nesamērcēdami kājas.
Nesen vēl šie silu iedzīvotāji ticēja meža gariem, un tikai jaunākā laikā šī viņu muļķīgā māņticība izskausta. Un cik savādi, ka meža gari, kuri pēc nostāstiem te Svarcvaldē piemituši, arī tie tērpa ziņā dalījušies divi daļās. Tā stāsta, ka Glāžvīriņš, trīs ar pus pēdas liels labais gariņš, neesot citādi rādījies kā vien smailajā platmalē, vamzī, paldainajās biksītēs un sarkanās zeķēs. Turpretī Holandes Miķelis, kas klaiņā meža otrā pusē, esot milzu tēviņš, platiem pleciem, plostnieka drēbēs, un daudzi, kas to redzējuši, apgalvo, ka viņi neņemoties ar savu maku samaksāt tos teļus, kuru ādas izšūtas viņa zābakos. «Tie ir tik lieli, ka, parasta auguma cilvēkam iekāpjot, sniedzas līdz kaklam,» viņi stāstīja un teicās nemaz nepārspīlējam.
Ar šiem meža gariem reiz kādam jaunam švarcvaldietim esot bijis savāds piedzīvojums, ko es jums gribēju pastāstīt.
Svarcvaldē, proti, dzīvojusi atraitne Barbara Munka. Viņas vīrs bijis ogļdeģis, un pēc tā nāves viņa arī savu sešpadsmitgadīgo dēlu pamazām pievārējusi palikt šai amatā.
Jaunais Pēteris Munks, slaids zēns, bija ar mieru, jo arī savu tēvu viņš nebija citādi redzējis, kā augu nedēļu sēdam pie kūpošas ogļu bedres vai melni nokvēpušu kā ļaužu biedēkli, apkārt braukājot pa pilsētām ogles pārdot. Bet ogļdeģim daudz laika nodoties pārdomām par sevi un citiem, tādēļ arī, kad Pēteris Munks sēdēja pie savas dedzinātavas, koka krēsla un dziļais meža klusums viņa sirdī sacēla nezināmas ilgas un skumjas līdz asarām. Kaut kas viņu nomāca, kaut kas tirdīja, bet kas īsti — viņš pats nezināja. Beidzot viņš noprata, ka tas, kas viņu tā nomāca, bija — viņa stāvoklis. «Melns, vientuļš ogļdeģis!» teica viņš sev pašam. «Tā ir nožēlojama dzīve. Cik labi ieskata stikliniekus, pulksteņtaisītājus un pat muzikantus svētdienas vakaros! Bet, kad Pēteris Munks parādās balti nomazgājies un uzcirties, tēva goda svārkos ar sudraba pogām un jaunadītās sarkanās zeķēs, un, kad tad kāds aiz muguras nākdams domā: kas ir šis staltais puisis? — viņš sevī slavēt slavē manas zeķes, manu iznesīgo gaitu, — bet, lūk, garām pagājis un atskatījies, viņš droši vien nosaka: «Ak, tas jau tepat Ogļu- Munka Pēteris!»
Arī uz viņpuses plostniekiem viņam bija skaudīgs prāts. Kad šie meža milži ieradās šai pusē, grezni ģērbušies, rotājušies sudraba pogām, sprādzēm un vai puscentnera smagām važiņām, kad tie izplestām kājām un lepnām sejām noraudzījās dejā, holandiski lamājās un tāpat kā Holandes kungi vilka dūmu no olekti garām Ķelnes pīpēm, tad tāds plostnieks viņam šķita pati laimīga cilvēka pilnība. Un, kad vēl šie laimīgie pagrāba no savām kabatām pilnas saujas apaļu dālderu un sāka mest kauliņus uz sešbacenu,37 — pieci guldeņi šurp, vai desmit turp, — tad viņam galva griezās un viņš skumīgs slija uz savu būdu, jo dažu labu svētku dienas vakaru viņš redzēja, ka viens otrs šāds «malkas kungs» te pazaudēja vairāk, nekā nabaga Munka tēvs nopelnīja pa visu gadu.
Sevišķi ievērojami viņam likās trīs no šiem vīriem, un viņš nezināja, kuru no tiem vairāk apbrīnot. Viens bija liels, resns vīrs, sarkanu seju, un skaitījās bagātākais visā apkārtnē. Viņu sauca par resno Ecekielu. Tas brauca ik gadus divi reizes ar būvkokiem uz Amsterdamu, un viņam arvien laimējās tos pārdot par tik dārgāk, ka viņš varēja lepni braukt braukšus atpakaļ, kamēr pārējie nāca kājām. Otrs bija pats garākais un karnākais cilvēks visā mežvidū, viņu sauca par garo Slur- keru, un Munks viņu apskauda par tā ārkārtējo drosmi. Tas runāja pretī viscienījamākiem ļaudīm, krogā pat lielākā drūzmā sēdēja, ieņēmis vairāk vietas nekā četri resnākie, — vai nu saspriedis elkoņus uz galda, vai tālu uz sola izstiepis savu garo kāju, un tomēr neviens nedrīkstēja viņam ko pārmest, jo viņam bija necilvēcīgi daudz naudas. Bet trešais bija skaists jauneklis, tuvu un tālu pazīstams kā labākais dejotājs, tāpēc arī iesaukts par Dančkarali. Agrāk trūcīgs cilvēks, viņš bijis pie kāda koktirgotāja par puisi, tad pēkšņi kļuvis pasakaini bagāts. Daži runāja, ka viņš zem kādas vecas egles atradis pilnu podu zelta naudas, citi stāstīja, ka viņš ar žebērkļu, ko plostnieki lieto zivju duršanai, Reinā pie Bingenas izvilcis saini ar zeltu, kas piederot Nibelungu apraktās mantas krātuvei. Vārdu sakot, viņš bija kļuvis stāvu bagāts, un jauns un vecs viņu godāja kā princi.
Par šiem trim vīriem Ogļu-Munka Pēteris bieži domāja, vientulīgi sēdēdams eglainē. Visiem trim gan bija viena liela vaina, kuras dēļ ļaudis viņus neieredzēja, — viņu necilvēcīgais skopums, īpaši viņu cietsirdība pret parādniekiem un nabagiem, jo švarcvaldieši ir labsirdīgi ļautiņi. Bet tas jau zināms, kā tādos gadījumos mēdz būt: skopuma dēļ gan viņus ienīda, tomēr naudas dēļ godāja, jo kurš cits vel tā varēja svaidīties ar dālderiem kā viņi, it kā nauda no eglēm būtu papurināma.
«Tā tas vairs tālāk neiet,» dziļi sagrauzts, kādu dienu teica Pēteris pats sev, jo iepriekšējā dienā, kā jau svinamā, krogs bija pilns ļaužu. «Ja es netieku uz zaļa zara, tad es sev ko nodarīšu. Kaut es būtu tik bagāts kā resnais Ecekiels vai drosmīgs un varens kā garais Šlurkers, vai arī tik slavens kā Dančkaralis, kas muzikantiem kreicera vietā pasviež dālderi! Jā, kur šis puisis ņem tik daudz naudas?» Pēteris apsvēra dažādas iespējas, kā tikt pie naudas, bet neviena viņam lāgā nepatika. Pēdīgi viņš pieķērās nostāstiem par ļaudīm, kas vecos laikos kļuvuši bagāti ar Holandes Miķeļa un Glāžvīriņa palīdzību. Kad viņa tēvs vēl dzīvoja, viņus bieži apciemoja citi nabadzīgi ļautiņi. Tad mēdza gari un plaši pārrunāt par bagātniekiem un kā tie tikuši pie bagātības. Te Glāžvīriņam bija liela loma. Jā, labi padomājot, Pēteris gandrīz vēl atcerējās pantiņu, kas jāskaita Egļurozā, lai meža gars parādītos. Pantiņš iesākās tā:
«Zelta saimniek zaļā eglainē,
Simtiem gadu mitis kalnainē;
Tavs ir viss šais sila mājās…»
Bet, lai kā viņš piepūlēja savu atmiņu, pantiņu tālāk vairs nevarēja atcerēties. Reizēm viņam nesās prāts pavaicāt kādam vecainim, kā pantiņš īsti skan, tak viņu atturēja zināmas bailes atklāt savu nodomu. Un turklāt vēl teika par Glāžvīriņu nebija sevišķi izplatīta, tā ka pantiņu zinātu tikai retais, jo bagātnieku starp mežvidiešiem nebija daudz, un — kāpēc tad viņa tēvs vai citi nabaga ļaudis nebūtu izmēģinājuši savu laimi? Galu galā reiz tomēr viņš uzvedināja savu māti uz sarunām par mazo vīriņu, bet tā pastāstīja tikpat, cik viņš jau zināja, un arī no pantiņa prata tikai pirmās rindas, beigās pateikdama, ka gariņš parādoties tikai tiem, kas dzimuši svētdienā starp vienpadsmitiem un diviem. Viņš pats jau nu tad derētu, ja vien atcerētos pantiņu, jo esot dzimis svētdienā divpadsmitos.
To dzirdējis, Ogļu-Munka Pēteris nezināja ko iesākt aiz prieka un nepacietības izmēģināt savu laimi. Viņam likās, ka pilnīgi pietiek zināt pantiņa sākumu un būt svētdienā dzimušam, lai Glāžvīriņš parādītos. Kādu rītu, pārdevis ogles, viņš neaizkūra vairs jaunu metienu, bet uzvilka sava tēva goda kamzoli un jaunās, sarkanās zeķes, uzlika galvā svētdienas platmali, paņēma savu piecas pēdas garo paegļa vēzdu un atvadījās no mātes: «Man jāiet uz pilsētas valdi. Ložu laiks nāk virsū, kad jāiet zaldātos, un es vecākajam vēlreiz atgādināšu, ka jūs esat atraitne un es esmu jums vienīgais dēls.» Māte uzslavēja šo viņa nodomu, bet Pēteris devās uz Egļurozu. Tā atrodas Švarcvaldes visaugstākajā vietā, un tās apkaimē tanīs laikos divu stundu atstatumā nebija neviena ciema, pat ne būdiņas, tāpēc ka māņticīgi ļautiņi ticēja, ka tur neesot droši. Arī kokus šai meža daļā ne labprāt cirta, lai gan egles te bija smuidras un krāšņas, jo, malkas cirtējiem te strādājot, bieži vien bija nomucis cirvis un iecirties kājā vai koks par ātru nogāzies un uzkritis laidējiem virsū, tos ievainojot vai pat nositot. Pie tam, visskaistākos kokus jau arī varētu lietot tikai malkai, tāpēc ka plostnieki no turienes neņēma nevienu baļķi savā plostā, ticēdami nostāstiem, ka Egļurozā cirstais koks raujot nelaimē plostniekus ar visu plostu. Tādēļ Egļu- rozas kalns bija apaudzis ar tik biezu un augstu mežu, ka tur gaišā dienas laikā valdīja gandrīz nakts, un Pēterim Munkam sametās gluži baisi ap sirdi. Ne mazākā troksnīša, ne skaņas, ne cirvja klaudziena viņš te nedzirdēja, neviena soļa kā tikai savējos. Likās pat, ka putni bēgtu no šās tumšās eglaines.
Ogļu-Munka Pēteris nu bija nonācis pašā Egļurozas kalna augšā un stāvēja pie kādas milzīgi resnas egles, par kuru holandiešu kuģakungs uz vietas būtu devis vairākus simtus guldeņu. «Droši vien te dzīvo mant- ainis,» viņš nodomāja, noņēma savu lielo svētdienas platmali, zemu paklanījās kokam, ieklepojās un drebošu balsi teica: «Vēlu laimīgu vakaru, Glāžvīra kungs.»
Bet nebija nekādas atbildes, un apkārt viss bija kluss kā iepriekš. «Varbūt tomēr man jāskaita pantiņš,» domāja viņš tālāk un murmināja: «Zelta saimniek zaļā eglainē, Simtiem gadu mitis kalnainē; Tavs ir viss šais sila mājās …»
To teikdams, viņš sev par lielām izbailēm manīja aiz resnās egles parādāmies savādu sīku, mazu būtni. Viņš domājās redzam daudzināto Glāžvīriņu, melnā kamzolī, sarkanās zeķītēs, platmalītē, uz mata kā tas teikā minēts, pat bālo, tak glīto un gudro sejiņu viņš šķita redzējis. Bet, diemžēl, būtne kā parādījusies, tikpat ātri atkal pazuda! «Glāž- vīra kungs,» brītiņu nogaidījis, sauca Pēteris Munks, «esiet tik laipns un neturiet mani par muļķi! Glāžvīra kungs, ja jūs domājat, ka es jūs neesmu redzējis, tad jūs ļoti maldāties, es tak jūs redzēju glūnam aiz koka.» Tavu nedienu, nekādas atbildes, tikai likās, ka aiz egles kāds paklusām krikšķinātu. Beidzot Pēterim nepacietība pārvarēja bailes, kurās viņš visu laiku vēl valdījās. «Pag, tu mazais knauķi,» viņš iesaucās, «gan es tevi noķeršu!» Vienā lēcienā viņš metās aiz egles, bet tur nebija nekāda zaļā eglāja mantaiņa, tikai maza, ņipra vāverīte uzskrēja kokā.
Pēteris Munks papurināja galvu. Viņš atzina, ka no burvības vārdiem noskaitījis tikai daļu un, ja pantiņam vēl pieliktu kaut vienu teicienu, varbūt tad Glāžvīriņu izvilinātu. Viņš izdomājās visādi, bet nekas neiznāca. Vāverīte atsēdās uz zemākā egles zara un likās viņu uzjautrinām vai izzobojam. Tā uzposās, svaidīja kuplo asti, raudzīdamās viņā gudrām acīm, tā ka Pēterim pēdīgi kļuva bail atrasties vienatnē ar šo dzīvnieku, jo mirkļiem viņam likās, ka vāverei būtu cilvēka galva un melna, trīsstūraina platmale, bet tad atkal tai bija sarkanas zeķes un melnas kurpes. Vārdu sakot, tas bija jautrs dzīvnieciņš, un tomēr Ogļu Pēterim tika baisi, — tā vien likās, ka pats nelabais te spokojas.
Ašākiem soļiem, nekā atnācis, viņš gāja projām. Krēslainais egļu mežs arvien vairāk satumsa, koki kļuva blīvāki, un jauneklim sametās tik baigi, ka viņš devās skriešus. Tikai kad jau tālumā dzirdēja suņus rejam un drīz aiz kokiem pamanīja dūmus kūpam no kādas būdiņas, sirds tika mierīgāka. Bet, tuvāk pienācis un ieraudzījis būdiņas iemītnieku apģērbu, viņš noprata, ka bailēs ir gājis gluži pretējā virzienā, nonākdams nevis pie stikliniekiem, bet gan pie plostniekiem. Būdiņas ļaudis bija mežstrādnieki; kāds vecs vīrs, viņa dēls, mājas saimnieks un daži pusaudžu mazbērni. Ogļu-Munka Pēteri, kurš lūdza dot naktsmāju, šie ļaudis uzņēma laipni, nemaz neprasījuši, kas viņš tāds un no kurienes. Viņi pacienāja to ar ābolu vīnu, vakariņās pasniedza lielu medni, švarcvaldiešu mīļāko ēdienu.
Pēc vakariņām saimniece ar savām meitām sēdās pie ratiņiem ap lielu skala uguni, kam zēni uzmetināja smalkus egļu sveķus. Vectēvs,
viesis un saimnieks pīpoja, lūkodamies sievietēs, bet zēni greba koka karotes un dakšiņas. Ārā mežā pa eglēm trakodama gaudoja vētra, brīžiem skaļi nobrīkšķēja, it kā lauzti gāztos zemē lieli koki. Bezbailīgie zēni gribēja skriet laukā paskatīties šai drausmīgi skaistajā ainā, bet vectēvs viņus bargi uzlūkoja un norāja. «Es nevienam neieteiktu pašlaik spert kāju pār slieksni,» viņš uzsauca, «kas to darīs, tas atpakaļ vairs neatnāks, jo Holandes Miķelis šonakt mežā laiž sev jaunus plosta baļķus!»
Mazie viņā paskatījās izbrīnoti. Viņi gan laikam jau bija ko dzirdējuši par Holandes Miķeli, tomēr lūdzās savu sencīti vēl par to tā labi skaisti pastāstīt. Arī Pēteris Munks, kas meža viņā pusē bija dzirdējis pieminam Holandes Miķeli, piebalsoja bērniem, lai vecais pasacītu, kur un kas tas tāds esot. «Viņš ir šā meža kungs, un, tā kā jūs savos gados to vēl nezināt, tad jaušams, ka jūs dzīvojat Egļurozas viņā pusē vai vēl tālāk. Par Holandes Miķeli es jums pastāstīšu, ko zinu un kā teika par viņu skan.
Priekš kādiem simt gadiem, tā vismaz stāstīja mans vecvectēvs, visā zemē nebijis godīgāku ļaužu par švarcvaldiešiem. Tagad, kur tik daudz naudas saplūdis šai novadā, cilvēki kļuvuši nekrietni un ļauni. Jauni puiši svētdienās danco un bļaustās, un lādas, ka taisni bail, bet tolaik bija citādāk, un, kaut vai viņš nupat skatītos pa logu istabā, es to saku un vienmēr esmu teicis, ka Holandes Miķelis pie visa posta vainīgs. Priekš simt gadiem dzīvoja kāds bagāts kcktirgotājs, kam bija liela saime kalpu. Viņš tirgojās līdz pašai Reinas grīvai, un veikals plauka svētīgi, jo viņš bija dievbijīgs vīrs. Te kādu vakaru pie viņa namdurvīm pienāk cilvēks, kādu viņš savu mūžu nebija redzējis. Ģērbies gan tas bija tāpat kā citi Švarcvaldes puiši, bet augumā bija labu galvas tiesu garāks par citiem, un neviens nebūtu ticējis, ka tāds milzis var atrasties. Šis prasa koktirgotājam darbu, un koktirgotājs, redzēdams spēcīgi noaugušo puisi, smagam darbam derīgu, vienojas par algu, un abi salīgst. Miķelis bija tāds strādnieks, kāds koktirgotājam vēl nebija gadījies. Pie koku ciršanas viņš strādāja par trim, un, kur baļķa vienu galu stiepa seši, viņš otru nesa viens pats. Bet, pusgadu kokus izcirties, viņš kādu dienu gāja pie sava kunga un tam prasīja: «Diezgan ilgi n»u esmu kokus cirtis, gribētos arī redzēt, kur aizpeld mani baļķi, — kā būtu, ja jūs mani palaistu reiz uz plosta?»
Koktirgotājs atbildēja: «Es tev nestāšos ceļā, Miķeli, kad jau nu tu drusku gribi tikt pasaulē. Tādi spēcīgi vīri kā tu man gan vajadzīgi koku ciršanai, kamēr uz plostiem iztiek ar izveicību, bet lai jau šoreiz notiek!»
Un tā arī notika. Plostam, ar kuru Miķelis taisījās braukt, sanāca astoņas plenicas, un pēdējā bija visresnākie būvbaļķi. Bet kas notika? Iepriekšējā vakarā garais Miķelis atnes upmalā vēl astoņus baļķus, tik resnus un garus, kādus neviens nebija redzējis, tak katru no tiem viņš nesa plecos tik viegli, it kā tie būtu plostnieka ķekši; visi mēmi palika aiz brīnumiem. Kur viņš tos bija cirtis, neviens nezin vēl šobaltdien. Koktirgotājam, to redzot, aiz prieka sirds salēcās, jo viņš tūlīt aprēķināja, cik šie baļķi varētu maksāt. Bet Miķelis teica: «Tā, tie man braukšanai. Tur ar tiem skangaliem es tālu netikšu.» Kungs aiz pateicības viņam uzdāvināja pāri plostnieka zābaku, bet puisis tos nometa pie malas un dabūja sev tādus zābakus, kādi vēl nebija redzēti, mans vectēvs apgalvoja, ka tie svēruši simts mārciņas un bijuši piecas pēdas gari.
Plosts aizgāja, un, ja agrāk Miķelis par sevi lika pabrīnīties malci- niekiem, tad tagad par viņu brīnījās plostnieki. Visi bija gaidījuši, ka lielo baļķu dēļ straumē plosts ies lēnāk, bet, tiklīdz viņi iegriezās Nekārā, tas šāvās uz priekšu kā bulta. Te nu bīstamajos Nekaras līkumos, kur plostnieki parasti ar lielām pūlēm spēja novadīt plostu pa upes vidu, lai tas neuzsēstos sēklī, Miķelis aizvien tikai ielēca ūdenī, vienā rāvienā pagrūda plostu pa labi vai pa kreisi, tā ka tas paslīdēja visām briesmām garām, un upes taisnajos gabalos viņš devās uz pirmo plenicu, lika visiem noglabāt •šķeistas, atspieda pats savu milzīgo vel- bomi sērē, un plosts ar vienu pagrūdienu slīdēja uz priekšu, ka lauki un koki, un ciemi likās joņojam garām. Tā uz pusi ātrāk par citkārt parasto laiku viņi nonāca Ķelnē pie Reinas, kur kravas aizvien tika pārdotas. Bet Miķelis teica: «Esat gan jūs man tirgotāji, ka nezināt savu labumu! Vai jūs domājat, ka ķelniešiem pašiem vajadzīgi visi tie koki, kas nāk no Svarcvaldes? Nē, viņi tos paņem par puscenu un pārdod Holandē par dārgu naudu. Tāpēc pārdosim mazos baļķus šeit, bet ar lielajiem brauksim uz Holandi. Ko iesitīsim pāri parastai cenai, tā būs mūsu pašu peļņa.»
Tā runāja izgudrais Miķelis, un citi bija ar mieru. Viens otrs vēlēdamies nokļūt Holandē, lai to apskatītu, daži atkal naudas dēļ. Tikai viens viņu vidū bija godīgs un brīdināja nelaist kunga mantu briesmās, nedz apkrāpt kungu ar augsto cenu, tak pārējie viņā neklausījās un aizmirsa viņa vārdus, tikai Holandes Miķelis tos neaizmirsa. Viņi brauca ar baļķiem pa Reinu lejup, Miķelis vadīja plostu un ātri vien ieveda Roterdamā. Tur viņiem deva četrkārtīgu cenu pret parasto, un sevišķi Miķeļa milzu baļķi aizgāja par smagu naudu. Redzēdami tik daudz naudas, švarcvaldieši aiz prieka nezināja, kur dēties. Miķelis sadalīja —
vienu daļu koktirgotājam, trīs pārējās plostniekiem. Un tad tie sēdēja krogos ar matrožiem un citiem salašņām, noplītēdami un nospēlēdami savu naudu. Bet krietno vīru, kas bija ņēmies viņus atrunāt, Holandes Miķelis pārdeva dvēseļu uzpircējam38 , tā ka par to nekas vairs nav dzirdēts. Kopš tā laika Holande kļuva Svarcvaldes puišu paradize un Holandes Miķelis viņu karalis. Koktirgotāji ilgu laiku neko nenojauta par šādu veikalu, un tā gluži nemanot no Holandes šeit ieviesās nauda, lamāšanās, nelāga paražas, dzeršana un spēles kaislība.
Kad lieta jau nāca gaismā, Holandes Miķelis vairs nekur nebija atrodams, bet miris viņš arī nav. Nu jau kādus simt gadus viņš ālējas pa mežu, un tā runā, ka daudziem viņš palīdzējis tikt pie bagātības, bet — uz viņu nabaga dvēseļu rēķina, vairāk es neko nesaku. Tāpat tik daudz ir zināms, ka vētrainās naktīs Egļurozā, kur neviens nedrīkst cirst, viņš vēl joprojām izmeklē skaistākās egles, un mans tēvs redzējis viņu nolaužam četras pēdas resnu egli kā niedru. Tās viņš dāvina tiem, kas noklīst neceļos un iet pie viņa. Ap pusnakti tad viņi kokus salaiž upē un brauc ar tiem uz Holandi. Bet, ja es būtu Holandes karalis, es viņus visus ar lielgabaliem liktu apšaut, jo katrs kuģis, kurā iebūvēts kaut viens Holandes Miķeļa baļķis, noiet dibenā. Tādēļ arī tik bieži dzirdams par kuģu bojā eju. Kā gan citādi viens skaists, stiprs un liels kā baznīca kuģis varētu nogrimt ūdenī? Bet, kolīdz kādā vētrainā naktī Svarcvaldē krīt Holandes Miķeļa laista egle, tā uz vietas kāda viņa dota vecā izsprāgst no kuģa salaidnēm. Ūdens sāk gāzties iekšā, un kuģis pagalam ar visiem braucējiem. — Tāds ir nostāsts par Holandes Miķeli, un tas ir patiess, jo viss ļaunais švarcvaldiešiem nāk no viņa. O! viņš cilvēku var padarīt bagātu,» sirmgalvis noslēpumaini piebilda, «bet es gan nekā no viņa negribētu, ne par kādu maksu es nevēlētos līst resnā Ecekiela vai garā Slurkera ādā. Arī Dančkaralis esot viņam padevies!»
Kamēr vecais stāstīja, vētra bija mitējusies. Meitas pabailīgi aizdedza lampas un aizgāja, bet vīrieši nolika uz krāsns mūrīša maisiņu ar koku lapām Pēterim Munkam pagalvī un novēlēja viņam labu nakti.
Ogļu-Munka Pēterim nekad vēl nebija rādījušies tik grūti sapņi kā tonakt. Te viņam likās, ka drūmais milzenis, Holandes Miķelis, atrauj istabas logu un ar savu šausmīgi garo roku sniedz viņam maku pilnu zelta gabaliem, žvadzinādams tos jo skaļi un vilinoši. Te atkal redzēja mazo, laipno Glāžvīriņu jādelējam uz zaļas pudeles pa istabu,
un Peterim likās, ka viņš dzirdētu to pašu pakluso krikšķinašanu kā Egļurozā. Te kreisajā ausī iedžinkstējās:
«Plūst Holandē zelts!
Tā guvējs tiek godā celts;
Nekad nav pelts
Zelts, zelts!»
Te atkal labajā ausī ieskanējās dziesmiņa par mantaini zaļajā eglainē un maiga balss čukstēja: «Tu, muļķa Ogļupēteri, muļķa Munka Pēteri, nevari pat sagudrot pantiņu ar atskaņu uz mājās, bet dzimis tak esi svētdienā, taisni divpadsmitos. Gudro, muļķa Pēteri, gudro!»
Viņš kunkstēja, viņš stenēja pa miegam, pūlēdamies atrast vajadzīgo atskaņu, bet, tā kā viņš savu māžu nebija dzejojis, tad viņa pūles pa sapņiem palika pilnīgi veltīgas. Kad viņš, gaismai svīstot, pamodās, šie sapņi likās tik savādi. Sakrustotām rokām viņš atsēdās pie galda un domāja par čukstiem, kas tam vēl vienmēr skanēja ausīs. «Gudro, muļķa Ogļu-Munka Pēteri, gudro!» viņš teica pats sev, piesizdams pirkstu pie pieres, bet atskaņa kā neradās, tā neradās. Kamēr viņš vēl tā sēdēja nokārtu galvu, skumīgs domādams par atskaņu, garām mājai uz mežu gāja trīs puiši, un viens no tiem ejot dziedāja:
«Pie kalna soļi stājas, Es lejā noskatos;
Lai tev tur labi klājas, — Vēlreiz es atvados.»
Kā zibeņa lākts iešķīlās Pēterim ausīs, viņš strauji uzlēca kājās un metās no istabas laukā, jo domājās nesadzirdējis pareizi, drāzās trim puišiem pakaļ un steigā ne visai maigi saķēra dziedātāju pie rokas. «Pag, draugs!» viņš iesaucās. «Kā jūs tur atskaņojāt vārdu stājas? Esiet tik labs un pasakiet man, kā jūs tur dziedājāt?»
«Kas tev, puis, lēcies?» švarcvaldietis atcirta. «Es varu dziedāt, kā man patīk, laid tūlīt manu roku vaļā, jeb .. .»
«Nē, tev jāsaka, kā tu dziedāji!» kliedza. Pēteris kā neprātīgs un turēja viņu vēl ciešāk. To redzēdami, abi pārējie puiši ilgi nevilcinājās un ar savām smagajām dūrēm bruka nabaga Pēterim virsū, krietni viņam salēja, līdz kamēr tas atlaidās no trešā puiša piedurknes un aiz sāpēm nokrita ceļos. «Nu tu dabūji savu tiesu,» viņi smiedamies teica, «un to tu, trakuli, ievēro, neuzbrūc ceļa vidū tādiem ļaudīm kā mēs!»
«Ak, protams, to jau es ievērošu!» Ogļupēteris nopūzdamies atbildēja. «Bet reiz nu pērienu esmu dabūjis, tad esiet tik labi un pasakiet skaidri, ko viņš dziedāja!»
Tie par jaunu nosmējās, viņu izzobodami, bet dziedātājs noskaitīja viņam pantiņu, un puiši smiedamies un dziedādami devās tālāk.
«Tātad stājas,» teica nabaga piekautais, ar mokām pieceldamies. «Mājas un stājas, — tagad, Glāžvīriņ, mēs vēl parunāsim vienu biezu vārdu!» Viņš iegāja būdiņā, paņēma savu cepuri un garo vēzdu, atvadījās no būdiņas iemītniekiem un devās atpakaļ uz Egļurozu. Viņš atceļu gāja lēnām, domās iegrimis, jo bija taču jāizgudro pantiņš. Nonācis jau Egļurozas robežās, kur egles kļuva slaidākas un biezākas, viņš beidzot dziesmas pantiņu atrada un aiz prieka palēcās gaisā. Te no egļu biezokņa iznāca kāds milzīga auguma vīrs, plostnieka drēbēs, turēdams rokā bomi masta koka lielumā, Pēteris Munks bezmaz saļima uz ceļiem, ieraudzījis milzeni lēnām soļojam sev blakus, jo viņš atskārta, ka tas nav neviens cits kā Holandes Miķelis. Briesmīgais tēls vēl arvien klusēja, un Pēteris lāgiem tā bailīgi pašķielēja uz viņu. Tas bija labu galvas tiesu garāks nekā pats lielākais vīrs, kādu Pēteris savā mūžā bija redzējis, viņa seja nebija vairs jaunā, bet veca arī ne, tak izvagota vienās krunkās. Mugurā tam bija linaudekla kamzolis, un milzīgie zābaki, uzrauti pār ādas biksēm, Pēterim bija pazīstami jau no teikas.
«Pēteri Munk, ko tu dari Egļurozā?» meža karalis beidzot vaicāja dobjā, dārdošā balsī.
«Labrīt, tautiet!» teica par atbildi Pēteris, gribēdams izrādīties drosmīgs, lai gan stipri drebēja. «Gribu pāri Egļurozai doties uz mājām.»
«Pēteri Munk,» tas atteica, uzmezdams viņam bargu, dzēlīgu skatienu, «tev ceļš neiet pa šo mežu.»
«Nu, gluži taisni jau nu ne,» Pēteris taisnojās, «bet šodien ir tik karsts, tāpēc domāju, te tāda vēsāka iešana.»
«Nemelo tu, Ogļupēteri,» uzsauca Holandes Miķelis pērkona balsī, «jeb es tevi ar šo bomi zemē ietriekšu! Vai tu domā, ka es neredzēju, ka tu diedelēji te pie mazā knēveļa?» viņš jau lēnāk piemetināja. «Ej nu ej, tas bija muļķīgs solis un labi vien, ka tu vairs nezināji pantiņu. Viņš ir liels sīkmanis, šis mazais vīrelis, un nedod daudz, bet, ja kādam ko dod, tam dzīvē nav laimes. Pēter, tu esi nabaga cilvēks, un man tevis žēl no visas sirds. Tāds brašs, skaists puisis, kas pasaulē varētu daudz ko iesākt, bet tev jādedzina ogles! Kur citi no piedurknēm krata lielus dālderus un dukātus, tev jāiztiek labi ja ar pāris zeseriem; tā ir nožēlojama dzīve.»
«Tas tiesa, un jums taisnībā — nožēlojama dzīve.»
«Nu, tas man tīrais nieks,» briesmīgais Miķelis turpināja, «esmu jau dažam labam krietnam zēnam palīdzējis nedienās, un tu nebūsi pirmais. Saki klaji, cik simtu dālderu tev vajadzētu sākumā?»
To sacīdams, viņš žvadzināja naudu savā milzīgajā kabatā, un tā skanēja tāpat kā viņunakt sapnī. Bet, šos vārdus dzirdot, Pēterim bailēs sirds sāpīgi sažņaudzās, karsts un auksts pārskrēja viņam pār kauliem, jo Holandes Miļelis neizskatījās tāds, kas aiz līdzcietības aizdotu naudu, neko par to pretī neprasot. Viņam iešāvās prātā vecā vīra vārdi par bagātniekiem, un, neizprotamu baiļu un šausmu pārņemts, viņš iesaucās: «Ļoti pateicos, kungs! Bet ar jums gan es nemaz negribētu ielaisties, — es jūs pazīstu,» un metās bēgt, ko kājas nesa. Bet mežagars milzīgiem soļiem cilpoja viņam līdzās, dobji un draudīgi murminādams: «Tu vēl to nožēlosi, Pēter, tev pierē rakstīts, tavās acīs lasāms, — tu man neizspruksi! Neskrej tak tik ātri, uzklausies vēl prātīgu vārdu, tur jau nāk mana robeža!»
To dzirdēdams un netālu sev priekšā pamanījis grāvi, Pēteris steidzās vēl ātrāk tikt pāri šai robežai, tā ka arī Miķelim nācās paātrināt gaitu un viņš skrēja lādēdamies un draudēdams. Jauneklis izmisuma lēcienā drāzās pāri grāvim, jo redzēja, ka mežagars atvēzēja bomi, grasīdamies viņu satriekt. Pēteris laimīgi jau bija ticis otrā pusē, kad bomis gaisā salūza kā pret neredzamu sienu, tikai krietni garš gabals nokrita viņam pie kājām.
Pēteris priecīgs to paķēra, lai mestu atpakaļ Holandes Miķelim, bet tai pašā mirklī viņš juta sprunguļu rokā kustamies un šausmās ieraudzīja, ka saņēmis tur milzīgu čūsku, kas siekalainu mēli un zibošām acīm slejas viņam dzelt. Viņš palaida to vaļā, bet tā jau bija cieši aptinusies viņam ap roku un, galvu locīdama, tuvojās viņa sejai, te pēkšņi nolaidās milzīgs mednis, sakampa knābī čūsku aiz galvas un pacēlās ar to gaisā. Holandes Miķelis, kas visu to bija noskatījies grāvja otrā pusē, kauca, brēca un trakoja, redzēdams, ka čūsku aiznes kāds spēcīgāks.
Noguris un drebēdams, Pēteris turpināja savu ceļu. Teka kļuva stāvāka, apkārtne drausmāka, un drīz vien viņš atradās pie milzīgās egles. Tāpat kā vakar viņš paklanījās neredzamajam Glāžvīriņam un tad skaitīja:
«Zelta saimniek zaļā eglainē, Simtiem gadu mitis kalnainē; Tavs ir viss šais sila mājās, Lai pie tevis svētdienīši stājas.»
«Gluži trāpīts jau nu nav, bet, tā kā tu esi Ogļu-Munka Pēteris, tad lai notiek,» atskanēja kāda maiga, smalka balstiņa viņam tuvumā. Izbrīnā apskatījies, viņš zem kādas skaistas egles ieraudzīja mazu, vecu vīriņu, melnā kamzolī, sarkanās zeķēs un lielu platmali galvā. Vecītim bija glīta, piemīlīga sejiņa un tik smalka bārdiņa kā no zirnekļa tīmek- līšiem. Savādākais bija tas, ka viņš pīpēja zila stikla pīpi, un, kad Pēteris piegāja viņam tuvāk, tad pārsteigts redzēja, ka mazajam arī drēbes, kurpes un pat platmale bija no krāsaina stikla, bet stikls bija gluži lokans, it kā tas būtu vēl karsts, jo cik vecītis pakustējās, drēbes piegula viņa augumam kā vadmala.
«Tu tur satikies ar to nelieti, ar Holandes Miķeli?» mazais teica, pie katra vārda neparasti iekāsēdamies. «Viņš gribēja tevi krietni nobiedēt, bet es nomedīju viņa burvju zizli, to viņš nekad vairs neredzēs.»
«Jā, mantaiņa kungs,» Pēteris atbildēja, zemu palocīdamies, «man tika stipri bail. Ak tad jūs bijāt tas medņa kungs, kas nokoda čūsku? Par to es jums ļoti pateicos! Bet es nāku pie jums pēc padoma; man klājas pavisam nelāga. Ogļu dedzinātājam grūti tikt uz priekšu, un, tā kā es esmu vēl jauns, tad domāju, no manis varētu iznākt kas labāks. Es bieži redzu citus, cik tālu tie īsā laikā tikuši, — lai ņemam tikai Ece- kielu un Dančkarali, tiem naudas kā spaļu.»
«Pēter,» teica mazais gluži nopietni, izpūzdams no savas pīpes va- ren kuplu dūmu. «Pēter, nepiemini man viņus! Kas viņiem no tā tiek, kad pāris gadus viņi liekas laimīgi dzīvojam, lai pēc tam kļūtu divkārt nelaimīgāki? Nenonicini savu amatu. Tavs tēvs un vectēvs bija goda vīri, un, Pēter Munk, viņi tak strādāja to pašu darbu. Ceru, ka tu nenāc pie manis, laiskuma dzīts.»
Vīriņa nopietnība Pēteri nobaidīja, un viņš nosarka. «Nē,» viņš teica, «es gluži labi zinu, eglaines mantaiņa kungs, ka slinkums ir visa ļaunuma sakne, bet to jūs man neņemsiet ļaunā, ka cits amats man labāk patīk nekā manējais. Tāds ogļdeģis tak ir un paliek pasaulē kas zemāks, turpretī stiklinieki, plostnieki un pulksteņmeistari visi daudz cienītāki.»
«Kas augstu kāpj, tas zemu krīt,» jau laipnāk atbildēja mazais eglaines kungs. «Jūs, cilvēki, esat dīvaini radījumi! Reti kad kāds apmierināts ar to stāvokli, kādā viņš piedzimis un audzināts. Un ko tas palīdz, — ja tu būtu stiklinieks, tu labprāt vēlētos būt koktirgotājs, un, ja tu būtu koktirgotājs, tev iepatiktos mežkunga vai muižkunga amats. Bet, lai notiek, Pēter, ja tu apsolies labi krietni strādāt, tad es tev palīdzēšu sasniegt ko labāku. Katram svētdienas bērnam, kas prot mani atrast, es atļauju minēt trīs vēlēšanās. Divi pirmās viņš var minēt pilnīgi brīvi, bet trešo es varu aizliegt, ja tā muļķīga. Tātad vēlies nu kaut ko, Pēter, — bet tikai ko labu un derīgu!»
«Aidā! Jūs esat lielisks Glāžvīriņš, un ne velti jūs dēvē par mantaini, jo te jums zināmas visas mantas. Nu — ja es varu vēlēties, ko mana sirds kāro, tad vispirms vēlos, kaut es varētu vēl labāk dejot nekā Dančkaralis, un lai krogā es varētu tērēties tāpat kā resnais Ecekiels.»
«Tu muļķi!» mazais saskaities atbildēja. «Kas par nejēdzīgu vēlēšanos, lai varētu labi dejot un lai kabatā būtu daudz naudas spēlei! Kā tev nav kauna, muļķa Pēteri, pašam tā izputināt savu laimi? Kāds labums tev un tavai nabaga mātei, ja tu proti labi dejot? Ko tev palīdz tava nauda, kuru tu vēlies tikai krogam un kura turpat paliek tāpat kā šim niekalbim Ecekielam? Pēc tam tev atkal visu nedēļu nebūs nekā un tu cietīsi trūkumu kā līdz šim. Vēl vienu vēlēšanos es tev atļauju, bet tad nu gan pielūko un vēlies ko prātīgāku!»
Pēteris pakasīja sev aiz auss un vilcinādamies teica: «Nu, tad es vēlos glāžšķūni, lepnāko un bagātāko visā Svarcvaldē, ar visu iekārtu un naudu, lai varētu to vadīt.»
«Vairāk neko?» mazais norūpējies prasīja. «Pēter, vai vairāk neko?»
«Nu — jūs varētu vēl piemest kādu zirgu un rateļus.»
«Ak tu, muļķa Ogļu-Munka Pēteri!» iesaucās mazais un sašutis trieca pret kādu resnu egli savu stikla pīpi tik spēji, ka tā sabirza smalkās drumstalās. «Zirgu? Rateļus? — Saprašanu, es tev saku, saprašanu, vesela cilvēka saprašanu tev vajadzētu vēlēties nevis zirģeli un rateļus! Nu, nenokar jau tūlīt degunu, paraudzīsim, varbūt tev neiznāks nemaz tik ļauni, jo otra vēlēšanās visumā nebija muļķīga. Labs glāžšķūnis baro savu saimnieku un meistaru. Un, ja tu piedevām būtu izlūdzies vēl prātu un saprašanu, rati un zirgi tad rastos paši no sevis.»
«Bet, mantaiņa kungs,» Pēteris iebilda, «man tak viena vēlēšanās vēl atliek. Tad jau es vēl varu vēlēties saprašanu, ja tā man tik nepieciešama, kā jūs sakāt.»
«Nekas! Tu vēl dažu labu reizi nonāksi sprukās un būsi priecīgs, ka tev viena vēlēšanās palikusi. Bet tagad ej savu ceļu uz mājām! Te tev būs,» teica mazais eglaines gariņš, izvilkdams no kabatas mazu maciņu, «te tev būs divi tūkstoši guldeņu, ar to lai pietiek, un nenāc vairs pie manis naudu prasīt, jo tad es tevi pakāršu visaugstākās egles galā! Tāds mans paradums, kamēr šeit silā dzīvoju. Priekš trīs dienām nomiris vecais Vinkfrics, kuram piederēja lielais glāžšķūnis Unter- valdē. Rītu agri dodies turp un samaksā par to, kā pienākas! Dzīvo kār tīgi, esi čakls, pa reizei es tevi apmeklēšu, palīdzēšu tev darbā ar labiem padomiem, kad jau nu tu neizlūdzies saprašanu. Bet to es tev nopietni saku, tava pirmā vēlēšanās bija aplama. Piesargies, Pēter, mētāties pa krogiem! Tas vēl nevienam nav nācis par labu.»
Tā runādams, mazais vīriņš bija izņēmis jaunu visskaistākā pien- stikla pīpi, piepildījis to sausiem egles čiekuriem un iespraudis mazajā, bezzobainajā mutē. Tad viņš izvilka pamatīgu kveldglāzi, nostājās saulē un aizdedzināja savu pīpi. Tā visu nokārtojis, viņš laipni pasniedza Pēterim roku, pateica viņam vēl pāris labas pamācības, vilka un pūta dūmus arvien stiprāk, līdz beidzot pazuda dūmu mākonī. Tas smaržoja pēc īstas holandiešu tabakas un, lēnām vīdamies, izgaisa egļu galotnēs.
Mājās pārnācis, Pēteris atrada savu māti gluži nobēdājušos par viņu, jo gādīgā sieviņa nevarēja citādi iedomāties, ka dēls noņemts zaldātos. Bet viņš pārnāca priecīgs un labā omā, stāstīdams viņai, ka mežā saticis kādu lāga draugu, kas viņam aizdevis naudu, lai uzsāktu ko citu labāku par ogļu dedzināšanu. Kaut gan māte jau trīsdesmit gadus bija nodzīvojusi ogļdeģa būdiņā un pie apkvēpušām sejām pieradusi tāpat kā melderiene pie sava vīra miltubaltā vaiga, bet, tiklīdz Pēteris pasolīja labāku dzīvi, viņa savā iedomībā noniecināja agrāko stāvokli, sacīdama: «Jā, kā tāda vīra māte, kuram pieder glāžšķūnis, es tak esmu labāka par kaimiņu Līni un Trīni, un turpmāk baznīcā es sēdēšu pašā priekšā kā visi labieši.»
Viņas dēls drīz vien salīga ar glāžšķūņa mantiniekiem par pirkumu. Viņš paturēja visus vecos strādniekus un dienām un naktīm taisīja stiklu. Sākumā viņam šis amats patika labi. Parasti viņš mēdza noiet lejā glāžšķūnī, staigāja apkārt lepniem soļiem, rokas bikšu kabatās sabāzis, palūkojās šur, palūkojās tur, aizrādīja šo un to, par ko viņa strādnieki reizēm nevarēja vien nosmieties, un viņa lielākais prieks bija skatīties, kā pūš stiklu. Bieži viņš pats ķērās pie šī darba un no mīkstās masas veidoja dažādus dīvainus tēlus. Bet darbs ātri apnika, un viņš iegriezās arvien retāk šķūnī — sākumā uz vienu stundu dienā, tad ik pārdienās un beidzot vienreiz nedēļā, tā ka viņa puiši darīja, ko gribēja. Tas viss cēlās no skraidelēšanas uz krogu. Jau pirmajā svētdienā pēc pārnākšanas no Egļurozas, viņš aizgāja krogā, kur Dančkaralis jau lēkāja, resnais Ecekiels arī jau sēdēja pie vīna kannas un meta kauliņus uz kroņdālderiem. Pēteris ķēra ar roku kabatā pārliecināties, vai Glāžvīriņš turējis vārdu — un tiešām, viņa kabata vai pušu plīsa no sudraba un zelta. Arī viņa kājas raustījās un knieta, kā lēkt un diet gribēdamas, un, kad pirmā deja bija galā, viņš ar savu meiču nostājās priekšgalā Dančkaralim līdzās, un, ja tas lēca trīs pēdas augstu, tad Pēteris lēca četras, ja tas dejoja neredzēti smalkā solī, tad Pēteris tā izmeta savas kājas, ka visi skatītāji aiz prieka un brīnumiem vai prātu zaudēja. Bet, kad dejas istabā padzirdēja, ka Pēteris nopircis glāžšķūni, kad redzēja, ka garāmdejodams viņš muzikantiem aizvien pasvieda sudraba gabalu, tad izbrīnam vairs nebija gala. Vieni gudroja, ka viņš mežā būšot atradis apraktu mantu, citi domāja, ka saņēmis mantojumu, bet godāt nu viņu godāja visi, ieskatīdami par cienījamu vīru tāpēc, ka viņam bija nauda. Vēl tai pašā vakarā viņš paspēlēja divdesmit guldeņus, tomēr kabatā žvadzēja un skanēja, it kā tur būtu vēl simtiem dālderu.
Redzēdams, ka visi viņu godā, Pēteris aiz priekiem un lepnuma nezināja, kur dēties. Viņš svaidīja naudu pilnām riekšavām un bagātīgi dāsnīja to trūkumcietējiem, jo tak zināja, cik nežēlīgi nabadzība viņu pašu bija spiedusi. Dančkaraļa māksla nobāla jaunā dejotāja pārdabiskās mākslas priekšā, un Pēteri tagad dēvēja par danču ķeizaru. Vispārgalvīgākie spēlmaņi svētdienās neiedrošinājās likt tik daudz naudas uz spēli kā viņš, bet tie arī tik daudz nepazaudēja. Tak jo vairāk viņš zaudēja, jo laimests auga. Viss noritēja taisni tā, kā viņš bija vēlējies no mazā Glāžvīriņa. Viņš kāroja, lai kabatā viņam vienmēr būtu tik daudz naudas kā resnajam Ecekielam — un taisni Ecekiels bija tas, kam viņš visvairāk paspēlēja savu naudu. Bet, ja viņš pazaudēja divdesmit, trīsdesmit guldeņus, kurus Ecekiels ierausa savā kabatā, viņam tikpat atkal bija radušies vietā. Tā plītēšanā un spēlē viņš soli pa solim sāka pārspēt visnegantākos Švarcvaldes puišus, un drīz vien viņu jau vairāk saukāja par Spēlmaņu Pēteri nekā par danču ķeizaru, jo nu viņš jau spēlēja gandrīz katru darbdienu. Tāpēc viņa glāžšķūnis arvien vairāk panīka, un vaina te meklējama Pētera nemākulībā. Stiklu viņš lika ražot, cik tik spēja, bet līdz ar cepli nebija nopircis noslēpumu, kur to vislabāk pārdot. Beidzot viņš vairs nezināja, ko iesākt ar tik milzīgu stikla krājumu un aizlaida to uzpircējiem par puscenu, lai tikai varētu samaksāt saviem strādniekiem algu.
Kādu vakaru, atkal no kroga mājā nākdams, neraugoties uz skurbuli, jo uzjautrinādamies bija krietni vīnu dzēris, viņš ar bailēm un raizēm domāja par sava uzņēmuma izputēšanu. Te pēkšņi viņš manīja, ka viņam kāds iet blakus. Paskatījies viņš ieraudzīja — Glāžvīriņšl Sadusmojies un iedomības gara pārņemts, Pēteris sāka lādēties, ka mazais esot pie visas nelaimes vainīgs. «Ko lai nu es iesāku ar zirgu un rateļiem?» viņš iesaucās. «Ko man līdz glāžšķūnis un viss mans stikls? Pat tais laikos, kad es vēl biju nabaga ogļu puika, es jutos laimīgāks un dzīvoju bez raižu. Tagad tikai skaties, kad nāks tiesnesis aprakstīt manu mantu un pārdot parādu dēļ!»
«Tā?» atteica Glāžvīriņš. «Tātad tā nu mana vaina, ka tu esot nelaimīgs? Vai tā ir tā pateicība par manu labdarību? Kas tev lika tik muļķīgi vēlēties? Tu gribēji būt glāžšķūņa īpašnieks, bet nezini, kur savu stiklu pārdot? Vai es tev neteicu vēlēties ar apdomu? Prāta, Pēter, gudrības tev trūka!»
«Kas par prātu un gudrību!» Pēteris kliedza. «Esmu tikpat gudrs kā kurš katrs puisis, un, Glāžvīriņ, to es tev tūlīt pierādīšu!» To teicis, viņš sagrāba Glāžvīriņu aiz apkakles un sauca: «Vai nu tu neesi manos nagos, zelta saimniek zaļā eglainē? Nu es pateikšu trešo vēlēšanos, un to tu man izpildīsi! Tā, es tepat uz vietas vēlos divreiz simts tūkstošu spožu dālderu, un māju un — ak, vai!» viņš iekliedzās un purināja roku, jo meža vīriņš bija pārvērties kvēlošā stiklā un apdedzināja to kā sprēgājoša uguns. Bet pats vīriņš nekur vairs nebija redzams.
Sapampusī roka Pēterim vairākas dienas atgādināja viņa nepateicību un muļķību. Bet tad, savu sirdsapziņu apspiedis, viņš sev teica: «Un, ja arī viņš pārdod manu glāžšķūni un visu citu, man vienmēr vēl atliek resnais Ecekiels. Kamēr viņam būs nauda pa svētdienām, man arī tās netrūks.»
Jā, Pēter! Bet ja nu viņam tās vairs nebūs? Un tā arī notika vienu dienu, kad iznāca dīvaini rēķini. Kādā svētdienā Pēteris atkal piebrauca pie kroga. Ļaudis izbāza galvas pa logiem, viens pateica — tur nāk Spēlmaņu Pēteris, otrs pielika — jā, danču ķeizars, bagātais glāžšķūņa īpašnieks, bet trešs nogrozīja galvu, piemetinādams: «Diezin kā ar to bagātību būs, runā jau visādi par viņa parādiem, un pilsētā kāds teicis, ka tiesnesis drīz braukšot izķīlāt.» Bagātais Pēteris pa tam cienīgi un svinīgi sveicināja viesus pie loga, izkāpa no ratiem un sauca: «Labvakar, saimniek, gaišumiņ, vai resnais Ecekiels jau klāt?» Un kāds dobju balsi atsaucās: «Nāc tik iekšā, Pēter! Tava vieta jau pataupīta, mēs esam šeit, un kārtis jau rokā!» Pēteris Munks iegāja kroga istabā, iegrūda roku kabatā un noprata, ka Ecekielam nauda turas, jo viņa kabatas bija pilnas līdz malām.
Pēteris apsēdās citiem blakus pie galda, te laimēdams, te pazaudēdams, un tā viņi spēlēja, kamēr citi godīgi ļaudis, vakaram metoties, gāja mājās. Tak spēlmaņi vēl iededzināja uguni un sita tālāk, līdz kamēr abi pārējie sacīja: «Nu pietiks, mums jāiet mājās pie sievas un bērniem.» Bet Spēlmaņu Pēteris uzaicināja resno Ecekielu vēl palikt. Tas ilgi pretojās, tomēr beidzot pateica: «Labi, tagad es saskaitīšu savu naudu, tad metīsim kauliņus. Pa pieci guldeņi metienā, — mazāk, tā būtu tāda bērnu spēle». Viņš izņēma maku un saskaitīja — bija taisni simts guldeņu, un Spēlmaņu Pēteris tagad bez skaitīšanas zināja, cik naudas viņam pašam. Ja pa priekšu Ecekiels bija laimējis, tad tagad viņš zaudēja metienu pēc metiena un neganti lādējās. Ja viņš meta «pašu» 39 , tad Spēlmaņu Pēteris vienmēr uzmeta pāris acu vairāk. Beidzot Ecekiels lika galdā savus pēdējos piecus guldeņus, iesaukdamies: «Vēl vienreiz, un, ja arī pazaudēju, tomēr mieru nemetīšu. Tad tu, Pēter, man aizdosi no sava laimesta! Krietns zēns vienmēr palīdz otram!»
«Cik vien tu vēlies, kaut vai simt guldeņu,» teica danču ķeizars, priecīgs par savu peļņu. Resnais Ecekiels sakratīja kauliņus un uzmeta piecpadsmit. «Pašs,» viņš iesaucās, «tagad nu redzēsim!» Bet Pēteris izmeta astoņpadsmit, un kāda pazīstama, apspiesta balss viņam aiz muguras teica: «Tā, tas bija pēdīgais.»
Pēteris atskatījās — viņam aiz muguras kā milzenis stāvēja Holandes Miķelis. Izbailēs Pēterim no rokas izslīdēja nauda, kuru viņš jau bija paņēmis. Bet resnais Ecekiels meža garu neredzēja, tikai prasīja, lai Pēteris viņam aizdodot spēlei desmit guldeņus. Kā pa sapņiem Pēteris iebāza roku kabatā, bet tur naudas nebija. Viņš meklēja otrā kabatā, bet naudas neatrada arī tur. Viņš apgrieza svārkus otrādi, tomēr no tiem neizbira ne pliks vērdiņš. Tad nu Pēteris atcerējās savu pirmo vēlēšanos, kaut viņam vienmēr būtu tikpat daudz naudas kā resnajam Ecekielam. Viss bija izgaisis kā dūmi.
Krodzinieks un Ecekiels noskatījās viņā brīnīdamies, kā tas vienmēr vēl meklēja naudu un nekā neatrada. Viņi neticēja, ka tam vairs neesot naudas, bet, beidzot, paši pārmeklējuši viņa kabatas, viņi noskaitās un lamāja Spēlmaņu Pēteri par burvi, kurš visu laimēto un savu naudu aizbūris mājās. Pēteris sparīgi pretojās, bet visi apstākļi liecināja pret viņu. Ecekiels teicās šo nejauko lietu izpaust visiem švarcvaldiešiem, bet saimnieks solījās rīt agri doties uz pilsētu un apsūdzēt Pēteri Munku kā burvi. Viņš gribot pats savām acīm pieredzēt Pētera sadedzināšanu uz sārta. Tad viņi saniknoti metās Pēterim virsū, norāva viņam kamzoli no muguras un pašu izmeta pa durvīm ārā.
Pie debesīm nemirdzēja neviena pati zvaigzne, kad Pēteris noskumis vilkās uz māju, tomēr viņš pazina tumšo stāvu, kas soļoja viņam blakus un beidzot sacīja: «Nu tu esi pagalam, Pēteri Munk, visai tavai godībai tagad beigas, un to es tev būtu varējis jau toreiz pateikt, kad tu manis neklausīji un skrēji pie tā muļķa glāžu pundura. Nu tu redzi, kas iznāk, kad nonicina manu padomu. Bet pamēģini reiz laimi pie manis, man žēl tava likteņa. Kas pie manis griežas, neviens to vēl nav nožēlojis, un, ja tu ceļa nebīsties, rīt visu dienu es būšu runājams Egļu- rozā, kad tu mani pasauksi.» Pēteris gluži labi zināja, kas ar viņu runā, bet viņam uznāca bailes. Viņš neatbildēja ne vārda un skriešus devās mājās.
Šai vietā stāstītāju pārtrauca troksnis kroga priekšā. Dzirdēja piebraucam ratus, vairākas balsis prasīja gaismu, pie vārtiem stipri klauvēja un pa starpām ierējās vairāki suņi. Važonim un amata mācekļiem ierādītās istabas atradās ceļa pusē. Visi četri viesi trūkās kājās un skrēja skatīties, kas tur notiek. Cik lāktura gaismā viņi varēja saredzēt, tad pie kroga stāvēja lieli ceļa rati. Patlaban kāds liela auguma vīrs palīdzēja divām aizplīvurotām dāmām izkāpt no ratiem, un kučieris livrejā nojūdza zirgus, bet sulainis atraisīja ceļa somas.
«Dievs lai viņiem žēlīgs,» nopūtās važonis. «Ja tie vēl ar veselu ādu tiek laukā no šā kroga, tad man par saviem rateļiem ari nav bēda.»
«Klusu!» students čukstēja. «Man šķiet, ka blēži neuzglūn vis mums, bet gan šīm dāmām. Droši vien arī tie tur lejā jau būs zinājuši par dāmu ceļojumu. Kaut varētu viņas brīdināt! Bet pag! Visā krogā nav labākas istabas dāmām kā tā, kas manējai līdzās. Tur viņām ierādīs vietu. Palieciet jūs mierīgi šai istabā, es lūkošu aprunāties ar viņu ļaudīm.
Jaunais cilvēks aizzagās uz savu istabu, izdzēsa sveces, atstādams degam tikai to galiņu, ko viņam bija iedevusi saimniece. Tad viņš palika, pie durvīm klausīdamies.
Drīz vien saimniece nāca ar dāmām pa kāpnēm augšā un laipniem, mīļiem vārdiem ielaida tās blakus istabā. Pierunādama viņa ieteica dāmām likties tūlīt gulēt, jo būšot tak ceļā nogurušas. Drīz pēc tam students izdzirda smagus vīrieša soļus nākam pa kāpnēm augšā. Viņš uzmanīgi pavēra durvis un pa šauru spraudziņu ieraudzīja lielo vīru, kas pirmīt palīdzēja dāmām izkāpt no ratiem. Tas bija ģērbies mednieka uzvalkā, ar lielu medību dunci pie sāniem. Laikam viņš bija svešo dāmu staļļmeistars ceļojumos vai ari pavadonis. Redzēdams, ka tas nāk viens pats augšā, students ātri atvēra durvis un pameta tam ar roku ienākt pie viņa. Izbrīnots svešais pienāca tuvāk, bet nepaspēja vēl ne pavaicāt, ko no viņa vēlas, kad students pačukstēja: «Kungs, jūs šonakt esat nokļuvuši laupītāju krogā.»
Vīrs sabijās. Bet students viņu ievilka pavisam iekšā savā istabā un izstāstīja, cik šaubīga liekoties šī māja.
To dzirdēdams, mednieks stipri noraizējās. Viņš izstāstīja studentam, ka dāmas, kāda grāfiene un viņas apteksne, sākumā esot gribējušas ceļot visu nakti. Bet tad, pusstundas gājienā no šā kroga, viņiem ceļā pagadījies kāds jātnieks, kas viņus uzrunājis, apvaicādamies, kurp viņi braukdami. Izdzirdis, ka viņi nodomājuši braukt visu nakti pa Spesartu, viņš tos atrunājis, ka pašlaik te esot ļoti nedroši. «Ja jūs nenopeltu godīga vīra padomu,» tā viņš piebildis, «tad atmetiet šādas domas. Netālu no šejienes ir viesnīca, un, kaut gan tur ne visai ērti un lādzīgi, tak labāk tanī pārnakšņot nekā pašā nakts melnuimā aplam doties briesmās.» Vīrs, kas viņiem to teicis, licies ļoti godīgs un uzticams, tāpēc grāfiene, baidīdamās laupītāju uzbrukuma, likusi apstāties pie šā kroga.
Mednieks turēja par savu pienākumu paziņot dāmām varbūtēji draudošās briesmas. Viņš iegāja otrā istabā un drīz vien atvēra tās durvis, kas veda no grāfienes istabas studenta istabā. Grāfiene, gadus četrdesmit veca dāma, aiz bailēm gluži bāla, ienāca pie studenta un lika viņam vēlreiz visu izstāstīt. Tad pārlika, ko darīt šai kļūmīgajā stāvoklī, un norunāja, cik vien iespējams, klusi atvest abus apkalpotājus, važoni un amata mācekļus, lai uzbrukuma gadījumā vismaz kopā turētos.
Kad tas bija izdarīts, viņi aizslēdza grāfienes istabas durvis gaiteņa pusē, aizliekot vēl tām priekšā kumodi un krēslus. Grāfiene ar savu apteksni apsēdās uz gultas, bet abi kalpotāji nostājās par sargiem. Iepriekšējie viesi un mednieks apsēdās studenta istabā pie galda, gatavi sagaidīt briesmas. Pulkstenis varēja būt jau desmit, mājā visur valdīja klusums un nekā tāda nemanīja, ka viesi tiks traucēti. Tad atslēdznieks teica: «Lai paliktu nomodā, vislabāk darīsim to pašu, ko pirmīt. Proti, mēs stāstām dažādus nostāstus, ko nu kurais, un, ja mednieka kungam nebūtu nekas pretī, tad varētu turpināt.» Medniekam nebija nekas ko iebilst pret to, un, lai vēl pierādītu savu piekrišanu, viņš pats apsolījās kaut ko pastāstīt. Viņš iesāka.