B agdades valdnieka Haruna al Rašida40 laikā Balzorā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Benacars. Viņa turība bija taisni tik liela, ka viņš varēja dzīvot ērti un bez rūpēm, nenodarbojoties ne ar veikaliem, ne tirdzniecību. Arī tad, kad viņam piedzima dēls, viņš neatmeta šādu dzīves veidu. «Kas man manos gados ko plēsties un tirgoties,» viņš saviem kaimiņiem teica, «lai savam dēlam Saīdam atstātu tūkstoš zelta gabalu vairāk, ja labi paveicas, vai varbūt tūkstoti mazāk, ja nepaveicas? Kur divi mielojas, tur paēdis arī trešais, skan sakāmvārds, un, ja dēls citādi būs krietns zēns, viņam nekā netrūks.»
Tā runāja Benacars un savu vārdu turēja. Viņš nelika savam dēlam mācīties ne par tirgotāju, ne amatnieku, bet gan mēdza lasīt kopā ar to dažādas gudrību grāmatas. Un, tā kā pēc viņa ieskatiem jaunam cilvēkam bez gudrības un godprātības pret sirmgalvjiem nekas tā nepie-
deras kā vingra roka un drosme, tad viņš tam jau no mazām dienām lika mācīties rīkoties ar ieročiem, tāpēc Saīdu drīz vien visi viņa vienaudži biedri pazina kā veiklāko cīnītāju, bet jāšanā un peldēšanā viņš pārspēja pat gados vecākus jaunekļus.
Kad viņam palika astoņpadsmit gadi, tēvs to sūtīja uz Meku pie pravieša kapa,41 lai svētajā vietā noskaitītu lūgšanu un izpildītu citus reliģiskos pienākumus, kā to prasīja ieražas un bauslība. Pirms aizceļošanas tēvs vēlreiz viņu iesauca pie sevis, uzslavēja viņa uzvešanos, deva labas pamācības, apgādāja ar ceļanaudu un sacīja: «Vēl ko, mīļais dēls Saīd! Es esmu vīrs, kas nepaļaujas pūļa māņticībai. Lai gan es labprāt klausos nostāstus par fejām un burvjiem, jo tas ir patīkams laika kavēklis, bet man nenāk ne prātā līdz ar daudziem tumšiem ļautiņiem ticēt, ka šie gari vai cits kas spētu grozīt cilvēka dzīvi un rīcību. Tomēr tava māte — nu jau ir divpadsmit gadu, kopš viņa mirusi — tava māte ticēja šiem māņiem tikpat cieši kā koranam. Jā, kādā klusā brīdī, vispirms nozvērinājusi mani neizpaust to nevienam citam kā tikai savam bērnam, viņa man atzinās, ka viņai jau no dzimšanas esot bijusi saskaršanās ar kādu feju. Es viņu par to izsmēju, tomēr, Saīd, man jāatzīstas, ka, tev piedzimstot, notika dažas lietas, kas mani pašu izbrīnoja. Toreiz visu dienu bija lijis lietus un rūcis pērkons, debess bija tik tumša, ka bez uguns gaismas nevarēja redzēt lasīt. Bet ap četriem man pavēstīja, ka esot piedzimis puisēns. Es steidzos tavas mātes istabā, lai redzētu un svētītu savu pirmdzimto, bet visas viņas apteksnes stāvēja ārpusē pie durvīm un uz maniem jautājumiem atbildēja, ka pašlaik neviens nedrīkst iet iekšā. Tava māte Cemīra bija visus izraidījusi ārā, jo viņa gribējusi būt viena. Es pieklauvēju pie durvīm, bet veltīgi, — tās palika aizslēgtas.
Kamēr es tā pa pusei aizvainots stāvēju pie durvīm kalpoņu barā, debesis noskaidrojās tik pēkšņi, kā tas vēl nekad nav redzēts. Tak brīnišķīgākais bija tas, ka tikai pār mūsu mīļo Balzoras pilsētu pavērās dzidrs, zils debess jumols, kurpretī visapkārt blīvējās melni mākoņi un zibeņi zibsnīdami locījās gaisā. Es ziņkārīgi vēl vēroju šo dīvaino ainu, kad atdarījās manas laulātās draudzenes durvis. Atstājis kalpones vēl pagaidīt ārpusē, es iegāju istabā viens pats, lai tavai mātei pavaicātu, kādēļ viņa ieslēgusies. Istabā ieejot, man pretī plūda tik apskurbinoša rožu, neļķu un hiacintu smarža, ka es bezmaz apstulbu. Tava māte man padeva tevi, reizē parādīdama sudraba svilpīti, kas karājās tev kaklā zelta važiņā kā smalkā zīda pavedienā. «Labā sieviete, par kuru es tev reiz stāstīju, bija šeit,» sacīja tava māte, «viņa atnesa tavam dēlam šo velti.»
«Ak, tad tā bija tā ragana, kas uzbūra jauku laiku un atstāja te rožu un neļķu smaržu?» neticīgi pasmiedamies, es ievaicājos. «Viņa gan varēja uzdāvināt ko labāku nekā šo nieka svilpīti. Varbūt maku pilnu zelta, zirgu vai ko citu tādu.» Tava māte lūdza mani nezoboties, jo fejas esot ātri sakaitināmas un savu svētību varot pārvērst lāstos.
Viņai par patiku es aprimos, jo viņa bija slima. Par to savādo notikumu mēs vairāk arī nerunājām, līdz kamēr pēc seši gadi viņa, vēl tik visai jauna, juta tuvojamies savu nāves stundu. Tad viņa man pasniedza svilpīti, piekodinādama to atdot tev, kad tev palikšot divdesmit gadu, jo es nedrīkstot nevienu stundu agrāk laist tevi projām no sevis. Viņa nomira. Te nu būs tā dāvana,» Benacars turpināja, izņemdams no šķirsta sudraba svilpīti garā zelta važiņā, «un es to nododu tev jau tavā astoņpadsmitajā, nevis divdesmitajā gadā, jo tu aizceļosi un varbūt vēl nebūsi atgriezies, kad es jau būšu aizgājis pie saviem tēviem. Es neredzu nekāda saprātīga iemesla, kāpēc tev vajadzētu palikt šeit vēl divi gadi, kā vēlējās tava gādīgā māte. Tu esi labs un prātīgs zēns, proti rīkoties ar ieročiem kā dažs cits divdesmit četru gadu vecumā, tāpēc es jau šodien tikpat labi varu tevi atzīt par pilngadīgu kā ar divdesmit gadiem. Un nu ej ar mieru un atceries savu veco tēvu laimē un nelaimē, no kuras lai debess tevi pasarga!»
Tā runāja Balzoras Benacars, izvadīdams savu dēlu. Saīds aizgrābts atvadījās no viņa, pakāra važiņu kaklā, iebāza svilpīti aiz jostas, uzlēca zirgā un jāja uz to vietu, kur pulcējās karavana doties uz Meku. īsā laikā salasījās kādi astoņdesmit kamieļi un vairāki simti jātnieku. Karavana cēlās, un Saīds izjāja pa Balzoras vārtiem, atstādams savu dzimto pilsētu, kuru viņam ilgāku laiku nebija lemts atkal redzēt.
Jauni iespaidi šādā ceļojumā un dažādi vēl neredzēti priekšmeti, kas pa ceļam pagadījās, Saīdu sākumā izklaidēja, bet, kad tuvojās tuksnesis, kad apgabals kļuva arvien klajāks un vientuļāks, viņš sāka šo to pārdomāt, starp citu arī vārdus, ko Benacars, viņa tēvs, bija teicis atvadoties.
Viņš izņēma svilpīti, aplūkoja to no visām pusēm un pēdīgi pielika pie lūpām, lai izmēģinātu, vai varbūt neatskanēs īsti skaļš un jauks svilpiens. Piepūtis vaigus, viņš pūta, cik vien jaudas, bet nenāca ne skaņa, un, sapīcis par nederīgo dāvanu, viņš iebāza atkal svilpīti aiz jostas. Bet tad atkal viņa domas drūzmējās ap mātes noslēpumainajiem vārdiem. So un to viņš zināja par fejām, tak to gan viņš nebija dzirdējis, ka kāds no viņa kaimiņiem Balzorā būtu nācis sakaros ar pārdabiskām būtnēm, jo nostāstos tādi atgadījumi arvien norisinājās tālās zemēs un senos laikos, tāpēc viņš domāja, ka tagadnē tādu parādību
vairs nav vai arī fejas vairs neapmeklē cilvēkus un neiejaucas viņu likteņos. Tak, neskatoties uz šo pārliecību, viņam atkal un atkal uzmācās domas par to noslēpumaino un pārdabisko, ko varētu būt piedzīvojusi viņa māte, — un tā viņš visu dienu kā sapņos nosēdēja zirga mugurā, nepiedalīdamies ne ceļa biedru sarunās, ne ievērodams viņu smieklus un dziesmas.
Saīds bija skaists jauneklis. Viņa acīs dzirkstīja dedzība un rosme, viņa vārdi skanēja pacilāti, un, lai gan viņš bija vēl jauns gados, visa viņa izturēšanās pauda zināmu cieņu, kāda reti sastopama šai vecumā, un, tā viegli, bet stingri zirgā sēdēdams, savā krāšņajā karavīra tērpā viņš pievērsa viena otra ceļinieka uzmanību. Kāds vecāks vīrs, kas jāja viņam blakus, noraudzījās viņā vēlīgi un ar dažiem jautājumiem lūkoja papētīt arī viņa prātu. Saīds, kuram jau no mazotnes bija ieaudzināta godbijība pret vecākiem cilvēkiem, atbildēja pazemīgi, bet gudri un apdomīgi, un sirmgalvim viņš iepatikās. Tā kā jaunekļa prātus visu dienu aizņēma tikai viena doma, tad viņu saruna drīz vien novirzījās uz noslēpumaino feju valstību, līdz beidzot Saīds vecajam vīram tieši uzprasīja, vai viņš ticot, ka esot fejas, labi vai ļauni gari, kas cilvēku apsarga vai arī vajā.
Vecais vīrs noglaudīja bārdu, pašūpoja galvu un sacīja: «Nav noliedzams, ka tādi notikumi nebūtu bijuši, lai gan es līdz pat šai dienai neesmu redzējis ne tādu garu punduri, ne garu milzi, ne arī kādu feju vai burvi.» Tad vecais vīrs iesāka un pastāstīja jauneklim tik daudz brīnumainu nostāstu, ka tam galva sāka griezties, un nu viņš nevarēja vairs par citu domāt kā vienīgi par to, kas noticis, viņam piedzimstot.— par laika pārmaiņu, par rožu un hiacintu saldo smaržu, kas esot nākamās laimes zīme; ka viņš atrodoties kādas varenas, labas fejas sevišķā aizgādībā un ka svilpīte viņam dota, lai grūtā brīdī sauktu feju palīgā. Saīds visu nakti sapņoja par pilīm, par burvju zirdziņiem un tamlīdzīgām lietām, dzīvodams īstā feju valstībā.
Bet, diemžēl, jau otrā dienā viņam nācās pārliecināties, cik veltīgi visi viņa nomoda vai miega sapņi. Mierīgā gaitā karavana jau bija nogājusi lielāko dienas daļu. Saīds allaž turējās līdzās savam vecajam ceļa biedram, kad tālu tuksneša pamalē parādījās tumši stāvi. Daži domāja, ka tie esot smilšu pauguri, citi — ka mākoņi, vēl citi tos noturēja par karavanu. Bet vecais vīrs, kurš jau vairākas reizes bija ceļojis pa tuksnesi, skaļā balsī brīdināja uzmanīties, jo tuvojoties bars arabu laupītāju. Vīrieši ķērās pie ieročiem, ieņēma sievietes un mantas vidū, gatavi sagaidīt uzbrukumu.
Tumšā gūzma lēnām tuvojās pāri līdzenumam un pa gabalu atgādināja stārķu pulku, kad tas dodas uz tālām zemēm. Jo tuvāk ēnu bars nāca, jo gaitu paātrināja, un, kad jau varēja samanīt cilvēkus un šķēpus, tas drāzās kā viesulis šurp, mezdamies karavanai virsū.
Vīrieši turējās dūšīgi, bet laupītāju bija vairāk par četri simti vīru, tie karavanu ielenca no visām pusēm, daudzus nonāvēja jau pa gabalu un tad uzbruka ar šķēpiem. Šai briesmu mirklī Saīds, visu laiku braši cīnīdamies priekšējās rindās, atcerējās savu svilpīti. Viņš steigā izrāva to, pielika pie lūpām, pūta — bet izmisis palaida atkal vaļā, jo ne mazākā skaņa nenāca no tās. Saniknots par tādu nežēlīgu vilšanos, viņš tēmēja un izšāva kādam sevišķi grezni tērptam arabam krūtīs, tas sagrīļojās un novēlās no zirga.
«Allah! Jaunekli, ko jūs izdarījāt!» iesaucās vecais vīrs viņam blakus. «Nu mēs visi esam pagalam!»
Un tā arī izrādījās. Tiklīdz laupītāji redzēja šo vīru krītam, viņi kliegdami brēkdami uzbruka tik saniknoti, ka nelielais vēl neievainoto vīriešu pulciņš ātri izjuka. Saīds vienā mirklī atradās ielenkts piecu vai sešu laupītāju vidū. Viņš ar savu šķēpu rīkojās tik veikli, ka neviens' nedrīkstēja viņam tuvoties. Beidzot kāds laupītājs apstājās, uzvilka stopu, tēmēja un patlaban jau taisījās palaist vaļā stiegru, kad kāds cits tam pamāja. Jauneklis sagatavojās jaunam uzbrukumam, bet nepaguva viņš vēl ne apskatīties, kad kāds arabs viņam uzmeta cilpu pār galvu, un, lai kā viņš pūlējās valgu saraut, nekas neiznāca, cilpa savilkās arvien ciešāk, un Saīds bija sagūstīts.
Karavana bija galīgi satriekta, ļaudis vai nu nonāvēti, vai sagūstīti, un, tā kā arabi nepiederēja pie vienas cilts, tad, sadalījuši savstarpēji gūstekņus un pārējo laupījumu, viņi aizjāja, viena daļa uz dienvidiem, otra uz austrumiem. Saīdam blakus jāja četri bruņoti vīri, uzlūkodami viņu ļaunām acīm un izmēzdami viņam pa lāstam. Viņš noprata, ka nonāvējis kādu ievērojamu vīru, varbūt pat viņu virsaiti. Sagaidāmā verdzība viņam likās rūgtāka par nāvi, tādēļ viņš klusībā nopriecājās, ka izpelnījies laupītāju dusmas, jo viņu nometnē citu neko nesagaidīja kā nāvi.
Apbruņotie vīri sekoja katrai viņa kustībai un, kolīdz viņš kur paskatījās, draudēja ar šķēpu. Bet reiz, kad vienam paklupa zirgs, viņš, ātri pametis galvu atpakaļ, priecīgs ieraudzīja veco vīru, savu ceļa biedru, kuru jau bija turējis par mirušu.
Beidzot tālē parādījās koki un teltis. Tuvāk piejājot, viņiem pretī steidzās vesela varza bērnu un sieviešu, bet, kad tie bija apmainījuši dažus vārdus ar laupītājiem, uzreiz sacēlās neganta brēka, visi skatījās
uz Saīdu, draudēdami viņam ar dūrēm un lādēdami. «Tas ir tas,» viņi kliedza, «kas nokāva dižo Almanzoru, varonīgāko vīru. Viņam jāmirst, viņa miesas mēs izmetīsim tuksnesī šakaļiem par barību.» Tad sievietes bruka virsū Saīdam ar mietiem, kukuržņiem un visu, kas pagadījās pie rokas, tik saniknotas, ka laupītājiem pašiem bija jāmetas starpā. «Prom jūs, nejēgas, prom, sievas!» tie uzsauca un izvajāja pūli ar šķēpiem. «Viņš vareno Almanzoru nokāva cīņā, tāpēc viņam jāmirst, tak no varoņa zobena, ne no sievietes rokas!»
Nonākuši pie teltīm brīvā laukumā, viņi apstājās. Gūstekņus sasēja pa divi kopā, laupījumu sanesa teltīs. Bet Saīdu sasaistīja vienu pašu un ieveda lielākajā teltī. Tur sēdēja kāds vecs, krāšņi ģērbies vīrs, kura nopietnā, lepnā seja liecināja, ka viņš ir šās laupītāju bandas galva. Saīda ievedēji nostājās tā priekšā, sērīgi noliektām galvām. «Sievu gaudas man vēsta, kas noticis,» teica majestatiskais vīrs, pārlaizdams skatu laupītāju rindai, «jūsu sejas to apstiprina — Almanzors ir kritis.»
«Almanzors ir kritis,» atbildēja vīri, «bet šeit, Sēlim, tuksneša valdniek, ir viņa slepkava, mēs to atvedām pie tevis, lai tu viņu sodītu. Kādā nāvē viņam jāmirst? Vai lai viņu ar bultām nomētājam? Vai lai triecam pa šķēpu strostu? Jeb vai tu vēlies, lai viņu pakaram vai ar zirgiem saraustam gabalos?»
«Kas tu esi?» Selims jautāja, drūmi uzlūkodams gūstekni, kas nāves gaidās, tomēr drošs stāvēja viņa priekšā.
Saīds uz viņa jautājumu atbildēja īsi un vaļsirdīgi.
«Vai tu manu dēlu nonāvēji, viltīgi uzglūnējis? Vai no muguras viņam ietrieci bultu jeb šķēpu?»
«Nē, kungs!» atteica Saīds. «Es viņu nonāvēju atklātā cīņā, no priekšpuses, uzbrukumā mūsu rindām, kad viņš jau manu acu priekšā bija notriecis astoņus manus biedrus.»
«Vai tas tiesa, ko viņš saka?» Selims vaicāja Saīda sagūstītājiem.
«Jā, kungs, viņš nonāvēja Almanzoru atklātā cīņā,» atbildēja viens no vaicātiem.
«Tad viņš nav nogrēkojis ne vairāk, ne mazāk, kā mēs paši būtu darījuši,» paskaidroja Selims. «Viņš ir cīnījies un nokāvis savu ienaidnieku, kas tiecās laupīt viņam brīvību un dzīvību. Tāpēc atraisiet tūlīt viņam saites!»
Vīri pārsteigti uzlūkoja pavēlnieku un tikai vilcinādamies un īgni ķērās pie darba. «Tātad tava dēla, dūšīgā Almanzora slepkavam nebūs jāmirst?» kāds no viņiem ieprasījās, nikni paskatīdamies uz Saīdu. «Tad labāk mēs viņu turpat uz vietas būtu nosituši!»
«Viņš nemirs!» iesaucās Selims. «Un es viņu uzņemu pats savā teltī, paņemu viņu kā laupījuma daļu, kas man pienākas, — viņš būs mans kalps.»
Saīds neatrada vārdu, kā pateikties vecajam vīram, bet laupītāji kurnēdami atstāja telti. Kad viņi pateica Selima lēmumu sievām un bērniem, kas drūzmējās ap telti, gaidot Saīda nāvessodu, sacēlās atkal neganta brēka un kaukšana, sievietes zvērēja pašas atriebties Alman- zora slepkavam, ja jau viņa tēvs negribot uzņemties asins atriebību.
Pārējos gūstekņus izdalīja laupītājiem, dažus atbrīvoja, lai tie sagādātu izpirkšanas naudu par bagātākajiem, citus aizsūtīja pie ganāmpulkiem ganos, un tā dažam labam, ko agrāk pašu bija apkalpojuši desmitiem vergu, nometnē nācās ķerties pie visrupjākā darba. Saīdam tā neklājās. Vai tas bija viņa drošais, varonīgais izskats, vai kādas labas fejas noslēpumainā zints, kas iesildīja vecā Selima sirdi jaunekļa labā? To nevarēja pateikt, bet Saīds viņa teltī dzīvoja drīzāk kā dēls, ne kalps. Tak vecā vīra neizprotamā laipnība pārējos ļaudīs sacēla ienaidu pret Saīdu. Visur viņš sastapa ļaunus skatus, un, viens pa nometni iedams, viņš visapkārt dzirdēja tikai lamas un lāstus, jā, reizēm pat bulta nospindza gar viņa krūtīm, acīm redzami domāta viņam, bet, tā kā tā viņu neķēra, tad pats viņš iedomājās, ka viņu sarga mīklainā svilpīte, ko viņš vienmēr vēl nēsāja uz krūtīm. Par šiem slepenajiem uzbrukumiem viņa dzīvībai viņš reizēm žēlojās Selimam, tomēr tas velti nopūlējās atrast slepkavas, — visa nometne likās sazvērējusies pret lutināto svešinieku. Tad kādu dienu Selims viņam teica: «Es cerēju, ka tu varbūt aizstāsi manu dēlu, kuru nonāvēja tava roka. Nav ne mana, ne tava vaina, ka tas nav iespējams. Visi uz tevi ļauni, tāpēc tālāk es vairs neņemos tevi apsargāt, jo ko gan tas palīdzētu tev vai man, ja viņi tevi paslepen nogalinātu un es vainīgos sodītu? Tad nu,, tiklīdz vīri pārnāks no sirojuma, es teikšu, ka tavs tēvs man atsūtījis izpirkšanas maksu, un dažiem uzticamiem vīriem likšu tevi izvadīt cauri tuksnesim.»
«Bet vai bez tevis es varu vēl kādam uzticēties?» Saīds pārsteigts ievaicājās. «Vai viņi mani ceļā nenogalinās?»
«No tā tevi pasargās zvērests, ko viņi man dos un kuru neviens vēl nav lauzis,» atbildēja Selims pilnā mierā. Pēc dažām dienām vīri atgriezās un Selims turēja savu solījumu. Viņš iedāvināja jauneklim ieročus, drēbes un zirgu, pasauca savus kareivīgākos vīrus, izraudzījās piecus Saīdam pavadoņos, lika tiem nodot briesmīgāko zvērestu, ka tie jaunekli nenonāvēs, un ar asarām acīs atvadījās no viņa.
Visi pieci vīri jāja drūmi un klusēdami, pavadot Saīdu pa tuksnesi.
Jauneklis manīja, ar kādu nepatiku viņi izpildīja savu uzdevumu, un ne mazumu rūpju viņam sagādāja tas, ka divi no tiem bija piedalījušies cīņā, kurā viņš nošāva Almanzoru. Kad viņi bija jājuši jau kādas astoņas stundas, Saīds ievēroja, ka tie savstarpēji sačukstas un ka viņu sejas kļuvušas vēl drūmākas. Uzmanīgi ieklausījies, viņš dzirdēja, ka tie sarunājas valodā, kuru lietoja vienīgi šī laupītāju cilts un tikai sevišķi svarīgos slepenos gadījumos. Selims, lolodams cerību paturēt jaunekli uz visiem laikiem savā teltī, dažu labu brīdi bija pavadījis, mācīdams viņam svešādos vārdus. Un, ko tagad viņš dzirdēja, tas viņu neiepriecināja.
«Te ir tā vieta,» teica viens, «te mēs uzbrukām karavanai, un šeit krita brašais vīrs no zēna rokas.»
«Vējš aizputinājis viņa zirga pēdas,» piebilda otrs, «bet es neesmu tās aizmirsis.»
«Un mums par kaunu, tas, kas pacēlis pret viņu roku, vēl dzīvos un būs brīvs? Kur gan tas dzirdēts, ka tēvs neatriebj sava vienīgā dēla nāvi? Tiešām Selims kļūst vecs un bērnišķīgs.»
«Bet, ja tēvs to nedara,» sacīja ceturtais, «tad drauga pienākums atriebt kritušā drauga nāvi. Tepat šai vietā viņš mums jānomaitā. Tāds likums ierasts kopš seniem laikiem.»
«Bet mēs vecajam zvērējām,» atsaucās piektais, «mēs nedrīkstam viņu nonāvēt, mēs nedrīkstam lauzt zvērestu.»
«Tas tiesa,» sacīja pārējie, «mēs esam zvērējuši, un no savu ienaidnieku rokām slepkavam jāiziet sveikā.»
«Pag!» iesaucās pats drūmākais. «Vecajam Selimam gudra galva, tomēr ne tik gudra, kā domā. Vai mēs viņam esam zvērējuši novest šo puisi tādā vai citā vietā? Nē, vecais mums lika zvērēt, ka neaizskarsim tā dzīvību, un to mēs viņam arī uzdāvināsim. Bet svilinošā saule un šakaļa asie zobi atriebsies mūsu vietā. Mēs viņu pametīsim sasietu te zemē.» Tā teica laupītājs, bet jau labu brītiņu Saīds bija sagatavojies uz visļaunāko, un, beidzamos vārdus dzirdējis, viņš parāva savu zirgu sānis, krietni tam uzšāva un kā putns aizlaidās pa klajumu. Visi pieci vīri uz mirkli apjuka, tomēr, vajāšanā labi ievingrinājušies, tie pašķīrās, mezdamies pakaļ no labās un kreisās puses. Tā kā viņi tuksnesī labāk prata jāt, tad divi drīz vien bēgli panāca, pajāja tam garām un sitās no priekšas pretī, un, kad tas metās sānis, tur arī jau gaidīja divi pretinieki, bet piektais pašā mugurpusē. Dotais zvērests viņu nenogalināt atturēja viņus lietot ieročus. Arī tagad viņi Saīdam uzmeta cilpu pār galvu, norāva no zirga, sasaistīja rokas un kājas un nometa tuksneša kvēlajā smiltī.
Saīds lūdzās apžēloties par viņu, skaļā balsī solīja tiem lielu izpirkšanas maksu, bet laupītāji ņirgādamies uzlēca zirgos un aizauļoja. Vēl dažus mirkļus viņš dzirdēja viņu zirgu vieglo dipoņu, tad zaudēja visas cerības. Viņš iedomājās savu tēvu, vecā vīra bēdas, ja viņa dēls vairs nepārnāks. Domāja par savu postu, ka tik agri jāmirst, jo viņam nebija ne mazāko šaubu, ka tuksneša karstajā smiltī viņš nomirs aiz slāpēm mokpilnā nāvē vai arī šakaļi viņu saplosīs. Saule kāpa arvien augstāk un dedzināja viņa pieri. Ar lielām mokām viņam izdevās pacelties sēdus, bet tas maz ko atviegloja. Tā pūloties un grozoties, viņam svilpīte bija izslīdējusi no drēbēm. Viņš tikām ņēmās, līdz kamēr dabūja to pie mutes, beidzot viņš saņēma to lūpās un mēģināja svilpt, bet arī šai briesmīgajā postā svilpīte neklausīja. Izmisumā viņam galva atslīga atpakaļ, un ugunīgie saules stari beidzot laupīja samaņu; viņš gulēja ģībonī.
Pēc vairākām stundām viņu pamodināja kāds tuvīns troksnis. Tūliņ viņš arī juta, ka kāds sagrābj viņu pie pleca, un viņam paspruka izbaiļu kliedziens, jo viņš domāja, nu ieradies šakalis viņu saplosīt. Tad viņu saņēma arī pie kājām, un tagad viņš atskārta, ka tās nav vis plēsīga zvēra ķetnas, bet gan vīrieša rokas, kas saudzīgi viņam pieskārās. Pie tam pienācējs sarunājās ar diviem vai trim citiem. «Viņš ir dzīvs,» balss čukstēja, «bet mēs viņam liekamies ienaidnieki.»
Beidzot Saīds atvēra acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos maza, resna vīra seju, šaurām ačelēm un garu bārdu. Tas viņu laipni uzrunāja, palīdzēja viņam piecelties, pasniedza ēdamo un dzeramo un, kamēr Saīds stiprinājās, pastāstīja, ka šis esot Bagdades tirgotājs Kalum- Beks un tirgojoties ar sieviešu šallēm un smalkiem plīvuriem. Bijis veikala ceļojumā, patlaban dodoties mājup un ieraudzījis te viņu pusdzīvu smiltīs. Viņa skats uzķēris vispirms krāšņo apģērbu un dunča spala mirdzošos akmeņus. Viņš esot darījis visu, lai to atdzīvinātu, un tas, lūk, esot izdevies. Jauneklis viņam pateicās par savu dzīvību, labi saprazdams, ja negadījies šis vīrs, viņš aizietu bojā, un, tā kā viņam nebija nekādu līdzekļu tikt projām, ne arī patikas vienam pašam iet kājām pa tuksnesi, tad pateicīgs viņš sēdās kādam smagi apkrautam tirgotāja kamielim mugurā, lai vispirms dotos uz Bagdadi, varbūt ka no turienes kopā ar citiem ceļiniekiem izdosies nokļūt Balzorā.
Ceļā tirgotājs saviem biedriem stāstīja par visu ticīgo krietno valdnieku Harunu al Rašidu. Viņš slavēja tā taisnīgumu un atjautību, ar kādu tas tik apbrīnojami vienkārši protot izšķirt vissarežģītākās sūdzības. Starp citu viņš minēja notikumu ar virvju vijēju, nostāstu par divu podu42 , nostāstus, kurus zina katrs bēras, bet kas Saīdam tomēr likās tik brīnišķīgi. «Mūsu kungs, visu ticīgo valdnieks,» tirgotājs turpināja, «ir viens apbrīnojams cilvēks. Ja jūs domājat, ka viņš gul līdzīgi vienkāršiem ļaudīm, tad jūs ļoti maldāties. Divi trīs stundas rītausmā — tas ir viss. To es labi zinu, jo Mesurs, viņa pirmais sulainis, ir mans brālēns un, lai gan sava kunga noslēpumus glabādams, viņš ir kluss kā kaps, tomēr reizēm savam radiniekam izmet pa vārdam, redzēdams, ka es aiz ziņkāres vai traks kļūstu. Pa naktīm kalifs neguļ kā citi cilvēki, bet klejo pa Bagdades ielām, un reti paiet nedēļa, ka viņam neatgadītos kāda dēka. Jau no stāsta par olivu podu (kas tik patiess kā pravieša vārds) jūs redzat, ka viņš neizjāj vis lepnā zirgā un krāšņā tērpā, sardzes un simts lāpu nesēju pavadībā, ko viņš, protams, varētu darīt, ja vien gribētu, bet pārģērbies — te par tirgotāju, te par kuģinieku, te par karavīru, te par muftiju — viņš iziet malu malas un apskatās, vai viss pareizā kārtībā.
Tāpēc arī nekur, nevienā pilsētā neizturas tik godbijīgi pret katru ākstu, kuru sastop, kā Bagdadē, jo tas tikpat labi varētu būt kalifs, kā arī kāds vienkāršs nosmulējies tuksneša arabs, un koku aug diezgan, lai visiem pavalstniekiem Bagdadē un tās apkaimē uzskaitītu basto- nadi43 .»
Tā runāja tirgotājs, un Saīds, lai gan brīžiem viņu mocīja bezgala ilgas pēc tēva, priecājās, ka dabūs redzēt Bagdadi un slaveno Harunu al Rašidu.
Pēc desmit dienām viņi nonāca Bagdadē, un Saīds pārsteigts apbrīnoja krāšņumu šai pilsētā, kas tolaik atradās sava uzplaukuma spožumā. Tirgotājs Saīdu uzaicināja nākt viņa namā, un jauneklis labprāt to pieņēma, jo tikai tagad, lielajā ļaužu drūzmā, viņam ienāca prātā, ka šeit laikam nekas nebūs par velti, izņemot gaisu, Tigras upes ūdeni un naktsguļu uz kādas mošejas cietā klona.
Otrā dienā pēc tam, kad viņš, patlaban kā saģērbies, priecājās, ka nu šai krāšņajā karavīra tērpā varēs rādīties Bagdades ielās, varbūt pievēršot sev dažu labu skatu, pie viņa istabā ienāca tirgotājs. Viltīgi smīnēdams, viņš aplūkoja skaisto jaunekli, paglauda sev bārdu un teica: «Tas viss jau ļoti jauki, bet ko jūs, jaunais kungs, tagad īsti iesāksiet? Cik nomanu, tad jūs esat liels sapņotājs un par rītdienu nedomājat, jeb varbūt jums tik daudz naudas, ka varat dzīvot atbilstoši apģērbam, ka3 jums mugurā?»
«Mīļais Kalum-Beka kungs,» jauneklis mulsi un sarkdams teica, «naudas, protams, man nav, bet varbūt jūs man mazliet patapināsiet, lai es varētu tikt mājās. Mans tēvs jums kārtīgi atdos.»
«Tavs tēvs, puisi?» tirgotājs iesaucās, skaļi smiedamies. «Man šķiet, ka saule tev izdedzinājusi smadzenes. Vai tu domā, ka es ticu uz vārda tavai pasaciņai, ko tu man tuksnesī stāstīji, ka tavs tēvs Balzorā esot bagāts vīrs, tu viņa vienīgais dēls, ka tev uzbrukuši arabi, ka esi dzīvojis laupītāju nometnē un vēl šo un to. Jau toreiz mani kaitināja tavi nekrietnie meli un tāda bezkaunība. Es zinu, ka visi bagātnieki Balzorā ir tirgotāji, esmu jau ar visiem tirgojies un būtu kaut ko dzirdējis par tādu Benacaru, un kaut viņam būtu tikai seši tūkstoši tomanu. Tātad vai nu tas ir samelots, ka tu esi no Balzoras, jeb tavs tēvs ir vienkāršs plukata, kura pieklīdušajam dēlam es neaizdodu ne plika vērdiņa. Tad vēl tas uzbrukums tuksnesī! Kur tas dzirdēts, ka kopš tā laika, kamēr gudrais kalifs Haruns nodrošinājis tirdzniecības ceļus tuksnesī, laupītāji drīkstētu uzbrukt kādai karavanai un pat cilvēkus aizvest? Tad jau tas nāktu zināms, bet visā savā ceļojumā un arī šeit Bagdadē, kur ļaudis saplūst no visām pasaules malām, nekas tāds nav dzirdēts. Tie ir otri meli, tu nekaunīgais jaunekli!»
Bāls aiz dusmām un īgnuma, Saīds gribēja pārtraukt mazā, ļaunā vīreļa runu, bet tas kliedza skaļāk par viņu un mētājās rokām. «Un trešie meli, tu nekrietnais melkuli, ir tavs stāsts par dzīvi Selima nometnē. Selima vārds zināms katram, kas redzējis kaut vienu arabu, bet Selims pazīstams kā visbriesmīgākais un nežēlīgākais laupītājs, tomēr tu iedrošinies stāstīt, ka esi nokāvis viņa dēlu un tad vēl neesi uz vietas sakapāts gabalos. Jā, tu kļūsti pat tik nekaunīgs, ka stāsti visneticamākās lietas — Selims esot tevi sargājis no savas bandas, uzņēmis savā paša teltī un atlaidis tevi bez izpirkšanas maksas, kur viņš būtu tevi pakāris pie pirmā koka, viņš, kas bieži vien kāris ceļiniekus, lai tikai redzētu, kādas tiem sejas, kad tie pakārti. Ak tu riebīgais meli!»
«Un es nevaru teikt neko citu,» iesaucās jauneklis, «ka tā ir skaidra patiesība, es zvēru pie savas dvēseles un pie pravieša bārdas!»
«Ko? Tu gribi zvērēt pie savas dvēseles?» kliedza tirgotājs. «Pie savas melnās, melīgās dvēseles? Kas tam ticēs? Un vēl pie pravieša bārdas, — tu, kam pašam bārdas nemaz nav? Kas tam ticēs?»
«Man, protams, nav neviena liecinieka,» Saīds turpināja, «bet vai tad jūs neatradāt mani sasietu un pamestu?»
«Tas man neko nepierāda,» tirgotājs atcirta, «tu esi ģērbies kā lepns laupītājs, un iespējams, ka esi uzbrucis kādam spēcīgākam, kas tevi pieveicis un sasaistījis.»
«Es gribētu redzēt to vīru vai pat divus tādus,» atteica Saīds, «kas spētu mani noraut gar zemi un sasiet, ja vien tie neuzmet man no mu« gurpuses cilpu kaklā. Savā tirgū stāvēdams, jūs, protams, nevarat zināt,, ko cilvēks spēj, ja viņš māk rīkoties ar ieročiem. Bet jūs man izglābāt dzīvību, un es jums pateicos. Bet ko jūs tagad iesāksiet ar mani? Ja jūs mani nepabalstat, tad man jāiet ubagot, un es negribu ne no viena sev līdzīga lūgt žēlastību. Es griezīšos pie kalifa.»
«Tā?» tirgotājs sacīja, nicīgi smīnēdams. «Jūs negribat griezties ne pie viena cita kā pie mūsu visžēlīgā valdnieka? Tā tik būtu dižciltīga* ubagošana! Ei, ei! Bet apdomājiet, jaunais, dižciltīgais kungs, ka ceļš- pie kalifa iet gar manu brālēnu Mesuru un ka man jāpasaka tikai viens vārds, lai virssulaini brīdinātu, cik lieliski jūs protat melot. Bet man žēl tavas jaunības, Saīd. Tu vari laboties, no tevis vēl kaut kas var iznākt. Es tevi pieņemšu savā veikalā tirgus laukumā, tur tu man nokalposi vienu gadu. Kad gads būs apkārt un tu negribēsi palikt ilgāk pie manis, es tev izmaksāšu algu un tu varēsi doties, kur prāti nesas, uz Alepu44 vai Medinu, uz Stambulu vai Balzoru, manis pēc vai pie neticīgajiem. Līdz pusdienai es tev dodu laiku apdomāties. Ja tu būsi ar mieru, tad labi, ja ne, es tev lēti aprēķināšu ceļa izdevumus, kādi man cēlušies tevis dēļ, tāpat vietu kamieļa mugurā, bet samaksai paņemšu tavas drēbes un visu, kas tev ir, un tad izsviedīšu tevi uz ielas. Tad tu vari iet ubagot vai pie kalifa, vai pie muftija, pie mošejas vai tirgū.»
To pateicis, ļaunais vīrs atstāja nelaimīgo jaunekli. Saīds nicinoši noskatījās aizgājējā. Viņu bija saniknojusi šī vīra nekrietnība. Ar nolūku tas viņu bija paņēmis līdzi un ievilinājis savās mājās, lai dabūtu savā varā. Saīds palūkoja, vai nebūtu iespējams izbēgt, bet logi bija aizrestoti un durvis noslēgtas. Labu laiku ar sevi cīnījies, viņš beidzot nolēma sākumā pieņemt tirgotāja priekšlikumu un kalpot pārdotavā. Viņš noskārta, ka cits nekas labāks neatliek, jo, izbēgdams bez naudas, tā kā tā netiks līdz Balzorai. Bet viņš apņēmās pirmā izdevīgā gadījumā lūgt kalifam aizstāvību.
Nākamajā dienā Kalum-Beks aizveda savu jauno kalpu tirgus veikalā. Viņš izrādīja Saīdam šalles, plīvurus un citas preces, ar kurām tas tirgojās, un uzskaitīja viņa sevišķos pienākumus. Tie bija tādi, ka Saīdam tirgotāja kalpa drēbēs, nevis vairs karavīra ģērbā, bija jāstāv pie pārdotavas durvīm, vienā rokā šalli, otrā greznu plīvuru, jāaicina garāmgājēji vīrieši un sievietes, jāizrāda preces, jāpasaka cena un jāmudina sapirkties. Saīds nu arī noprata, kāpēc Kalum-Beks viņu izvēlējies šim uzdevumam. Pats viņš bija mazs, neglīts vecis, un, pie pārdotavas durvīm stāvot un piedāvājot preces, dažs labs kaimiņš vai garāmgājējs izmeta pa zobgalībai, ielas puikas viņu mēdīja un sievietes sauca par putnu biedēkli. Turpretī ikviens ar labpatiku noraudzījās jaunajā, slaidajā Saīdā, kurš pieklājīgi aicināja pircējus un prata veikli un glīti izrādīt šalles un plīvurus.
Kalum-Beks, redzēdams, ka pircēju skaits viņa veikalā pieņemas, kopš Saīds stāv pie durvīm, kļuva laipnāks pret jaunekli, baroja viņu labāk nekā agrāk un rūpējās arī, lai tas vienmēr būtu ģērbies glīti un kārtīgi. Bet šie saimnieka laipnības pierādījumi maz skāra Saīda sirdi. Caurām dienām, arī sapņos, viņš gudroja, kā drīzāk atgriezties savā dzimtajā pilsētā.
Kādu dienu pārdotavā bija daudz pārdots, un visi preču iznēsātāji, kas pienesa preces mājās, jau izsūtīti, kad ienāca kāda kundze iepirkties. Drīz vien viņa bija vajadzīgo izvēlējusies, tad pieprasīja kādu, kas par dzeramnaudu aiznestu iepirkumus mājās. «Pēc pusstundas es jums visu aizsūtīšu,» Kalum-Beks atbildēja, «tik ilgi jums jāpaciešas vai arī jāpaņem cits nesējs.»
«Jūs esat tirgotājs un gribat dot saviem pircējiem svešus nesējus?» kundze iesaucās. «Vai tāds puisis nevar aizbēgt ļaužu drūzmā ar visu manu saini? Un kam tad lai es sūdzos? Nē, pēc tirgus likuma jūsu pienākums likt aiznest manu saini mājās, to es no jums gribu un varu prasīt.»
«Bet jāuzgaida tikai pusstunda, cienītā kundze!» teica tirgotājs, laipodams arvien bailīgāk. «Visi mani nesēji jau izsūtīti…»
«Tad šī tāda nelāga pārdotava, kur trūkst apkalpotāju,» atcirta niknā sieviete. «Bet tur, lūk, stāv vēl viens tāds slaists. Nāc, puis, ņem un nes man līdzi manu saini!»
«Pag, pag!» Kalum-Beks iesaucās. «Tā ir mana izkārtne, tas mans paudējs, mans magnets! Viņš nedrīkst atstāt slieksni!»
«Nekas!» atteica vecā kundze, vienkārši pabāzdama savu saini Saīdam padusē. «Tas ir nelāgs tirgotājs un sliktas preces, kam bez pašsla- vas vēl vajadzīgs šāds slaists par izkārtni. Ej, ej, zēn, tu šodien nopelnīsi dzeramnaudu!»
«Tad skrej arī, Arimana un visu ļauno garu vārdā 45 ,» Kalum-Beks norūca savam magnetam, «un pielūko, ka drīz esi atpakaļ. Vecā ragana man saceltu neslavu pa visu tirgu, ja es te vēl pretotos.»
Saīds sekoja sievietei, kas pāri tirgus laukumam un ielām steidzās raitākiem soļiem, nekā viņas vecumā varēja domāt. Beidzot viņa apstājās pie kāda krāšņa nama un pieklauvēja, divviru durvis atdarījās, viņa gāja pa marmora kāpnēm augšā un pamāja Saīdam sekot. Tad viņi nonāca kādā augstā, lielā zālē, kur bija vairāk krāšņuma un greznības, nekā Saīds bija redzējis visā savā mūžā. Tur vecā kundze piekususi apsēdās uz spilvena, pamāja jauneklim nolikt saini, pasniedza viņam mazu sudraba naudas gabalu un atlaida viņu.
Viņš bija jau pie durvīm, kad kāda dzidra, smalka balss sauca: «Saīd!» Pārsteigts, ka viņu šeit pazīst, tas atskatījās, un brīnumdaiļa kundze, daudzu vergu un kalpoņu vidū, sēdēja uz spilvena vecās vietā. Pilnīgi mēms aiz brīnumiem, Saīds sakrustoja rokas pār krūtīm un zemu palocījās.
«Saīd, mans mīļais zēn,» teica kundze, «lai kā es nožēloju likstas, kas tevi atvedušas Bagdadē, tomēr šī bija vienīgā likteņa nolemtā vieta, kur tu, ja esi pirms divdesmitā gada atstājis tēva mājas, varēsi novērst visu postu. Saīd, vai tev vēl ir tava svilpīte?»
«Ir gan vēl,» viņš priecīgi izsaucās un izvilka zelta važiņu, «un jūs laikam esat tā labā feja, kas man piedzimstot deva šo velti?»
«Es biju tavas mātes draudzene,» atteica feja, «un esmu arī tava draudzene, kamēr tu būsi labs. Ai! Kaut jel tavs tēvs, šis vieglprātīgais cilvēks, būtu klausījis manu padomu! Tad tu būtu paglābts no daudzām likstām.»
«Nu, tas laikam tā nolemts!» Saīds atteica. «Bet, cienītā feja, lieciet savos mākoņu ratos iejūgt spēcīgu ziemeļaustrumu vēju, paņemiet mani līdzi un aizvediet pāris minūtēs Balzorā pie mana tēva. Tos sešus mēnešus līdz savam divdesmitajam gadam es tad pacietīgi nogaidīšu mājās.
Feja pasmaidīja. «Tu labi proti ar mums sarunāties,» tā atteica. «Bet, nabaga Saīd, tas nav iespējams. Tagad, kad tu neatrodies savās tēva mājās, es nevaru tavā labā izdarīt nekādus brīnumus. Pat no neģēlīgā Kalum-Beka nagiem es nespēju tevi izraut! Viņš atrodas tavas varenās ienaidnieces aizsardzībā.»
«Tātad man nav tikai laba draudzene vien?» jautāja Saīds. «Man ir arī ienaidniece? Nu, kā liekas, viņas varu esmu izjutis jau vairākkārt. Bet ar padomu tak jūs varētu nākt man palīgā? Vai man neaiziet pie kalifa un nelūgt viņa aizstāvību? Viņš ir gudrs vīrs un aizstāvēs mani pret Kalum-Beku.»
«Jā, Haruns ir gudrs vīrs!» feja atteica. «Bet, diemžēl, viņš arī ir tikai cilvēks. Viņš uzticas savam virspārvaldniekam Mesuram kā sev pašam, un viņam taisnība, jo Mesuru viņš pārbaudījis un pārliecinājies par viņa uzticību. Bet Mesurs savukārt tic savam draugam Kalum-Bekam kā sev pašam, un tur viņš maldās, jo Kalum-Beks ir slikts cilvēks, kaut gan Mesura radinieks. Kalumam pakausis viltus pilns. Tikko mājās atgriezies, viņš sacerējis par tevi veselu pasaku un pastāstījis to savam brālēnam, tas atkal kalifam. Ja tu tagad ierastos Haruna pilī, tad tevi
saņemtu nelaipni, jo viņš tev neticētu. Bet ir citi ceļi un līdzekļi viņam tuvoties, un zvaigznēs rakstīts, ka tu iegūsi viņa labvēlību.»
«Tad gan nelāgi,» teica Saīds grūtu sirdi. «Tad jau man vēl kādu laiku būs jākalpo par durvju sargu pie nejaukā Kalum-Beka. Bet vienu lūgumu, cienījamā feja, jūs man tomēr varētu izpildīt. Esmu mācīts rīkoties ar ieročiem, un mans lielākais prieks ir sacīkšu rotaļas, veikli cīnīties ar šķēpiem, stopiem un truliem zobeniem. Sīs pilsētas dižciltīgākie jaunekļi ik nedēļas sarīko šādas sacīkstes. Bet tikai grezni ģērbušos un tikai brīvos vīrus laiž sacīkšu laukumā, nevis kaut kādu tirgus kalpu. Ja nu jūs varētu izgādāt man ik nedēļas zirgu, drēbes, ieročus un izdarīt tā, lai manu seju tik viegli nepazītu …»
«Tā jau ir vēlēšanās, ko krietns jauneklis drīkst lolot,» teica feja. «Tavas mātes tēvs bija drosmīgākais vīrs visā Sīrijā, un, kā liekas, tu esi mantojis šo viņa īpašību. Ievēro šo māju. Katru nedēļu tu atradīsi šeit zirgu, divus ieroču nesējus ar zirgiem, bez tam ieročus, drēbes un sejas mazgājamo ūdeni, kas padarīs tevi nepazīstamu. Bet tagad, Saīd, dzīvo sveiks! Pacieties, esi gudrs un tikumīgs! Pēc pusgada tava svilpīte skanēs un Zulimas ausis dzirdēs šīs skaņas.»
Jauneklis ar cieņu un pateicību atvadījās no savas brīnišķīgās sargātājas. Viņš sīki iegaumēja māju un ielu un tad devās atpakaļ uz tirgus laukumu.
Tirgū Saīds atgriezās kā saukts īstā laikā, lai ietu palīgā un izglābtu savu saimnieku Kalum-Beku. Pie veikala drūzmējās ļaudis, zēni lēkāja ap tirgotāju un mēdījās, vecākie smējās. Viņš pats, drebēdams aiz dusmām un pagalam apjucis, stāvēja pie pārdotavas ar šalli uz vienas rokas un plīvuru uz otras. Tā, Saīdam promesot, bija izcēlies savāds tracis. Kad Kalums bija nostājies pie durvīm sava skaistā kalpa vietā un sācis aicināt pircējus, neviens netika iegriezies iepirkties pie riebīgā veča. Te pa tirgus laukumu nākuši divi vīri, lai nopirktu savām sievām dāvanas. It kā ko meklēdami, tie jau vairākas reizes bija staigājuši šurpu turpu un patlaban atkal skatīdamies gāja garām Kalum- Bekam.
Redzēdams tos un gribēdams ko nopelnīt, Kalum-Beks sauca: «Seit, kungi, šeit! Ko jūs meklējat? Skaistus plīvurus, skaistas preces?»
«Vecais,» viens no tiem atteica, «varbūt tavas preces gluži labas, bet mūsu sievas ir ļoti untumainas, un tagad pilsētā ieviesies paradums plīvurus iepirkties tikai pie skaistā pārdotavas puiša Saīda. Jau kādu pusstundu mēs malstāmies apkārt, viņu meklēdami, bet nevaram uziet. Vai tu mums nepateiktu, kur viņš atrodams, tad citā reizē mēs pie tevis iepirksimies.»
«Allahit Allah!» iesaucās Kalum-Beks, laipni zobus atviezdams. «Pravietis jūs atvedis pie īstajām durvīm. Jūs vēlaties iepirkties pie skaistā pārdotavas puiša? Tad nāciet vien iekšā, te viņa pārdotava.»
Viens no vīriem pazobojās par Kalum-Beka mazo kverpja augumu un ka viņš uzdodas par skaisto puisi, bet otrs, domādams, ka Kalums viņus saņem pa izsmieklam, nepalika parādā un sāka to lamāt uz nebēdu.
Kalum-Beks par to briesmīgi noskaitās. Viņš piesauca savus kaimiņus par lieciniekiem, ka taisni viņa veikalu dēvējot par skaistā puiša pārdotavu, bet kaimiņi, jau labu laiku viņu apskauzdami pircēju pieplūduma dēļ, teicās nekā nezinām, tāpēc abi vīri nu pa nopietnam metās virsū vecajam melim, kā viņi to nosauca. Kalums vairāk atgaiņājās ar kliedzieniem un lamām nekā ar savām dūrēm, un tā pie viņa pārdotavas saradās vesels ļaužu bars. Pus pilsētas pazina veco, nejauko sīkstuli, un tādēļ visi sanācēji novēlēja viņam belzienus, kurus viņš saņēma. Patlaban viens no vīriem sagrāba viņu aiz bārdas, kad pēkšņi kāds satvēra uzbrucēja roku un vienā rāvienā pašu notrieca gar zemi, tā ka tam turbāns novēlās no galvas un tupeles aizlidoja pa lielu gabalu.
Pūlis, kas labprāt būtu redzējis Kalum-Beku piekaujam, skaļi kurnēja, zemē nosviestā biedrs skatījās, meklēdams to, kurš drīkstējis aizskart viņa draugu, bet, ieraudzījis slaiku, spēcīgu jaunekli, spridzīgām acīm un drosmīgu vaigu, neiedrošinājās to aiztikt. Turklāt Kalums, savu glābiņu iedomādamies kā brīnumu, rādīja uz jaunekli un kliedza: «Nu, ko jūs vēl gribat? Te jau viņš stāv — kungi, tas ir Saīds, skaistais pārdotavas puisis!» Sanācēji smējās, zinādami, ka Kalum-Bekam nodarīta pārestība. Zemē notriektais vīrs piecēlās nokaunējies un aizmeimuroja kopā ar savu biedru, nenopirkuši ne šalli, ne plīvuru.
«Ai tu visu veikalpuišu zvaigzne, tu visa tirgus laukuma pērle!» izsaucās Kalums, ievezdams savu kalpotāju pārdotavā. «To, lūk, es saprotu, tas tiešām saucams palīgs īstā laikā! Tas puisis tak gulēja zemē tā, it kā nekad nebūtu stāvējis kājās, bet man — man vairs nevajadzētu bārddziņa, kas uzpoš un ieeļļo bārdu, ja tu būtu ieradies tikai pāris minūtes vēlāk. Kā lai es tev to atmaksāju?»
Saīda roku un sirdi bija vadījis tikai līdzcietības uzplūds, tagad, kur šīs jūtas atplaka, viņš gandrīz vai nožēloja, ka nebija ļāvis ļauno veci labi krietni pārmācīt. Kāds ducis bārdas matu mazāk, viņš domāja, padarītu veco lēnīgāku un pieļāvīgāku vismaz uz divpadsmit dienām. Jauneklis tomēr pamēģināja tirgotāja laipno prātu izmantot savā labā un kā pateicību izlūdzās atļauju ik nedēļas vienu brīvu vakaru iziet pastaigāties vai citādi kā izklaidēties. Kalums piekrita, gluži labi zinā-
dams, ka viņa verdzinātais kalps par daudz prātīgs, lai aizbēgtu bez naudas un labām drēbēm.
Saīds drīz vien sasniedza, ko vēlējās. Nākamajā trešdienā atkal bija tā diena, kad visi augstākās kārtas jaunekļi sapulcēsies pilsētas laukumā noturēt savas sacīkstes. Saīds pateica Kalumam, ka šovakar gribot iziet un, dabūjis atļauju, devās uz to ielu, kur dzīvoja feja, pieklauvēja, un vārti tūlīt atdarījās. Kalpotāji, kā likās, bija viņu jau gaidījuši, jo, nemaz nevaicādami, ko viņš vēlas, uzveda viņu pa kāpnēm kādā skaistā istabā. Te viņi vispirms tam pasniedza mazgājamo ūdeni, kas lai pārvērstu viņa vaigu. Saīds apslapēja seju, pavērās metala spogulī un gandrīz pats vairs sevis nepazina: nu viņš izskatījās saulē iededzis, viņa zods bija apaudzis skaistu, melnu bārdu, un viņam varēja dot vismaz desmit gadus vairāk, nekā patiesībā bija.
Pēc tam viņi to ieveda otrā istabā, kur viņš atrada sagatavotu krāšņu apģērbu, kādu pat Bagdades kalifam nebūtu bijis kauns apvilkt tai dienā, kad tas visā savā godībā pārbauda karaspēku. Saīdam bija turbāns no vissmalkākās drānas, izgreznots ar dimantiem rotātu sprādzi un kuplām gārņa spalvām, tērps no sarkana, bieza, sudrabainām puķēm caurausta zīda, bez tam Saīds vēl dabūja krūšu bruņas, izstrādātas no sudraba gredzeniem tik smalki, ka piekļāvās augumam līdz ar katru kustību un tomēr bija tik stipras, ka tās nespēja šķelt ne šķēps, ne zobens. Viņa kareivisko rotu vēl papildināja Damaskas tērauda zobens greznā makstī, ar spalu, kura akmeņi Saīdam likās pasakaini dārgi. Kad viņš tā pilnīgi apbruņojies iznāca no ģērbtuves, kalpotājs pasniedza zīda lakatiņu un teica, ka to viņam sūtot mājas pavēlniece. Kad viņš tanī noslaucīšot seju, tad pazudīšot bārda un tumšā krāsa.
Mājas pagalmā stāvēja trīs skaisti zirgi. Staltākajā uzlēca Saīds, abos pārējos viņa pavadoņi, un tā viņi līksmi aizrikšoja uz sacīkšu laukumu. Saīda lepnais, mirdzošais tērps un krāšņie ieroči pievērsa visu skatienus, un no visām pusēm atskanēja izbrīnās pilni čuksti, kad viņš iejāja skatītāju ielenktajā lokā.
Te bija sapulcējušies Bagdades brašākie un dižciltīgākie jaunekļi. Pat kalifa brāļus redzēja dancinām savus kumeļus un vicinām šķēpus. Kad Saīds ieradās, kā likās, neviena nepazīts, viņam piejāja lielvezira dēls ar saviem draugiem, godbijīgi sasveicinājās un uzaicināja piedalīties sacīkstēs. Apjautājās vēl, kā viņu sauc un kur viņa tēvija. Saīds uzdevās par Almanzoru no Kairas, teicās atrodamies ceļojumā un ka tik daudz uzslavas esot dzirdējis par Bagdades dižciltīgo jaunekļiem, par viņu drosmi un veiklību, ka nekavēdamies steidzies tos apmeklēt un iepazīties ar tiem. Jaunekļiem patika Saīda-Almanzora pieklājība un
drošā uzstāšanās. Viņi lika tam pasniegt šķēpu un izvēlēties partiju, jo visi sacīkšu dalībnieki bija sadalījušies divi pulkos, kas ies cīkstēties viens ar otru gan barā, gan atsevišķi.
Bet, ja jau Saīda āriene bija guvusi tādu ievērību, tad jo vairāk nu apbrīnoja viņa ārkārtējo veiklību un žiglumu. Viņa zirgs bija ātrāks par putnu, un viņa zobens pamirdzēdams vien švīkstēja gaisā. Viņš meta šķēpu mērķī tik viegli, taisni un talu, it ka ta butu šautra, palaista no droša stopa. Pretpartijas dūšīgākos jaunekļus viņš viegli pārspēja, un sacīkšu beigās abas puses viņu atzina par uzvarētāju, tā ka pat viens no kalifa brāļiem un lielvezira dēls, kas bija cīnījušies Saīda pusē, uzaicināja to cīkstēties ar viņiem vēl atsevišķi. Kalifa brāli Ali viņš uzveica, bet lielvezira dēls viņam turējās pretī tik sirdīgi, ka pēc ilgākas cīņas abi nolēma cīņu atlikt un izšķirt nākamā reizē.
Dienu pēc šīm sacīkstēm visa Bagdadē runāja tikai par skaisto, bagāto un drošsirdīgo svešinieku. Visi, kas viņu bija redzējuši, pat tie, kurus viņš bija uzveicis, jūsmoja par viņa cēlo dabu, un tā runāja arī, Saīdam pašam dzirdot, Kalum-Beka pārdotavā. Visi nožēloja vienīgi to, ka neviens nezinot, kur viņš dzīvojot.
Nākamajā reizē Saīds fejas mājā dabūja vēl skaistāku tērpu un vēl lieliskāk izgreznotus ieročus. Sacīkšu laukumā nu bija saplūdusi pus Bagdades, un pats kalifs no sava balkona noskatījās sacīkstēs. Arī viņš apbrīnoja svešinieku Almanzoru un sacīkšu beigās aplika viņam ap kaklu zelta važu ar lielu zelta piemiņas medaļu, lai apliecinātu viņam savu apbrīnu. Pats par sevi saprotams, ka šī otra, vēl spīdošākā uzvara radīja Bagdades jaunekļos skaudību. «Kāds svešinieks,» viņi savā starpā runāja, «atkuļas te Bagdadē un nolaupa mums slavu, godu un uzvaru. Viņš tagad citur varēs lielīties, ka vislabāko Bagdades jaunekļu vidū nav atradies neviens, kas kaut cik varētu ar viņu mēroties!» Tā viņi sprieda un sarunājās nākamajā sacīkstē it kā neviļus uzbrukt viņam pa pieciem vai sešiem.
Saīda vērīgajām acīm nepagāja garām nepamanītas šīs īgnuma pazīmes. Viņš redzēja pretiniekus pulcējamies kaktos, sačukstamies, paretam uz viņa pusi metam niknus skatienus. Viņš nojauta, ka vienīgi kalifa brālis un lielvezira dēls noskaņoti viņam draudzīgi, bet arī tie viņu apgrūtināja ar saviem jautājumiem: kur tie varētu viņu apmeklēt, ar ko viņš nodarbojas, kas viņam Bagdadē iepaticies un tamlīdzīgi.
Tā bija savāda nejaušība, ka tas, kurš Saīdu visniknāk uzlūkoja un visvairāk ienīda, nebija neviens cits kā tas pats jauneklis, kuru Saīds
notrieca zemē pie Kalum-Beka pārdotavas, kad tas pašlaik grasījās izplūkt bārdu nelaimīgajam tirgotājam. Sis jauneklis raudzījās Saīdā vērīgi un naidīgi. Lai gan Saīds vairākas reizes bija viņu uzveicis, tas tomēr nebija pietiekams iemesls tādam naidam, un Saīds baidījās, kad tik tas no auguma vai no balss nav pazinis viņā Kalum-Beka pārdotavas kalpotāju. Tāds atklājums viņam sagādātu šo ļaužu izsmieklu un atriebību. Taču skauģu nodomu izjauca tiklab Saīda piesardzība un drošsirdība, kā arī draudzība, kādu tam parādīja kalifa brālis un lielvezira dēls. Redzēdami, ka Saīdu ielenkuši vismaz kādi seši, tiekdamies nosviest viņu no zirga vai izsist ieročus no rokām, tie pieauļoja viņam klāt, iztrenkāja uzbrucēju baru un piedraudēja izstumt no sacīkšu laukuma jaunekļus, kas rīkojušies tik nodevīgi.
Tādā kārtā vairāk nekā četrus mēnešus Saīds, visas Bagdades apbrīnots, bija rādījis savu drošsirdību, kad kādu vakaru, dodamies no sacīkšu laukuma mājup, viņš izdzirda it kā pazīstamas balsis. Viņam pa priekšu gāja četri vīri, kas, lēni soļodami, likās kaut ko apspriežam. Šiem tuvāk pamanījies, Saīds izdzirda viņus sarunājamies Selima tuksneša laupītāju bandas izloksnē un noskārta, ka šie četri vīri gatavojas kādai laupīšanai. Viņš jau taisījās atkāpties no viņiem, bet, pārlicis, ka var novērst ko ļaunu, pielīda vēl tuvāk klāt, lai visu noklausītos.
«Durvju sargs skaidri teica, iela pa labi no tirgus laukuma,» teica viens, «tur viņš šonakt katrā ziņā iešot ar lielveziru garām.»
«Labi,» otrs atbildēja. «Lielvezira es nebaidos. Tas jau vecs un nav nekāds varonis, bet kalifs ar zobenu kaujoties labi, un tam es neuzticos. Aiz viņa droši vien ložņā kādi desmit vai divpadsmit miesas sargi.»
«Neviena pati dvēsele,» atteica trešais. «Kad vien viņš naktī redzēts un pazīts, viņš vienmēr bijis viens pats ar veziru vai virsuzraugu. Šonakt viņš būs mūsu nagos, bet viņu nedrīkst ievainot!»
«Man šķiet,» pirmais teica, «mēs uzmetīsim viņam cilpu kaklā. Nogalināt mēs viņu nedrīkstam, jo par viņa līķi mums dos niecīgu izpirkšanas maksu, bez tam nevar galvot, vai jel ko saņemsim.»
«Tātad stundu pirms pusnakts!» viņi kopīgi norunāja un izklīda katrs uz savu pusi.
Saīdu stipri pārsteidza šāds nodoms. Viņš nolēma tūdaļ steigties uz kalifa pili paziņot draudošās briesmas. Viņš bija jau aizgājis vairākas ielas, kad tam iešāvās prātā fejas teiktie vārdi, cik sliktās domās kalifs esot par viņu. Viņš pārdomāja, ka viņa brīdinājumu varbūt uzņems ar izsmieklu vai arī kā mēģinājumu pielabināties kalifam, tādēļ apstājās, labāk paļaudamies uz savu krietno zobenu, lai personīgi izglābtu kalifu no laupītāju nagiem.
Viņš negāja atpakaļ Kalum-Beka mājās, bet apsēdās uz kādas mošejas pakāpēm, nogaidīdams pilnīgu nakts tumsu. Tad viņš gāja gar tirgus laukumu uz to ielu, kuru bija minējuši laupītāji, un paslēpās aiz kādas mājas pakša. Viņš bija nostāvējis kādu stundu, kad izdzirda lēnām tuvojamies pa ielu divus vīrus. Sākumā viņš tos noturēja par kalifu un viņa lielveziru, bet viens no tiem sasita plaukstas un tūlīt no tirgus laukuma klusītēm atskrēja divi citi vīri. Brītiņu sačukstējušies, tie izdalījās. Trīs paslēpās netālu no Saīda, un viens sāka staigāt šurpu turpu pa ielu. Nakts bija ļoti tumša, bet klusa, un tā Saīdam nācās paļauties vienīgi uz savu smalko dzirdi.
Atkal bija pagājusi kāda pusstunda, kad no tirgus laukuma puses atskanēja soļi. Arī laupītājs bija tos jutis, viņš palīda Saīdam garām uz tirgus laukuma pusi. Soļi tuvojās, un Saīds varēja jau izšķirt dažus tumšus stāvus, kad laupītājs sasita plaukstas un tai pašā mirklī trīs pā-N rējie izskrēja no savas paslēptuves. Nācēji likās būt apbruņoti, jo Saīds izdzirda zobenu šķindoņu, sitoties vienam pret otru. Tūdaļ viņš izrāva savu Damaskas tērauda zobenu un, iesaukdamies: «Nost ar lielā Haruna ienaidniekiem!» — metās laupītājiem virsū, ar pirmo cirtienu notrieca vienu zemē, tad uzbruka diviem pārējiem, kuri patlaban gribēja atņemt ieročus kādam vīram, kam bija apmetuši cilpu. Viņš uz labu laimi cirta ar zobenu pa cilpu, bet pie tam tik sparīgi ķēra kāda laupītāja roku, ka to nocirta. Laupītājs, šausmīgi iebrēkdamies, sabruka ceļos. Nu Saīdam uzbruka ceturtais laupītājs, kas bija cīnījies ar otro vīru, bet vīrs, kuram bija uzmesta cilpa, tikko atbrīvojies, satvēra dunci un ietrieca to uzbrucējam no sāniem krūtīs. Sveikā palikušais, to redzēdams, nosvieda zobenu un metās bēgt.
Saīds drīz vien dabūja zināt, ko viņš izglābis, jo garākais vīrs piegāja viņam klāt un teica: «Viena lieta tikpat dīvaina kā otra — tāpat šis uzbrukums manai dzīvībai vai brīvībai, kā arī neizprotamā palīdzība un izglābšana. Kā jūs zinājāt, kas es esmu? Vai jums bija zināms šo cilvēku nodoms?»
«Ticīgo valdniek, — jo es nešaubos, ka tu tas esi, — es šovakar gāju pa El-Malekas ielu, un man papriekšu gāja daži vīri, kuru svešo un noslēpumaino izloksni es kādreiz biju mācījies. Viņi norunāja tevi sagūstīt un nogalināt godājamo vīru, tavu lielveziru. Tā kā bija jau par vēlu tevi brīdināt, es nolēmu doties uz to vietu, kur viņi norunāja tev uzbrukt, lai tevi aizsargātu.»
«Pateicos tev,» Haruns sacīja, «bet šai vietā neder uzkavēties. Ņem šo gredzenu un atnāc rītu pie manis pilī. Tad mēs parunāsim vairāk par'
tevi un tavu palīdzību un redzēsim, kā vislabāk tevi atalgot. Nāc, ve- zir, šeit nav droši, viņi var atgriezties.»
Tā teica kalifs, jauneklim uzmaucis gredzenu pirkstā, un vilka projām savu lielveziru, bet tas lūdza kalifu vēl drusku uzkavēties, pagriezās atpakaļ un pārsteigtajam jauneklim pasniedza smagu naudas maku. «Jaunekli,» viņš teica, «mans kungs kalifs var tevi iecelt, par ko vien tu vēlies, pat par manu pēcnācēju, es pats varu darīt maz, un, ko es varu, to labāk daru šodien nekā rīt, — tāpēc ņem šo maku. Bet manu pateicību tas tomēr vēl neatsver. Tiklīdz tev rodas kāda vēlēšanās, griezies droši pie manis!»
Gluži apreibis no laimes, Saīds steidzās mājās. Bet viņu sagaidīja pikti. Kalum-Beks sākumā dusmojās par viņa ilgo kavēšanos, tad sāka raizēties, ka nepazaudē savas pārdotavas skaisto izkārtni. Viņš Saīdu saņēma lamādamies un plosīdamies kā traks. Saīds, jau iemetis acis makā un atradis to pilnu zelta gabaliem, apsvēra, ka tagad viņš var ceļot uz savu dzimteni arī bez kalifa žēlastības, kas, protams, nebūtu mazāka par vezira pateicību, — nepalika Kalum-Bekam parādā, bet pateica skaidri un gaiši, ka nepaliks pie viņa ne stundu ilgāk. Sākumā Kalum-Beks ļoti izbijās, bet tad nicīgi iesmējās un teica: «Lupata, klaidonis, plikadīda tāds! Kur tad tu ņemsi patvērumu, ja es vairs nerūpēšos par tevi? Kur tu dabūsi pusdienas, kur naktsmāju?»
«Tā nav jūsu darīšana, Kalum-Beka kungs,» Saīds spītīgi atbildēja. «Dzīvojiet sveiki, mani jūs vairs neredzēsiet!»
To pateicis, viņš izskrēja pa durvīm, un Kalum-Beks, gluži mēms aiz brīnumiem, noraudzījās tam pakaļ. Bet nākošajā rītā, kad viņš šo gadījumu bija sīki pārdomājis, tas izsūtīja savus preču iznēsātājus, lai meklē bēgli. Ilgu laiku tie izmeklējās veltīgi, beidzot viens no tiem atgriezās un teica, ka esot redzējis Saīdu iznākam no kādas mošejas un ieejam karavanserajā. Bet jauneklis esot galīgi pārvērties, — ģērbies skaistās drēbēs, nēsājot dunci un zobenu, un krāšņu turbānu.
To dzirdēdams, Kalum-Beks dievojās un sauca: «Viņš mani apzadzis un par zagto naudu tā uzposies. Ak, es izputinātais cilvēks!» Tad viņš aizskrēja pie policijas priekšnieka, un, tā kā visi zināja, ka viņš ir pils virsuzrauga Mesura radinieks, tam nenācās grūti izdabūt vairākus policistus, lai ietu Saīdu apcietināt. Saīds sēdēja kādas karavanserajas priekšā un gluži mierīgi sarunājās ar kādu tirgotāju, ko viņš tur bija sastapis, par ceļojumu uz savu dzimto pilsētu Balzoru, kad pēkšņi viņam uzbruka vairāki vīri un, par spīti visai pretestībai, sasēja rokas uz muguras. Viņš jautāja, kādas tiem tiesības atļauties šādu varas darbu, un tie pateica, ka tas notiekot policijas un viņa kunga un pavēlnieka
Kalum-Beka uzdevumā. Tad pat pienāca klāt šis mazais, nejaukais vīrelis, Saīdu izsmiedams, iegrūda roku tam kabatā un, uzvaras priekā iekliegdamies, visiem apkārtējiem par izbrīnu izvilka lielu naudas maku, pilnu ar zeltu.
«Redziet! To visu viņš pa gabalam vien man izvilcis, šis nelietis!» viņš ņirgājās. Ļaudis ar riebumu noskatījās uz apcietināto un sauca: «Ko? Tāds jauns vēl un skaisto, bet jau tik nekrietns! Nodot tiesai, nodot tiesai, lai uzskaita bastonadi.» Tie rāva Saīdu prom, drīz vien piebiedrojās vesela ļaužu julga no dažādiem sabiedrības slāņiem, un visi sauca: «Re, kur skaistais pārdotavas puisis. Viņš apzadzis savu saimnieku un tad aizbēdzis. Viņš nozadzis divi simti zelta gabalus.»
Policijas priekšnieks Saīdu saņēma sadrūmis. Saīds gribēja runāt, bet ierēdnis apsauca viņu un nopratināja tikai mazo tirgotāju. Rādīdams Kalum-Bekam naudas maku, viņš prasīja, vai šī nauda viņam nozagta. Kalum-Beks to apzvērēja, tomēr nepatiesais zvērests palīdzēja gan viņam tikt pie naudas, bet ne pie skaistā pārdotavas kalpotāja, kas tam bija tūkstoš zelta gabalu vērts, jo tiesnesis teica: «Pēc likuma, ko mans visvarenais kungs, kalifs, pirms dažām dienām izdevis bargāku, par katru tirgus laukumā izdarītu zādzību, kas lielāka par simt zelta gabaliem, soda ar mūža trimdu kādā neapdzīvotā salā. Šis zaglis ierodas taisni īstā laikā, jo tagad šādu puišu būs veseli divdesmit. Rīt viņus sadzīs kuģī un aizvedīs pār jūru.»
Saīds bija izmisis, lūgtin lūdzās ierēdni viņu uzklausīt un atļaut parunāt tikai vienu vārdu ar kalifu, bet neatrada žēlastības. Kalum-Beks, kas tagad nožēloja savu zvērestu, arī iemeta labu vārdu par Saīdu, bet tiesnesis atbildēja: «Tu atdabūji savu zeltu, tādēļ vari justies apmierināts, ej mierīgs mājās, citādi par katru ierunu es tevi sodīšu ar desmit zelta gabaliem.» Kalums apmulsis klusēja, bet tiesnesis pamāja, un nelaimīgo Saīdu aizveda.
Viņu ielika tumšā, mitrā cietumā. Deviņpadsmit nelaimīgu, novārgušu cilvēku tur gulēja izklaidu uz salmiem un saņēma savu bēdu brāli, rupji smiedamies un lādēdamies par tiesnesi un kalifu. Lai gan jaunekli sagaidīja briesmīgs liktenis, lai gan viņu šausmināja doma par trimdu vientuļā salā, tomēr viņu kaut cik mierināja tas, ka jau nākamajā dienā viņi tiks ārā no šā briesmīgā cietuma. Bet viņš ļoti maldījās, cerēdams uz kuģa piedzīvot labākas dienas. Visus divdesmit noziedzniekus sadzina kuģa apakšējās telpās, kur nevarēja piecelties stāvus, un tā viņi tur grūstījās, plēsdamies par labākajām vietām.
Uzvilka enkurus, un Saīds lēja rūgtas asaras, kad sāka kustēties kuģis, kam vajadzēja viņu aizvest vēl tālāk prom no tēvijas. Tikai reizi dienā viņiem izdalīja drusciņ maizes, augļu un dzeramo ūdeni. Kuģa telpās bija tik tumšs, ka ēdamreizē apcietinātajiem lejā arvien vajadzēja nonest sveces. Gandrīz ik pa divām, trim dienām viņu vidū atradās kāds miris, jo gaiss šai ūdenscietumā bija ļoti neveselīgs. Saīdu uzturēja vienīgi viņa jaunība un stiprā veselība.
Jau divi nedēļas viņi atradās ceļā uz ūdens, kad kādu dienu viļņi sāka šļakstāt spēcīgākiem piesitieniem, un kuģī bija dzirdama neparasti rosīga skraidelēšana.
Saīds noprata, ka tuvojas vētra. Tas viņam likās pat patīkami, jo radās cerība, ka mokas izbeigsies.
Kuģi svaidīja arvien spēcīgāk, līdz beidzot tas briesmīgi nobrakšķēja un apstājās. No kuģa klāja atskanēja kliedzieni un vaimanas, saplūstot ar vētras krākšanu. Beidzot viss apklusa, bet tai pašā mirklī kāds apcietinātais pamanīja, ka kuģī spiežas ūdens. Viņš klauvēja pie augšējās lūkas, bet neviens neatsaucās. Kad ūdens, iekšā plūzdams, sāka celties, ieslodzītie kopīgiem spēkiem spiedās durvīs un tās uzlauza.
Viņi devās pa kāpnēm augšā, bet tur neatrada vairs neviena cilvēka. Visi kuģa ļaudis bija paglābušies laivās. Apcietināto lielais vairums krita izmisumā, jo vētra trakoja arvien negantāk un kuģis brīkšķēdams sāka grimt. Vēl dažas stundas viņi nosēdēja uz klāja un pēdējo reizi pamielojās no tiem krājumiem, ko atrada uz kuģa, tad nāca jauni vētras brāzieni, nosvieda kuģi no klints, kur tas bija uzskrējis, un kuģis sagruva.
Saīds bija pieķēries pie masta un turējās pie tā vēl tad, kad kuģis jau nogrima. Bangas viņu svaidīja uz visām pusēm, bet, kājām airēdamies, viņš arvien vēl turējās virs ūdens. Tā pastāvīgās nāves bailēs viņš peldēja kādu pusstundu, kad no drēbēm atkal izslīdēja važiņa ar svilpīti, un viņam gribējās vēlreiz pamēģināt, vai tā neskanēs. Ar vienu roku apķēries mastam, viņš ar otru pielika svilpīti pie lūpām un pūta. Atskanēja skaļš, dzidrs svilpiens, vētra acumirklī mitējās, viļņi noplaka, it kā tiem būtu uzlieta eļļa. Nepaguva viņš vēl ne atelsties un apskatīties, vai kaut kur tuvumā neieraudzīs cietzemi, kad masts zem viņa dīvaini pastiepās, sāka kustēties, un lielās izbailēs Saīds pamanīja, ka nesēd vis vairs uz koka gabala, bet jāj uz milzīga delfina. Pēc dažiem mirkļiem atjēdzies, un, redzēdams delfinu žigli, tomēr rāmi un padevīgi peldam uz priekšu, viņš noskārta, ka viņu tik brīnišķīgā kārtā izglābusi sudraba svilpīte un labā feja. Skaļi viņš raidīja gaisā kvēlākos pateicības vārdus.
Kā bulta viņa brīnišķīgais zirgs šāvās pa viļņiem, un vakars vēl nebija uznācis, kad viņš ieraudzīja zemi un kādu plašu upes grīvu, kurā delfins drīz vien iegriezās. Pret straumi gāja lēnāk un, lai nenomirtu badā, Saīds, atcerēdamies zintis vecos burvju stāstos, izvilka svilpīti, skaļi un no visas sirds iesvilpās, vēlēdamies krietnu maltīti. Zivs; tūlīt apstājās, un no ūdens pacēlās galds, tik sauss, itin kā astoņas dienas stāvējis saulē. Tas bija bagātīgi apkrauts dārgiem ēdieniem. Saīds iekoda dūšīgi, jo uz kuģa viņam pārtika bija bijusi trūcīga un pliekana. Paēdis, kā nākas, viņš pateicās, galds nogrima dzelmē, Saīds pabikstīja delfinu sānos, un tas peldēja tālāk pa upi augšup.
Saule jau laidās norietā, kad Saīds krēslainajā tālē ieraudzīja lielu pilsētu, kuras minareti46 atgādināja Bagdadi. Viņam gan nebija diez cik patīkami atcerēties Bagdadi, bet, pilnīgi paļaujoties labajai fejai, viņš cieši ticēja, ka tā vairs neļaus viņam krist nekrietnā Kalum-Beka nagos. Vienā upes krastā, kādu jūdzi no pilsētas, viņš ieraudzīja krāšņu vasarnīcu, un viņam par lielu brīnumu zivs pagriezās taisni uz šīs mājas pusi.
Uz mājas jumta stāvēja vairāki glīti ģērbušies vīri, un krastmalā Saīds redzēja lielu baru kalpotāju — tie visi viņu vēroja un aiz brīnumiem sasita rokas. Delfins apstājās pie marmora kāpnēm, kas veda no upes vasarnīcā, un tikko Saīds spēra kāju uz kāpnēm, kad zivs bija pazudusi bez vēsts. Pa kāpnēm lejā viņam pretī steidzās kalpotāji, sava kunga vārdā lūdza nākt augšā un pasniedza tam sausas drēbes. Viņš ātri pārģērbās un tad sekoja kalpotājam uz jumta, kur atradās trīs vīri. Lielākais un skaistākais nāca viņam laipni un vēlīgi pretī. «Kas esi tu, brīnišķīgais svešiniek,» tas *teica, «ka tu padari rāmas jūras zivis un vadi tās pa labi un pa kreisi kā labākais jātnieks savu kaujas zirgu? Vai tu esi burvis jeb tāds pats cilvēks kā mēs?»
«Kungs,» Saīds atbildēja, «man pēdējās nedēļās klājies grūti, bet, ja jums patika klausīties, es jums visu izstāstīšu.» Un nu viņš sāka stāstīt šiem trim vīriem savu dzīves stāstu kopš tā mirkļa, kad atstājis savas tēva mājas, līdz tam brīdim, kad viņš tik brīnišķīgi izglābies. Bieži vien viņu pārtrauca izbrīnās un pārsteiguma izsaucieni. Kad viņš bija beidzis, tad mājas kungs, kas bija viņu laipni saņēmis, teica: «Es ticu taviem vārdiem, Saīd! Bet tu mums stāstīji, ka sacīkstē esot ieguvis važiņu un kalifs tev dāvinājis gredzenu. Vai tu nevarētu mums tos parādīt?»
«Es tos abus noglabāju šeit uz savas sirds,» teica jauneklis, «un būtu atdevis savu dzīvību par tik dārgām dāvanām, jo kalifa izglābšanu no slepkavu rokām es uzskatu par savas dzīves slavenāko un cēlāko darbu.» Tai pašā mirklī viņš izvilka važiņu un gredzenu un pasniedza tos vīriem.
«Pie pravieša bārdas, tas tak mans gredzens!» izsaucās slaidais, skaistais virs. «Lielvezir, apkampsim viņu, jo mūsu vidū stāv mūsu glābējs.» Saīdam šķita kā sapnis, kad tie abi viņu apkampa, bet tūlīt viņš nometās zemē un teica: «Piedod, ticīgo valdniek, ka esmu par tevi tā runājis, jo tu tak esi lielais Bagdades kalifs Haruns al Rašids.»
«Tas es esmu, tavs draugs,» atteica Haruns, «un kopš šīs stundas tavs rūgtais liktenis griezīsies uz labo pusi. Nāc man līdzi uz Bagdadi, paliec manā tuvumā un esi viens no maniem uzticamākajiem ierēdņiem, jo tiešām tai naktī tu pierādīji, ka kalifs nav tev vienaldzīgs, un ne katram savam uzticamākajam kalpotājam es gribētu uzlikt šādu pārbaudījumu!»
Saīds pateicās kalifam un apsolījās vienmēr palikt pie viņa pēc tam, kad būs apciemojis savu tēvu, kas tagad dēla dēļ būšot ļoti nobēdājies. Kalifs atzina šo vēlēšanos taisnīgu un pienācīgu. Drīz vien viņi sēdās zirgos un vēl pirms saulrieta nonāca Bagdadē. Kalifs lika ierādīt Saīdam veselu rindu grezni iekārtotu istabu un bez tam apsolījās uzcelt viņam atsevišķu māju.
Pie pirmās vēsts par šo notikumu atsteidzās Saīda vecie ieroču biedri, kalifa brālis un lielvezira dēls. Viņi to apkampa kā savu mīļo piederīgo glābēju un lūdza pieņemt viņu draudzību. Bet viņi kļuva mēmi aiz brīnumiem, kad Saīds pateica: «Jūsu draugs es esmu jau sen,» izvilkdams važiņu, ko bija ieguvis kā sacīkstes balvu un atgādināja viņiem vēl šo un to. Viņi bija to vienmēr redzējuši tumšbrūni iede- gušu, ar garu bārdu, un pēc tam, kad jauneklis bija pastāstījis, kā un kāpēc viņš tā pārvērties, kad attaisnojumam lika atnest trulus ieročus, cīnījās ar viņiem un pierādīja, ka viņš tiešām ir drošsirdīgais Almanzors, tie gavilēdami apkampa viņu no jauna un teicās esam laimīgi, ka ieguvuši tādu draugu.
Nākamajā dienā, kad Saīds ar lielveziru patlaban sēdēja pie Haruna, ienāca virsuzraugs Mesurs un teica: «Ticīgo valdniek, ja tev labs prāts, tad atļauj man izlūgties tavu laipnību.»
«Gribu vispirms dzirdēt,» kalifs atbildēja.
«Ārā stāv mans paša mīļais brālēns Kalum-Beks, kas tirgus laukumā ir slavens tirgotājs,» viņš teica, «tam savāda ķilda ar kādu balzorieti, kura dēls kalpoja pie Kalum-Beka, apzagās un tad aizbēga nezin uz kurieni. Tagad šis vīrs nāk un atprasa savu dēlu no Kalum-Beka, kuram tak tā vairs nav. Tāpēc viņš izlūdzas laipnību un vēlas, lai tu savā apskaidrībā un gudrībā turētu tiesu, kuram no viņiem taisnība.
«Jā, es iztiesāšu,» kalifs atbildēja. «Lai pēc pusstundas tiesas zālē ierodas tavs brālēna kungs un viņa pretinieks.»
Kad Mesurs pateikdamies bija aizgājis, Haruns teica: «Tas, Saīd, nav neviens cits kā tavs tēvs, un, tā kā es, par laimi, visu zinu, es spriedīšu kā Zalamans. Tu, Saīd, paslēpies aiz mana troņa priekškara, kamēr es tevi saukšu, un tu, lielvezir, liec tūlīt atvest nederīgo un pārsteidzīgo policijas tiesnesi! Man viņš būs vajadzīgs pie nopratināšanas.»
Tie abi darīja, kā pavēlēts. Saīda sirds iepukstējās straujāk, kad viņš ieraudzīja savu tēvu bālu un izdēdējušu grīļiem soļiem ienākam tiesas zālē, bet Kalum-Beka pašpaļāvīgais smīns, kaut ko sačukstoties ar savu brālēnu, viņu tā saniknoja, ka viņš tikko neizskrēja no savas paslēptuves uzbrukumā. Jo šis cilvēks bija vainīgs pie viņa vislielākajām ciešanām un bēdām.
Zālē bija daudz ļaužu, kas gribēja noklausīties, kā kalifs spriedīs tiesu. Kad Bagdades valdnieks bija nosēdies savā tronī, lielvezirs pavēlēja klusēt un jautāja, kas te nākot pie sava kunga kā sūdzētājs.
Kalum-Beks izaicinoši panācās uz priekšu un teica: «Pirms dažām dienām es stāvēju tirgū, savas pārdotavas durvīs, kad kāds izsaucējs ar maku rokā un šo vīru līdzās gāja gar pārdotavām un sauca: «Veselu maku zelta tam, kas var sniegt ziņas par Saīdu no Balzoras!» Sis Saīds bija pie manis kalpojis un tāpēc es saucu: «Surp, draugs! To maku es varu nopelnīt.» Šis vīrs, kas tagad man tik naidīgs, laipni pienāca un jautāja, ko es zinot. Es atbildēju: «Jūs gan būsiet viņa tēvs Benacars?» Un, kad viņš iepriecināts to apstiprināja, es pastāstīju, ka jaunekli atradu tuksnesī, izglābu, kopu un atvedu Bagdadē. Priecādamies no visas sirds, viņš man uzdāvināja šo maku ar naudu. Bet redziet, cik šis cilvēks neprātīgs — tiklīdz es viņam tālāk pastāstīju, ka viņa dēls kalpojis pie manis, slikti uzvedies, apzadzies un aizbēdzis, viņš tam vairs negrib ticēt, strīdas ar mani jau vairākas dienas, prasa atpakaļ savu dēlu un savu naudu, bet es nevaru atdot ne vienu, ne otru, jo nauda man pienākas par ziņu, ko es tam sniedzu, un viņa palaidņa dēlu es nevaru sadabūt rokā.»
Tad runāja Benacars. Viņš stāstīja, cik viņa dēls esot krietns un godīgs un ka tas nekad nevarētu tā paklīst, lai zagtu. Viņš uzaicināja kalifu visu sīki izmeklēt.
«Es ceru,» Haruns teica, «ka tu, Kalum-Bek, par šo zādzību būsi ziņojis, kā tas pienākas?»
«Nu, protams,» tas smaidīdams teica, «es zagli novedu pie policijas tiesneša.»
«Atvest policijas tiesnesi!» kalifs pavēlēja.
Visiem par brīnumu, tas ieradās tūlīt, kā no zemes izburts. Kalifs viņam jautāja, vai viņš atceroties vel šo gadījumu, un tas apliecinaja, ka atceroties.
«Vai tu jaunekli nopratināji, vai viņš atzinās zādzībā?» Haruns prasīja.
«Nē, viņš bija tik ietiepīgs, ka gribēja atzīties vienīgi jums pašam!» tiesnesis atbildēja.
«Bet es nevaru atcerēties, ka būtu viņu redzejis,» kalifs teica.
«Ak, ko nu! Tad jau man katru dienu būtu jāsūta pie jums vesels lēvenis tādu plukatu, kas vēlas ar jums runāt.»
«Tu zini, ka manas ausis katru uzklausa,» Haruns atteica, «bet laikam pierādījumi par zādzību bija tik skaidri, ka nevajadzēja jaunekli vest manā acu priekšā. Un tev, Kalum, droši vien bija liecinieki, ka nozagtā nauda tava?»
«Liecinieki?» tas nobālēdams iejautājās. «Nē, liecinieku man nebija, un jūs tak, valdniek, zināt, ka viens naudas gabals līdzīgs otram. Kur lai es ņemtu lieciniekus, ka taisni šie simt naudas gabali paņemti no manas kases?»
«No kā tad tu spriedi, ka šī suma piederējusi taisni tev?» kalifs jautāja.
«No maka, kurā tā atradās,» Kalums atbildēja.
«Vai tev tas maks līdzi?» kalifs taujāja tālāk.
«Te tas ir,» tirgotājs teica, izvilkdams maku un pasniegdams to lielveziram, lai tas nodotu kalifam.
Bet vezirs, izlikdamies pārsteigts, iesaucās: «Pie pravieša bārdas! Tev piederot šis maks, tu suns? Tas ir mans maks, un to, pilnu ar simt zelta gabaliem, es iedāvināju kādam krietnam jauneklim, kas mani izglāba no lielām briesmām.»
«Vai tu vari to apzvērēt?» kalifs jautāja.
«Tik tiešām kā es ceru kādreiz nokļūt paradizē,» atbildēja lielvezirs, «jo mana meita pati to darināja.»
«Tā gan!» Haruns iesaucās. «Tātad tev, policijas tiesnesi, sniegtas nepareizas ziņas? Bet kāpēc tu ticēji, ka šis maks pieder šim tirgotājam?»
«Viņš zvērēja,» tiesnesis bailīgi atbildēja.
«Tātad tu esi nepatiesi zvērējis?» kalifs nikni uzkliedza tirgotājam, kas stāvēja viņa priekšā bāls un trīcēdams.
«Allah, Allah!» tas sauca. «Es, protams, negribu runāt pretī lielvezira kungam, viņš ir uzticams vīrs, bet ak! maks tomēr pieder man un nekrietnais Saīds to man nozaga. Tūkstoš tomanu es dotu, ja viņš tagad būtu šeit.»
«Kur tad tu liki šo Saldu?» kalifs jautāja tiesnesim. «Saki, kur viņš atrodas, lai tas manā priekšā atzītos?»
«Es izsūtīju viņu uz kādu neapdzīvotu salu,» teica policijas tiesnesis.
«Ak Saīd, mans dēls, mans dēls!» raudādams izsaucās nelaimīgais tēvs.
«Tātad viņš atzinās noziegumā?» Haruns jautāja.
Policijas tiesnesis nobāla. Viņš valbīja acis un beidzot teica: «Ja es vēl pareizi atceros, tad — jā.»
«Tātad droši tu to nezini?» kalifs briesmīgā balsī turpināja. «Nu, tad pavaicāsim viņam pašam. Nāc šurp, Saīd, un tu, Kalum-Bek, maksā tūlīt tūkstoš zelta gabalu, jo tagad viņš ir šeit.»
Kalum-Beks un policijas tiesnesis šķita redzam rēgu. Tie metās ceļos un sauca: «Žēlastību! Žēlastību!» Benacars, aiz priekiem pa pusei nesamaņā, steidzās sava pazaudētā dēla apkampienos. Bet nu kalifs dzelžainā bardzībā teica: «Policijas tiesnesi, šeit stāv Saīds, — vai viņš atzinās?»
«Nē, nē,» tiesnesis vaimanāja, «es tikai noticēju Kaluma liecībai, jo viņš ir ievērojams vīrs.»
«Vai es tevi tāpēc esmu iecēlis par soģi visiem, lai tu klausītos tikai augstmaņu vārdos?» Haruns al Rašids iesaucās cēlā sašutumā. «Uz desmit gadiem es tevi nometinu tanī tuksnesīgajā jūras salā, tur tu varēsi pārdomāt par taisnību. Un tu, nožēlojamais, kas uzmodina mirstošos, nevis lai tos glābtu, bet lai verdzinātu, tu, kā jau teikts, maksāsi tūkstoš tomanus, jo tu tos solījies maksāt, ja parādītos Saīds.»
Kalums nopriecājās, ka tik lēti izkļuvis no ķezas, un grasījās patlaban pateikties žēlīgajam kalifam. Bet kalifs turpināja: «Par nepatiesu zvērestu simt zelta gabalu dēļ tu saņemsi simt cirtienu pa pleznām. Tālāk Saīdam jāizvēlas, vai viņš grib ņemt visu tavu pārdotavu un tevi par nastu nesēju, jeb arī apmierinās ar desmit zelta gabaliem par katru dienu, ko viņš tev nokalpojis.»
«Lai nožēlojamais iet, kur grib, kalif,» jauneklis iesaucās, «es nekā negribu no viņa īpašuma!»
«Nē,» Haruns atbildēja, «es vēlos, lai tev tiktu atlīdzināts. Es vēlos tavā vietā tos desmit zelta gabalus dienā, un tev tikai jāaplēš, cik dienu tu tiki pavadījis viņa nagos. Tagad prom šos neliešus!»
Tos aizveda. Kalifs ieveda Saīdu un Benacaru kādā citā zālē. Tur viņš pats tiem pastāstīja, cik brīnišķīgi Saīds viņu izglābis. Tikai brīžiem viņa stāstu pārtrauca Kalum-Beka gaudas, jo pagalmā patlaban pilnvērtīgi noskaitīja simt zelta gabalus pa pleznām.
Kalifs uzaicināja Benacaru kopā ar Saldu dzīvot pie viņa Bagdadē. Benacars bija ar mieru un tikai vēlreiz atgriezās mājās atvest savu lielo bagātību. Bet Saīds dzīvoja pilī, ko viņam uzcēla pateicīgais kalifs. Kalifa brālis un lielvezira dēls bija viņa biedri, un kopš tā laika Bagdadē ieviesās paruna: Kaut es būtu tik labs un laimīgs kā Benacara dēls Saīds.
«Oādi laiku pakavējot, man miegs ne acī nenāks, kaut vai divi trīs naktis jāpaliek nomodā,» teica atslēdznieks, kad mednieks bija beidzis. «Par to esmu bieži pārliecinājies. Tā, agrākos gados, reiz es biju palīgs pie kāda zvanu lējēja. Meistars bija bagāts un devīgs vīrs. Bet taisni tāpēc mēs nevarējām vien nobrīnīties, kad reiz saņēmām lielu darbu un viņš, pilnīgi pretēji savai paražai, tapa neiespējami skops. Lējām kādai jaunai baznīcai zvanu, un mums, mācekļiem un zeļļiem, bija visu nakti jāsēž pie pavarda un jāuzmana uguns. Mēs visi cerējām, ka meistars aizurbs savu mučeli un pacienās mūs ar vislabāko vīnu. Bet kas to deva! Viņš tikai reizi stundā laida apkārt kausu un sāka stāstīt dažādus atgadījumus no savām gaitām, no savas dzīves, tad nāca reize vecākajam palīgam, un tā pēc kārtas, un neviens no mums neapmiegojās, jo mēs visi ziņkārīgi klausījāmies. Gluži nemanot bija pienākusi liela diena.
Nu tikai mēs uzķērām sava meistara viltu, ka viņš ar valodām bija gribējis mūs uzturēt nomodā. Jo, kad zvans bija gatavs, viņš nežēloja savu vīnu, panākdams to, ko tai naktī izgudri bija nokavējis.»
«Prātīgs vīrs,» atteica students. «Tiešām, pret miegu nav labāku zāļu par valodām. Tāpēc arī šonakt es negribēju palikt viens, jo ap vienpadsmitiem vairs nevaru atkauties no miega.»
«To novērojuši arī zemnieki,» teica mednieks. «Kad garajos ziemas vakaros sievām un meitām jāvērpj, tās nepaliek vis mājās vienatnē, jo tur viņas strādādamas aizsnaustos, bet sanāk kopā vakarēt tā sauktās skala istabās, sasēžas visas pulkā pie darba un stāsta.»
«Jā,» piebilda važonis, «reizēm vai mati ceļas stāvu, kādas briesmas tur dzirdamas, jo viņas stāsta par ugunspūķiem, kas pa klānu traucas, par rūķīšiem, kas naktīs pa māju draiskojas, par lietuvēniem, kas naktīs moca cilvēkus un lopus.»
«Tāda laika pakavēšana nebūtu nekas sevišķi labs,» atteica students. «Man jāatzīstas, ka es neko tā neienīstu kā spoku stāstus.»
«Es turpretī esmu gluži citās domās!» iesaucās atslēdznieks. «Man ļoti patīk klausīties īstu šausmu stāstu. Tad ir tāpat, kā lietus laikā pajumtā guļot. Tu skaidri dzirdi, ka lietus pilieni sprēgā uz jumta, bet pats guli siltumā un sausumā. Tāpat, klausoties spoku stāstu pie gaismas un pulciņā, tu jūties droši un omulīgi.»
«Bet pēc tam?» jautāja students. «Ja kāds māņticīgāks saklausīsies tādas spoku pasakas, vai tad viņam, vienam tumsā paliekot, neskries šermuļi pa kauliem? Vai viņš nedomās par visām tām šausmām, kādas dzirdējis? Man vēl šodien dusmas par šiem spoku stāstiem, atceroties savu bērnību. Es biju modrs, vērīgs zēns, varbūt drusku nemierīgāks, nekā manai auklei būtu paticies. Viņa neprata mani citādi apvaldīt kā ar iebaidīšanu. Viņa tad arī ņēmās teikt man dažādus baigus stāstus par raganām un ļauniem gariem, kas spokojoties pa mājām. Un, kad kaķis bēniņos grabinājās, viņa man bailīgi čukstēja: «Vai dzirdi, dēliņ? Tur viņš atkal staigā pa kāpnēm augšā un lejā, šis nomirušais vīrs. Viņš nes savu galvu padusē, bet viņa acis mirdz kā vējlukturi, pirkstu vietā viņam ērgļa nagi, un, ja viņš tumsā kādu noķer, tad apgriež tam sprandu.»»
Vīri smējās par šiem stāstiem, bet students turpināja: «Es biju par mazu, lai saprastu, ka tas viss nepatiess un izdomāts. Es nebaidījos no vislielākā medību suņa, savus rotaļu biedrus kuru katru noliku smiltīs, bet, tumsā iekļuvis, es bailēs aizmiedzu acis, jo man likās, ka nupat man pielīdīs mirušais vīrs. Galu galā nonāca tiktāl, ka es viens pats un bez sveces vairs negāju ārā, ja bija tumšs. Un cik reižu mans tēvs mani nenomizoja par tādu untumu! Tā es ilgu laiku nevarēju tikt vaļā no šīm bērnišķīgajām bailēm, ko man pielaida mana muļķīgā aukle.»
«Jā, tā liela aplamība,» piebilda mednieks, «ja bērna prātu samulsina ar tādām pārgudrībām. Es varu jums pateikt, ka pazinu medniekus — krietnus, drosmīgus vīrus, kuri parasti nebaidījās ne no kā, bet, kad tiem iznāca naktī iet mežā uzglūnēt zvēriem vai meža zagļiem, tad viņiem pēkšņi saplaka dūša, jo koks viņiem likās kāds šausmīgs rēgs, krūms — ragana un pāris jāņtārpiņu — nezvēra acis, kas viņiem uzglūn tumsā.»
«Un, manuprāt, šādi stāsti ļoti aplami un kaitīgi ne tikai bērniem vien, bet katram,» teica students, «jo kurš sapratīgs cilvēks gan kavēsies pie tādām blēņām, kas patiesībā radušās kāda negudra smadzenēs? Tur spokojas, citur nekur. Bet viskaitīgākās šīs pasaciņas lauciniekiem. Tur šiem māņiem tic stingri un bez apdoma. Šo māņticību ļaužu sirdīs sevišķi iepotē vērpēju istabās un krogā, kur ļaudis, cieši kopā sasēdušies, baigā balsī stāsta visdrausmīgākos atgadījumus.»
«Jā, kungs!» atteica važonis. «Jums būs gan taisnība: cik daža laba nelaime nav cēlusies no šādiem stāstiem, mana paša māsa tak arī to dēļ nelaimīgi beidza savu dzīvi.»
«Kā tā? Tādu stāstu dēļ?» vīrieši brīnījās.
«Jā gan, tādu stāstu dēļ,» tas turpināja. «Manas dzimtenes ciemā, kur mans tēvs dzīvoja, arī tāda paraža, ka ziemas vakaros sievas un meitas sanāk kopā vērpt. Tur tad mēdz ierasties arī jaunie puiši un stāstīt dažādas lietas. Tā kādu vakaru sāka runāt par rēgiem un spokiem, un puiši pastāstīja par kādu sīktirgotāju, kas miris jau priekš desmit gadiem, bet kapā neatrodot miera. Katru nakti atsviežot zemi, pieceļoties no kapa, lēni un klepodams, gluži kā dzīves laikā, aiz- velkoties uz savu pārdotavu, sverot tur kafiju un cukuru, penterēdams:
«Kas pusnaktī pa pusei svērts, Tas dienā pilna mēra vērts.»
Daudzi apgalvoja, ka esot viņu redzējuši, tāpēc meitas un sievas sāka baiļoties. Bet mana māsa, sešpadsmit gadus vecs meitēns, gribēja būt gudrāka par citām un teica: «Tam es neticu. Kas reiz miris, tas vairs neatgriezīsies!» Tā viņa teica, bet, diemžēl, pati tā nedomāja, jo viņa jau bieži bija pārbijusies.
Tad kāds no jaunajiem puišiem pateica: «Ja tu tam netici, tad tak tev nebūs no viņa bail. Viņa kaps tikai divus soļus no nesen mirušās Katiņas kapa. Saņem dūšu, aizej kapsētā, noplūc uz Katiņas kapa kādu ziedu un atnes to mums, tad mēs ticēsim, ka tu no tirgotāja nebaidies!»
Kaunēdamās, ka citi viņu neizsmej, mana māsa teica: «Ak, tas man tīrais nieks; kādu puķi jūs vēlaties?»
«Visā ciemā citur nezied baltās rozes kā vienīgi tur. Tāpēc atnes mums pušķi šo rožu,» sacīja kāda viņas draudzene. Viņa piecēlās un gāja. Visi vīrieši uzlielīja viņas drosmi, bet sievas kratīja galvas, pie- bilzdamas: «Kad tik nu labi vien beigtos!»
Mana māsa gāja uz kapsētu, bija gaiša mēnesnīca, un jau meitenei pārskrēja šermuļi, kad, pulkstenim divpadsmit sitot, viņa vēra kapsētas vārtus.
Viņa pārkāpa pāri dažai labai zināmai kapa kopiņai. Jo tuvāk viņa nāca Katiņas baltajām rozēm un spokainā tirgotāja kapam, jo viņai ap sirdi metās arvien baisāk.
Tagad viņa bija klāt; drebēdama tā noliecās un noplūca ziedus. Te viņai šķita, ka tuvumā kaut kas iečabētos, viņa paraudzījās apkārt:
pāris soļus atstatu no kāda kapa lidoja smiltis, un no turienes lēnām pacēlās kāds stāvs. Tas bija vecs, bāls vīrs, baltu nakts cepuri galvā. Mana māsa izbijās. Viņa vēlreiz paskatījās turp, lai pārliecinātos, vai pareizi redzējusi. Bet, kad kapā gulētājs degunbalsī uzrunāja: «Labvakar, meitiņ, kur tik vēlu?» — tad viņu sagrāba nāves izbailes. Viņa trūkās kājās, drāzās pāri kapiem uz vakarēšanas māju un aizelsusies pastāstīja, ko redzējusi. Pēc tam viņa kļuva tik nespēcīga, ka nēšus bija jāpārnes mājās. Ko tas mums līdzēja, kad otrā dienā uzzinājām, ka tas bijis kapracis, kas, tur kapu rakdams, uzrunājis manu nabaga māsu? Vēl to nezinādama, viņa saslima ar stipru drudzi un pēc trim dienām nomira. Rozes savam kapa vainagam bija plūkusi viņa pati.»
Važonis apklusa, un acīs tam riesās asaras, bet pārējie pavērās viņā līdzjūtīgi.
«Tātad nabaga meitene arī kritusi par upuri šai māņticībai,» teica jaunais zeltkalis. «Man ienāk prātā kāda teika, kurā, diemžēl, noticis līdzīgs gadījums. To es jums labprāt pastāstīšu.»