Skotu teika
Kādā no Skotijas klintssalām daudz gadus atpakaļ laimīgā saticībā dzīvoja divi zvejnieki. Abi viņi bija neprecējušies, nebija viņiem arī ne radu, ne piederīgo, un viņu kopīgais, lai gan dažādais darbs viņus labi uzturēja. Viņi abi bija gandrīz vienos gados, bet augumā un raksturā tie atšķīrās viens no otra kā ērglis no roņa.
Kaspars Strumpfs bija zems, resns vīrs, tuklu mēnessapaļu seju un mīļi smaidīgām acīm, kuras, likās, nepazina ne skumju, ne raižu. Viņš bija ne vien tukls, bet arī miegains un laisks, tādēļ viņam piekrita visi mājas darbi, vārīšana un cepšana, tīklu siešana savai zvejai un pārdošanai, kā arī lielāko tiesu jāapstrādā viņu nelielais zemes stūrītis.
Pavisam citāds cilvēks bija viņa biedrs: garš un kalsens, drosmīgu ērgļa degunu un dedzīgām acīm, pazīstams kā cītīgākais un laimīgākais zvejnieks, kā visdūšīgākais kāpējs pēc putniem un dūnām, pats
čaklākais zemkopis salās un pie tam naudas kārākais pārdevējs Kirk- vallas tirgū 1,7 . Bet, tā kā viņam bija laba prece un viņš nevienu neapkrāpa, tad katrs labprāt pie viņa griezās, un Vilms Falks (kā tautieši viņu sauca) ar Kasparu Štrumpfu, ar kuru pirmais, neraugoties uz visu skopumu, savā grūti iegūtajā peļņā draudzīgi dalījās, abi bija ne tikai labi pārtikuši, bet jau ar zināmām izredzēm tikt par īsti turīgiem vīriem. Tak turība vien vēl neglaimoja Falka mantkārajam prātam: viņš gribēja kļūt bagāts, ļoti bagāts. Un redzēdams, ka parastā ceļā ar čaklumu vien nevar tik ātri tikt pie bagātības, viņš atzina un beidzot pieķērās domai, iegūt savu bagātību kādā laimes gadījumā. Un, tā kā šī doma pilnīgi sagrāba savā varā viņa alkstošo garu, tad viņa galvā cits nekas vairs nejaucās, un viņš sāka par to runāt ar Kasparu Štrumpfu kā par pilnīgi drošu lietu. Kaspars, kuram katrs Falka vārds bija svēta patiesība, pastāstīja to saviem kaimiņiem, un drīz vien izpaudās valodas, ka Vilms Falks vai nu par zeltu jau esot pārdevies nelabajam, vai vismaz dabūjis no pekles kunga kādu piesolījumu.
Sākumā Falks pasmējās par tādām valodām, bet pamazām viņam iepatikās doma, ka kāds gars viņam varētu uzrādīt apraktu mantu. Tādēļ viņš vairs nerunāja pretī, kad ļaudis viņu par to piezoboja. Savu nodarbošanos viņš gan vēl joprojām piekopa, tomēr ne tik cītīgi. Kamēr agrāk viņš pastāvīgi mēdza nodoties zvejai vai darīja ko citu derīgu, tagad turpretī krietnu tiesu laika nosita veltās dēkās, meklēdams gadījumu, kas viņu padarītu stāvus bagātu. Kā par nelaimi vēl kādu dienu, kad viņš stāvēja vientuļā krastā un nenoteiktu cerību pilns raudzījās jūrā, it kā no turienes sagaidīdams savu laimi, kāds liels vilnis kopā ar sūnām un oļiem viņam pie kājām izmeta dzeltenu piciņu — zelta bumbiņu.
Vilms stāvēja kā apburts: tātad viņa cerības nav bijušas tukši sapņi, jūra viņam sūta zeltu, skaidru, mirdzošu zeltu, droši vien pārpalikumu no smagas zelta pikas, ko viļņi dzelmē notrinuši bises lodes lielumā. Viņam atausa pārliecība, ka reiz tepat šai piekrastē būs nogrimis kuģis ar bagātīgu kravu un ka viņš ir tas izredzētais, kam jāizceļ no jūras klēpja šī apraktā manta. No šā brīža tā bija viņa vienīgā dziņa. Savu atradumu rūpīgi pat no sava drauga slēpdams, lai cits kāds atklājumam nenāktu uz pēdām, viņš atmeta visu darbu, dienas un naktis pavadīja piekrastē, kur neizmeta vis tīklus zivīm, bet gan laida īpaši pagatavotu liekšķeri — zelta zvejai. Tak viņš sazvejoja tikai nabadzību, jo pats vairs neko nenopelnīja, un Kaspara miegaino pūļu nepietika, lai abi pārtiktu. Apraktās mantas meklējot, izputēja ne tikai atrastais zelts, bet pamazām izsīka arī abu vecpuišu mantība. Tomēr, kā agrāk
Strumpfs klusēdams bija ļāvis Falkam nopelnīt lielāko tiesu iztikas, tāpat viņš tagad klusu ciezdams un bez kurnēšanas panesa to, ko drauga nederīgā nodarbošanās tam atrāva. Taču taisni šī lēnprātīgā pacietība viņa draugu tikai pamudināja joprojām dzīties pēc bagātības. Un vēl vairāk Falka dedzību uzkurināja tas, ka katrreiz, gulēt ejot un acīm miegā cieti slēdzoties, viņam ausīs ieskanējās kāds vārds, kuru viņš šķitās skaidri dzirdējis un kurš likās arvien tas pats, bet nekad viņš tā nevarēja paturēt prātā. Viņš gan neizprata, kāds sakars šai tik ļoti dīvainai parādībai ar viņa neatlaidīgo tieksmi, bet tādu dabu kā Vilmām Falkam viss ietekmē. Tāpēc arī noslēpumainā čukstēšana stiprināja viņu ticībā, ka viņam lemta liela laime, kuru viņš iedomājās atrast zelta kaudzē.
Kādu dienu viņu pārsteidza vētra jūras krastā tanī pašā vietā, kur viņš bija atradis zelta piciņu, un stiprais negaiss viņu spieda meklēt patvērumu tuvākajā alā. Sī ala, kuru ļaudis sauc par Stēnfoles klints- alu, kā garš apakšzemes gaitenis stiepās gar piekrasti ar ieeju un izeju jūrā, kādēļ viļņi mūžam tai cauri plūda, neganti krākdami un putodami. Sī ala bija tikai vienā vietā pieejama, pa kādu plaisu no klintsaugšas, bet, izņemot pārgalvīgus zēnus, reti kāds tanī nolaidās, jo atbaidīja grūtā kāpšana un vēl izdaudzinātā spokošanās. Vilms ar mokām no- trausās pa plaisu lejā pēdas divpadsmit zem zemes un notupās uz kāda cilna akmens, pār kuru karājās klintsrags. Te, kur pie kājām krāca bangas un virs galvas trakoja vētra, viņam atkal uzmācās parastās domas, proti, par bojā gājušo kuģi un kas gan šis kuģis varējis būt, kaut gan apklaušot pat visvecākie piekrastes zvejnieki neatcerējās un nezināja viņam pateikt, ka te kāds kuģis būtu nogrimis. Cik ilgi viņš tā bija sēdējis, pats vairs neatskārta, bet, no sapņošanas pamodies, beidzot viņš redzēja, ka vētra pārgājusi. Patlaban viņš jau taisījās kāpt augšā, kad dziļumā izdzirda balsi un viņam ausīs skaidri ieskanējās vārds Karmilhan! Sabijies viņš uzlēca stāvus un blenza tukšajā bezdibenī. «Tu mīļais dievs!» viņš iesaucās. «Tas ir tas pats vārds, kas man miegā nedod miera! Bet, dieva dēļ, ko tas nozīmē?» — «Karmilhan!» kā vai- diens vēlreiz atskanēja alā, kad Falks ar vienu kāju jau bija ticis aizas malā, un kā izbiedēts alnis viņš drāzās uz savu mājiņu.
Vilms tomēr nebija nekāds bāba, — visa bēgšana viņam iznāca tā negaidot. Un pie tam viņa mantkāre bija tik liela, ka nekādas briesmas to neatbaidītu iet tālāk pa uzsākto ceļu. Kādreiz vēlā naktī mēnesnīcā viņš ar savu liekšķeri zvejoja netālu no Stēnfoles alas. Te piepeši liek- šķere aiz kaut kā aizķērās. Viņš vilka, cik jaudas, bet nasta nekustējās. Pa tam sacēlās vējš, melni mākoņi apņēma debesis, laiva stipri svaidī-
jās un draudēja apgāzties, bet Vilms neatlaidās. Viņš vilka un vilka, kamēr vairs nejuta nekāda svara, nekas vairs neturēja un viņš jau domāja, ka liekšķere notrūkusi. Bet taisni tanī mirklī, kad mākoņi savilkdamies taisījās aizklāt mēnesi, uz ūdens parādījās kaut kas apaļš, melns, un atkal atskanēja mocītājs vārds Karmilhan! Viņš ātri gribēja saķert uzpeldējušo priekšmetu, bet, tikpat ātri kā pacēlies, tas pazuda nakts tumsā, un atsākusies vētra piespieda Vilmu meklēt patvērumu tuvākajā klintsgrotā. Pagalam noguris, viņš te iemiga, tak guļot viņu joprojām mocīja tā pati nevaldāmā iedoma, kas tirdīja dienā, dzenoties pēc bagātības. Uzlēcošās saules stari jau krita pār mierīgo jūras spoguli, kad Falks uzmodās. Pašlaik viņš taisījās doties pie sava parastā darba, kad pamanīja no tālienes kaut ko tuvojamies. Drīz vien viņš saskatīja laivu un kādu cilvēka stāvu tanī, bet dīvainākais bija tas, ka laiva slīdēja bez burām un airiem, pie tam ačgārniski nākdama uz piekrasti. Tāpat laivinieks sēdēja iekšā, nelikdamies ne zinis par stūri, ja vispār tāda bija. Laiva nāca arvien tuvāk, līdz beidzot apstājās pie Vilma laivas. Braucējs izrādījās vecs, mazs vīriņš, ģērbts dzeltena audekla drēbēs, ar sārtu, stāvu nakts cepuri galvā. Nekustīgs, aizvērtām acīm viņš sēdēja kā sakaltis mironis. Velti Falks sauca, velti grūstīja sastingušo un pašlaik jau taisījās piesiet svešo laivu savējai, lai vestu prom, kad vecītis atvēra acis un sāka kustēties tik dīvaini, ka pat pārdrošākam zvejniekam samestos bailes.
«Kur es esmu?» viņš, smagi nopūzdamies, prasīja holandiešu valodā. Falks, kas no holandiešu siļķu zvejniekiem bija šo to iemācījies holan- diski, pateica salas vārdu un savukārt noprasīja, kas viņš tāds un kādēļ te atbraucis.
«Es nāku apraudzīt Karmilhanu.»
«Karmilhanu? Dieva dēļ, sakiet, kas tas tāds?» iesaucās mantkārīgais zvejnieks.
«Es neatbildu uz jautājumiem, kas teikti šādā vārdā,» atbildēja vecītis, manāmi satrūcies.
«Nu,» Falks uzsauca, «kas tas par Karmilhanu?»
«Karmilhana tagad vairs nav, bet kādreiz tas bija skaists kuģis, un neviens nav vedis tādas zelta kravas kā šis kuģis.»
«Kur un kad tas nogrima?»
«Tas bija priekš simt gadiem, kur, to skaidri nezinu. Es braukāju, to vietu meklēdams, lai izzvejotu pazaudēto zeltu. Ja tu man palīdzēsi, tad dalīsim atradumu uz pusēm.»
«Ar lielāko prieku, tikai saki, kas man jādara?»
«Tavs uzdevums prasīs drosmi. Taisni pusnaktī tev jāierodas salas mežonīgākajā, vientuļākajā vietā, paņemot līdzi vienu govi, kuru nokausi un liksi kādam sevi ietīt tās jēlajā ādā. Tavs pavadonis lai tevi pamet tur vienu pašu, un nebūs vēl pulkstenis nositis vienu, kad tu jau zināsi, kur guļ Karmilhana zelts.»
«Tādā kārtā jau vecā Engrola dēls pazudināja savu dvēseli un miesu!» Vilms izbailēs iesaucās. «Tu esi pats ļaunais,» viņš vēl piemetināja, steidzīgi airēdams projām, «ej ellē! Es neielaižos ar tevi nekādās darīšanās.»
Vecītis, zobus griezdams, lamāja un lādēja aizbraucēju, bet zvejnieks, laizdams darbā abus airus, drīz vairs to nedzirdēja un, iegriezies aiz kādas klints, arī neredzēja viņa. Bet atziņa, ka ļaunais grib viņa mantkāri izlietot savā labā un ar zeltu ieviļināt savos slazdos, neizdziedēja apmātā zvejnieka, gluži otrādi, dzeltenā vīriņa atklājumu viņš cerēja izmantot, nemaz nekrītot ļaunā nagos. Turpinādams savu zelta zveju tukšajā krastmalā, viņš palaida garām savu labklājību, kuru būtu varējis iegūt citās jūrmalas vietās ar zivju zveju. Tāpat viņš palaida citus darbus, ko agrāk cītīgi strādāja, — un tā dienu no dienas ar savu biedru grima nabadzībā, līdz beidzot viņiem pietrūka dienišķās iztikas. Bet, kaut gan šis posts cēlās tikai no Falka stūrgalvības un aplamās mantkāres, tā ka raizes par uzturu gula vienīgi uz Kasparu, tomēr pēdējais savam biedram nekad neko nepārmeta. Vēl vairāk, viņš pret to izturējās tikpat padevīgi, paļāvīgi un tā pārākumu atzīstot, kā tos laikus, kur tam viss tik labi padevās. Sī uzticība bezgalīgi pavairoja Falka bēdas, bet arī dzina viņu vēl cītīgāk meklēt zeltu, cerībā ar to atmaksāt savam draugam visas viņa pašreizējās ciešanas. Taču mīklaino Karmilhana vārdu kāds viņam miegā joprojām velnišķi čukstēja ausīs. īsi sakot, posts, neveiksme un mantkāre viņu padarīja vai traku, līdz beigu beigās viņš patiesi apņēmās darīt to, ko bija ieteicis vīrelis, lai gan pa teikai labi zināja, ka ar to nododas ļaunās varas rokās.
Visas Kaspara ierunas bija veltīgas. Falks vēl vairāk iekarsēs, kad draugs viņu lūdza atmest tādas neprātīgas iedomas, un labais, pieļāvīgais cilvēks beidzot pats bija ar mieru iet draugam palīgā viņa baigajās gaitās, Abiem sāpēs sirds sažņaudzās, kad viņi apmeta valgu ap ragiem skaistajai govij, viņu vienīgajam lopiņam, kuru bija uzaudzējuši no telēna un vienmēr vilcinājušies to pārdot, nevarēdami saņemties nodot to svešās rokās. Bet ļaunais gars, Vilmu kūdīdams, nu apspieda viņā visas labākās jūtas, un Kaspars nespēja draugam pretoties. Bija septembra mēnesis, kad Skotijā jau iestājušās ziemas garās naktis. Skarbajā vakarvējā smagi vilkās tumši padebeši, cits pār citu drūvēdamies kā milzu leduskalni Malstromā48 . Melnas ēnas viesās pa muklājiem kalnu aizās, un duļķaino ūdeņu atvari izskatījās baisi kā elles vārti. Falks gāja pa priekšu, Strumpfs viņam seku, trīcēdams par savu pārdrošību. Asaras viņam saskrēja acīs, paskatoties uz nabaga lopiņu, kas nejauzdams tik uzticīgi gāja pretī savai nāvei, ko tam nesīs tā pati roka, kas līdz šim sniedza barību. Ar mokām viņi nokļuva šaurā, staignā kalnu ielejā, kas bija vietvietām ar zāli un sūnu apaugusi, piesēta lieliem akmeņiem, visapkārt apvērsta ar robainu kalnu valni, pār kuru reti kad cilvēks spēris savu kāju. Pa muklāju viņi tuvojās lielam akmenim, kas atradās ielejas vidū un no kura ķērkdams pacēlās gaisā iztraucēts ērglis. Nabaga govs dobji iemāvās, it kā nojautusi briesmu vietu un savu tuvo galu. Kaspars novērsās, lai noslaucītu nevaldāmās asaras. Viņš atskatījās uz ceļu klinšu spraugā, pa kuru viņi bija nākuši, jau dzirdēdami tālo jūras krākšanu, pacēla acis uz kalnu virsotni, pār kuru gulēja ogļumelns mākonis, laiku pa laikam dobji nodunēdams. Kad Kaspars pagriezās atpakaļ pie Vilma, tas nabaga govi jau bija piesējis pie akmens un atvēzējies patlaban taisījās tai zvelt ar pietu pa pieri.
Tas gāja pāri viņa pacietībai, ļauties vēl sava drauga gribai. Ar saņemtām rokām viņš nometās tā priekšā ceļos. «Dieva dēļ, mīļais Falka Vilm,» izmisuma pilnā balsī viņš iesaucās, «apžēlojies par sevi, apžēlojies par govi! Apžēlojies par sevi un mani! Nepazudini savu dvēseli! Apžēlojies par savu dzīvību! Un, ja tu dievu tā gribi kārdināt, tad pagaidi vismaz līdz rītam un upurē labāk citu lopiņu nekā mūsu mīļo govi!»
«Kaspar, vai tu jucis?» atsaucās Vilms kā ārprātīgs, vēl vienmēr turēdams cirvi atvēzētu. «Vai lai govi žēlodams, pats badā nomirstu?»
«Badā tu nenomirsi,» Kaspars droši pateica. «Kamēr manas rokas kustēsies, tev nebūs badu jāmirst. Es strādāšu priekš tevis no rīta līdz vakaram. Tikai nepazudini savu ticīga cilvēka dvēseli un ļauj dzīvot manam nabaga lopiņam!»
«Tad ņem šo cirvi un pāršķel man galvu!» izmisušu balsi kliedza Falks. «Es ne pēdas nekustēšos no šās vietas, kamēr nebūšu panācis savu. Vai tu man izcelsi Karmilhana mantu? Vai tavas rokas spēs nopelnīt vairāk nekā iztiku dzīvības vilkšanai? Bet tās var gan izbeigt manas mokas — tad ņem un upurē mani!»
«Vilm, kauj nost govi, kauj nost mani! Tas man nekas, es gribu tikai glābt tavu dvēseli. Ak, šis akmens jau ir piktu altaris, un tu savu upuri gribi nest tumsas gariem.» 49
«Es par tiem neko nezinu,» skaļi pasmiedamies, iesaucās Falks kā cilvēks, kas apņēmies neparko neatkāpties no sava nodoma. «Kaspar, tu esi traks un padarīsi mani traku — bet lūk,» viņš turpināja, nosviezdams cirvi un paķerdams no akmens nazi, it kā gribētu nodurties, «tad paturi govi manā vietā!»
Kaspars vienā rāvienā metās pie viņa, izrāva tam pašnāvības rīku no rokām, pakampa cirvi, pacēla to gaisā un ar tādu sparu deva pa galvu mīļotam lopiņam, ka tas nemaz netirinājies saļima beigts pie sava saimnieka kājām.
Sitiena mirklī uzlāktīja spožs zibens, kam sekoja pērkona grāviens, un Falks uzlūkoja savu draugu tādām acīm, kā vīrs apbrīno bērnu, kad tas pastrādājis tādu darbu, no kura pats baidījies. Turpretī Štrumpfs nelikās nobijies ne no pērkona, ne arī ļāvās traucēties no līdzbiedra brīnīšanās, bet, ne vārda neteikdams, ķērās govij nodīrāt ādu. Kad Vilms bija daudzmaz attapies no pārsteiguma, viņš gāja draugam palīgā šai darbā, bet, kā pirmīt nevaldāma upurēšanas kāre, tā tagad viņu bija pārņēmis liels riebums pret šo upuri. Pa tam savilkās negaiss, kalnos dobji rībēja pērkona grāvieni, spalgi zibšņi locījās ap akmeni un pa kūdrāju, kamēr vējš, nerazdams izejas pāri kalniem, ielejas gravās kauca un trakoja kā negants. Dīrāšanu pabeiguši, abi zvejnieki bija līdz kaulam izmirkuši. Govs ādu viņi izklāja zemē, Kaspars jo cieši ievīstīja un iesēja tanī Falku, kā tas to lika. Tikai, kad tas bija padarīts, viņš, nabadziņš, pārtrauca ilgo klusuciešanu, līdzcietīgi noskatīdamies uz savu apmulsušo draugu, viņš drebošā balsī tam vaicāja: «Vilm, vai es tev ko vēl nevaru palīdzēt?»
«Vairāk neko,» tas atteica, «dzīvo sveiks!»
«Ardiev',» sacīja Kaspars, «dievs lai tev piedod tāpat, kā es tev piedodu!»
Tie bija pēdējie vārdi, ko Vilms no viņa dzirdēja, jo nākošā acumirklī tas jau bija pazudis nakts melnajā tumsā. Un tad pat uznāca tik briesmīgs vētras brāziens, kādu Vilms savu mūžu nebija pieredzējis. Tas iesākās ar spožu zibeni, kura gaismā Falkam atklājās ne vien tuvīnie kalni un klintis, bet arī visa piekraste aiz tām, ar putojošo jūru un jomā izkaisītām klintssaliņām, starp kurām viņam likās parādāmies kāds liels svešāds kuģis bez mastiem, kas gan tūlīt atkal pazuda biezajā tumsā. Pērkona grāvieni kļuva arvien stiprāki. No kraujas atšķēlās klintsgabals un veldamies draudēja Falku sadragāt. Lietus gāza tādām šaltīm, ka vienā mirklī pārplūdināja šauro purvāju ar dzīvu ūdeni, kas, strauji celdamies, sniedzās Vilmām jau līdz pleciem. Par laimi Kaspars viņu bija nolicis ar galvu cilnumā, citādi viņš uz vietas būtu noslīcis. Odens kāpa arvien augstāk, un, jo vairāk Vilms kārpījās ārā no draudošām briesmām, jo ciešāk ap viņu savilkās āda. Veltīgi viņš sauca
Kasparu. Kaspars jau bija tālu projām. Dievu piesaukt šais briesmās viņš nepastāja, un viņu pārņēma šaušalas, iedomājoties griezties pie tiem gariem, kuru varā viņš nu jutās nodevies.
Ūdens jau smēlās ausīs un sniedzās līdz lūpām. «Ak dievs, es esmu pazudis!» viņš iesaucās, kad lielāka ūdens šalts pāršļāca sejai pāri, bet tanī pašā mirklī atskanēja kā tāla ūdenskrituma krākšana un līmenis atplaka no viņa mutes. Straume kraujā bija izlauzusi sev ceļu. Tā kā reizē ar to mitējās arī lietus un debesis mazliet noskaidrojās, tad izmisums Falkam pārgāja un sirdī atausa cerības stars. Bet, kaut gan šai nāves cīņā viņš jutās pagalam noguris un viņam par varu gribējās tikt vaļā no savām saitēm, tirdītājs mērķis tomēr vēl nebija sasniegts, tādēļ, acīm redzamām dzīvības briesmām atvelkoties, mantkāre ar visām savām fūrijām atkal atgriezās viņa krūtīs.
Pārliecināts, ka šādā stāvoklī viņam jāiztur līdz galam, ja grib ko sasniegt, viņš palika mierīgi guļam un drīz vien aiz aukstuma un noguruma iekrita cietā miegā.
Viņš varēja būt gulējis pāris stundas, kad no laimīgās pašaizmirstī- bas viņu uzmodināja sejā iesities auksts vēja vilnis un tuvojošos bangu šalkoņa. Debess atkal bija apmākusies. Spilgts zibens, tāpat kā pirmīt, negaisu ievadot, vēlreiz apgaismoja visu apkārtni, un Falkam atkal likās, ka viņš redzētu svešo kuģi, kas tagad pie pašas Stēnfoles klints paceļas augstā vilnī un tagad iegāžas bezdibenī. Viņš ilgi vēroja šo dīvaino parādību, jo zibeņi tagad laistījās krustām šķērsām, apgaismodami jūru, kad piepeši no ielejas pacēlies augsts ūdensstabs viņu trieca pret klinti tik spēcīgi, ka tas zaudēja samaņu. Kad viņš atkal atjēdzās, negaiss jau bija pārgājis, debess skaidrojās un tikai pamalēs vēl lāktīja rūsa. Viņš gulēja pakājē pie kalnu krauja, kas iežogoja ieleju, juzdamies pilnīgi satriekts, ka ne pakustēties. Ausīs viņam skanēja aprimstošu bangu šalkoņa, jaukta ar tādu kā svinīgu dziedāšanu dievkalpojumā. Sākumā šās skaņas bija tik vāji dzirdamas, ka viņš tās noturēja par māņiem. Bet tad tās tuvodamās pacēlās arvien skaidrākas un skaidrākas, līdz beidzot Falkam šķita, ka viņš šai mūzikā izšķirtu kādu psalma meldiju, ko pagājušā vasarā bija dzirdējis dziedam uz kāda holandiešu siļķu zvejas kuģa.
Pēdīgi viņš saklausīja balsis un šķita sadzirdam arī dziesmas vārdus. Balsis nu skanēja jau ielejā, Falks ar mokām pavirzījās, atspiezdams galvu uz kāda akmens, un patiesi ieraudzīja gājienā cilvēkus, kas dziedādami nāca taisni uz viņu. Bailes un rūpes bija lasāmas šo cilvēku sejās, un no viņu drēbēm pilēja ūdens. Viņi jau bija pienākuši tam gluži klāt, un dziedāšana apklusa. Gājiena priekšgalā atradās vairāki
muzikanti, tad nāca jūrnieki un aiz tiem liels, spēcīgs vīrs, veclaicīgā krāšņi zeltizšūtā tērpā, ar lielu zobenu pie sāniem, turēdams rokā garu, resnu spāniešu niedru ar zelta rokturi. Viņam blakus gāja nēģerēns, laiku pa laikam pasniegdams savam kungam garu pīpi, no kuras tas svinīgi ievilka pa dūmam un soļoja tālāk. Viņš apstājās pie Vilma taisns ' kā svece. Abās pusēs viņam nostājās pārējie, ne tik lepni ģērbušies vīri, kuriem visiem bija rokā pīpes, gan no izskata ne tik dārgas kā tā, kuru zēns nēsāja līdzi resnajam vīram. Aiz viņiem pulcējās citi pienācēji, arī vairākas sievietes ar bērniem uz rokas vai pie rokas, visas greznā, bet svešādā apģērbā. Gājienu noslēdza bars holandiešu matrožu, zelēdami tabaku pilnām mutēm vai iesprauduši zobos brūnu pīpīti, kuru tie klusu ciezdami sūca.
Zvejnieks ar drausmām noskatījās uz šo savādo sanāksmi, bet saspringtā ziņkārē gaidīja, kas notiks tālāk. Viņi ilgi stāvēja ap to, piepildīdami gaisu dūmu mākoņiem, aiz kuriem pamirdzēja pa zvaigznei. Loks ap Vilmu savilkās arvien ciešāks, pīpošana pieņēmās, un no pīpotāju mutēm un pīpēm pacēlies dūmu mākonis sabiezēja tumšāks, aizvien tumšāks. Falks bija drošs un piedzīvojis vīrs, viņš sagatavojās uz ko ārkārtīgu — tak, kad šis neizprotamais pūlis viņam spiedās vienmēr vairāk virsū, kā nomākt gribēdams, tad viņam dūša sašļuka, lielas sviedru lāses izspiedās uz pieres un aiz bailēm šķita gals klāt. Bet var iedomāties viņa izbailes, kad, pametis acis sāņus, viņš pie paša galvgaļa ieraudzīja dzelteno vīriņu sēžam stingri un taisni, kā viņš to bija pirmo reizi redzējis, tikai tagad, itin kā ņirgājoties par citiem, tas arī mutē turēja pīpi. Nāves baiļu pārņemts, Falks griezās pie sanācēju galvenās personas, iesaukdamies: «Tā vārdā, kam jūs kalpojat, sakiet, kas jūs esat? Un ko jūs no manis vēlaties?» Plecīgais vīrs jo cienīgi ievilka trīs dūmus, padeva pīpi zēnam un baismīgi vēsi atbildēja: «Es esmu Aldrets Francis van der Svelders, Amsterdamas kuģa Karmilhana pavēlnieks. Tas ceļā no Batavijas uz mājām pie šīm klintīm nogrima ar visiem ļaudīm un mantu. Tie šeit ir mani virsnieki, te mani pasažieri un tur mani brašie matroži, — kas visi noslīka līdz ar mani. Kādēļ tu mūs sauci augšā no mūsu dzelmju mājokļiem? Kāpēc tu traucē mūsu mieru?»
«Es gribētu zināt, kur atrodas Karmilhana zelta krava.»
«Jūras dibenā.»
«Kur?»
«Stēnfoles klintsalā.»
«Kā lai es to dabūnu rokā?»
«Zoss metas dzelmē pēc siļķes, — vai Karmilhana zelts nav vairāk vērts?»
«Cik es no tā dabūšu?»
«Vairāk, nekā tu varēsi patērēt.» Dzeltenais vīriņš ņirgājās, un viss pulks skaļi iesmējās.
«Tu beidzi?» pavēlnieks vēl noprasīja.
«Beidzu. Ej ar mieru!»
«Paliec sveiks, uz redzēšanos,» sacīja holandietis, pagriezdamies uz iešanu. Muzikanti atkal nostājās priekšgalā, un viss pulks aizgāja tādā pašā kārtībā, kā bija atnācis, dziedādams to pašu svinīgo dziesmu, kas, gājienam attālinoties, kļuva arvien klusāka un neskaidrāka, līdz beidzot pavisam apklusa jūras viļņu šalkoņā.
Vilms nu saņēma pēdējos spēkus, lai atbrīvotos no savām saitēm. Beidzot viņam arī izdevās izraut vienu roku, ar kuru tad viņš atraisīja sasieto virvi, un tā galu galā izvīstījās no ādas. Nemaz neatskatījies, viņš steidzās uz savu būdu, kur atrada nabaga Kasparu Štrumpfu dziļā nesamaņā sabrukušu uz klona. Ar lielām pūlēm Falks viņu atdzīvināja, un lāga cilvēks noraudāja prieka asaras, redzēdams sveiku savu jaunības draugu, kuru jau bija turējis par pazudušu. Bet šis laimes stars izgaisa, kad viņš padzirda, kādās šausmās draugs tagad grib doties.
«Esmu gatavs mesties vai pašā ellē nekā vēl ilgāk dzīvot šais kailajās sienās un šai postā. Vai nāc man līdz vai nenāc — es eju!» To teicis, Vilms paķēra lāpu, degli, virvi un metās prom. Kaspars skrēja tam pakaļ, cik ātri jaudādams. Viņš atrada to jau stāvam uz klintsraga, zem kura toreiz negaisā bija patvēries, un patlaban taisāmies nolaisties ar virvi tumšā atvara mutulī. Redzēdams, ka nekādiem vārdiem nav iespējams neprātīgo cilvēku atrunāt, Kaspars sagatavojās laisties tam līdzi lejā, bet Falks viņu norīkoja palikt augšā un turēt virvi. Ar lielām mokām, kur tikai visaklākā mantkāre var iedvest drosmi un spēku, Falks nolaidās alā, beidzot atmezdamies uz kāda atkara klintsgabala, zem kura mutuļoja melni viļņi baltām putu krantīm. Alkatīgi apskatījies, viņš beidzot taisni sev priekšā straumē ieraudzīja kaut ko lāsmojam. Steigšus viņš nolika lāpu, metās ūdenī un saķēra kaut ko smagu, to arī izceldams. Tas bija dzelzs šķirstiņš, pilns zelta gabalu. Viņš pavēstīja biedram, ko atradis, bet ne dzirdēt negribēja, kad tas lūdzās, lai apmierinoties ar to un kāpjot augšā. Falks domāja, ka tie tikai ir pirmie viņa ilgo pūliņu augļi. Viņš metās vēlreiz dzelmē — no jūras atskanēja skaļi smiekli, un Vilms Falks nekad vairs nav redzēts.
Kaspars gāja viens pats uz mājām, bet kā gluži cits cilvēks. Briesmīgie satricinājumi, ko pārcieta viņa vājā galva un jūtīgā sirds, viņam bija sajaukuši prātus. Viņš palaida galīgā postā visu savu iedzīvi, bez jēgas dienām un naktīm apkārt malstīdamies, agrāko paziņu nožēlots un atstāts. Kāds zvejnieks teicās redzējis Vilmu Falku kādā vētrainā naktī krastmalā starp Karmilhana kuģa ļaudīm, un tanī pašā naktī pazuda arī Kaspars Strumpfs.
Visur viņu izmeklējās, bet nekur ne pēdu neatrada. Tikai teika stāsta, ka viņš kopā ar Falku bieži esot redzēts starp tā paša burvju kuģa ļaudīm, kas kopš tās reizes par zināmu laiku arvien parādoties pie Stēnfoles klintsalas.
«Pusnakts sen jau pāri,» teica students, kad jaunais zeltkalis savu stāstu bija beidzis. «Nu gan mums vairs nedraud nekādas briesmas, un es vismaz kļūstu tik miegains, ka jums visiem ieteiktu doties pie miera un labi izgulēties.»
«Priekš pulksten diviem es vēl ne uz ko nepaļaujos,» atbildēja mednieks. «Paruna saka: no vienpadsmitiem līdz diviem — zagļu laiks.»
«Man arī tā liekas,» piebilda atslēdznieks. «Ja jau grib mums ko izdarīt, tad pēc pusnakts ir pats izdevīgākais laiks. Tādēļ es domāju, ka studiozs varētu turpināt savu stāstu, ko viņš vēl nepabeidza.»
«Es tam nekārpos pretī,» tas sacīja, «kaut gan mūsu kaimiņš, mednieka kungs, nav dzirdējis sākuma.»
«Es lūkošu to iedomāties; sāciet vien stāstīt!» atsaucās mednieks.
«Nu tad,» students patlaban gribēja sākt, kad suns ārā ieriedamies viņu pārtrauca. Visi klausījās, elpu aizturējuši. Tūliņ no grāfienes istabas izskrēja sulainis un pateica, ka no meža puses taisni uz krogu nākot desmit vai divpadsmit apbruņojušies vīri.
Mednieks paķēra savu bisi, students savu pistoli, amata mācekļi savas nūjas, bet važonis izvilka no kabatas lielu nazi. Tā viņi stāvēja, cits citā lūkodamies, kā bez padoma.
«Iziesim uz kāpnēm!» iesaucās students. «Divi vai trīs no šiem blēžiem kritīs, pirms mūs pārvarēs.» To teicis, viņš pasniedza atslēdzniekam savu otru pistoli un norunāja, ka viņi šaus viens pēc otra. Visi viņi izgāja pie kāpnēm. Students ar mednieku atradās pašā kāpņu galā, medniekam blakus nostājās dūšīgais atslēdznieks un, pār margām pārliecies, turēja pistoles stobru pret kāpņu vidu. Zeltkalis un važonis atradās aiz viņiem, gatavi kuru katru brīdi mesties cīņā un darīt savu, kad jau ietu vīrs pret vīru. Tā viņi nostāvēja dažas minūtes, klusu gaidīdami; beidzot dzirdēja atveramies mājas durvis un tādu kā vairāku cilvēku sačukstēšanos.
Drīz atskanēja nācēju soļi kāpnēs. Pie pirmā līkuma parādījās trīs vīri, nemaz negaidīdami tādu saņemšanu, kādu viņiem te sagatavoja. Patlaban tie jau nāca ap stūra pīlāru, kad mednieks stiprā balsī uzsauca: «Stāt! Vēl vienu soli un jums beigas. Uzvilkt gaiļus, draugi, un tēmēt labi!»
Laupītāji sabijās, kā dzelti atrāvās atpakaļ un apspriedās. Pēc brītiņa viens atkal panācās uz priekšu un teica: «Būtu aplami no jūsu puses gluži veltīgi upurēt savu dzīvību. Mūsējo te pietiks, lai jūs uz vietas pārspētu. Ejiet atpakaļ istabā, un jums nenotiks ne mazākais ļaunums, mēs jums negribam atņemt ne pliku grasi.»
«Ko tad jūs gribat?» students uzsauca. «Vai jūs domājat, ka mēs ticēsim tādiem neliešiem? Nē, nekad! Ja gribat ko dabūt, nāciet, bet dieva vārds, pirmajam, kurš līdīs gar stūri, es laidīšu lodi pierē, tā ka tas savu mūžu vairs nejutīs galvas sāpju!»
«Izdodiet mums to dāmu ar labu prātu!» atbildēja laupītājs. «Viņai nekas nenotiks, mēs viņu aizvedīsim drošā un ērtā vietā, bet viņas ļaudis varēs doties mājās un pateikt grafa kungam, ka tas viņu var izpirkt par divdesmit tūkstošiem guldeņu.»
«Un mēs lai ielaistos uz tādiem noteikumiem?» teica mednieks, dusmās zobus griezdams un uzvilkdams gaili. «Es skaitīšu līdz trīs, un, ja tu tur lejā pie trešā nebūsi pazudis, es nospiedīšu gaili — viens,, divi —»
«Mieru!» pērkona balsī uzkliedza laupītājs. «Kas tā par ieražu šaut uz neapbruņotu cilvēku, kas ar jums miermīlīgi sarunājas? Muļķa puisi, tu vari mani nošaut, bet nedomā, ka tas tev būs kāds varoņdarbs. Te man stāv vēl divdesmit biedru — tie par mani atriebsies. Un ko tas līdzēs tavai grāfienes kundzei, kad jūs durpriekšā gulēsiet apšauti! Tici man, ja viņa nāks labprātīgi līdz, mēs pret viņu izturēsimies godīgi.. Bet, ja tu nenolaidīsi gaili, kamēr es skaitu trīs, viņai klāsies slikti. Nolaist gaili — viens, divi, trīs!»
«Ar šiem suņiem nav joks,» čukstēja mednieks, laupītāja pavēli izpildīdams. «Nudien, man nav žēl dzīvības, bet, ja es vienu nošauju, viņi vēl nežēlīgāk apiesies ar manu dāmu. Es paprasīšu grāfienei, ko darīt. — Ļaujiet mums pamieru uz pusstundu,» teica viņš skaļi, «mēs pateiksim grāfienei, lai sagatavojas; tā pēkšņi pārsteigta, viņa varētu galu dabūt.»
«Piekrītam,» atbildēja laupītājs un lejā pie kāpnēm nolika sešus sargus.
Apjukuši no pārsteiguma, nelaimīgie ceļinieki sekoja medniekam grāfienes istabā. Atrazdamās turpat tuvumā, viņa bija dzirdējusi sarunu līdz pēdējam vārdam. Bāla un stipri drebēdama, viņa tomēr likās stingri apņēmusies padoties savam liktenim. «Kādēļ lai es veltīgi grūstu briesmās tik daudz brašu cilvēku?» viņa teica. «Kā es varu mudināt jūs veltīgai aizsardzībai, jūs, kas manis nemaz nepazīstat? Nē, es redzu, nav cita glābiņa kā iet līdzi šiem neliešiem.»
Visus aizgrāba grāfienes nelaime un viņas drošsirdība. Mednieks apraudādamies dievojās, ka viņš nepārcietīšot tādu kaunu. Students grēmās pats par sevi un savu sešas pēdas garo augumu. «Būtu es par pus galvu mazāks,» viņš sacīja, «un, ja man nebūtu bārdas, tad gan es zinātu, kas darāms. Es dabūtu no grāfienes kundzes drēbes, un šie nekrietnie par vēlu apķertos, ko viņi nolaupījuši.»
Arī Fēliksu šīs sievietes nelaime bija stipri ietekmējusi. Cietēja viņam likās tik aizgrābjoši tuva, itin kā viņa paša agri mirusī māte atrastos šais briesmās. Viņš jutās tik drosmīgs, tik pacilāts, ka labprāt par viņu būtu atdevis savu dzīvību. Un, kad students minēja savu nodomu, viņam pēkšņi iešāvās kas prātā. Aizmirsis visas bailes un briesmas, viņš prātoja, kā glābt šo sievieti. «Ja tik vien vajadzīgs,» viņš teica, pietvīcis un kautrīgi panākdamies uz priekšu, «kā mazs augums, bezbārdains zods un droša sirds, lai glābtu cienīto kundzi, tad varbūt arī es derētu. Ar dieva palīgu — uzvelciet manus svārkus, uzlieciet manu cepuri pār saviem skaistajiem matiem, paņemiet šo manu somu plecos un — ceļojiet tālāk kā zeltkalis Fēlikss!»
Visi pabrīnījās par tādu jaunekļa drošsirdību, bet mednieks iepriecināts krita viņam ap kaklu. «Zelta zēns,» viņš izsaucās, «tu to gribi darīt? Tu gribi ietērpties manas cienītās kundzes tērpā, lai viņu glābtu? Bet tu neiesi viens pats, es došos līdzi gūstā, palikšu pie tevis kā tavs labākais draugs, un, kamēr es būšu dzīvs, neviens tev nedrīkstēs ne pirksta piedurt.»
«Es arī iešu ar tevi, tik tiešām kā es dzīvoju!» iesaucās students.
Grāfiene nebija viegli pierunājama tādam priekšlikumam. Viņa nevarēja pieļaut, ka svešs cilvēks par viņu tā var uzupurēties. Viņa iedomājās, cik briesmīgi laupītāji atriebsies šiem nelaimīgajiem, ja viltus atklātos. Beidzot tak viņu uzvarēja pa daļai jaunā cilvēka lūgšanās, pa daļai pārliecība, ka, izglābusies pati no briesmām, viņa visādi varētu gādāt par sava glābēja izpestīšanu. Viņa bija ar mieru. Mednieks un pārējie ceļinieki ieveda Fēliksu studenta istabā, kur tas ātri apvilka grāfienes apģērbu. Mednieks piedevām vēl piesprauda apteksnes lieko matu cirtas un uzlika galvā dāmu cepuri, un visi atzina, ka neviens viņa nepazīs. Pat atslēdznieks dievojās, ka, uz ielas saticis, viņš veikli paceltu cepuri un nemaz neiedomātos sveicinām savu dūšīgo biedru.
Pa tam arī grāfiene ar apteksnes palīdzību bija sameklējusi jaunā zeltkaļa somā drēbes un pārģērbusies. Dziļi uz acīm uzmauktu cepuri galvā, ceļinieka spieķi rokā, atviegloto somu uz muguras — nu nemaz vairs pazīt, un citā brīdī ceļinieki nevarētu smieklu valdīt par savādo maskaradi. Jaunais amata māceklis ar asarām acīs pateicās Fēliksam un apsolījās steigties viņam palīgā.
«Vēl man tikai viens lūgums,» atbildēja Fēlikss, «šai somā, kas jums uz muguras, atrodas maza kastīte: uzglabājiet to labi rūpīgi! Ja tā man ietu bojā, tad es uz visiem laikiem būtu nelaimīgs. Tā man jāaiznes manai audžu mātei un …»
«Mednieks Gotfrids zina manu pili,» viņa atbildēja, «jums viss tiks nodots atpakaļ pilnīgā kārtībā, un es ceru, ka jūs, cēlais jaunekli, pats atnāksiet pie mums, lai saņemtu manu un mana laulātā drauga pateicību.»
Fēlikss nepaguva atbildēt, kad jau no kāpnēm atskanēja laupītāju skarbās balsis. Viņi sauca, ka pamiera laiks notecējis un viss sagatavots grāfienes aizvešanai. Mednieks nogāja lejā un lūkoja viņiem iestāstīt, ka viņš neatstāšoties no dāmas, bet iešot viņai līdzi, lai tie vai kurp vestu, jo bez savas pavēlnieces viņš nevarot kunga acīs rādīties. Par tādu lietu laupītāji apspriedās un beidzot bija mierā, ja vien mednieks atdodot savus ieročus. Tāpat citiem ceļiniekiem viņi noteica palikt mierīgiem, kad grāfieni vedīšot projām.
Fēlikss nolaida plīvuru, kas bija aplikts viņam ap cepuri, atsēdās istabas kaktā, galvu rokās atspiedis, un tādā dziļi satriektā izskatā sagaidīja laupītājus. Ceļinieki bija sagājuši otrā istabā, bet tā, ka varēja pārredzēt, kas notiek pie Fēliksa. Arī mednieks, likdamies bēdīgs, sēdēja grāfienes mītnes otrā kaktā, bet viņa acis visu uzmanīja. Kad viņi tā dažas minūtes bija sēdējuši, atvērās durvis un istabā ienāca skaists, lepni ģērbies vīrs, gadus trīsdesmit sešus vecs. Mugurā viņam bija tāds kā kareivja tērps, uz krūtīm ordenis, pie sāniem zobens, un rokā viņš turēja cepuri ar skaistām, kuplām spalvām. Divi no viņa ļaudīm tūliņ nostājās pie durvīm.
Dziļi palocījies, svešinieks gāja pie Fēliksa. Likās, ka tādas augstas kārtas dāmas priekšā viņš bija drusku samulsis, vairākkārt atsāka savu uzrunu, līdz beidzot viņam izdevās kārtīgi pateikt, ko vēlas. «Cienītā kundze,» viņš sacīja, «ir gadījumi, kuriem jāpadodas mierīgu prātu. Tāds patlaban ir jūsējais. Nedomājiet, ka es kaut vai uz mirkli aizmirsīšu cienību pret tik ievērojamu dāmu. Jums tiks gādātas visas ērtības,
jums nebūs ne par ko jāžēlojas, izņemot varbūt šīvakara bailes.» Te viņš apstājās, itin kā gaidītu atbildi, bet, kad Fēlikss ietiepīgi klusēja, viņš turpināja: «Neuzskatiet mani par vienkāršu zagli, par slepkavu! Esmu nelaimīgs cilvēks, kuru kļūmīgi apstākļi piespieda uzsākt šo dzīvi. Mēs gribam uz visiem laikiem atstāt šo apvidu, bet mums vajadzīga ceļa nauda. Mēs gluži viegli varētu uzbrukt tirgotājiem vai pasta ratiem, bet ar to mēs varbūt vairākus cilvēkus iegāztu nelaimē. Jūsu laulātais draugs, grafa kungs, sešas nedēļas atpakaļ mantoja pieci simti tūkstošu dālderu. Mēs no šī pārmēra izlūdzamies divdesmit tūkstošu guldeņu, kas ir taisnīga un nepārspīlēta prasība. Tagad būsiet tik laipna, uzrakstiet tūlīt savam laulātam draugam vēstuli, atklāti paziņojot, ka mēs jūs aizturam gūstā, lai viņš pēc iespējas ātrāk atgādā izpirkšanas maksu, pretējā gadījumā — jūs mani sapratīsiet, mēs būsim spiesti ar jums apieties drusku stingrāk. Samaksa netiks pieņemta, ja to visstingrākā klusatnē neatgādās šurp ar vienu vienīgu cilvēku.»
Visi meža kroga viesi šo ainu vēroja ar lielāko uzmanību, bet visvairāk gan grāfiene pati. Viņa baidījās, ka jauneklis, viņas vietā uzupurēdamies, kuru katru brīdi varētu sevi nodot. Viņa bija stingri apņēmusies to izpirkt par lielāku samaksu, bet tikpat cieši viņa apņēmās ne par ko pasaulē nespert soli šiem laupītājiem līdzi. Zeltkaļa svārku kabatā viņa atrada nazi. Atvāztu viņa to turēja sažņaugusi rokā, gatava labāk nonāvēties nekā panest tādu pazemojumu. Ne mazākas bailes pārcieta Fēlikss pats. Kaut gan viņu stiprināja un iepriecēja doma, ka viņš rīkojas vīrišķīgi un cildeni, tā aizstādams nabaga neaizsargātu sievieti, viņš baiļojās, ka katra viņa kustība un balss viņu varētu nodot. Sīs bailes vēl pieņēmās, kad laupītājs pateica par vēstuli, kas viņam būšot jāraksta.
Kā lai viņš raksta? Kādā veidā lai uzrunā grafu? Ko vēstulē teikt, lai sevi nenodotu?
Viņa bailes visaugstāk sakāpa, kad laupītāju vadonis nolika viņam priekšā papīru un tinti, uzaicinādams, lai paceļ plīvuru un raksta.
Fēlikss nezināja, cik glīti viņam pieguļ uzvilktais tērps, būtu viņš to zinājis, tad ne druskas nebūtu baidījies, ka netiek pieķerts. Jo, kad viņam beidzot bija jāpaceļ plīvurs, dāmas skaistā, mazliet vīrišķīgā un drošā seja stipri pārsteidza kungu mundierī, modinot viņā vēl lielāku cieņu. Jaunā zeltkaļa skaidrajam skatam tas nepagāja garām nemanīts. Būdams drošs, ka vismaz šai bīstamajā acumirklī nav ko bīties no pieķeršanas, viņš paņēma spalvu, lai rakstītu savam šķietamajam laulatam draugam tāda veidā, kā to atcerejas lasījis kādā vecā grāmatā. Viņš rakstīja:
«Mans kungs un laulātais draugs!
Mani, nelaimīgu sievieti, pa ceļam nakts laikā negaidot apturēja nezināmi ļaudis, kuriem nav labi nolūki. Viņi mani paturēs gūstā tik ilgi, kamēr Jūs, grafa kungs, par mani samaksāsiet 20 000 guldeņus.
Pie tam noteikums tāds, ka Jūs nekādā ziņā nedrīkstat sūdzēties valdības iestādēm vai meklēt pie tām palīdzību, un sūtiet naudu uz Spesartas viesnīcu ar vienu pašu cilvēku, pretējā gadījumā man piedraudēts ar stingrāku un ilgāku gūstniecību.
Drīzu palīdzību lūgdama,
Jūsu nelaimīgā sieva.»
Viņš pasniedza šo dīvaino vēstuli laupītāju virsniekam, kas to izlasīja un atzina par labu. «Tagad, kā pati vēlaties,» viņš piemetināja, «vai sev par pavadoni ņemsiet apteksni vai mednieku? Vienu no viņiem es sūtīšu ar vēstuli pie jūsu vīra.»
«Mani pavadīs mednieks un šis kungs,» atbildēja Fēlikss.
«Labi,» virsnieks noteica, iedams pie durvīm pasaukt apteksni, «tad pasakiet šai sievietei, kas viņai darāms.»
Apteksne ienāca trīcēdama un drebēdama. Arī Fēlikss nobāla iedomādamies, cik viegli tagad viņš varēja tikt pieķerts. Bet neizprotamā drosme, kas ne uz mirkli viņu nepameta šai briesmu brīdī, arvien vēl viņam iedvesa pareizos vārdus. «Man tev nav nekas vairāk sakāms,» viņš teica, «kā tikai, lai tu lūgtu grafu, mani, cik drīz vien tas iespējams, izraut no šīs kļūmās gūstniecības.»
«Un,» laupītājs papildināja, «labi skaidri vēl grafa kungam pieteiciet, lai viņš par visu ciestu klusu un neko neuzsāktu pirms kundze nav viņa rokās. Citādi mūsu izlūki to tūlīt dabūs zināt, un tad es vairs ne par ko negalvoju.»
Apteksne drebēdama apsolījās visu izdarīt. Viņai vēl lika sagatavot saini ar dažiem grafa kundzes apģērba gabaliem un veļu, jo daudz līdzi nevarot paņemt. Kad tas bija izdarīts, laupītāju virsnieks palocīdamies lūdza dāmu viņam sekot. Fēlikss piecēlās, mednieks un students gāja līdzi, un tā visi trīs, laupītāju virsnieka vesti, devās pa kāpnēm lejā.
Meža kroga priekšā gaidīja vairāki zirgi. Vienu no tiem padeva medniekam, otrs, mazs un skaists, ar dāmu segliem bija sagatavots grāfienei, bet trešo pieveda studentam. Virsnieks iecēla jauno zeltkali seg
los, piesprādzēja viņu un sēdās pats savam zirgam mugurā. Viņš nostājās dāmai pa labi, pa kreisi novietojās kāds laupītājs. Gluži tāpat Ielenca mednieku un studentu. Kad arī visi pārējie bandas dalībnieki bija sasēdušies zirgos, virsnieks uzpūta skaļu svilpīti par zīmi doties ceļā, un viss bars pazuda mežā.
Pārējie viesi, kas palika augšā istabā, pamazām atžirga no satraukuma bailēm. Viņi pat būtu jutušies priecīgāki, kā tas arvien notiek pēc lielas nelaimes vai pēkšņām briesmām, ja viņu domas nekavētos pie trim biedriem, kurus turpat acu priekšā aizveda. Brīnīdamies viņi slavēja jauno zeltkali, un grāfienei nobira asaras, kad tā aizgrābta iedomājās, cik daudz pateicības viņa parādā cilvēkam, kuram nav nekā laba darījusi, kuru agrāk nav pat pazinusi. Visiem viņiem mierinājums tomēr bija tas, ka jaunekli pavada drošsirdīgais mednieks un krietnais students. Tie nelaimīgo varēs iepriecēt viņa bēdās, jā, dažiem pat pavīdēja doma, ka izgudrais mednieks varbūt atradīs kādu iespēju visiem izbēgt. Tad viņi vēl pārrunāja, ko pašiem iesākt. Tā kā grāfiene laupītājiem nebija devusi nekādu zvērestu, viņa nolēma tūliņ doties atpakaļ pie sava vīra un to pamudināt, lai uzmeklē nometni un atbrīvo gūstekņus. Važonis apsolījās braukt uz Ašafenburgu un paziņot tiesu iestādēm, lai tvarsta laupītājus. Bet atslēdznieks vēlējās turpināt savu ceļojumu.
Ceļinieki to nakti vairs netika traucēti. Nāves klusums valdīja meža krogā, kur tikko bija norisinājies tāds briesmīgs atgadījums. Bet, kad otrā rītā grāfienes ļaudis nogāja lejā pie saimnieces, lai visu nokārtotu aizbraukšanai, viņi atskrēja atpakaļ stāstīdami, ka saimniece un citi mājas ļaudis esot pavisam postā. Tos viņi atraduši kroga istabā guļam sasietus un lūdzamies palīdzību.
Par tādu ziņu ceļinieki lūkojās viens otrā platām acīm. «Kā,» iesaucās atslēdznieks, «tad šie ļaudis tomēr būtu nevainīgi? Tātad mēs viņus būtu nepatiesi apvainojuši, un viņiem nav bijis nekāds sakars ar laupītājiem?»
«Es lieku savu kaklu cilpā viņu vietā,» važonis atbildēja, «ja mums tomēr neizrādītos taisnība. Tas viss tikai viltība, lai tiem nevarētu pieķerties. Vai tad jūs neatceraties šo saimnieku aizdomīgās sejas? Vai neatceraties, ka mani sagrāba tas iedīdītais suns, kad es gribēju iet lejā, un ka tūlīt parādījās saimniece ar kalpu, pikti noprasīdama, kas man vēl meklējams? Bet tā ir mūsu vai vismaz grāfienes kundzes laime. Jo, ja krogs nebūtu licies tik aizdomīgs, ja saimniece nebūtu radījusi pret sevi tādu neuzticību, tad mēs neturētos kopā un nepaliktu nomodā. Laupītāji mums būtu uzbrukuši miegā, vismaz būtu apsargājuši mūsu
durvis, ta ka grafa kundzes apmaiņa ar jauno, brašo zeltkali nebutu bijusi iespējama.»
Visi bija vienis pratis ar važoni un nolēma arī saimnieci un viņas ļaudis nodot valdībai. Bet, lai lieta būtu drošāka, viņi norunāja tagad tiem nelikt nekā manīt. Apkalpotāji un važonis nogāja lejā kroga istabā, atraisīja zagļu slēpējiem saites, izlikdamies pēc iespējas līdzcietīgi un sašutuši. Savus viesus pielabinādama, saimniece katram no tiem uzlika diezgan niecīgu rēķinu un uzaicināja drīzumā atkal viņu apmeklēt.
Važonis samaksāja savu rēķinu, atvadījās no bēdu biedriem un aizbrauca savu ceļu. Pēc tam ceļā taisījās arī amatmācekļi. Kaut gan jaunā zeltkaļa soma nebija smaga, tā tomēr gula uz smalkās dāmas pleciem. Bet vēl smagāk viņai kļuva ap sirdi, kad, pie mājas durvīm atvadoties, saimniece sniedza savu noziedzīgo roku. «Ei, esat gan jūs jauniņš,» saimniece iesaucās, paskatīdamās maigajā jaunietī, «tik jauns un jau dodas pasaulē! Droši vien jūs esat liels nedarbnieks, kuru meistars padzinis no darbnīcas. Nu, bet kas man tur daļas, pagodiniet mani atkal, atpakaļ nākot, — laimīgu ceļu!»
Grāfiene aiz bailēm un trīsām nedrīkstēja nekā atbildēt, jo nodot varētu viņas sievišķīgā balss. To manīdams, atslēdznieks paņēma savu ceļa biedru zem rokas, pateica saimniecei ardievas un, uzņēmis jautru dziesmiņu, devās uz meža pusi.
«Tagad nu es esmu drošībā!» iesaucās grāfiene, kad viņi bija pa- gājušies kādus simt soļus. «Visu laiku es vēl baidījos, ka tikai saimniece mani nesazīmo un neliek saviem kalpiem saņemt ciet. Ak, kā lai es jums visiem pateicos! Atnāciet arī jūs pie manis pilī, tur tak jums būs jāpaņem līdzi jūsu ceļa biedrs.»
Atslēdznieks piekrita, un, viņiem vēl tā sarunājoties, piebrauca grāfienes rati. Ātri atvērās durvis, dāma iekāpa iekšā, pasveicināja amatmācekļi, un rati aizripoja.
Pa to laiku laupītāji un viņu gūstekņi bija jau sasnieguši bandas nometni. Pa grambaino meža ceļu viņi bija jājuši pilnos rikšos. Ar gūstekņiem laupītāji nerunāja ne vārda, arī savstarpēji tikai reizēm sačukstēdamies, kad ceļš griezās līkumā.
Beidzot viņi apstājās pie kādas dziļas meža gravas. Laupītāji nolēca no zirgiem, virsnieks nocēla zeltkali, atvainodamies par ātro, steidzīgo jāšanu, un vaicāja, vai cienītā kundze nejūtoties pārāk nogurusi.
Fēlikss viņam atbildēja, cik smalkā balsī varēdams, ka vēloties doties pie miera. Virsnieks pasniedza tam roku un veda gravā.
Pa ļoti stāvo krauju lejup gāja taciņa, tik šaura un grambaina, ka laupītāju virsniekam bieži bija jāatbalsta sava dāma, lai viņa nenokristu dziļā aizā. Beidzot viņi nonāca lejā. Austošā rīta blāvajā gaismā Fēliksa skatam pavērās mazs, šaurs ielenis, daudz ja simts soļu apmērā, visapkārt krauju klinšu iežogots. Sai bedrē atradās sešas vai astoņas būdiņas, celtas no dēļiem un aptēstiem kokiem. Pa durvju lūkām glūnēja netīras, ziņkārīgas sievietes, un vesels bars — divpadsmit lielu suņu ar saviem neskaitāmajiem kucēniem riedami un kaukdami ielenca atnācējus. Šķietamo grāfieni virsnieks ieveda labākajā no šīm būdām un pateica, ka tā ierīkota tikai viņai, kur uzturēties. Bet uz Fēliksa vēlēšanos viņš atļāva turpat piemesties arī medniekam un studentam.
Būda bija izklāta ar stirnas ādām un mašām, kas noderēja reizē par klonu un sēdekļiem. Dažas no koka izgrebtas krūzes un bļodas, veca medību bise, pašā dibenā lāva, sasista no pāris dēļiem un apklāta ar vilnas segu, — tās bija vienīgās lietas šai grafu pilī. Vieni atstāti nožēlojamā būdā, visi trīs gūstekņi nu varēja pārdomāt savu neapskaužamo stāvokli. Fēlikss, gan ne mirkli nenožēlodams savu cildeno rīcību, tak baidīdamies par sevi, ja viņu pienāktu viltībā, tikko jau nesāka gausties un vaimanāt, bet mednieks laikus pievirzījās viņam klāt un čukstēja: «Dieva dēļ, mīļais draugs, ciet klusu! Vai tu domā, ka mūs neuzmana?»
«Katrs tavs vārdiņš, katra balss skaņa viņos varētu sacelt aizdomas,» piemetināja students. Nabaga Fēliksam neatlika nekas cits kā paklusām raudāt.
«Ticiet man, mednieka kungs,» viņš sacīja, «nevis tādēļ es raudu, ka man būtu bailes no laupītājiem šai posta būdā. Nē, mani nospiež cita bēda! Grāfienei itin viegli var aizmirsties, ko es viņai steigā pateicu, tad mani ieskatīs par zagli un es uz visu mūžu būšu nelaimīgs!»
«Kas tad tevi īsti nospiež?» prasīja mednieks, brīnīdamies par jaunekli, kas visu laiku bija turējies tik dūšīgs un nelokāms.
«Uzklausieties, un jūs atzīsiet, ka man taisnība,» Fēlikss atbildēja. «Mans tēvs bija krietns zeltkalis Nirnbergā, māte kalpojusi pie kādas augstas kārtas dāmas par istabmeitu, un, kad mans tēvs viņu precējis, grāfiene, viņas pavēlniece, viņai iedevusi jo bagātīgu pūru. Tāpat vēlāk tā arvien bija laipna pret. maniem vecākiem, un, kad es nācu pasaulē, viņa mani pieņēma par savu krustdēlu, mani bagātīgi apdāvinādama. Drīz mani vecāki viens pēc otra nomira kādā sērgā, es paliku apaļš bārenis šai pasaulē. Mani jau gribēja likt bāriņnamā, bet krustmāte, padzirdējusi par mūsu nelaimi, paņēma mani savā aizgādībā un nodeva kādā audzināšanas iestādē. Kad es jau biju paaudzies, viņa atrakstīdama man noprasīja, vai es negribētu mācīties tēva amatu. Es priecīgs tam piekritu, un tā viņa mani nodeva par mācekli pie kāda Vircburgas meistara. Cītīgs darbā, es drīz vien tiku tiktāl, ka meistars man izrakstīja apmācības liecību un es varēju sākt posties ceļagaitām. To es paziņoju krustmātei, un viņa man nekavējoties atbildēja, ka došot ceļam naudu. Pie tam viņa atsūtīja krāšņus dārgakmeņus, lai es tos iestrādātu skaistā rotā un, pēc ceļa naudas iedams, pats aiznestu viņai kā savas amata prasmes pierādījumu. Savas krustmātes es neesmu nekad redzējis, un jūs varat iedomāties, kāds man būtu prieks viņu apmeklēt. Ap rotu es strādāju dienām un naktīm, un tā man izdevās tik grezni skaista, ka pat meistars par to nobrīnījās. Es to noglabāju savas somiņas pašā dibenā, atvadījos no meistara un devos ceļā uz krustmātes pili. Te uzbruka šie neģēlīgie cilvēki,» viņš šņukstēdams turpināja, «un izjauca visas manas cerības. Jo, ja nu jūsu grāfienes kundze rotu pazaudē vai, aizmirsusi ko es viņai teicu, nomet manu vienkāršo somiņu, kā tad lai es rādos gādīgajai krustmātei? Kā es varu attaisnoties? Kā lai atlīdzinu akmeņus? Arī ceļa nauda tad būs pagalam un mani noturēs par nepateicīgu cilvēku, kas tik vieglprātīgi pametis uzticētu mantu. Un galu galā — vai man jel maz ticēs, kad es stāstīšu šo brīnumaino atgadījumu?»
«Par pēdējo esiet pilnīgi drošs!» atbildēja mednieks. «Es neticu, ka grafa kundze varētu pazaudēt jūsu rotu, un, ja arī tas notiktu, tad savam glābējam viņa noteikti visu atlīdzinātu un rakstiski visu notikušo apliecinātu. Tagad mēs jūs atstāsim uz kādām stundām, mums jāpagu- ļas, un arī jums pēc visiem šīs nakts pārdzīvojumiem derēs miegs. Pēc tam sarunās lūkosim aizmirst savu nelaimi vai varbūt labāk padomāsim par bēgšanu.»
Viņi aizgāja. Fēlikss palika viens un mēģināja sekot mednieka padomam.
Kad pēc dažām stundām atgriezās mednieks ar studentu, viņš atrada jauno draugu atspirgušu, mundrāku nekā pirmīt. Zeltkalim viņš pastāstīja, ka virsnieks esot licis rūpēties par cienīto kundzi, bet pēc kāda brīža teicies atsūtīt kādu no tām sievietēm, kuras viņi bija redzējuši pie būdu lūkām, lai grāfienes kundzei atnes kafiju un apkalpo, kā nākas. Bet viņi nolēma šo laipnību atraidīt, lai paliktu netraucēti, un, kad vecā, riebīgā čigāniete padeva brokastu, ņirdzīgā laipnībā apprasoties, vai viņa vēl nevarot ar ko pakalpot, Fēlikss pamāja ar roku iet prom, un, kad tā vēl vilcinājās, mednieks viņu izdzina no būdas. Students pastāstīja, ko viņš laupītāju nometnē vēl novērojis. «Sī būda, kurā uzturaties jūs, cienītā grafa kundze,» viņš teica, «agrāk laikam būs bijusi virsnieka mītne. Tā gan nav tik plaša, bet toties par citām skaistāka.
Bez šīs ir vēl sešas būdas, kurās dzīvo sievas un bērni, jo no laupītājiem reti kad vairāk par seši ir mājās. Viens nolikts par sargu netāl no šīs būdas, otrs stāv lejā pie izejas tekas, bet trešais savu izlūka vietu ieņēmis augšā pie ieejas. Ik pa divi stundām šī treju vīru sardze mainās. Bez tam katram pie kājām guļ pa divi lieli suņi. Visi tie ir tik modri, ka tu neesi vēl kāju spēris pār būdas slieksni, kad tie jau rūc. Es neceru, ka mēs varētu izbēgt.»
«Neskumdiniet nu mani, nosnaudies es esmu kļuvis drošāks,» atteica Fēlikss. «Neatmetiet cerību, bet, ja jums bail, ka mūs nenoklausās, tad labāk runāsim par ko citu un tālāk nemaz vairs neraizēsimies! Studenta kungs, krogā jūs iesākāt ko stāstīt, tātad turpiniet, jo tagad mums laiks papļāpāties.»
«Es lāgā vairs neatceros, ko es stāstīju,» jauneklis atbildēja.
«Jūs stāstījāt teiku par auksto sirdi un palikāt tai vietā, kur krodzinieks un otrs spēlmanis izmet Ogļu Pēteri pa durvīm.»
«Labi, nu es atceros,» viņš sacīja, «un, ja jūs vēlaties tālāk klausīties, tad es turpināšu.»