Kad pirmdienas rītā Pēteris nonāca savā glāžšķūnī, viņš tur atrada ne vien savus strādniekus, bet arī citus ļaudis, kurus ne labprāt vēlējās redzēt, proti, vecāko un trīs tiesas vīrus. Vecākais Pēterim padeva laburītu un apvaicājās, kā gulējis, tad izvilka garu sarakstu ar Pētera aizdevējiem. «Vai jūs varētu maksāt vai ne?» noprasīja vecākais, viņu stingri uzlūkodams. «Un dariet to ātri, man nav daudz vaļas; līdz pilsētai stundas trīs ko iet.» Nu Pēteris satrūkās un atzinās, ka viņam vairs nekā neesot, ļaudams izķīlātājam aprakstīt māju, glāžšķūni, stalli, ratus un zirgus. Kamēr vecākais ar tiesas vīriem staigāja visu novērtēdami un aprakstīdami, Pēterim iešāvās prātā, ka līdz Egļurozai nav necik tālu. Un, ja mazais man nav palīdzējis, tad palūkošu reiz ar lielo. Viņš skrēja uz Egļurozu, ko jaudāja, it kā tam tiesneši būtu uz papēžiem. Joņojot gar to vietu, kur viņš pirmoreiz
sarunājās ar Glāžvīriņu, likās, ka viņu saķertu kāda neredzama roka, bet viņš izrāvās un skrēja tālāk līdz robežai, kuru jau agrāk bija ievērojis. Un, tikko viņš aizelsies iesaucās: «Holandes Miķeli! Holandes Mi- ķeļa kungs!» — kad viņam priekšā atradās milzīgais plostnieks ar savu bomi.
«Vai nu tu atnāci?» milzis smiedamies vaicāja. «Vai viņi tev ādu velk pār acīm un grib pārdot aizdevējiem? Nu, apmierinies! Kad es saku, viss tavs posts nāk no mazā Glāžvīriņa, šā sīkstā svētuļa. Ja jau ko dāvā, tad jādāvina pa krietnam un nevis kā šis niekalbis. Nu nāc,» viņš noteica, pagriezdamies uz meža pusi, «nāc, iesim uz manu māju. Tur tad redzēsim, vai varam salīgt.»
«Salīgt?» domāja Pēteris. «Ko gan viņš no manis varētu prasīt, ko es viņam varu piesolīt? Vai man viņam būs kaut kā jākalpo, jeb ko viņš īsteni grib?» Viņi gāja pa stāvu meža taku lejup un beidzot apstājās pie tumša, dziļa ieleņa. Holandes Miķelis laidās no kraujas lejā kā pa gludām marmora kāpnēm. Bet Pēteris tikko nezaudēja samaņu, kad Miķelis, tur lejā ticis, izauga tik liels kā baznīcas tornis un pasniedza viņam roku, lielu kā velbomi, ar plaukstu viesnīcas galda platumā, un uzsauca dobjā balsī, kas skanēja kā kapa zvani: «Meties uz manas rokas un pieturies pie maniem pirkstiem, tad nenokritīsi!» Pēteris drebēdams paklausīja milža pavēlei, sēdās plaukstā un pieturējās pie īkšķa.
Pēteris grima dziļāk un dziļāk, tak viņam par brīnumu apakšā netapa nemaz tumšāks. Gluži otrādi, aizas dibenā likās pieņemamies spilgta dienas gaisma, tā ka pat acis viņam neizturēja. Jo zemāk Pēteris slīdēja, jo mazāks saruka Holandes Miķelis, līdz beidzot augumā tāds pats kā agrāk tas stāvēja pie savas mājas, ne labākas, ne sliktākas par citām Švarcvaldes bagāto zemnieku mājām. Arī istaba, kurā Pēteri ieveda, neatšķīrās no citu ļaužu istabām ne ar ko citu, kā vienīgi likās tāda vientuļa.
Tāpat kā visur citur te bija koka sienas pulkstenis, milzīga podiņu krāsns, plati soli un plauktos trauki. Miķelis Pēteri apsēdināja pie liela galda, izgāja ārā, bet drīz vien atgriezās ar krūzi vīna un glāzēm. Viņš ielēja — un nu viņi sāka tērzēt. Holandes Miķelis stāstīja par pasaules priekiem, par svešām zemēm, skaistām pilsētām un upēm, tā ka Pēteri beidzot pārņēma neatvairāmas ilgas visu to redzēt un viņš to arī klaji pateica Miķelim.
«Tu jūti visā miesā spēku un dūšu kaut ko uzsākt, bet pāris puk- stienu muļķīgajā sirdī tev liek nodrebēt. Un tad, šis aizskartais gods un visas tādas nelaimes — kas tev, prātīgam puisim, par to bēdas? Vai tev galva iesāpējās, kad tevi pēdējā reizē nolamāja par nelgu un krāpnieku? Vai tev vēdergraizes uznāca, kad izķīlātājs ieradās izsviest tevi no mājām? Saki man, kas tev īsti sāpēja?»
«Mana sirds,» sacīja Pēteris, spiezdams roku uz pukstošās krūts. Viņam likās, ka sirds bailīgi sistos uz vienu un otru pusi.
«Neņem man Jaunā, bet tu esi simtiem guldeņu izšķiedis beidzamiem ubagiem un citiem salašņām — un ko tas tev palīdz? Viņi tev par to novēlēja svētību un labu veselību, bet vai no tā tu esi veselāks miesās? Par pusi no izdāļātās naudas tu būtu varējis turēt sev ārstu. Un svētība? — Jā, varena svētība, kad tevi izķīlā un izmet ārā! Kas tevi spieda bāzt roku kabatā, tiklīdz kāds ubagotājs pasniedza savu skrandaino cepuri? — Tava sirds, vienmēr tava sirds. Ne tavas acis vai tava mēle, ne tavas rokas vai kājas, bet tikai tava sirds. Visu tu, kā pareizi mēdz teikt, esi pārāk ņēmis pie sirds.»
«Bet kā pārvērsties, lai tas tā vairs nebūtu? Es visādi nopūlos to apspiest, bet šī mana sirds — tā pukst un mani sāpina.»
«Saprotams,» Miķelis smiedamies iesaucās, «tu, nabaga blēdis, tur nekā nevari izdarīt. Bet atdod man to savu pukstētāju, un tu redzēsi, cik tad tev būs labi.»
«Jums manu sirdi?» izbijies iesaucās Pēteris. «Tad jau man uz vietas jāmirst! Nē, nekad!»
«Jā, kad tev kāds no jūsu ķirurgu kungiem izgrieztu sirdi, tad gan tev būtu jāmirst. Bet ar mani tas gluži citādi, — nāc, pārliecinies pats!» To teicis, viņš piecēlās, atvēra kādas durvis un ieveda Pēteri otrā istabā. Sirds viņam sažņaudzās, slieksni pārkāpjot, bet viņš tā neievēroja, jo tas, ko viņš te ieraudzīja, bija kas sevišķi pārsteidzošs. Uz vairākiem koka plauktiem atradās stikla burkas, pielietas ar caurredzamu šķidrumu, un šais traukos katrā bija pa sirdij. Burkām bija pielīmētas zīmītes ar uzrakstītiem vārdiem, kurus Pēteris ziņkārīgs lasīja. Tur bija F. pilsētiņas vecākā sirds, resnā Ecekiela sirds, Dančkaraļa sirds, virsmežkunga sirds, tad vēl sešu augļotāju sirdis, trīs zaldātu ķērāju sirdis — vārdu sakot, te bija cienījamu vīru siržu krājums no visa divdesmit stundu apvidus.
«Lūk,» sacīja Holandes Miķelis, «tie visi ir aizmetuši dzīves rūpes un raizes. Neviena no šām sirdīm vairs nepukst bailīgi, un viņu agrākie īpašnieki jūtas ļoti labi, izmetuši nemierīgo viesi no savām krūtīm:»
«Bet kas tad viņiem tagad atrodas krūtīs?» vaicāja Pēteris, gandrīz vai apreibis no visa redzētā.
«Sis,» atbildēja Miķelis, pasniegdams viņam no atvilktnes — akmens sirdi.
«Tā?» iesaucās Pēteris, un šermuļi viņam pārskrēja pār kauliem- «Marmorakmens sirds? Bet klausies, Holandes Miķeļa kungs, tad gan ir varen auksts krūtīs!»
«Protams, gluži patīkams vēsums. Kāpēc sirds lai būtu silta? Ziemu tāds siltums neko nepalīdz, tad labs ķiršu šņabis derīgāks nekā silta sirds, bet vasarā, kad visur tveice spiež, — tu nevari iedomāties, kā tāda sirds tad atvēsina. Un, kā jau teicu, ne bailes, ne muļķīga līdzcietība, ne cits kāds negals nepukstēs tādā sirdī.»
«Un tas būtu viss, ko jūs man varat dot?» Pēteris īgni ievaicājās.. «Es cerēju uz naudu, bet jūs man dodiet akmeni!»
«Nu, es domāju, ar simttūkstoš guldeņiem sākumam pietiks. Un,, ja tu veikli rīkosies, drīz vien paliksi miljonārs.»
«Simt tūkstošus?» nabaga ogļdeģis priecīgs iesaucās. «Nu, tad nepuksti tik nevaldāmi manās krūtīs! Mēs tūlīt tiksim ar tevi galā. Labi, Miķel, dodiet šurp man akmeni un naudu — un šo nemiernieci varat ņemt laukā no manām krūtīm!»
«Es jau domāju, ka tu esi prātīgs puisis,» sacīja Holandes Miķelis,, draudzīgi pasmaidīdams. «Nāc, iedzersim vēl vienu, tad es tev izmaksāšu naudu.»
Tā viņi apsēdās atkal istabā pie vīna, dzēra un dzēra, līdz kamēr Pēteris iekrita dziļā miegā.
Ogļu-Munka Pēteri uzmodināja pasta taures jautrās skaņas, un skaties — viņš brauca pa platu lielceļu, skaistā karietē sēdēdams. Izliecies no tās, viņš redzēja aiz sevis Švarcvaldi zilganā tālē tītu. Sākumā lāgā ticēt negribējās, ka tas būtu viņš, kas sēž karietē, jo arī drēbes mugurā nebija vairs tās, kādas viņš vakar apvilka. Tomēr padomājis, viņš visu skaidri atcerējās un izsaucās: «Es esmu Ogļu-Munka Pēteris,, skaidra lieta, un neviens cits!»
Viņam bija brīnums par sevi, ka nemaz nemetās žēli ap sirdi, tā pirmoreiz aizceļojot no klusās dzimtenes, no mežiem, kur tik ilgus gadus nodzīvojis. Un pat asara neiemirdzējās acīs, nedz nopūta nāca pār lūpām, iedomājoties māti, kura nu palika viena, bez palīga un apgādnieka, — viss viņam bija kļuvis gluži vienaldzīgs. «Jā, patiešām,» viņš noteica, «asaras un nopūtas, ilgas un sēras pēc dzimtenes, tas viss tak nāk no sirds, un, pateicoties Holandes Miķelim, — manējā tagad ir no akmens un pilnīgi auksta.»
Viņš uzlika roku uz krūtīm — tur bija viss tik mierīgi un nekas nepukstēja. «Ja viņš par tiem simt tūkstošiem tāpat vārdu turēs kā ar sirdi, tad man prieks,» Pēteris noteica un sāka pārmeklēt ratus. Viņš atrada visādus apģērbus, kādus vien varēja vēlēties, bet naudas nebija. Beidzot viņš uzķēra kādu somu ar vairāk tūkstošiem dālderu zeltā un ar čekiem uz dažādiem tirdzniecības namiem visās lielākās pilsētās. «Nu man ir viss, ko es gribēju,» viņš nodomāja, atgāzās ērtāk ratu stūri un devās plašā pasaulē.
Viņš braukāja divus gadus pa pasauli, vērodams no saviem ratiem mājas pa labi un pa kreisi, pieturējis arvien tikai uzmeta aci viesnīcas izkārtnei un skraidīja apkārt pa pilsētu, likdams sev parādīt visas ievērojamākās vietas. Bet nekas viņa neiepriecēja, ne gleznas, ne nami, ne muziķa, ne deja. Viņa akmens sirds neiepukstējās, viņa acis bija aklas un ausis kurlas visam daiļam. Nekāda cita prieka viņš vairs neizjūta kā tikai prieku ēst, dzert un izgulēties. Un tā viņš dzīvoja, ceļodams bez mērķa pa pasauli, atspirdzinādamies iebaudīja un aiz gara laika gulēja. Šad un tad gan viņam ienāca prātā, ka viņš juties līksmāks un laimīgāks tais laikos, kad, ar nabadzību kaujoties, vēl bija sūri grūti jāstrādā, lai nopelnītu dienišķu maizi. Tad viņš arvien papriecājās par jauku skatu uz ieleju, par mūzikas skaņām un dziesmām, tad stundām ilgi viņš gaidīja vienkāršo ēdienu, ko tam māte atnesa uz ogļu cepli. Tā domājot par pagātni, izlikās pavisam savādi, ka viņam vairs nenāca smiekli, turpretī senāk tak viņš varēja smieties par mazāko nieciņu. Citiem smejoties, viņš aiz pieklājības savilka lūpas, bet viņa sirds — tā nesmaidīja līdz.
Viņš jutās pārlieku mierīgs, tomēr tāda īsta apmierinājuma neieguva. Tās nebija ilgas un skumjas, bet gan tukšums, apnikums, dzīve bez prieka, kas viņu beidzot atkal pārveda dzimtenē.
Kad, braucot no Strāsburgas, viņš ieraudzīja dzimtenes tumšzaļos mežus, kad atkal redzēja švarcvaldiešu spēcīgos stāvus, viņu laipnās, uzticīgās sejas, kad viņam ausīs atkal ieskanējās dzimtās valodas skaņas, tik dziļi dobjas un patīkamas, viņš neviļus ķēra pie savas sirds, jo asinis dzīslās ritēja straujāk un likās, ka vajadzētu nobirt kādai prieka asarai, bet — kā viņš varēja būt tāds muļķis, viņam tak bija akmens sirds! Un akmeņi ir nedzīvi, ne tie smaida, ne raud.
Viņa pirmais gājiens bija pie Holandes Miķeļa, kas viņu uzņēma ar agrāko laipnību. «Miķeli,» Pēteris tam sacīja, «nu es esmu diezgan izceļojies, esmu visu redzējis, bet tas viss ir tīrie nieki, un man uznāk tikai garlaicība. Vispār jāsaka, tas jūsu akmens klucis, ko es nesu savās krūtīs, gan mani no daudz kā pasarga; nav man ne jāskaišas, nedz esmu noskumis, bet nav man arī prieka, un liekas, ka es dzīvoju tāds pusdzīvs. Vai jūs nevarētu to akmens sirdi padarīt drusku dzīvāku?
Vai labāk — dodiet man atpakaļ manu veco sirdi! Divdesmit piecos gados es pie tās biju tā pieradis, un, ja viņa kādreiz izdarīja muļķības,, tad tomēr tā bija modra un priecīga sirds.»
Mežagars saīdzis rūgti pasmējās. «Pēteri Munk,» viņš atbildēja, «kad tu nomirsi, tad to dabūsi. Tad tev atkal krūtīs būs tava mīkstā,, jūtīgā sirds un tu varēsi sajust visu, kas pagadās — prieki vai bēdas. Bet šeit, virs zemes dzīvojot, tā nekad vairs nebūs tava! Tikai, Pēter, tu nu izceļojies, bet, kā tu dzīvo, tas tev par labu nenāk. Tagad tu labāk apmeties kaut kur mežā, uzcel sev māju, apprecies un ar savu mantu gūsti peļņu, jo vienīgi darba tev trūkst. Dzīvodams bez darba un garlaikodamies, tu visu vainu uzgrūd šai nevainīgajai sirdij.» Pēteris atzina, ka par kūtrību Miķelim taisnība, tāpēc noņēmās tikt bagāts un vienmēr bagātāks. Miķelis viņam iedeva vēl simttūkstoš guldeņus un atlaida viņu kā labu draugu.
Svarcvaldē drīz vien izplatījās baumas, ka Ogļu-Munka Pēteris jeb Spēlmaņu Pēteris esot atkal atgriezies un vēl bagātāks nekā senāk. Un iznāca kā jau arvien. Toreiz, kad viņš bija nonācis pie ubaga spieķa, viņu sviedin izsvieda pa durvīm ārā, bet, kad tagad viņš kādā svētdienas pēcpusdienā pirmoreiz parādījās krogā, viņam kratīja roku, slavēja viņa zirgu, apprasījās par ceļojumu, un, kad viņš ar resno Ecekielu atkal spēlēja uz spožiem dālderiem, tad visi viņu uzlūkoja ar citkārtējo godbijību. Nu viņš vairs nenodarbojās ar stikla ražošanu, bet tirgojās ar kokiem, gan tikai izskata pēc. Viņa galvenais veikals bija labības tirdzniecība un naudas aizdošana. Pamazām puse švarcvaldiešu pie viņa iestiga parādos, jo viņš aizdeva naudu tikai pret augstiem procentiem un pārdeva labību par trīskārtīgu cenu nabadzīgiem ļautiņiem, kas nevarēja uz vietas samaksāt. Ar vecāko Pēteris tagad bija lielos draugos, un, ja kāds Pēterim Munka kungam nesamaksāja noliktā dienā, tad vecākais ar saviem rokas puišiem tūlīt jāja pie parādnieka, aprakstīja un bez kavēšanās pārdeva tā māju un iedzīvi, izdzenot tēvu, māti un bērnus mežā. Sākumā tas bagātajam Pēterim sagādāja nepatīkamus brīžus, jo nabaga izķīlātie bariem apstāja viņa durvis, tēvi lūdzās pa- žēlošanu, sievietes ar asarām lūkoja mīkstināt akmens sirdi, bērni smilkstēja pēc gabaliņa maizes. Bet šī kaķu muziķa, kā viņš to sauca, drīz vien apklusa, kad viņš iegādājās pāris sirdīgus asins suņus. Viņš pasvilpa parīdīdams, un ubagotāji brēkdami izjuka uz visām pusēm. Vislielākās nepatikšanas tomēr viņam darīja «vecā sieviete». Un tā nebija neviena cita kā Munka kundze, Pētera māte. Viņa bija nonākusi trūkumā un postā, kad toreiz tās sētu un mantu pārdeva. Dēls, lai gan pārnāca bagāts, par viņu nelikās ne zinis. Tāpēc arī viņa, veca, vārga, salīkusi, uz sava spieķa atspiezdamās, reizēm pieklauvēja pie viņa durvīm. Iekšā viņa vairs nedrīkstēja iet, jo dēls viņu reiz bija izdzinis. Dzīvot no citu žēlastības viņa kaunējās, kad viņas pašas dēls viņai varēja sagādāt bezrūpīgu mūža vakaru. Taču auksto sirdi neaizkustināja ne bālais, senpazīstamais vaigs, ne lūdzējas acis, ne izstieptā, kalsnā roka, ne kumpais, sakritušais stāvs. Kad sestdienas vakarā viņa pieklauvēja pie durvīm, Pēteris sapīcis paņēma vienu sešbacenu, ietina to papīrā un ar kādu kalpu izsūtīja to vecenei. Viņš dzirdēja, ka viņa drebošu balsi pateicās un novēlēja viņam labklājību virs zemes. Viņš dzirdēja, ka tā ieklepodamās vilkās prom no durvīm, bet viņš tikai no- pukojās par saviem tikpat kā zemē nomestiem sešiem baceniem.
Beidzot Pēteris sadomāja precēties. Viņš zināja, Svarcvaldē katrs tēvs viņam labprāt dotu savu meitu; bet izmeklēties nebija viegli, jo arī šai gadījumā viņam gribējās, lai ļaudis daudzina viņa laimi un apdomu. Tāpēc viņš jāja lūkoties pa visu Svarcvaldi, paraudzījās šur, paraudzījās tur, tak neviena Svarcvaldes skaistule viņam nelikās diezgan skaista. Tā velti izmeklējies līgavu pa danču vakariem, viņš beidzot uzdzirda, ka skaistākā un tiklākā pa visu mežvidu esot kāda mazturīga mežstrādnieka meita. Viņa dzīvojot klusi un mierīgi, čakli apkopdama sava tēva nelielo saimniecību, un danču vakaros nekur nerādoties, pat ne vasarsvētkos vai ciema gadatirgū. Dzirdēdams par šādu Svarcvaldes brīnumu, Pēteris nolēma to bildināt un jāja uz norādīto būdiņu. Skaistās Līzbetes tēvs izbrīnots saņēma augsto kungu, bet vēl vairāk viņš brīnījās, ka tas esot bagātais Pētera kungs un gribot būt viņa znots. Viņš arī ilgi neprātoja, domādams, ka nu reiz visai nabadzībai un raizēm gals, deva savu piekrišanu, nemaz neapjautājies, ko skaistā Līzbete pati domā, tak labais bērns bija tik paklausīgs, ka bez pretošanās kļuva Pētera Munka sieva.
Viņai, nabadzītei, tomēr nebija tik vieglas dienas, par kādām sapņoja. Viņa domājās protam gluži labi saimniecību vadīt, bet Pētera kungam nemaz nevarēja izdabāt. Tā kā vīrs bija bagāts, tad savā žēlsirdībā viņa domāja nedarām nekādu noziegumu, nabaga sieviņai pasniegdama feniņu vai vecītim lāsīti šņabja. Tak kādu dienu to pamanīja Pēteris un tūliņ, dusmīgi paskatījies, piktā balsi teica: «Kāpēc tu šķied manu mantu plukatām un klaidoņiem? Vai tu ko mājā. ienesi, ka vari tā visu izdāvāt? Ar tava tēva ubaga spieķi jau nevar ne zupas uzsildīt, bet tu svaidies ar naudu kā firstiene? Ja vēlreiz tevi pieķeršu, tad tu jutīsi manu dūri!» Skaistā Līzbete noraudājās savā istabā par tik cietu vīra dabu, un bieži viņa labāk vēlējās būt sava tēva nabadzīgajā būdiņā nekā dzīvot pie bagātā, bet skopā un cietsirdīgā Pētera. Ak, ja viņa zinātu, ka viņam krūtīs akmens gabals un ka viņš nevar mīlēt nevienu cilvēku, tad viņa nebūtu tā brīnījusies. Bet tagad, durpriekšā sēdēdama, kad pienāca kāds nabadziņš, cepuri noņēmis un pātarus skaitīdams, viņa aizmiedza acis, lai nebūtu jāredz nabadzības posts, un saknieba dūres, lai roka neviļus neieslīdētu kabatā pēc kāda kreicera. Tā skaisto Līz- beti pa visu Svarcvaldi izkliedza par skopuli, sīkstāku nekā pats Pēteris Munks.
Tad kādu dienu Līzbetes kundze atkal sēdēja vērpdama savas mājas durpriekšā un dungoja kādu dziesmiņu. Viņa priecājās par jauko laiku, un arī Pēteris bija izjājis uz lauku. Te pa ceļu pienāk vecs vīriņš, nesdams lielu, smagu nastu, un jau pa gabalu dzirdams, kā viņš elš. Nabaga Līzbete viņā līdzcietīgi paskatās, pie sevis nodomādama, cik gan nežēlīgi tādam vecam, sīkam vīriņam uzkraut tik smagu nesamo.
Pa tam vecītis klupdams un elsdams tuvojās un, ticis iepretī Līzbetes kundzei, gandrīz sabruka zem smagās nastas. «Ak kundze, esiet tik žēlīga un pasniedziet man malku ūdens!» vecītis teica. «Es netieku tālāk, aiz slāpēm vai jānobeidzas.»
«Jums nu gan jūsu vecumā nebūtu jālauzās ar tik smagu nesamo,» piemeta Līzbetes kundze.
«Jā, ja nabadzība un maizes kumoss mani nespiestu iet ziņnešos,» tas atbildēja. «Ak, tāda bagātniece kā jūs jau nemaz nezināt, cik nabadzība sūra un kā vēss malks atveldzē tādā tveicē.»
To dzirdēdama, Līzbete iesteidzās istabā, paņēma no plaukta krūzi un piepildīja ar ūdeni. Bet atgriezusies un redzēdama dažus soļus sev priekšā vecīti tik novārgušu un bēdīgu uz maisiņa sēžam, viņa sajuta visdziļāko līdzcietību. Apķērusies, ka vīra nav mājās, viņa nolika ūdens krūzi pie malas, paņēma un pielēja biķeri ar vīnu, pielika vēl krietnu riku labas rudzu maizes un pasniedza vecajam vīram. «Tā, malks vīna labāk atspirdzinās jūsu veco sirdi nekā skaidrs ūdens,» viņa teica. «Dzeriet vien mierīgs, nesteidzieties un piekodiet maizi klāt.»
Vīriņš viņu uzlūkoja izbrīnots, un asaras viņam saskrēja vecajās acīs. Malku iebaudījis, viņš sacīja: «Esmu jau vecumu piedzīvojis, bet maz man gadījies pieredzēt tādu cilvēku, kuri būtu tik līdzcietīgi un prastu dāvanas pasniegt ar tādu sirsnību kā jūs, Līzbetes kundze. Par to jums arī labi klāsies virs zemes, tāda sirds nepaliks bez atalgas.»
«Nē, savu atalgu tā uz vietas saņems!» atskanēja briesmīga balss, un atskatījusies Līzbete ieraudzīja Pētera kungu, sārti pietvīkušu.
«Un tu nekaunies manu godības vīnu izlaistīt ubagiem rīklē un manu paša biķeri likt šiem klaidoņiem pie lūpām? Tad še, saņem savu algu!» Līzbetes kundze krita vīram pie kājām, lūgdama piedošanu, bet
akmens sirds nepazina žēlastību. Sagriezis pātagu, kas tam patlaban bija rokā, viņš ar tās melnkoka kātu iezvēla pa pieri skaistajai sievietei tik spēcīgi, ka viņa bez dzīvības ieslīga vecīša rokās. To redzot, Pēteri acumirklī gan pārņēma tāds kā žēlums, viņš noliecās aplūkot, vai sieva vēl dzīva, bet vecais vīriņš labi pazīstamā balsī sacīja: «Nepūlies vairs, Ogļu Pēteri! Viņa bija skaistākā un mīlīgākā Svarcvaldes puķe, bet tu to samini, nu tā vairs nekad neziedēs!»
Viss asins sārtums pazuda Pēterim no vaigiem, un viņš teica: «Tātad jūs tas esat, mantaiņa kungs? Nu, kas noticis, noticis, un droši vien tā būs bijis nolikts. Bet es ceru, ka jūs mani neuzdosiet tiesai par slepkavu.»
«Neģēli!» atteica Glāžvīriņš. «Kas man no tā tiktu, ja es tavas mirstīgās miesas uzrautu pie karātavu koka? Nevis no laicīgās tiesas tev jābīstas, bet gan no citas bargākas, jo tu savu dvēseli esi pārdevis ļaunajam.»
«Un, ja es esmu pārdevis savu sirdi,» Pēteris kliedza, «tad tur vainīgs nav neviens cits kā tu un tavas viltīgās mantas. Tu, blēdīgais gars, iegrūdi mani postā, tu mani dzini meklēt pie citiem palīdzību, un uz tevi gulstas visa atbildība!» Bet, tikko Pēteris to bija izteicis, kad Glāžvīriņš izauga liels un varens, viņa acis bija kā bļodas, viņa mute kā izkurināta maizes krāsns, un no tās ārā šāvās liesmas. Pēteris nokrita ceļos, akmens sirds viņam vairs nelīdzēja, jo viņa locekļi trīsēja kā apšu lapa. Ar ērgļa nagiem mežagars viņu sagrāba aiz čupra, apgrieza gaisā kā viesulis sausu lapu un tad nometa zemē, ka tam ribas vien nokrakšķēja. «Zemes tārps!» viņš pērkondimdošā balsī uzsauca. «Es tevi varētu sadragāt, ja vien gribētu, jo tu esi noziedzies pret meža kungu. Bet šīs nogalinātās sievietes dēļ, kura mani ēdināja un padzirdīja, es tev dodu astoņas dienas laika. Ja tu neatgriezīsies uz labiem ceļiem, tad es nākšu un samalšu tevi miltos, un tu mirsi savos grēkos.»
Metās jau vakars, kad daži vīri garāmiedami ieraudzīja bagāto Pēteri Munku guļam zemē. Viņi to valstīja uz vienu un otru pusi, vai vēl nebūtu manāma dzīvības dzirkstele, bet viņu pūles ilgi palika veltīgas. Beidzot kāds iegāja mājā, paņēma ūdeni un apslacīja tam seju. Tad Pēteris dziļi atņēma elpu, iekunkstējās, ilgi skatījās apkārt un apprasījās pēc Līzbetes kundzes; bet neviens to nebija redzējis. Viņš pateicās vīriem par palīdzību, ievilkās mājā, visur izmeklējās Līzbeti, tak tās nebija ne pagrabā, ne bēniņos. Nu viņš noskārta, ka briesmīgais gadījums nav bijis sapnis, bet rūgta patiesība. Tā nu, vienam pašam sēdot,
viņām uznāca savādas domas. Baidīties ne no kā viņš nebaidījās, jo viņa sirds bija auksta. Bet, iedomājoties sievas nāvi, nāca prātā arī paša pēdējais brīdis, — ka viņam būs jāšķiras smagi apkrautam ar nabagu asarām un tūkstošiem viņu lāstu, kas nespēja mīkstināt viņa sirdi; apkrautam ar izpostīto vaimanām, kurus viņš ar suņiem aizrīdījis, ar sirmās mātes kluso izmisumu, ar labsirdīgās, skaistās Līzbetes asinīm. Viņš nevarētu viņas vecajam tēvam neko atbildēt, kad tas nāktu un prasītu: «Kur ir mana meita, tava sieva?» Kā gan lai viņš, jautāts, atbildētu tam, kuram pieder visi meži, ezeri, kalni un visu cilvēku dzīvības?
Pa naktīm Pēteri mocīja murgi, brīžiem pamodināja kāda maiga balss, uzrunādama: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Bet pamodies, viņš tūlīt atkal aizvēra acis, jo pēc balss tā bija viņa sieva, kas tā brīdināja. Otrā dienā viņš aizgāja uz krogu izklaidēties no smagajām domām. Tur viņš satika resno Ecekielu. Viņš apsēdās tam līdzās, uzņemdams valodu par šo un to, par jauko laiku, par kariem, par nodokļiem, beidzot par nāvi, cik gan ātri viens un otrs apmiruši. Tad Pēteris resnajam ieprasījās, ko viņš īsti domājot par nāvi, kas pēc tās gaidāms. Ecekiels atbildēja, ka miesu aprokot, bet dvēsele aizlaižoties debesīs vai arī ellē.
«Tātad arī sirdi aprok?» Pēteris vērīgi iejautājās.
«Protams, ka arī to aprok.»
«Bet ja nu kādam sirds vairs nemaz nav?» prašņāja Pēteris.
Par tādu jautājienu Ecekiels viņam uzmeta briesmīgu skatienu. «Ko tu ar to gribi teikt? Vai ņirgājies par mani? Tu domā, ka man nav sirds?»
«O, kā nu ne — cieta kā akmens,» atbildēja Pēteris.
Ecekiels brīnīdamies viņu uzlūkoja, apausījās, vai kāds nenoklausās, un teica: «Kā tu to zini? Vai varbūt arī tavējā vairs nepukst?»
«Nepukst vairs, vismaz te krūtīs ne!» atbildēja Pēteris Munks. «Un nu, kad tu zini, ko es domāju, saki man, kas notiks ar mūsu sirdīm?»
«Kas tev, puis, par to bēdas?» teica Ecekiels pasmiedamies. «Sai saulē tu esi nodzīvojis pilnībā, ar to pietiek. Taisni tas jau mūsu auksto siržu labums, ka mums ar tādām domām nav jānokaujas.»
«Tiesa gan; tomēr brīžiem uzmācas šīs domas, un, kaut gan mana tagad nav bail, tak es vēl gluži labi atceros, kādas šausmas mani pārņēma, domājot par elli, kad es vēl biju mazs, nevainīgs zēns.»
«Nu — diezin cik labi jau nu mums neklāsies,» teica Ecekiels. «Kādreiz es par to apprasījos mūsu skolotājam, tas teica, ka pēc nāves sirdis tiekot svērtas, cik daudz tās apgrēkojušās. Vieglās paceļoties augšup,
smagākās grimstot uz leju, un, man šķiet, mūsu akmeņiem būs pamatīgs svars.»
«Zināms,» Pēteris atbildēja, «man pašam bieži vien tiek tā ērmoti, ka mana sirds tik bezjūtīga, tik vienaldzīga, domājot par šādām lietām.»
Tā viņi sarunājās. Bet nākošā naktī Pēteris atkal dzirdēja pazīstamo balsi piecas vai sešas reizes čukstam pie auss: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Viņam nemaz nebija žēl, ka viņš to nositis, tak, kad ļaudīm teica, ka viņa aizceļojusi, katrreiz pašam iešāvās prātā: «Kur gan viņa varēja aizceļot?» Tā bija pagājušas sešas dienas. Pa naktīm viņš vienmēr dzirdēja pazīstamo balsi, un no prāta neizgāja mežagara briesmīgie draudi. Septītās dienas rītā Pēteris pietrūkās no savas guļuvietas, iesaukdamies: «Lai notiek, redzēsim, vai es nevaru iegādāties sev siltāku sirdi! Vienaldzīgais akmens krūtīs padara manu dzīvi garlaicīgu un tukšu.» Viņš steigšus apvilka savus svētdienas svārkus, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja uz Egļurozu.
Egļurozā, biezienei sākoties, viņš nokāpa zemē, piesēja zirgu un ātriem soļiem devās kalna virsotnē. Ticis pie resnās egles, viņš atkal skaitīja:
«Mantuzini zaļā eglainē, Simtiem gadu valdnieks kalnainē, Tavs ir viss, kur sili klājas, Lai šeit svētdienīši stājas.»
Tad iznāca Glāžvīriņš, nevis laipns un mīlīgs kā citkārt, bet gan sirdīgs un drūms. Mugurā viņam bija melna stikla svārciņi un garš sēru plīvurs nokārās pie cepures. Pēteris zināja, par ko vecais sēro.
«Ko tu gribi no manis, Pēteri Munk?» viņš prasīja dobjā balsī.
«Man vēl ir viena vēlēšanās, mantaiņa kungs,» sacīja Pēteris nodurtām acīm.
«Vai akmens sirds var ko vēlēties?» tas atteica. «Tev ir viss, kas noder taviem ļaunajiem prātiem, un nezin, vai es tavu vēlēšanos izpildīšu.»
«Bet jūs tak man apsolījāties izpildīt trīs vēlēšanās; tā viena man vēl atlikusies.»
«Tomēr es to varu arī neizpildīt, ja tā muļķīga,» mežagars piebilda. «Nu, bet lai notiek, saki man, ko tu vēlies?»
«Izņemiet man šo mēmo akmeni un dodiet man atkal manu dzīvo sirdi!» sacīja Pēteris.
«Vai es ar tevi tā esmu nolīdzis?» prasīja Glāžvīriņš. «Vai tad es esmu Holandes Miķelis, kas dāvina bagātību un aukstas sirdis? Ej un meklē pie viņa savu sirdi!»
«Ak, viņš to nemūžam nedos atpakaļ,» atbildēja Pēteris.
«Man tevis žēl, lai gan tu esi slikts cilvēks,» brītiņu padomājis, teica Glāžvīriņš. «Bet, tā kā tava vēlēšanās nav muļķīga, tad vismaz savas palīdzības tev neliegšu. Tāpēc uzklausies: savas sirds tu ne ar kādu varu vairs neatgūsi, bet ar viltu gan, un tas nemaz nebūs tik grūti. Miķelis ir un paliek muļķa Miķelis, kaut gan viņš sevi ieskata par lielu gudrinieku. Tu ej tūlīt taisni pie viņa un izdari, kā es tev lieku.» Glāžvīriņš nu sīki pamācīja Pēteri, kas viņam darāms, iedeva dzidra stikla krustiņu, vēl piemetinādams: «Tavai dzīvībai viņš klāt neķersies, un, kad tu šo turēsi viņam priekšā, skaitīdams lūgšanu, viņš tevi palaidīs brīvā. Ja tad tu būsi dabūjis, ko vēlies, tad atnāc atpakaļ pie manis šai pašā vietā.»
Pēteris Munks paņēma krustiņu, iegaumēja vārdu pa vārdam visu teikto un devās tālāk uz Holandes Miķeļa mītni. Viņš to sauca vārdā trīs reizes — un milzis jau stāvēja viņam priekšā. «Tu esi nositis savu sievu?» tas uzprasīja, neganti smiedamies. «Es būtu tāpat darījis: viņa tak izdāvāja tavu mantu diedelniekiem. Tomēr tev uz kādu laiku būs jāaizlaižas no šā apvidus, jo, tiklīdz manīs, ka viņas vairs nav, sacelsies liela brēka. Tev laikam vajadzīga nauda, un tu atnāci pēc tās?»
«Tu uzminēji,» atbildēja Pēteris, «un dod šoreiz labi krietni, līdz Amerikai tāls ceļš.»
Miķelis gāja pa priekšu un nocēla to savā miteklī. Tur viņš atslēdza kādu šķirstu, kurā atradās daudz naudas, izņemdams veselu rindu zelta veltnīšu. Kamēr viņš tos uz galda skaitīja, Pēteris teica: «Tu esi savāds putns, Miķeli, tā samelodams, ka man krūtīs esot akmens, bet tev esot mana sirds!»
«Vai tad tas tā nav?» Miķelis brīnījās. «Vai tad tu jūti savu sirdi? Vai tā nav auksta kā ledus? Vai tev uznāk bailes vai skumjas, vai tev kā žēl?»
«Tu manu sirdi esi tikai apklusinājis, bet krūtīs tā man ir tāpat kā senāk, un resnajam Ecekielam arī. Viņš man pateica, ka tu mūs esot piekrāpis. Tu nemaz neesi tas vīrs, kas kādam gluži nemanot un bez dzīvības briesmām varētu izņemt sirdi no krūtīm; tad jau tu mācētu arī burt.»
«Kad es tev saku,» Miķelis pikti atcirta, «tev un Ecekielam un visiem bagātniekiem, kas man pārdevušies, ir tādas aukstas sirdis, bet jūsu īstās sirdis man atrodas te, manā noliktavā.»
«Ei, cik tev veikla mēle uz meliem!» Pēteris smējās. «To tu vari citam iestāstīt, ne man! Vai tu domā, ka es, pa pasauli klīzdams, mazums tādus jokus pieredzējis? Te istabā tavas sirdis visas no vaska taisītas. Tu esi bagāts vīrs, nav vārdam vietas, tomēr burt tu neproti.»
Nu milzis noskaitās un atrāva noliktavas durvis. «Tad panāc iekšā un izlasi šīs zīmes, — lūk, tā tur ir Pētera Munka sirds! Vai tu redzi, kā viņa raustās? Kā tādu var izspiest no vaska?»
«Tā tomēr ir no vaska,» atbildēja Pēteris. «īsta sirds tā nepukst, un manējā vēl man ir krūtīs. Nē, burt tu neproti!»
«Bet es tev to pierādīšu!» tas skaizdamies iesaucās. «Tu pats to jutīsi, ka tā tava sirds.» Viņš atrāva vaļā Pēterim vamzi, izņēma tam akmeni no krūtīm un parādīja to. Tad paņēma sirdi, iepūta dvašu un uzmanīgi ielika to akmens vietā. Un Pēteris tūliņ sajuta tās pukstienus, par ko nevarēja vien nopriecāties.
«Nu, kā tev ir ap sirdi?» Miķelis smaidīdams prasīja.
«Patiesi, tev taisnība,» Pēteris atbildēja, lēnām vilkdams no kabatas krustiņu. «Es nebūtu domājis, ka tādas lietas var izdarīt.»
«Vai ne? Kā redzi, arī burt es protu. Bet nāc, es tev ielikšu atkal akmeni.»
«Palēnām, Miķeļa kungs!» iesaucās Pēteris, atkāpdamies soli atpakaļ un paceldams pretī krustiņu. «Ar speķi tikai žurkas ķer, un šoreiz tu esi piekrāptais.» Pie tam viņš sāka skaitīt lūgšanu, kāda ienāca prātā.
Nu Miķelis saruka arvien mazāks un mazāks, nogāzās zemē, locīdamies kā tārps, kunkstēja un vaimanāja, bet visas sirdis sāka raustīties un pukstēt, un atskanēja tikšķēšana kā pulksteņtaisītāja darbnīcā. Izbailēs Pēterim sametās gluži savādi ap sirdi, viņš izskrēja no istabas un, baiļu dzīts, rāpās augšā pa klints sienu, jo viņš dzirdēja, ka Miķelis pietrūkās kājās, spārdījās un trakoja, raidīdams pakaļ negantākos lamu vārdus. Ticis augšā, viņš skrēja uz Egļurozu. Uznāca briesmīgs pērkona negaiss, zibeņi šaudījās, nospertie koki krita pa labi un kreisi, bet viņš sveiks un vesels nokļuva Glāžvīriņa daļā.
Viņa sirds pukstēja līksmi, un tikai tāpēc, ka tā pukstēja. Bet tad viņš atskatījās uz savu pagājušo dzīvi kā uz negaisa sadragāto mežu pa labi un kreisi. Viņš atcerējās savu mīļo, labo sieviņu, kuru pats skopumā bija nositis. Viņam likās, ka šo nedarbu pastrādājis visneģēlīgākais cilvēks, un viņš raudāja kā izkults, pa uzkalni tuvodamies Glāž- vīriņam.
Mantainis jau sēdēja zem egles, kūpinādams savu mazo pīpīti. Nu viņš izskatījās daudz jautrāks nekā pirmīt. «Ogļu Pēteri, ko tu raudi?» tas prasīja. «Vai tu neatdabūji savu sirdi? Vai tev krūtīs vēl aukstais akmens?»
«Ak kungs!» Pēteris nopūtās. «Kad man vēl bija akmens sirds, tad es nekad neraudāju, manas acis bija sausas kā zeme jūlijā, bet nu mana vecā sirds vai pušu lūst par to, ko esmu izdarījis! Visus savus parādniekus es esmu iedzinis postā, nabadziņus un vārgos esmu suņiem rīdījis, un jūs pats zināt — kā mans pātagas kāts ķēra viņas skaisto pieri!»
«Pēter, tu biji liels grēcinieks!» sacīja Glāžvīriņš. «Tevi samaitāja nauda un slinkums, tava sirds pārvērtās par akmeni, kas nepazina ne prieku, ne bēdu, ne nožēlu, ne līdzcietības. Bet nožēlas izlīdzina visu, un, ja es zinātu, ka tu nožēlo savu agrāko dzīvi, tad vēl es varētu ko tavā labā darīt.»
«Negribu neko vairs,» atbildēja Pēteris, bēdīgi galvu nokāris. «Esmu beigts cilvēks, nekas vairs mani dzīvē neiepriecēs. Ko gan lai es iesāku viens pasaulē? Mana māte man nekad nepiedos, ko es viņai pāri darījis, un kas zina, varbūt es, briesmonis, viņu jau esmu kapā iegrūdis! Un mana sieva Līzbete! Labāk nositiet arī mani, mantaiņa kungs, tad reiz būs manai posta dzīvei beigas.»
«Labi,» atbildēja Glāžvīriņš, «to var, ja tu citu neko nevēlies, — man cirvis tepat pie rokas.» Gluži mierīgs viņš izņēma pīpīti no zobiem, izkratīja to un iebāza kabatā. Tad viņš lēnām piecēlās un gāja aiz eglēm. Bet Pēteris raudādams apsēdās zālē un pacietīgi gaidīja nāvīgo cirtienu. Pēc brītiņa viņš dzirdēja klusus soļus aiz sevis un nodomāja: «Tagad viņš nāk.»
«Paskaties vēlreiz šurp, Pēteri Munk!» Glāžvīriņš sauca. Izslaucījis asaras no acīm, Pēteris atskatījās, un ko viņš redzēja? — Tur stāvēja viņa māte un sieva Līzbete, lūkodamās viņā laipnām acīm. Priecīgs viņš pietrūkās kājās: «Tātad tu, Līzbet, neesi mirusi? Un arī tu, māt, esi šeit? Un jūs man visu piedodat?»
«Viņas tev piedod,» teica Glāžvīriņš, «tādēļ ka tu visu no sirds nožēlo, — lai viss ir dzēsts un aizmirsts. Ej, atgriezies tagad savā tēva mājiņā un esi ogļdeģis kā agrāk. Ja tu būsi krietns un godīgs, cienīdams savu amatu, tad arī tavi kaimiņi tevi mīlēs un cienīs vairāk, nekā kad tev būtu desmit mucas zelta.» To teicis, Glāžvīriņš no viņiem šķīrās.
Visi trīs laimīgie viņu svētīja un slavēja un devās uz mājām.
Bagātā Pētera mājas vairs neredzēja: tajās bija iespēris pērkons un liesmas aprijušas visu mantību. Bet līdz tēva būdiņai nebija tālu. Neko nebēdādamies par lielo zaudējumu, viņi visi devās turpu.
Bet kā viņi brīnījās, pie būdiņas nonākuši! Tā bija pārvērtusies par skaistu zemnieka māju, kurā viss iekārtojums vienkāršs, bet labs Ull glīts.
«To izdarījis labais Glāžvīriņš!» iesaucās Pēteris.
«Cik jauki!» teica Līzbetes kundze. «Te es jūtos daudz labāk nekā tur tai lielajā mājā ar veselu saimi.»
No šās dienas Pēteris Munks kļuva par čaklu un krietnu vīru. Viņš apmierinājās ar to, kas bija, strādāja rūpīgi savu darbu un ar laiku pats saviem spēkiem tika pie turības, visā mežvidus apkaimē mīlēts un godāts. Viņš nekad vairs neķildojās ar Līzbetes kundzi, mīlēja savu māti un apdāvināja nabagos, kas klauvēja pie viņa durvīm. Kad pēc viena un pus gada Līzbete dzemdēja viņam dēlu, Pēteris aizgāja Egļurozā un noskaitīja savu pantiņu. Bet Glāžvīriņš nerādījās. «Mantaiņa kungs!» viņš skaļi uzsauca. «Tak uzklausiet mani! Es nekā cita nevēlos, kā tikai lūgt jūs savam dēlam par krusttēvu!» Bet nekāda atbilde nenāca. Tikai vēsma nošalca eglēs, notraukdama dažus čiekurus zālē. «Nu, tad es paņemšu šos par piemiņu, kad jau jūs pats man negribat rādīties,» sacīja Pēteris, iebāza čiekurus kabatā un gāja uz māju. Mājās pārnācis, viņš novilka svētdienas vamzi, bet, kad māte gribēja to nolikt šķirstā un apgrieza kabatas, izkrita četri krietni zelta veltnīši. Attaisot tos, izrādījās, ka tajos ietīti gluži jauni, spoži Bādenes dālderi, un starp tiem neviena viltota. Tā bija eglaines vīriņa kūmu velte mazajam Pēterim.
Tā viņi dzīvoja klusu un neraizēdamies, un vēl bieži pēc tam, kad jau Pēterim Munkam bija sirmi mati, viņš arvien mēdza teikt: «Cik daudz labāk pietikt ar mazumu nekā iegūt zeltu un mantu un aukstu s i r d i.»
Varēja būt pagājušas jau dienas piecas, kamēr Fēlikss, mednieks un students atradās laupītāju gūstā. Lai gan laupītāju virsnieks un tā apakšnieki pret viņiem izturējās labi, tomēr viņi ilgot ilgojās tikt brīvībā. Jo vairāk patecēja laiks, jo ātrāk varēja atklāt viņu viltību. Piektās dienas vakarā mednieks saviem bēdu biedriem pateica, ka viņš apņēmies šai naktī izlauzties, un kaut vai būtu dzīvība jāzaudē. Viņš mudināja arī savus biedrus pievienoties tādam nodomam, pat izstāstīja, kā viņiem vislabāk izbēgt. «To, kurš mums vistuvāk nolikts, es pieveikšu pats; nelaimē un briesmās visi līdzekļi labi — viņam jāmirst.»
«Jāmirst!» Fēlikss izbijies iesaucās. «Jūs gribat viņu nogalināt?»
«To es esmu cieši apņēmies, kad jāglābj divu cilvēku dzīvības. Vai jūs zināt, ko es paslepen noklausījos? — Laupītāji sačukstējās, ka viņiem pa mežu dzenot pēdas, un vecās sievietes savās negantās dusmās izpauda bandas ļaunos nolūkus. Gānīdamās par mums, viņas pateica, ja laupītājiem uzbrukšot, tad mums visiem beigas.»
«Lai dievs žēlīgs!» iesaucās jauneklis, aiz bailēm seju paslēpdams rokās.
«Vēl viņi mums nazi nav pielikuši pie rīkles,» turpināja mednieks, «tādēļ aizsteigsimies viņiem priekšā. Kolīdz metīsies tumsa, es pie- zagšos pie pirmā sarga. Tas man uzsauks, — ko vēlos? Es viņam pačukstēšu, ka grāfiene piepeši saslimusi, un, tiklīdz viņš pagriezīsies, es viņu noduršu. Tad, jaunekli, es pasaukšu jūs, un otram sargam klāsies tāpat; bet ar trešo mēs kopīgiem spēkiem tiksim viegli galā.»
Tā runādams, mednieks izskatījās tik briesmīgs, ka Fēliksam no viņa bail sametās. Viņš pašlaik gribēja sākt to pierunāt atmest šīs asiņainās domas, kad lēnām atvērās durvis un būdā kāds ātri iešmuka. Tas bija virsnieks. Viņš uzmanīgi aizvēra durvis un ar roku pamāja abiem gūstekņiem palikt mierīgiem. Apsēdies Fēliksam blakus, viņš teica:
«Grāfienes kundze, jūsu stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Jūsu laulātais draugs nav turējis vārdu: viņš ne tikai atteicies sūtīt izpirkšanas maksu, bet vēl uzlaidis mums valdību uz kakla. Apbruņojušies vīri pa visu mežu dzen pēdas man un maniem ļaudīm. Es jūsu vīram piedraudēju jūs nogalināt, ja viņš domās mums uzbrukt, bet vai nu viņam jūsu dzīvība mazsvarīga, jeb viņš netic mūsu zvērestam. Jūsu dzīvība atrodas mūsu rokās, un pēc mūsu likumiem jums jāmirst. Ko jūs par to teiksiet?»
Pārsteigtie gūstekņi, galvas nodūruši, nezināja, ko atbildēt. Arī Fēlikss labi saprata, ka atzīšanās par viņa pārģērbšanos saceltu vēl lielākas briesmas.
«Es nevaru,» virsnieks turpināja, «pamest briesmās dāmu, kurai pieder visa mana cienība. Tādēļ es nāku pie jums ar priekšlikumu, kā izglābties. Ir tikai viena izeja, kas jums atlikusies: jums kopā ar mani jābēg!»
Abi gūstekņi viņu uzlūkoja mēmi aiz pārsteiguma, bet virsnieks paskaidroja: «Lielākā daļa manu biedru nodomājuši doties uz Itāliju un iestāties tur vienā no izdaudzinātām laupītāju bandām. Kas uz mani attiecas, tad man netīk kāda cita vadībā kalpot, tādēļ es neturēšos ar viņiem kopā šais gaitās. Ja nu jūs, cienītā grafa kundze, dodama savu vārdu, apsolāties papūlēties manis labā, izmantojot savus augstos sakarus manis aizsardzībai, tad es vēl varu jūs atbrīvot, kamēr nav par vēlu.»
Fēlikss apmulsis cieta klusu. Viņa godīgā sirds liedzās tīšām grūst briesmās to vīru, kuram viņš tur nekā nevarētu palīdzēt. Kad viņš vēl vienmēr klusēja, virsnieks piebilda: «Patlaban visur vervē zaldātus: es būšu mierā ar pašu vienkāršāko dienestu. Es zinu, ka jūs daudz ko iespējat. Tomēr es negribu nekā vairāk, lai tikai jūs apsolītos man palīdzēt šai lietā.»
«Labi,» atbildēja Fēlikss nolaistām acīm, «es jums apsolu darīt jūsu labā visu, kas man būs iespējams, kas ir manos spēkos. Lai jums diezin kā klātos, man par apmierinājumu būs tas, ka jūs pats labprātīgi esat atteicies no laupītāju dzīves.»
Virsnieks aizgrābts noskūpstīja šai vēlīgajai dāmai roku, vēl klusām pačukstēdams, divi stundas pēc nakts iestāšanās lai būtu gatava. Un tad, tikpat uzmanīgi kā ienācis, pameta būdu. Kad viņš bija izgājis, gūstekņi uzelpoja vieglāk. «Patiesi,» mednieks iesaucās, «tam dievs sirdi mīkstinājis! Cik brīnišķīgi mēs izglābsimies! Es ne sapnī neizsap- ņotu, ka tādas lietas pasaulē vēl var atgadīties un ka man pašam nāksies piedzīvot tamlīdzīgu dēku.»
«Brīnums gan, liels brīnums!» atbildēja Fēlikss. «Bet vai es darīju pareizi, šo vīru piekrāpdams? Ko viņam var līdzēt mana aizsardzība? Nu, medniek, sakiet pats, vai es viņu nevelku taisni pie karātavām, ja neatzīstos, kas es esmu?»
«Ak mīļais zēn, kādas jums iedomas!» sacīja students. «Un vēl pēc jūsu tik lieliski notēlotās lomas! Nē, par to gan jums nav ko uztraukties, jo grūtā brīdī tas vairāk nekā pieļaujams. Vai viņš nerīkojās neģēlīgi, gribēdams kā lielceļa laupītājs aizvest cienījamu dāmu, un, nebūtu jūs gadījies, kas zina, kā klātos grāfienes dzīvībai. Nē, jūs neesat nekā nogrēkojies. Pie tam es domāju, tas svaru kausā viņam nāks par labu, kad pats šo neliešu galva labprātīgi dosies tiesas rokās.»
Sī pēdējā doma apmierināja jauno zeltkali. Te cerību ielīksmoti, te rūpju nomākti par nodoma izdošanos, viņi pārlaida nākošos brīžus. Metās jau tumsa, kad laupītāju virsnieks uz mirkli ienāca būdā, padeva saini ar drēbēm un teica: «Grāfienes kundze, lai atvieglotu mūsu bēgšanu, jums katrā ziņā jāuzvelk šīs vīriešu drēbes. Sagatavojieties! Pēc vienas stundas mēs dosimies ceļā.» To teicis, viņš atkal tos atstāja, un mednieks tikko noturējās, skaļi neiesmējies. «Tā nu būtu otra pārģērbšanās,» viņš iesaucās, «un varu zvērēt, ka šī jums piederas labāk nekā pirmā!»
Atvēruši saini, viņi tanī atrada skaistu mednieka uzvalku ar visiem piederumiem, un Fēliksam tas lieliski piedienēja. Kad viņš bija pārģērbies, mednieks gribēja grāfienes drēbes pamest kādā būdas kaktā, bet Fēlikss to neatļāva. Viņš tās satina nelielā sainī, piebilzdams, ka lūgšot, lai grāfiene viņam šis drēbes uzdāvinātu, tad viņš tās visu mūžu uzglabāšot par piemiņu šim brīnumainajām dienām.
Beidzot ieradās virsnieks. Viņš bija pilnīgi apbruņojies un atnesa arī medniekam atņemto bisi līdz ar pulvera ragu. Tāpat studentam viņš iedeva bisi, bet Fēliksam medniekdunci, lai piekarot to katram gadījumam. Par laimi visiem trim gūstekņiem, bija krietna tumsa, citādi laupītājs ātri uzķertu Fēliksa dzirkstošo skatienu, ieroci satverot. Kad viņi paklusām izlīda no būdas, mednieks redzēja, ka noliktās sardzes nav pie būdām. Tā viņi nepamanīti varēja izzagties no nometnes. Taču virsnieks negāja vis augšā pa parasto teku, bet devās pie stāva klintskrauja, kas likās nepārkāpjams. Tur pienākot, virsnieks parādīja virves kāpnes, līdz zemei nolaistas pie klints sienas. Atmetis bisi uz muguras, viņš pirmais rāpās pa tām augšā. Tad pasauca grāfieni viņam sekot, pasniegdams viņai palīdzīgu roku; kā pēdējais kāpa augšā mednieks. Aiz krauja sākās taciņa, kuru uzņēmuši viņi steigšus devās uz priekšu.
«Šī teka,» virsnieks sacīja, «iziet uz Ašafenburgas ceļu. Mēs dosimies turp, jo es dabūju zināt, ka tur pašlaik atrodoties jūsu laulātais draugs.»
Klusēdami viņi soļoja vienmēr tālāk, virsnieks pa priekšu, pārējie trīs viņam seku. Pēc trīs stundu gājiena viņi apstājās; virsnieks uzaicināja Fēliksu apsēsties. Viņš izņēma maizi un blašķi ar vecu vīnu, pacienādams nogurušos. «Es domāju, stundas laikā mēs jau būsim nonākuši pie ielenkuma sardzes, kas aplikta visam mežam. Tai gadījumā es jūs lūdzu parunāt ar virsnieku, lai ar mani apietos saudzīgi.»
Fēlikss to arī apsolīja, gan necerēdams, ka viņa aizrunai būs kāds panākums. Kādu pusstundu atpūtušies, viņi cēlās un gāja tālāk. Nogājuši vēl kādu stundu, viņi jau tuvojās lielceļam. Svīda jau rīts, mežā kļuva gaišāks, kad pēkšņi viņu gaitu pārtrauca skaļi saucieni: «Stāt! Apstāties!» Viņi apstājās; pienāca pieci zaldāti un uzaicināja sekot pie komandas majora, noskaidrot, kas un kurp iedami. Pagājušies vēl soļus piecdesmit, viņi krūmos pa labi un kreisi redzēja zibam ieročus — mežu likās būt ieņēmis vesels karaspēks. Majors ar vairākiem virsniekiem un citiem vīriem sēdēja zem ozola. Kad viņiem pieveda gūstekņus un majors jau gribēja sākt izprašņāt «no kurienes», «uz kurieni», kāds no vīriem pietrūkās kājās, iesaukdamies: «Tu mīļais dievs, ko es redzu? Tas taču Gotfrīds, mūsu mednieks!»
«Jā gan, pārvaldnieka kungs,» mednieks priecīgi atsaucās, «tas es esmu un vēl brīnišķīgi izglābies no laupītāju nagiem.»
Virsnieki brīnījās, viņu te redzēdami, bet mednieks paaicināja majoru un pārvaldnieku sāņus, īsos vārdos tiem pastāstīdams, kā viņi izglābušies un kas esot viņa, zeltkaļa un studenta pavadonis.
Nopriecājies par tādu vēsti, majors tūlīt deva rīkojumu svarīgo gūstekni šķūtēt tālāk, bet jauno zeltkali pieveda saviem biedriem, ieteikdams kā drošsirdīgu jaunekli, kas ar savu drosmi un attapību izglābis grāfieni no briesmām. Visi Fēliksam sirsnīgi spieda roku, slavēja viņu un nevarēja vien aizklausīties, kad viņš un mednieks stāstīja savus piedzīvojumus.
Pa tam jau bija iestājusies gaiša diena. Majors nolēma atbrīvotos pats pavadīt uz pilsētu. Kopā ar tiem un grāfienes pārvaldnieku viņš gāja uz tuvīno ciemu, kur atradās viņa rati. Tajos viņš Fēliksu iesēdināja sev līdzās. Mednieks, students, pārvaldnieks un daudz citu ļaužu jāja viņiem gan pa priekšu, gan seku, lielā gājienā ierazdamies pilsētā. Kā liesma vējā pa visu apkārtni izplatījās ziņa par uzbrukumu meža krogā, par jaunā zeltkaļa uzupurēšanos; tikpat aizrautīgi no mutes mutē gāja nostāsts par viņa izglābšanos. Tāpēc nebija brīnums, ka pilsētā ielās drūzmējās ļaudis, gribēdami redzēt jauno varoni. Visi spiedās ap ratiem, kas lēnām virzījās uz priekšu. «Lūk, viņš,» dzirdēja iesaucamies, «vai redziet, tur ratos līdzās virsniekam! Lai dzīvo brašais zeltkalis!» Un tūkstošbalsīgs «Lai dzīvo!» tricināja gaisu.
Fēlikss nokaunējās, ļaužu pulka gaviļu aizgrābts. Bet vēl aizgrābjo- šāku skatu viņš piedzīvoja pilsētas valdē. Kāds vīrs vidējos gados, lepnā uzvalkā saņēma viņu pie ieejas, apkampdams asaru pilnām acīm. «Kā lai es tev pateicas, mans dēls!» viņš izsaucās. «Tu tik daudz man esi atdevis, ko es tikko nepazaudēju! Tu izglābi manu laulāto draudzeni, manu bērnu māti, jo viņas trauslā veselība nepārciestu briesmīgās gūstniecības.» Tas bija grāfienes vīrs, kas to teica. Lai cik sīksti Fēlikss pretojās pieņemt kādu pateicības algu par savu uzupurēšanos, grafs tomēr nepielūdzams palika pie sava. Tad jauneklim iekrita prātā nelaimīgā laupītāju virsnieka liktenis. Fēlikss izistāstīja, ka tas cilvēks viņam nesis glābiņu, īstenībā domātu grāfienei. Sirdī aizgrābts gan par laupītāju virsnieka cēlo rīcību, gan par Fēliksa godprātību, ko viņš tā aizlūgdams par jaunu pierādīja, grafs apsolījās darīt visu iespējamo lau-, pītāja glābšanai.
Vēl to pašu dienu grafs sava brašā mednieka pavadībā aizveda jauno zeltkali uz pili, kur grāfiene, noraizējusies par jaunekļa, sava glābēja, likteni, nepacietīgi gaidīja ziņas. Kāds viņai bija neaprakstām» prieks, kad tā ieraudzīja pa durvīm ienākam savu vīru ar viņas glābēju pie rokas! Viņa nevarēja vien beigt izvaicāt un pateikties. Lika atvest savus bērnus un rādīja tiem augstsirdīgo jaunekli, kuram viņu māte esot tik daudz pateicības parādā. Un, kad mazie satvēra viņa rokas, savā bērnišķīgajā piemīlībā un sirsnībā apgalvodami, ka pēc tēva un mātes viņš viņiem esot mīļākais cilvēks pasaulē, tad Fēlikss jutās saņēmis jaukāko atmaksu par visām raizēm un bezmiega naktīm laupītāju nometnē.
Kad pirmie atkalredzēšanās prieki bija pārgājuši, grāfiene pamāja ar roku sulainim, kas tūlīt atnesa tās drēbes un somiņu, ko Fēlikss nodeva grāfienei meža krogā. «Te būs viss,» mīļi smaidīdama viņa teica, «ko jūs man uzticējāt tais baigajos acumirkļos. Šī ir tā burvju sega, ko jūs man uzmetāt, lai mani vajātāji kļūtu akli. Tagad es to nododu atkal jūsu rīcībā. Bet man gan būtu viena vēlēšanās, vai šīs drēbes jūs neatstātu man uzglabāt piemiņai un kā atmaksu par tām nepieņemtu to sumu, ko laupītāji bija pieprasījuši manis izpirkšanai?»
Fēlikss satrūkās par tik bagātīgu dāvanu. Viņa goda prāts pretojās pieņemt atalgu par to, ko viņš aiz brīvas gribas darījis. «Cienītā grafa kundze,» viņš sacīja, «es tā nevaru darīt. Tās drēbes lai paliek jums, ja jūs tā vēlaties, bet to sumu, kuru jūs man piedāvājat, es nevaru pieņemt. Tomēr, zinādams, ka jūs gribat man kaut kā atmaksāt, tad citas ataigas vietā neatraujiet man savu labvēlību. Ja nāks gadījums, kur man patiesi būtu vajadzīga jūsu palīdzība, tad esat pārliecināta, ka es pie jums griezīšos.» Jauneklim vēl ilgi plijās virsū, kaut ko pieņemt, bet viņš palika negrozāms savā prātā. Beidzot grāfiene un viņas vīrs piekāpās, un sulainis jau gribēja drēbes ar somu nest projām, kad Fēlikss atcerējās savas rotas, ko viņš šais iepriecinošos mirkļos pavisam bija piemirsis.
«Paga!» viņš iesaucās. «Tikai vienu, cienītā kundze, jūs man atļausiet paņemt no somas; viss pārējais tad paliek pilnīgi jums.»
«Dariet, kā jums patīk,» sacīja viņa. «Kaut gan es labprāt vēlētos visu paturēt sev par piemiņu, tomēr ņemiet, kas nepieciešams jūsu vajadzībai! Tak, ja drīkstu jautāt, kas tad jums tur tā pieaudzis pie sirds, ka jūs nevarētu man atstāt?»
Jauneklis pa tam bija atraisījis savu somu un izņēma no tās sarkana safjana kastīti. «Kas ir mans, to jūs visu varat paturēt,» viņš smaidīdams teica, «bet šis te pieder manai mīļajai krustmātei. To es pats izstrādāju un nu gribu aiznest viņai. Tā ir rota, cienītā kundze,» sacīja viņš tālāk, atvēris kastīti un pasniegdams to grāfienei, «rota, pie kuras esmu pielicis savas pūles un māku.»
Viņa paņēma kastīti, bet tikko tanī bija iemetusi skatu, kad pārsteigta atrāvās atpakaļ. «Kā? Šie akmeņi!» viņa iesaucās. «Un jūs sakāt, tie domāti jūsu krustmātei?»
«Jā gan!» atbildēja Fēlikss. «Mana krustmāte man atsūtīja šos akmeņus, lai es tos ietvertu rotā. Un tagad es esmu ceļā, lai pats viņai to aiznestu.»
Gluži aizgrābta grāfiene uzlūkoja jaunekli, asaras viņai saskrēja acīs. «Tātad tu esi Fēlikss Perners no Nirnbergas?» viņa ievaicājās.
«Jā gan! Bet kā jūs tā uzreiz zināt manu vārdu?» jauneklis vaicāja, izbrīnā viņu uzlūkodams.
«Ak, brīnišķīgā debesu gādība!» viņa līksmi teica savam izbrīnotam laulātam draugam. «Tas taču Fēlikss, mūsu krustdēliņš, mūsu vecās apteksnes Sabīnas dēls! Fēlikss! Es esmu tā, pie kuras tu gribi doties. Nemaz tā nezinādams, tu esi izglābis savu krustmāti.»
«Kā? Vai tad jūs esat grāfiene Sandava, kas man un manai mātei tik daudz laba darījusi? Un šī būtu Maiburga, uz kurieni es gāju? Tad man jāpateicas labajam liktenim, kas mani tik brīnišķīgā kārtā atvadījis pie jums. Tātad ar saviem darbiem, kaut arī mazā mērā, man laimējies apliecināt jums savu lielo pateicību!»
«Nē, tu man esi vairāk pakalpojis,» viņa atbildēja, «nekā es tev savā mūžā spētu ko laba darīt. Bet, kamēr vien es dzīvošu, centīšos tev pierādīt, cik bezgala daudz mēs visi tev esam parādā. Mans laulātais draugs būs tavs tēvs, mani bērni — tavi brāļi un māsas, bet es pati būšu tava gādīgā māte. Un šī rota, kas tevi pie manis atveda dzīves briesmīgākā brīdī, tā būs mans greznākais lepnums, jo tā man arvien atgādinās tevi un tavu augstsirdību.»
Tā sacīja grāfiene un savu vārdu turēja. Viņa bagātīgi apgādāja laimīgo Fēliksu pa visu viņa gaitniecības laiku. Kad viņš atgriezās kā krietns sava amata pratējs, viņa tam nopirka Nirnbergā māju, pilnīgi to iekārtoja, un tur labākās istabas rotāja ne mazums gleznojumu, kuros tēlotas ainas no meža kroga un Fēliksa dzīves laupītāju mītnē.
Fēlikss tur dzīvoja kā krietns zeltkalis. Viņa mākslas slava savijās ar brīnišķīgiem nostāstiem par viņa drošsirdību un sagādāja viņam pasūtītājus visās valsts malās. Svešinieki, ieceļojuši skaistajā Nirnbergas pilsētā, arvien lika sevi aizvest slavenā meistara Fēliksa darbnīcā, lai apskatītu, lai apbrīnotu un pie reizes apsūtītu arī kādu jauku rotu. Bet vismīļākie ciemiņi Fēliksam bija mednieks, atslēdznieks, students un važonis. Pēdējais, no Vircburgas uz Firtu 50 braukādams, vienmēr iegriezās pie Fēliksa. Mednieks gandrīz ik gadus atnesa dāvanas no grāfienes, bet atslēdznieks, apceļojis visas zemes, apmetās uz dzīvi pie meistara Fēliksa. Kādu dienu viņus apmeklēja arī students. Viņš pa tam bija kļuvis ievērojams valstsvīrs, tomēr nekaunējās pie meistara Fēliksa un atslēdznieka iebaudīt vakariņas. Tad viņi pārrunāja visu notikušo meža krogā, un citkārtējais students pastāstīja, ka viņš laupītāju virsnieku redzējis Itālijā. Tas esot pilnīgi atgriezies un dienot kā brašs kareivis Neapoles ķēniņam.
Fēlikss priecājās, to dzirdēdams. Bez šā vīra palīdzības viņš diezin vai toreiz būtu izkūlies no briesmām, bet no laupītāju rokām jau nu nekādi nebūtu atbrīvojies. Un tādā kārtā krietnajam zeltkaļa meistaram palika mierīgas un jaukas atmiņas, atceraties viesnīcu Spesartā.