Kurš gan no mums, jaunībā izlasījis saistošu grāmatu, pēc tam ilgu laiku nebūs domās dzīvojis līdzi tās varoņu tālākām gaitām? Kurš zēns vai meitene nav savā iztēlē traucies līdzi mūsu un citu tautu pasaku tēliem, kurš nav savā iztēlē klaiņojis pa tuvām un tālām zemēm i ar Stipro puisi, i Kalnastūmēju, i brīnuma laivas īpašnieku, i jūras braucēju Sindbadu no arabu «Tūkstots un vienas nakts» pasakām? Kurš nav kopā ar pasaku varoņiem spēkojies ar mūdžiem, baismoņiem un ļaundariem, veikdams daudzus jo daudzus brīnumdarbus?
Šķiet, visi mēs esam fantazējuši, un tāda fantazēšana nav nekas neparasts. Lasītājs taču nespēj šķirties no patiesi saistoša daiļsacerējuma varoņiem arī pēc tam, kad grāmata jau nolikta plauktā. Lasītājs domā par izlasīto tāpēc, ka pašā cilvēka dabā ir aktiva nostāja pret esošo. Apzināti vai neapzināti, bet cilvēks nekad nepaliek vienaldzīgs pret apkārtni. Viņam vienmēr rodas sava nostāja, savs spriedums par to. Šī aktivā uztvere ir lielā mērā pamatā arī daudzajām vienas tautas pasaku variacijām, jo teicējs katru pasaku atstāsta tālāk, pārveidodams to pēc savas pasaules uztveres, gaumes, tieksmēm, saskaņā ar raksturu, ar personīgo temperamentu. Allaž pārstāstīdams no cita noklausītu pasaku, teicējs atraisa savu fantaziju, ļauj vaļu izdomai. Un, ja vien tam ir pietiekami daudz mākslinieka gaumes, viņš rada gluži jaunu pasaku. Tāpēc ari viena motiva tautas teiksmai tik daudz dažādu variaciju, tāpēc dziļā senatnē radušās vai arī no svešotnes ieceļojušas pasakas dzīvo kā formā un saturā pirmreizīgi sacerējumi.
Gadījumā, ja pie tautā noklausītas vai grāmatā iespiestas pasakas radošas pārveidošanas ķeras patiesi talantīgs rakstnieks, kuram ir īpašas spējas parādīt citiem dzīvi un cilvēkus vienreizīgā, spilgtā skatījumā, viņa uzrakstītās pasakas sasniedz izcila mākslas darba līmeni, kuram nezūdama vērtība pasaules rakstniecībā.
Lielas vārdu mākslas līmenī ir arī vācu rakstnieka Vilhelma H a u f a (dzīvojis no 1802.—1827. gadam) sacerētās pasakas, kas tulkotas un atkārtoti izdotas Eiropas un daudzās citās pasaules tautu valodās.
Savās pasakās (vāciski tās pirmo reizi iznāca 1826., 1827. un 1828. gadā kā pasaku «gada grāmatas» izdevumi — Mārchenalmanach) Vilhelms Haufs izmantojis daudzus un dažādus sen zināmus un arī maz dzirdētus pasaku motivus un tēmas, izveidodams no tām emocionāli iedarbīgus un spilgtus sacerējumus. Viņš ir smēlis ierosmi savai jaunradei gan vācu tautas pasakās, gan arabu pasakās, kas pazīstamas kā «Tūkstots un viena nakts» cikls, gan citu Eiropas un Āzijas tautu ko- lektivi radītajos burvību un brīnumu stāstos, leģendās, nostāstos un tāpat arī Eiropas 18./19. gadsimtu miju dēku literatūrās. Biežāk nekā citu tautu brīnumsitāstiem Haufs pievērsies «Tūkstots un vienas nakts» motiviem un tēliem, starp citu aizgūdams no arabu pasakām paņēmienu virknēt atsevišķus sacerējumus pa cikliem, saistīdams tematiski dažādas pasakas organiskā vienotībā. Var sacīt, radīdams savas pasakas, Vilhelms Haufs ir ielauzies vācu, arabu un citu tautu pasaku valstī un ar savas nesavaldītās, radošās fantazijas palīdzību izveidojis jo krāšņus jaunus sacerējumus šajā žanrā.
Jā, radošā fantazija Vilhelmam Haufam bijusi patiesi bagāta. No maznozīmīga vācu tautas nostāsta par iedomāta kalnu gara pārmācītu ogļdeģi viņš izveido garu, notikumos sarežģītu un aizrautīgu pasaku. Arī pats nenozīmīgākais dēku stāsta motivs noderējis Haufam sižetiski daudzžuburotas pasakas radīšanai. Lielais rakstnieka talants, skološanās pie pasaules rakstniecības meistariem tēlošanas mākā padara tuvas lasītājiem Haufa pasakas un, lai gan visumā viņš savas pasakas uzrakstījis tautas mutiskās poēzijas tradicijai tuvā formā ar vienkāršu notikumu izklāstu, secīgu notikumu risinājumu, ar neslēptu galveno ideju, viņš pratis ik stāsta epizodi uzgleznot ārkārtīgi spilgti. Raudams līdzi lasītāju savas fantazijas lidojumos, viņš liek tiem vārda tiešākajā nozīmē izjust visu to, par ko stāsta. Piemēram, iesākdams kāda notikuma notēlo- šanu kādā austrumu zemē, Haufs ar dažiem vārdiem uzbur kustīgu, dzīvu gleznu: «Pa tuksnesi reiz ceļoja liela karavana. Milzu klajumos, kur skati cita nekā nesastop kā smilšu jūru un debesis, jau iztālēm varēja dzirdēt kamieļu zvanus un zirgu zvārgulīšus; biezais putekļu mākonis, baram pa priekšu plūzdams, vēstīja tā tuvošanos, un tikai, kad vēja grūdiens pašķīra mākoni, paspīdēja pašu ceļotāju baltmirdzošās drānas un zibošie ieroči.»
Bet par ko īsti vēsta savās pasakās apskaužami bagātās radošās fantazijas draugs vācu rakstnieks Vilhelms Haufs?
Jo plaša ir viņa pasaku tēlu un varoņu valsts. Tajā ir pārstāvji no visdažādākām pasaules malām, no īstām un no izdomātām valstīm un zemēm, no esošām un neesošām tautībām un rasēm. Haufa pasakās darbojas austrumzemju ceļotāji un tirgotāji, laupītāji, bargi valdnieki un karavadoņi, ir blēži un sirdī kristaltīri dažādu sabiedrisko slāņu piederīgie. Haufa pasakās lasītājs satiekas ar karotājiem, amatniekiem, tirgotājiem, zemniekiem, pilsētniekiem, ārstiem, burvjiem, brīnumār- stiem, ar brīnumzāļu un brīnumaugu atradējiem, ar tautas leģendās tik bieži pieminētajām raganām un brīnumu spējām apveltītiem vīriem. Haufa pasakās darbojas viduslaiku Italijas pilsētu lielmaņi tin gubernatori, Vācijas pilsētu amata vīri, tirgotāji, krodzinieki, kapitālistiskās sabiedrības naudinieki un pat Francijas buržuāzisko iekarotāju pulka pavēlnieks Napoleons Bonaparts. Ir Haufa pasakās arī Vācijai tipiskie viduslaiku pilsētu cunftu amatnieki un amata mācekļi, ir dažādu grafistu lielmaņi un ogļdeģi, kas cērt kokus un dedzina ogles kalēju vajadzībām, dzīvodami kalnu mežos.
Gandrīz vai ap katru no Haufa pasaku tēliem vijas kāds noslēpums. Lielāko tiesu šie noslēpumi kā vienas kreļļu vērtnes zīlītes saista vienu pasakas fabulu ar otru noapaļotā garā ailē. It visi Haufa pasaku varoņi pārdzīvo visdīvainākos notikumus un bieži vien viņu pašu rīcībā ir ļoti daudz neparasta, to raksturiem nepieskanīga. To radījusi rakstnieka fantazija, acumirklīga iedoma. Haufs to apzinās, bet uzskata par gluži dabisku, sacīdams: «Pasakās tik daudz brīnišķīga, ka cilvēks nerīkojas vairs pēc sava prāta.»
Haufa pasaku viena daļa ir skaidri fantastiski stāsti par teiksmotiem laupītājiem, brīnuma notikumiem, brīnišķīgām pārvērtībām un visda- žādākiem pretdabiskiem atgadījumiem. Lasītāju pārsteidz rakstnieka neapvaldītā izdoma, prasme rīkoties ar dažādu brīnuma pasaku un dēku stāstu motiviem tikpat veikli kā estrādes mākslinieks ar žonglējamiem priekšmetiem. Tāda ir pasaka par spoku kuģi un citas. Dēkaini fantastiskās Haufa pasakas ir spilgti vācu pasivā romantisma (tā sauktās vācu švabu skolas romantisma) literatūras sacerējumi, kas izteic sava laika Vācijas konservativās buržuazijas tendences: cenšanos iemidzināt tautas masu prātus, aizvadīt lasītājus tukšas fantastikas pasaulē, novērst tos no skarbās dzīves īstenības. Protams, šādas, darba tautai svešas ideoloģijas piesātinātas Haufa brīnumpasakas nespēj mūsdienu lasītāju pamudināt uz cildenu darbošanos un tāpēc tādas šā rakstnieka pasakas pamazām nogrimst aizmirstībā.
Turpretim lielākai Haufa pasaku daļai ir spēcīgs reālistisks zemstrā- vojums, tajās izskan protests pret feodālismu un muižniecības kārtas privilēģijām, autors tajās nosoda Vakareiropas kapitalistu kolonizato- riskos pasākumus Āzijā un Āfrikā. Tāpat šajās pasakās Haufs vēršas pret sava laika feodali-kapitalistiskās sabiedrības valdošajām aprindām, pret to varmācību un vardarbību, melīgumu, uzpūtību, vēršas pret «zemes vareno» ārišķīgo kulturu, tās tukšumu. Piemēram, pasakā «Jaunais anglis» Haufs sarkastiski izsmej pašiedomīgos Vācijas pilsētu lielmaņus, viņu apkaunojošo locīšanos ārzemnieku priekšā. Viņš rāda, kā uzpūtīgie lielmaņi pieņem savā vidū kā sev līdzīgu grezni apģērbtu un izdresētu pērtiķi, jo to ir ieteicis kāds iebraucējs no Anglijas kā savu aristokrātisku radinieku.
Savukārt pasakā «Mazā Muka dzīves gājums» rakstnieks bargi nosoda nepateicīgu un neuzticīgu ķēniņu ar tā tuviniekiem, likdams tiem parādīties par apsmieklu citiem. Pasakā «Aukstā sirds» Haufs vēršas pret cilvēka kaislīgo dzīšanos pēc naudas, pēc varas, kas nāk līdz ar zeltu. Bagātnieks zaudē ne vien savu cilvēcīgo seju, bet arī sirdi, kuras vietā tam krūtīs it kā iestrēgst akmens. Bagātnieks bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem izposta tiklab savu tuvinieku, kā daudzu citu cilvēku dzīvi, neapstājas nekādu nelietību un noziedzību priekšā, ja vien tās sekmē viņa bagātību vairošanu. Bet Haufs arī parāda, ka naudas kāres sagrābtais var atkal kļūt cilvēks, ja viņš atgriežas vienkāršo darba rūķu vidū, ja atbrīvojas no zelta varas ļaunās iedarbes.
Ir tiesa, Vilhelms Haufs idealizē savās pasakās lauku patriarchalo un pilsētu cunftu dzīves veidu, reizumis rakstnieks nedraudzīgi nostājas pret technisko progresu un pilsētas attīstību, tāpat viņš neaizmirst ar labsirdību pieminēt vācu birģeļu iecienītās reliģiozās dogmas. Tā tas ir. Taču ar visu to Haufs cildina patiesīgumu cilvēku attiecībās, patiesu draudzību, godīgumu, kritizē feodālo varmācību un kapitalisma kropļojošo ietekmi, notēlodams visu to ļoti aizrautīgā vēstījumā, izsacīdams savas atziņas ar dzīviem, spilgtiem tēliem. Un tas tad arī ir vērtīgais viņa pasakās.
Vilhelms Haufs ir dzīvojis īsu, bet ļoti raženu mūžu. Viņš dzimis un izaudzis Vācijas sīkpilsoņu ģimenē, pēc skolas beigšanas strādājis kā mājskolotājs un diezgan daudz ceļojis. Pēc dabas slimīgs un nemiera pilns cilvēks, viņš, pievērsies rakstniecībai, izraisa ārkārtīgi ražīgu darbību. Burtiski dažu gadu laikā Haufs saraksta virkni sējumu romānu, noveļu un pasaku, kas nodrošina tam paliekamu vietu ne vien vācu, bet arī visas pasaules rakstniecībā.
Haufa daiļrade tematiski ir jo daudzveidīga. Viņa romāns «Vīrs mēnesī» (2 sējumos, 1828. g.) ir parodija pret rakstnieka dzīves laikā grāmatniecībā izplatītajiem salkani-netikumiskajiem darbiem, romāns «Sātana memuāri» (2 sējumos, 1826. g.) izsmej vācu uzpūtīgos, bet tukš- galvīgos studentus, dažādos demagogus, ideālistiskos filozofus un svētuļus, bet angļu romānistā Valtera Skota rakstības manierē sacerētajā vēsturiskajā romānā no XVI gadsimta «Lichtenšteins» (3 sējumos, 1826. g.) Haufs apraksta vācu pretfeodalo zemnieku karu (gan naivi romantiski un diezgan greizā skatījumā). Populārās ir daudzās Haufa noveles ar ārkārtīgu sižeta bagātību un spilgtu dzejisku izdomu. Taču vislielāko popularitāti ieguvušas viņa pasakas, kuru trešais sējums iznāk tikai pēc autora nāves.
Ņemdams par paraugu arabu «Tūkstots un vienas nakts» pasakas, Haufs apkopojis savas pasakas trijos noslēgtos ciklos, no kuriem pirmajos divos visvairāk ir konservativi romantisku stāstījumu, kamēr pēdējā pārsvarā motivi ar vācu tautas dzīves tematiku.
Latviski Haufa pasakas izdotas vairākkārt, gan daļēji, gan pilnā kopojumā.
Šai izdevumā iespiestas reālistiskās Vilhelma Haufa pasakas, gan nesaglabājot pirmos divus autora izveidotos noslēgtos ciklus, no kuriem ir paturētas tikai labākās pasakas, tomēr atstājot visam kopumam zīmīgo ievadu par pasaku valdnieci Fantaziju un tās vecāko meitu Pasaciņu, kas labi raksturo gan Haufa uzskatus par pasaku lomu cilvēku dzīvē, gan arī viņa romantiski izteikto stāstījuma veidu. Grāmata sagatavota pēc Vācijas Demokrātiskajā Republikā izdotās (Berlinē, 1956. g.) Haufa pasaku izlases, paturot arī šā izdevuma nosaukumu.
Jānis Niedre