Reiz kādā jaukā pēcpusdienā Bagdades 1 kalifs Hasids2 sēdēja omulīgi izlaidies uz sava dīvana. Lai gan diena bija karsta un nogurdinoša, tomēr kalifs jutās sevišķi spirgts, jo bija mazliet atdusējies, Viņš sūca savu garo rožkoka pīpi, ieņēma šad un tad pa malkam kafijas, ko vergs pasniedza, un pēc katra garda malka apmierināts noglauda savu garo bārdu. Vārdu sakot, varēja redzēt, kalifs jutās ļoti labi. Šādos brīžos viņš bija arvien laipns un runīgs; tāpēc arī viņa lielvezirs 3 Manzors savās dienas darīšanās iemanījās viņu apmeklēt taisni ap šo laiku. Arī šoreiz viņš ieradās pēcpusdienā, bet izskatījās ļoti domīgs, ne tāds kā parasti. Pīpi no mutes izņēmis, kalifs sacīja: «Kāpēc tu, lielvezir, esi savilcis tik domīgu seju?»
Lielvezirs sakrustoja rokas pār krūtīm, palocījās valdnieka priekšā un atbildēja: «Kungs, es nezinu, vai izskatos tik domīgs vai ne, bet
lejā pie pils stāv kāds sīktirgotājs, kam tik skaistas lietiņas, ka man tīri žēl, ka nav liekas naudas.»
Kalifs, kas jau sen bija domājis lielveziram sagādāt kādu prieku, sūtīja melno vergu, lai sīktirgotāju tūlīt ved pie viņa augšā. Vergs ar tirgotāju drīz vien bija klāt. Tas .bija paresns, zema auguma, melnīgsnēju seju, noskrandis vīrs. Viņš nesa kasti pilnu dažādām lietām. Tur bija pērles un gredzeni, skaisti apkaltas pistoles, pokāli un matu sukas. Kalifs un viņa vezirs ilgi visu aplūkoja. Beidzot kalifs nopirka sev un Manzoram pa skaistai pistolei, bet vezira sievai matu suku. Patlaban tirgotājs gribēja taisīt savu kasti ciet, kad kalifs, pamanījis mazu at- vilktnīti, kura netika nemaz vaļā vērta, ievaicājās, vai tanī arī vēl esot mantas. Tirgotājs pavilka atvilktnīti un parādīja mazu kārbiņu ar tumšu pulveri un kādu papīru ar dīvainiem burtiem, kurus nepazina un nevarēja salasīt ne pats kalifs, ne Manzors.
«Šīs divi lietas es reiz dabūju no kāda tirgotāja, kas tās bija atradis Mekā 4 uz ielas,» sacīja sīktirgotājs. «Nezinu, kas viņās iekšā, bet jums tās varu piedāvāt par lētu naudu, jo es nezinu, ko ar tām iesākt.»
Kalifs, kas labprāt krāja savā bibliotēkā vecus rakstus, lai gan tos neprata lasīt, nopirka kārbiņu un rakstu zīmes un atlaida sīktirgotāju.
Bet kalifam gribējās zināt, kas tajā rakstā teikts, tāpēc viņš jautāja lielveziram, vai tas nezinātu kādu, kas to prastu iztulkot. «Žēlīgais kungs un pavēlniek,» lielvezirs atbildēja, «netāl no lielās mošejas dzīvo kāds vīrs, vārdā Selims Gudrais, tas prot visas valodas, ataicini to, varbūt viņš sapratīs noslēpumainās zīmes.»
Gudrais Selims drīz vien bija klāt. «Sēlim,» kalifs viņam sacīja. «Solim, stāsta, ka tu esot ļoti mācīts. Tad paraugies te šais rakstos, vai tu proti tos salasīt. Ja tu tos izlasīsi, došu tev jaunu svētku uzvalku, ja ne, tad dabūsi divpadsmit pliķus un divdesmit piecus cirtienus pa pēdām par to, ka velti esi valkājis Selima Gudrā vārdu.»
Selims paklanījās, sacīdams: «Ak valdniek, lai notiek tavs prāts!» Ilgi viņš pētīja rakstu zīmes, beidzot izsaucās: «O kungs, tas ir latiniski, lai mani vai uzkar!»
«Ja tas latiniski,» sacīja kalifs, «tad lasi, kas tur teikts.»
Selims tulkoja: «Tu, cilvēk, kas šo atrodi, pateicies Allaham pai viņa žēlastību! Kas no kārbiņas iešņauc pulveri, sacīdams Mutabor \ tas var pārvērsties par kuru katru dzīvnieku un saprast arī dzīvnieku valodu. Bet, ja tas grib atkal atdabūt savu cilvēka veidu, tam trīs reizes jāklanās pret rītiem un trīs reizes jāatkārto tas pats vārds. Bet sargies, pārvērties būdams, pasmieties, jo tad burvju vārds tavā atmiņā galīgi izgaisīs un tu paliksi dzīvnieks uz visiem laikiem.»
Kad Selims Gudrais beidza lasīt, kalifs bija pārmērīgi iepriecināts. Viņš zinību vīru nozvērināja, ka tas noslēpumu nevienam neizpaudīs, dāvāja tam skaistas drēbes un atlaida to. Bet savam lielveziram viņš sacīja: «Lūk, tas tik ir pirkums! Kā es priecāšos, kļūdams par dzīvnieku! Atnāc rītu no rīta pie manis. Tad iesim abi uz lauka, iešņauksim pulveri un paklausīsimies, ko runā gaisā un ūdenī, mežos un laukos!»
2
Otrā rītā kalifs Hasids tikko bija paēdis brokastis un saģērbies, kad ieradās lielvezirs, lai ietu, kā noteikts, savam kungam līdzi uz lauka. Kalifs paņēma un aizbāza aiz jostas kārbiņu ar burvju pulveri un devās ceļā divi vien ar lielveziru, bez pavadoņiem un bez svitas. Vispirms viņi izstaigāja kalifa plašos dārzus, bet velti meklēja atrast kādu dzīvu radību, pie kā burvību izmēģināt. Beidzot lielvezirs deva padomu iziet ārā pie dīķa, kur tas dažu labu reizi esot redzējis daudz dzīvnieku, sevišķi gandrus, kas ar savu lielmanīgo izturēšanos un klabatām vērsuši uz sevi viņa uzmanību.
Kalifs piekrita veziram, un abi devās uz dīķi. Tur nonākuši, viņi redzēja kādu gandru, kas savā nodabā staigāja pa pļavu, lasīja vardes, pa reizei pie sevis klabatādams. Tad pat viņi ieraudzīja augstu gaisā riņķojam otru gandru.
«Kungs un pavēlniek,» sacīja lielvezirs, «zvēru pie savas bārdas, ka šie divi garkāji sadomājuši parunāties par jaukām lietām. Kā būtu, kad mēs pārvērstos par gandriem?»
«Labi teikts!» atbildēja kalifs. «Bet pagaidi, mums vēl labi jāpārliek, kā atkal tapt par cilvēkiem. Pareizi! Trīs reizes jāklanās pret austrumiem un trīs reizes jāatkārto Mutaboi un tūdaļ būsim, kas bijuši — es kalifs, tu vezirs. Bet tikai, dieva dēļ, nesmieties, jo tad esam pazuduši.»
Kamēr kalifs runāja, otrs gandrs lēniem lokiem laidelējās pār viņu galvām arvien tuvāk zemei. Kalifs steigšus izvilka no jostas kārbiņu, ievilka krietnu šņaucienu un pasniedza tad lielveziram, kas arī tūliņ iešņauca, un abi sauca: «Mutabor!»
Viņu kājas saruka, kļuva tievas, sarkanas, un skaistās, dzeltenās kalifa un viņa pavadoņa kurpes izvērtās par ķeburainām gandia kājām, rokas izveidojās par spārniem, virs pleciem iztīstījās veselu olekti garš kakls, nozudusi bija arī bārda, un augumu apklāja mīkstas spalvas.
«Jums, lielvezira kungs, ļoti skaists knābis,» pēc ilgas brīnlšanās kalifs iesaucās. «Zvēru pie pravieša 6 bārdas, — tādu brīnumu es savā mūžā neesmu piedzīvojis.»
«Pazemīgi pateicos,» lielvezirs atteica, zemu jo zemu paklanīdamies. «Ja atļauts, varu apgalvot, jūsu augstība kā gandrs izskatāties vēl lieliskāks nekā kalifa tērpā. Bet tagad varbūt jums labpatiktos iet pie mūsu biedriem un paklausīties, vai patiesi protam gandriski.»
Pa tam otrs gandrs bija nolaidies zemē. Viņš noglauda ar knābi savas kājas, sakārtoja spalvas un gāja pie pirmā. Abi jaunie gandri piesteidzās labi tuvu un, pašiem par lielumlielo brīnumu, dzirdēja šādu sarunu:
«Labrīt, Garkājas kundze! Kur tik agri jau pļavā?»
«Pateicos, mīļā Klabatknābīt! Gribējās ieturēt mazu brokastu. Vai nevaru jums piedāvāt kumosu ķirzakas vai gabaliņu vardes ciskas?»
«Ļoti pateicos, šodien nemaz nav ēstgribas. Es nāku uz pļavu pavisam citā nolūkā. Man šodien būs jādejo mana tēva viesu priekšā, un tādēļ še klusībā gribēju noturēt mazu mēģinājumu.»
Un drīz vien jaunā gandriene laukumā uzsāka dīvainas kustības. Kalifs un Manzors noskatījās viņā ar izbrīnu. Bet, kad viņa glīti nostājās uz vienas kājas, graciozi spārnus vēdinādama, tad abi skatītāji nevarēja vairs noturēties, knābjos viņiem paspruka nevaldāmi smiekli, kas tikai pēc laba brīža aprimās.
Kalifs beidza pirmais. «Tas tik bija joks,» viņš iesaucās, «tāds zeltā nav samaksājams! 2ēl tikai, ka muļķa putni no mūsu smiekliem sabijās, citādi tie vēl būtu kaut ko uzdziedājuši.»
Bet nu tikai lielvezirs atģida, ka pārvērstajiem bija aizliegts smieties. Viņš pastāstīja savas bažas kalifam. «Kad tevi Meka un Medina 7 I Tas būtu nelāga joks, ja man uz visiem laikiem jāpaliek par gandru! Papūlies, varbūt tu atminēsies muļķīgo vārdu, man patiesi tas aizmirsies.»
«Trīs reizes klanīties pret austrumiem un sacīt Mu-Mu-Mu-»
Viņi pagriezās pret austrumiem un klanījās, ka knābji pie zemes metās. Bet, tavu postu! Burvju vārds bija aizmirsies, un, lai kalifs klanītos kā klanīdamies, lai arī vezirs no visas sirds Ma-Mu- murminātu, vārdu kā nevarēja, tā nevarēja atcerēties, un nabaga Hasids un viņa vezirs bija un palika gandri.
Pagalam noskumuši apburtie klejoja pa laukiem un pļavām, nezinādami, ko nelaimē iesākt. No gandra ādas ārā netika, un kā tādi pilsētā nedrīkstēja rādīties, lai kādam pateiktu par savu bēdīgo likteni. Jo kurš gan gandram ticētu, ka tas viņu kalifs, un, ja kāds arī ticētu, vai tad Bagdades iedzīvotāji būtu mierā, ka viņu kalifs — gandrs?
Tā viņi klīda vairākas dienas, kā nekā pārtikdami no graudiem un saknēm, bet tos bija grūti saēst garajos knābjos. Uz ķirzakām un vardēm viņiem nebija ne mazākās patikas, viņi baidījās ar tādiem kārumiem samaitāt savu kuņģi. Vienīgais viņu prieks šai bēdīgajā stāvoklī bija tas, ka varēja laisties, tālab viņi bieži vien cēlās spārnos un lidinājās pār Bagdades jumtiem, lai redzētu, kas notiek pilsētā.
Sākumā ielās bija manāms liels uztraukums un sēras. Bet apmēram ceturtā dienā pēc viņu pārvēršanās, sēdēdami uz kalifa pils jumta, viņi ieraudzīja lejā lielisku svētku gājienu: atskanēja bungas un stabules, parādījās kāds vīrs zeltrakstītā purpurmētelī, jādams uz appušķota zirga, spoža kalpotāju bara pavadībā. Ļaudis, vai pus Bagdades, steidzās viņam pakaļ, saukdami: «Lai dzīvo Miera, Bagdades valdnieks!»
Abi gandri uz jumta saskatījās, un kalifs Hasids sacīja: «Lielvezir, vai nu tu saproti, kāpēc es esmu noburts? Šis Miera ir mana nāvīgākā ienaidnieka varenā burvja Kašnura dēls, kurš kādā nestundā zvērēja man atriebties. Tomēr es neesmu vēl zaudējis pēdējās cerības. Nāc man līdz, tu mans uzticamākais pavadoni manā postā, dosimies pie pravieša kapa, varbūt tur, svētajā vietā, mums izdosies nokratīt burvja lāstu.»
Viņi pacēlās no pils jumta un laidās uz Medinas pusi.
Bet ar laišanos diezin kā neveicās, jo viņi vēl bija par maz vingrinājušies. «Vai, kungs!» elsa pēc pāra stundu lidošanas lielvezirs, «Ka pavēlat, bet es ilgi tā neizturēšu. Jūs laižaties par daudz ātri! Arī vakars jau nāk virsū, un labāk būtu, ja mēs nolaistos un paraudzītos, kur pārnakšņot.»
Hasids uzklausīja sava kalpa lūgumu, un, tā kā turpat klajumā bija redzamas drupas, kur likās būt droša pajumte, tad viņi laidās turpu. Vieta, kur viņi nolēma pārlaist nakti, likās būt izbijusi pils. No drupām pacēlās skaisti pīlāri un vairākas istabas, kas vēl bija puslīdz uzglabā jušās, liecināja par citkārtējo lielisko iekārtu. Sausākas vietiņas meklēdami, Hasids uz viņa pavadonis izstaigāja visus kaktus. Piepeši gandrs Manzors apstājās. «Kungs un pavēlniek,» viņš čukstēja, «ir jau muļķīgi lielvezira cilvēkam, un vēl kā gandram, baidīties no spokiem. Tomēr man ir tik savādi ap sirdi, jo nupat te kaut kur tuvumā atskanēja nopūtas un vaidi.» Kalifs apstājās un tai pašā brīdī gluži labi sadzirdēja klusas raudas. Tās varēja būt drīzāk cilvēka nekā zvēra nopūtas. Ziņkārības dzīts, viņš gribēja jau doties uz to pusi, no kurienes atskanēja vaidi, bet vezirs satvēra viņu ar knābi pie spārna un lūgdams lūdza, lai jel nedodoties jaunās, nezināmās briesmās. Bet velti! Kalifs, kam ari zem gandra spārniem pukstēja vīra sirds, izrāvās, pazaudēdams pie tam dažas spalvas, un devās tumšajā ejā. Drīz vien viņš nonāca pie kādām durvīm, kas likās tikai pieslietas un aiz kurām bija dzirdamas kā nopūtas, kā gaudas. Viņš atgrūda ar knābi durvis un izbrīnā palika uz sliekšņa stāvot. Sakritušajā istabā, ko vāji apgaismoja tikai viens mazs aizrestots lodziņš, viņš ieraudzīja sēdam zemē lielu pūci. Smagas asaru lāses viņai ritēja no lielajām, apaļajām acīm, un no līkā knābja izlauzās apspiesti vaidi. Pamanījusi kalifu un veziru, kas arī jau bija iezadzies turpat, viņa aiz prieka skaļi iekliedzās. Tad viņa ar ūbelai- najiem spārniem veikli noslaucīja asaras un, abiem pienācējiem par lielu brīnumu, skaidrā arabu valodā sacīja: «Esiet sveicināti, gandri! Jūs esat manas glābšanas labie vēstneši, jo sen atpakaļ jau man pareģoja, ka gandri būšot manas lielās laimes nesēji!»
Kad kalifs no brīnumiem bija atjēdzies, viņš palocīja savu garo kaklu, glīti nostājās uz garajām kājām un teica: «Pūcīt! Cik no taviem vārdiem noprotu, tad tu esi mūsu bēdu biedrene. Bet, ak! velta ir tava cerība, ka ar mums tev nāktu glābšana. Tu sapratīsi mūsu bezspēcību, kad dzirdēsi mūsu posta stāstu.»
Pūce lūdza to pastāstīt, un kalifs viņai izstāstīja visu, ko mēs jau zinām.
4
Kad kalifs savu stāstu bija beidzis, pūce viņiem pateicās un sacīja: «Tad uzklausi arī manu dzīves gājumu, un tu redzēsi, ka esmu tikpat nelaimīga kā tu. Mans tēvs ir Indijas ķēniņš un mani, viņa vienīgo, nelaimīgo meitu, sauc Lužu. Tas pats burvis Kašnurs, kas jūs nobūris, ir vainīgs arī pie manas nelaimes. Kādu dienu viņš ieradās pie mana tēva un prasīja mani savam dēlam Mieram par sievu. Mans tēvs, ka jau ātras dabas vīrs, pavēlēja to triekt pa trepēm lejā. Bet šis neģēlis prata man citādā kārtā tuvoties; par vergu pārģērbies, pienāca pie manis dārzā un pasniedza kādu dzērienu, kas mani pārvērta par šādu riebekli. Bailēs paģībušu, viņš mani pārnesa šeit un promiedams ar savu riebīgo balsi iekliedza man ausī:
«Te tev jāpaliek visu mūžu, tu nejaukā; pat zvēri tevi nīdīs un nicinās, līdz kamēr nāve nāks un atbrīvos vai arī ja kāds labprātīgi tevi ņems par sievu tādu, kāda tu patlaban izskaties. Tā ir mana atriebība tev un tavam lepnajam tēvam.»
Kopš tā laika pagājuši vairāki mēneši. Te, šajos pamestajos mūros es vientulībā sēžu un skumstu, ļaudis mani nicina, un pat zvēriem esmu par briesmekli. Man nav vairs lemts skatīt dabas jaukumus, jo dienu esmu akla, un tikai kad bālā mēness staru straume plūst pār mūriem, tikai tad kā plīvurs nokrīt no manām acīm.»
To teikusi, pūce atkal izslaucīja ar spārniem acis, jo bēdīgā likteņa stāsts viņai bija izvilinājis asaras.
Princeses stāstā klausīdamies, kalifs bija nogrimis dziļās domās. «Ja viss nav tikai maldi,» viņš sacīja, «tad, man šķiet, mūsu nelaime nav akla sagadīšanās, bet te meklējams kāds dziļāks sakars; bet kā gan šai mīklai rast atminējumu?»
Pūce viņam atbildēja: «Ak kungs, arī man tā šķiet; reiz bērnībā kāda gudra sieva man pareģoja, ka gandrs man nesīšot lielu laimi. Un es arī zinu, kā varētu izglābties.» Kalifs bija ļoti pārsteigts un ziņkārīgs prasīja, kā viņa to domājot. Pūce teica: «Burvis, kas mūs abus iedzinis nelaimē, reizi mēnesī apmeklē šīs drupas. Netālu no šīs istabas ir liela zāle. Tur tad viņš ar saviem līdzziņiem mēdz dzīrot. Jau bieži tur esmu noklausījusies viņu valodās. Dzīrodami viņi cits citam pārstāsta savus nedarbus; kas zina, varbūt viņiem gadās kādreiz minēt arī to burvju vārdu, kas jums aizmirsies.»
«Ak dārgā princesei» kalifs iesaucās. «Teic, kad viņi nāks un kur atrodas zāle?»
Pūce mazu brīdi klusēja un tad teica: «Neņemiet ļaunā, bet jūsu vēlēšanos varu izpildīt tikai ar vienu norunu.»
«Teic, teic jel!» Hasids iesaucās. «Esmu gatavs darīt visu, ko vien vēlies!»
«Redziet, arī es tad gribu kļūt brīva, bet tas var notikt tikai tanī gadījumā, ja viens no jums piedāvā man savu roku.»
Sis priekšlikums gandrus mazliet pārsteidza. Kalifs pamāja savam kalpam iznākt ar viņu drusku ārā.
«Lielvezir,» kalifs aiz durvīm sacīja, «traka ķibele, bet jūs nu gan viņu varētu ņemt.»
«Tā?» vezirs atbildēja. «Lai, mājās pārnākot, mana sieva man acis izskrāpētu? Pie tam esmu arī jau pavecāks cilvēks, bet jūs esat jauns, neprecējies, un kādēļ gan jūs nevarētu sniegt roku jaunai, skaistai princesei?»
«Tur jau ir tas āķis,» kalifs nopūtās, skumīgi nolaizdams spārnus, «kas tad tev saka, ka viņa jauna un skaista? Tas nozīmē — kaķi maisā pirkt!»
Labu brīdi viņi vēl tā sarunājās, viens otru pārliecinādami, bet, kad kalifs redzēja, ka vezirs drīzāk gatavs palikt uz visiem laikiem par gandru nekā precēt pūci, tad viņš nolēma pats pildīt norunu. Pūce priecājās bez gala. Viņa apgalvoja, ka viņi ieradušies īstā laikā, jo viss varot būt, ka jau šonakt pat burvji sapulcējoties.
Viņa pameta savu mitekli un veda gandrus uz zināmo zāli. Ilgi viņi gāja pa tumšu eju, beidzot pa kāda sakrituša mūra spraugu tie pamanīja plūstam gaismas strāvu. Tuvojoties spraugai, pūce viņus lūdza izturēties ļoti klusu. Pa spraugu varēja pārredzēt lielu zāli. Zālei visapkārt gar sienām bija krāšņi pīlāri un daudz izgreznojumu. Vairāku daudzkrāsainu lampu apgaismota, tā bija gaiša kā dienā. Zāles vidū stāvēja apaļš galds, apkrauts dažādiem gardiem ēdieniem. Ap galdu liecās lokveidīgs mīksts sēdeklis, uz kura patlaban sēdēja astoņi vīri. Gandri tūlīt pazina, ka viens no šiem vīriem ir tas pats sīklietu tirgotājs, kas viņiem bija pārdevis burvju pulveri. Viņa blakus sēdētājs to uzaicināja pastāstīt kaut ko par savu pēdējo darbu sekmēm. Burvis starp citu tad arī izstāstīja par kalifu un viņa veziru.
«Kas tad tas ir par vārdu, ko tu viņiem uzdevi?» vaicāja kāds cits burvis.
«Tas ir kāds ļoti grūts latiņu vārds: Mutabor».
5
Kad gandri pie spraugas to dzirdēja, viņi aiz prieka nezināja ko darīt. Uz savām garajām kājām tie steidzās pa eju uz drupu vārtiem tādā ātrumā, ka pūce tikko varēja līdzi tikt. Aiz vārtiem kalifs aizgrābts pūcei sacīja: «Tu manas un mana biedra dzīvības glābēja! Par to, ko tu mūsu labā darīji, pieņem manu mūžīgo pateicību un ļauj man būt tavam dzīves biedram!»
Tad viņš pagriezās pret rītiem. Abi gandri, garos kaklus izstiepuši, paklanījās trīs reizes pret austrumiem, kur patlaban aiz kalna rotājās saule. «Mutabor!» viņi sauca trīs reizes un tai pašā acumirklī bija pārvērsti, Aiz neizsakāma prieka' par jaunatgūto dzīvi kungs un kalps gan raudādami, gan smiedamies krita viens otra apkampienos. Bet trūkst vārdu izteikt abu izbrīnu, — ko viņi ieraudzīja apskatījušies? Viņiem priekšā stāvēja burvīgi skaista, grezni tērpta jaunava. Smaidīdama viņa sniedza kalifam roku un sacīja: «Vai savu pūci jūs vairs nepazīstat?» Viņa pati tā bija. No viņas skaistuma un piemīlības kalifs tā bija aizgrābts, ka izsaucās, tā esot viņa lielākā laime, ka viņš bijis pārvērsts par gandru.
Nu visi trīs devās uz Bagdadi. Kalifs savās drēbēs atrada ne tikai burvju pulveri, bet arī savu naudas maku. Tuvējā ciemā viņš nopirka visu, kas ceļā vajadzīgs, un tā viņi drīz nonāca pie Bagdades vārtiem.
Pilsētā kalifa pārnākšana sacēla lielu uztraukumu. Viņš bija izdaudzināts par mirušu, un nu tauta varen priecājās, atkal atdabūjusi savu mīļoto valdnieku.
Bet pret krāpnieku Mieru iedegās tautas dusmas. Ļaudis ielauzās pilī un sagūstīja kā pašu veco burvi, tā viņa dēlu. Veco kalifs pavēlēja aizvest uz pils drupām un pakārt tanī pašā miteklī, kur tas bija turējis princesi kā pūci gūstā. Bet dēlam, kas no tēva burvībām maz ko saprata, kalifs lika izvēlēties vienu no diviem — mirt vai iešņaukt pulveri. Kad Miera bija izvēlējies pēdējo, lielvezirs pasniedza viņam kārbiņu. Labs šņauciens un kalifa teiktais burvju vārds to uz vietas pārvērta par gandru. Kalifs viņu pavēlēja ieslodzīt dzelzs krātiņā un izlikt savā dārzā.
Kalifs Hasids ar savu sievu princesi dzīvoja ilgu, laimīgu mūžu. Viņu jautrākie brīži arvien bija pēcpusdienās, kad tos apciemoja lielvezirs. Tad aizvien viņi pārrunāja, ko piedzīvojuši, gandri būdami, un dažu reizi, kad kalifs bija sevišķi labā omā, viņš ņēmās attēlot lielveziru kā gandru. Izlikdamies nopietns, stingriem, cēliem soļiem viņš staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, klabatāja, vēdināja rokas kā spārnus un rādīja lielveziram, kā tas klanījies pret austrumiem un velti Mu-Mu- murminājis. Kalifa sievai un viņas bērniem šie brīži sagādāja lielu prieku. Bet, kad kalifs nerima klabatāt un klanīties, Mu-Mu- murminādams, tad vezirs vīpsnādams draudēja, ka pastāstīšot kalifa kundzei vii,iu abu sarunu aiz princeses pūces durvīm.