Manam tēvam Balzorā 8 bija mazs veikals. Viņš bija viens no tiem ļaudīm, kuri nevar ne bagāti kļūt, ne arī izputēt, jo neuzsāk neko lielāku aiz bailēm pazaudēt to pašu, kas jau ir. Tēvs mani izaudzināja par vienkāršu, krietnu cilvēku, un drīz vien es varēju viņam šo to palīdzēt. Man palika astoņpadsmit gadu, kad viņš nomira, laikam gan no lielām rūpēm un bēdām par tiem tūkstoš zelta gabaliem, kurus bija uzticējis jūrai, piedalīdamies pirmā lielākā spekulācijā. Un, patiesi, pēc kādām nedēļām pienāca ziņa, ka kuģis, kas vedis mana tēva preces, nogrimis. Tāpēc, lai slavēta nāve, jo šī satriecošā ziņa nu vairs nenāca viņa ausīs. Bet manu jaunekļa sparu šī kļūme nevarēja salauzt. Visu, ko tēvs man bija atstājis, es pārvērtu skaidrā naudā un devos svešumā, lai izmēģinātu tur savu laimi. Mani pavadīja tikai kāds vecs tēva kalps, kas, joprojām pieķēries, negribēja no manis šķirties, bet dalīties manā liktenī.
No Balzoras ostas mēs izbraucām ar pirmo ceļa vēju. Kuģis, uz kura es atrados, gāja uz Indiju. Mierīgi braucām pa parasto ceļu. Te ceļojuma piecpadsmitā dienā kapteinis pareģoja lielu vētru. Viņa vaigs savilkās rūpēs, jo ceļš ap to vietu, kur pašlaik atradāmies, viņam nebija tik pazīstams, ka varētu bez bažām vētru gaidīt. Viņš lika ievilkt buras, un mūsu kuģis slīdēja mierīgā gaitā uz priekšu. Iestājās auksta, gaiša nakts, un kapteinis jau sāka domāt, ka savā vētras pareģojumā vīlies. Piepeši mums cieši garām aizdrāzās kāds svešs kuģis, ko iepriekš nemaz nebijām pamanījuši. No kuģa klāja atskanēja mežonīgi kliedzieni un gaviles, kas uz maniem vētras gaidās satrauktiem prātiem atstāja dīvainu iespaidu. Bet kapteinis, turpat man līdzās, kļuva bāls kā nāve. «Mans kuģis pazudis,» viņš iesaucās, «tur pilnās burās traucas nāve!» Iekams es paguvu par to tuvāk apjautāties, kliegdami brēkdami saskrēja matroži. «Vai redzējāt?» viņi cits caur citu sauca, «nu mēs esam pazuduši!»
Kapteinis lika lasīt priekšā priecas vārdus no korana 9 un pats stājās pie stūres. Bet velti! Vētra pieņēmās neticamā ātrumā, un nepagāja stundas laiks, kad mūsu kuģis nobrakšķēja un palika uz vietas. Nolaida laivas, un tikko pēdējie matroži bija tajās sakāpuši, kad kuģis mūsu acu priekšā pazuda zem ūdens. Kā nabags es šūpojos izsviests plašajā jurā. Bet tas vēl nebija viss. Jūras trakošana pieņēmās, laivas vadīt vairs nebija iespējams. Es apkampu savu veco kalpu, un mēs viens otram zvērējām nekad nešķirties. Bet ar pirmo rīta blāzmas ausmu spējš vētras grūdiens sagrāba laivu, kurā mēs sēdējām, un apsvieda to uz mutes. Citu kuģa ļaužu pēc tam es vairs netiku redzējis. Gāzdamies biju zaudējis samaņu, un, kad biju atžirdzis, redzēju, ka atrodos sava veca kalpa rokās, kas, pats uz apsviestās laivas dibena paglābies, vilka mani līdzi. Vētra aprima. No mūsu kuģa nebija vairs ne vēsts, bet netālu mēs pamanījām kādu citu kuģi, kam viļņi mūs nesa pretī. Kad tikām tuvāk, es redzēju, ka tas ir tas pats kuģis, kas naktī mums pabrauca garām un no kura mūsu kapteinis tik šausmīgi pārbijās. Ari man šis kuģis iedvesa savādu baismu. Kapteiņa vārdi, kas tik briesmīgi bija piepildījušies, tukšums un klusums uz kuģa, uz kura jau tik tuvu pienākot nemanīja nekādas dzīvības, — neviens neatsaucās, lai gan mēs kliedzām un saucām cik spēdami, — tas viss mani baidīja. Tomēr kuģis - bija mūsu vienīgais glābiņš, un mēs pateicāmies pravietim, ka viņš par mums apžēlojies tik brīnišķā kārtā.
Kuģa priekšgalā karājās gara tauva. Rokām un kājām airēdami, mēs pievirzījāmies klāt, lai to satvertu. Tas mums beidzot izdevās. Vēl reizi es pacēlu balsi, bet no kuģa nedzirdēja ne skaņas. Tad rāpāmies augšā, es, kā jaunāks, pa priekšu. Bet tavu šausmu! Kādu skatu es, uz kuģa nonācis, ieraudzīju! Klājs bija viss vienās asinīs, un uz grīdas gulēja divdesmit līdz trīsdesmit līķu turku drēbēs, bet pie vidējā masta stāvēja kāds vīrs, bagātīgā apģērbā, zobenu rokā; viņa seja bija bāla, saviebta, un pierē iedzīta nagla, ar ko tas bija pienaglots pie masta; arī viņš bija beigts. No izbailēm es sastingu, tikko varēju pavilkt kājas un atņemt elpu. Tad uzrāpās mans pavadonis. Arī viņu pārsteidza šausmīgā aina, ka uz kuģa nebija nevienas dzīvas dvēseles, kā tikai kritušie. Mēs piesaucām pravieti, pirms iedrošinājāmies iet tālāk. Uz katra soļa mēs apskatījāmies, vai nenāks vēl kaut kas briesmīgāks, bet viss palika kā bijis: tuvu un tālu ne mazākās dzīvības, izņemot mūs pašus un plašo jūru. Mēs neiedrošinājāmies stiprāk teikt ne vārda, aiz bailēm, ka pie masta pienaglotais kapteinis neatver savas stingās acis un nevērš uz mums savu skatu vai arī kāds no nonāvētajiem nepakustina savu galvu. Beidzot mēs nonācām pie kāptuvēm, kas veda kuģa telpās. Neviļus mēs pie tām apstājāmies un uzlūkojām viens otru, jo neviens no mums neuzdrošinājās pateikt, ko domā.
«Vai, kungs,» mans uzticīgais kalps iesāka, «te ir noticis kaut kas šausmīgs. Bet, lai kuģa telpas būtu vai pilnas ar laupītājiem, es labāk gribu krist viņu nagos uz dzīvību vai nāvi nekā ilgāk palikt te, šo līķu drūzmā.»
Tās bija arī manas domas. Mēs saņēmām dūšu un drebošiem soļiem kāpām lejā. Bet tas pats klusums bija arī te, tikai mūsu soļi skanēja tukšajā telpā. Pie kajites durvīm mēs palikām stāvot. Es pieliku ausi un klausījos, — klusums. Es atvēru. Tur bija liela nekārtība. Drēbes, ieroči un visādas mantas samestas cita pār citu vislielākā nekārtībā. Viss liecināja, ka kuģinieki, vai vismaz kapteinis, tur neilgi atpakaļ bija dzīrojuši. Mēs gājām tālāk no kajites kajitē, no telpas telpā; visur mēs atradām zīdu, pērles, cukuru un citas mantas lielā krājumā. Es, to redzot, biju ļoti priecīgs, jo, tā kā uz kuģa neviena nebija, tad cerēju itin visu iegūt par savu, kaut gan Ibrahims man atgādināja, ka mēs atrodoties no sauszemes ļoti tālu un ka bez citu palīdzības tā kā tā malā netikšot.
Mēs atspirdzinājāmies pie ēdamā un dzeramā, ko te atradām lielā vairumā, un tad kāpām atkal augšā. No šausmīgās līķu ainas gāja tirpas pār kauliem. Nolēmām atkratīties no tiem un samest visus pār bortu jūrā, bet kas par izbailēm, kad redzējām, ka tos ne no vietas nevar pakustināt. Viņi bija kā pieauguši pie grīdas, un, ja tos gribētu prom dabūt, vajadzēja celt ārā ar visiem dēļiem, bet tam mums trūka vajadzīgo rīku. Arī kapteini nevarējām dabūt nost no masta, un rokā sakampto zobenu viņš turēja kā dzelzīs. Diena mums pagāja, domājot par mūsu kļūmīgo stāvokli, un, kad metās jau nakts, es atvēlēju vecajam Ibrahimam likties uz auss, bet pats paliku uz klāja," paraudzīties pēc kāda glābiņa.
Mēness bija tikko uzlēcis un, pēc zvaigznēm rēķinot, varēja būt vienpadsmitā stunda, kad mani pārņēma tāds nepārvarams miegs, ka gribot negribot bija jāatlaižas turpat pie kādas mucas. Tā tomēr bija vairāk nesamaņa nekā miegs, jo gulēdams es skaidri dzirdēju, kā viļņi sitās gar kuģa sāniem, kā masti čīkstēja un burās svilpoja vējš. Te piepeši es izdzirdu uz klāja soļus un vīriešu balsis. Gribēju trūkties augšā, lai apskatītos, kas notiek. Bet kāda nezināma vara turēja mani saistā, es nevarēju ne locekļa pakustināt, ne acu atvērt. Balsis pieņēmās, kļuva skaidrākas, es jutu, ka uz kuģa žirgti rīkojās kuģa ļaudis. Troksnī atskanēja pavēlnieka saucieni, man likās, ka raisa tauvas un uzvelk buras. Bet mana apziņa dzisa un dzisa, gan vēl dzirdēju ieroču žvadzēšanu, bet tad iekritu dziļā miegā un, kad uzmodos, bija jau liels rīts, saule griezās pusdienā un dedzināja manu vaigu. Brīnīdamies es raudzījos apkārt: vētra, kuģis, līķi un viss, ko nakti biju redzējis, likās būt bijis tikai sapnis. Apkārt es redzēju visu tādā pašā kārtībā, kā vakar vakarā. Sastinguši gulēja nonāvētie, un tāpat stings stāvēja pie masta pienaglotais kapteinis. Es pasmējos par savu sapni, trūkos kājās un meklēju rokā savu veco biedru.
Tas sēdēja kajitē domīgs un noskumis. «Vai kungs,» viņš iesaucās, kad es pie viņa iegāju, «es labāk gribu gulēt jūras visdziļākā vietā nekā vēl vienu nakti palikt uz šā apburtā kuģa.»
Apvaicājos viņam, kas par iemeslu, un viņš man atbildēja: «Varēju būt gulējis jau kādas pāris stundas; te, pamodies, dzirdu augšā soļus un skraidelēšanu. Pirmajā acumirklī nodomāju, ka jūs tas esat, bet tur bija vismaz gabalu divdesmit skraidītāju, dzirdēju arī saucienus un kliedzienus. Te kāds smagiem soļiem nāca pa kāpnēm lejā. Tad es vairs neatceros, kas ar mani notika, tikai, uz mirkli samaņu atguvis, redzēju kajites vidū pie galda sēžam to pašu vīru, kas augšā pie masta pienaglots; viņš dzēra un dziedāja, bet tas, purpursvārkos, kas guļ turpat netālu no viņa, tas sēdēja viņam blakus un dzīroja līdz ar viņu!»
Tā man stāstīja mans vecais kalps.
Ticiet vai neticiet, draugi, man nebija diezin cik labi ap sirdi; tās, ko arī es nakti dzirdēju, būs bijušas nonāvēto balsis, par to es biju pārliecināts. Sādā sabiedrībā tālāk ceļot likās šausmas. Mans Ibrahims atkal nogrima dziļās domās.
«Nu es zinu!» viņš beidzot iesaucās. Viņam, protiet, bija iekritis prātā kāds pantiņš, kas lietojams pret spokiem un gariem un ko viņš bija mācījies no sava vectēva, daudz piedzīvojuša, daudz redzējuša un gudra vīra. Tāpat viņš apgalvoja, ka, skaitot lūgšanas no korana, mēs aizdzīšot arī nedabisko miegu, kas mums izgājušā naktī kā vienam, tā otram uzmācās ar nepārvaramu spēku. Vecā vīra padoms man patika. Baiļu pārņemti, mēs domājām par nākošo nakti. Kajitei blakām bija maza istabiņa, tur nolēmām paslēpties. Durvīs mēs izurbām pāris tik lielus caurumus, ka pa tiem varēja pārredzēt visu kajiti. Aizslēdzām durvis no iekšas, cik cieši varēdami, un Ibrahims ierakstīja pravieša vārdu visos četros istabas kaktos. Tā mēs sagatavojāmies nakts briesmām.
Pulkstenis varēja būt atkal ap vienpadsmitiem, kad man par varēm sāka nākt miegs. Mans bēdu biedrs ieteica skaitīt kaut ko no korana, kas man arī līdzēja. Te uzreiz augšā viss likās atdzīvojies, tauvas čīkstēja, uz klāja dipēja soļi, un skaidri varēja izšķirt cilvēku balsis. Mēs varējām būt sēdējuši jau kādas minūtes bailēs un nepacietīgās gaidās, kad izdzirdām nākam pa kajites kāpnēm lejā. Tad vecais sāka skaitīt pantiņu, ko vectēvs viņam bija ieteicis pret spokiem un burvībām:
«Šurp, visi jūs no gaisa,
Šurp no jūras dziļumiem, Kaps lai tumsu vaļā raisa, Šurp no uguns mājokļiem; Allah jūsu kungs visvarens, Viņam klausa visi gari.»
Man jāatzīstas, ka es ne visai ticēju šādām zintīm, un man bailēs rnati cēlās stāvu, kad atsprāga durvis. Ienāca tas pats staltais, varonīgais vīrs, ko augšā redzēju pie masta pienaglotu. Nagla viņam atradās tāpat pierē, bet zobens bija makstī. Viņam sekoja vēl kāds vienkāršāk ģērbies vīrs, arī to es augšā biju redzējis. Kapteinis, un tas viņš, bez šaubām, bija, bija bālu vaigu, lielu, melnu bārdu, zvērojošām acīm, ar kurām viņš aplūkoja visu telpu. Viņš pagāja cieši gar mūsu durvīm, un es varēju viņu labi pamatīgi apskatīt. Bet durvīm, aiz kurām mēs atradāmies, viņš nepievērsa ne mazākās uzmanības. Abi viņi apsēdās kajites vidū pie galda un stiprā balsī, gandrīz kliegdami, sarunājās nesaprotamā valodā. Arvien vairāk viņi iekarsa, arvien skaļāki nāca kliedzieni, līdz kapteinis sita dūri uz galda ar tādu sparu, ka visa kajite nodrebēja. Otrs, mežonīgi smiedamies, trūkās kājās un sauca kapteini sev līdz. Tas paklausīja, izrāva zobenu no maksts, un abi divi devās no kajites ārā. Mēs uzelpojām vieglāk, kad viņi bija prom, bet mūsu bailēm vēl nebija
beigas. Uz kuģa troksnis pieņēmās. Tur skrēja un kliedza, smējās un kauca, līdz beidzot izcēlās tāds juceklis, tāda brēka un ieroču žvadzēšana, ka mēs domājām, nupat mums virsū sagrūs klājs ar visām burām, — te pēkšņi iestājās kapa klusums. Kad pēc vairākām stundām mēs pastājām iziet, augšā atradām visu pirmākā stāvoklī, ne pie viena ne mazākās pārmaiņas. Visi gulēja stingi kā bluķi.
Tā mēs pavadījām uz kuģa vairākas dienas. Mēs stūrējām arvien pret austrumiem, jo tur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja būt sauszemei. Pa dienu mēs nobraucām vairākas jūdzes, tomēr rītā, saulei lēcot, kuģis pa nakti likās atslīdējis tai pašā vietā. Mēs to nevarējām citādi iedomāties, kā kad beigtie pilnās burās mūsu nobraukto gabalu pa nakti būtu stūrējuši atpakaļ. Lai to novērstu, mēs vakarā ievilkām buras un piemērojām arī še to pašu līdzekli, ko kajitē, tas ir — uzrakstījām uz pergamenta pravieša vārdu un vectēva burvības pantiņu un piestiprinājām pie ievilktām burām. Pukstošu sirdi gaidījām savā istabiņā, kas notiks. Spoki plosījās vēl negantāk nekā citas naktis, bet, ko domājat, otrā rītā buras bija tāpat kā vakar satītas. Dienā mēs uzvilkām tikai tik daudz buru, cik bija vajadzīgs, lai kuģis virzītos uz priekšu, un tā piecu dienu laikā mēs bijām nobraukuši krietnu gabalu.
Sestās dienas rītā beidzot pamanījām zemi un slavējām Allah un viņa pravieti par brīnišķīgo glābšanu. Visu dienu un nākamnakti virzījāmies krastam tuvāk un septītās dienas rītā tālumā pamanījām kādu pilsētu. Ar lielām mokām izmetām jūrā enkuru, kas drīz vien atdūrās pret zemi, nolaidām mazu laiviņu, ko atradām uz kuģa, iekāpām tajā un ar steigu vien airējām uz pilsētu. Pusstundu braukuši, mēs nonācām kādas upes grīvā un izkāpām malā. Pie pilsētas vārtiem apjautājāmies, kā sauc šo pilsētu un dabūjām zināt, ka tā kāda indiešu pilsēta un atrodas netālu no tās vietas, kas bija mana ceļa mērķis. Mēs devāmies uz kādu karavanseraju *, lai atspirdzinātos un atpūstos no garā, dēkainā ceļojuma. Pie saimnieka es apjautājos pēc kāda gudra vīra, pie kam liku viņam jaust, ka man vajadzīgs tāds, kas saprot arī kaut ko no zintīm.
Viņš mani ieveda kādā nomaļā ielā, kur pieklauvēja pie zemas, niecīgas mājeles, lika man iet iekšā un prasīt tikai pēc Muleja.
Pretī te man iznāca kāds vecītis, sirmu bārdu un garu degunu, un prasīja, ko es vēloties. Sacīju, ka meklēju gudro Muleju, un viņš man atteica, ka viņš pats tas esot. Griezos pie viņa pēc padoma, ko iesākt ar miroņiem uz kuģa un kā tos varētu nost dabūt. Viņš teica, ka šie
* Karavanserajs — austrumu zemēs karavanu iegriešanās vieta, karavanu mītne. Tulk. red.
ļaudis droši vien par kādiem nedarbiem nolādēti svaidīties jūras viļņos; pēc viņa domām, burvība izgaistu, ja tos dabūtu uz sauszemes. Bet tas iespējams tikai tad, ja līķus izceltu ar visiem dēļiem. Kuģis pēc dieva un cilvēku taisnības ar visām mantām piederot man, jo es to atradis, bet, lai to nevienam neizpaužot un arī viņam lai atmetot kādu mazumu no savas pārpilnības, par to viņš ar saviem vergiem iešot palīgā novākt līķus. Apsolīju viņam bagātīgu samaksu, un mēs devāmies ceļā līdz ar pieciem vergiem, kas apbruņoti cirvjiem un zāģiem. Pa ceļam zintnieks Mulejs slavēt slavēja mūsu laimīgo iedomu, piekārt kuģa burām korana pantiņus. Viņš apgalvoja, ka tas bijis mūsu vienīgais glābiņš.
Bija vēl agrs rīts, kad nonācām uz kuģa. Ķērāmies tūlīt pie darba, un stundas laikā jau četri līķi bija laivā. Pāris vergu veda tos uz krastu apglabāt. Atgriezušies viņi stāstīja, ka ar līķu rakšanu nemaz nebijis jānopūlas, jo, tikko šie tos nolikuši zemē, tie tūdaļ pārvērtušies pīšļos. Mēs cirtām un zāģējām bez pārtraukuma, un uz vakara pusi jau visi līķi bija izvesti malā. Atlikās vairs tikai pie masta pienaglotais. Bet velti mēs pūlējāmies izvilkt naglu no masta, nekādiem spēkiem to nevarēja pakustināt ne par matu. Es nezināju, ko iesākt, jo nevarēja taču likt mastu nocirst un ar visu līķi malā vest. Bet Mulejs arī šai nelaimē atrada padomu. Viņš lika vergam airēt uz krastu un atvest pilnu podu ar smiltīm. Kad tas bija izpildīts, vecais burvis sāka skaitīt kaut ko nesaprotamā valodā un kaisīt smiltis mironim uz galvas. Tas tūdaļ atvēra acis, dziļi ievilka elpu, un naglas brūce viņa pierē sāka asiņot. Nu mēs izvilkām naglu bez kādām lielām pūlēm, un ievainotais saļima kāda verga rokās.
«Kas mani še atveda?» viņš prasīja, kad bija drusku atžirdzis. Mulejs norādīja uz mani, un es gāju svešiniekam klāt. «Paldies tev, nezināmais svešiniek, tu mani esi atpestījis no ilgām ciešanām. Jau piecdesmit gadu, kopš manas miesas svaidījušās jūras bangās un gars nolādēts katru nakti nāk viņās atpakaļ. Bet nu mana galva dabūjusi zemei pieskarties un es ar mieru varu aiziet pie saviem tēviem.»
Es lūdzu viņu mums tuvāk pastāstīt, kā viņš šai briesmīgajā stāvoklī nokļuvis, un viņš sacīja: «Pirms piecdesmit gadiem es biju cienīts un bagāts vīrs Alžirā. Mantkārības dzīts, sarīkoju kuģi un tapu par jūras laupītāju. Kādu laiku gāja labi no rokas, bet tad Zantē 10 es uzņēmu kuģī kādu dervišu 11 , kas gribēja ceļot par brīvu. Es un mani biedri bijām rupji ļaudis un nelikāmies par viņa svētumu ne zinis; dažu labu reizi es dzinu ar viņu visādus jokus. Un kādu reizi, kad viņš savās svētās dusmās pārmeta manu bezdievīgo dzīvi, nakti kajitē ar stūrmani dzīrojot, mani pārņēma trakas dusmas. Satracināts par to, ka nabags dervišs iedrošinās man pārmest to, ko ne pats sultāns man nedrīkstētu teikt, es devos augšā uz kuģa un iegrūdu viņam dunci krūtīs. Mirstot viņš mani un visus manus ļaudis nolādēja: ne mirt, ne dzīvot, kamēr mūsu galvas nebūs pieskārušās zemei. Viņš izlaida savu garu, un mēs iemetām viņu jūrā, pasmiedamies par viņa draudiem. Jau tai pašā naktī viņa vārdi piepildījās. Daļa no kuģa ļaudīm sacēlās pret mani. Notika nikns kautiņš, līdz visi mani piekritēji gulēja krituši un mani pašu pienagloja pie masta. Bet arī manu pretinieku ievainojumi bija nāvīgi, un drīz vien mans kuģis bija viens milzīgs zārks. Acis man aizvērās, elpa stājās un es domāju, ka nupat nāve klāt. Tomēr tas bija tikai savāds sastingums, kas mani pārņēma. Jau nākošā naktī, ap to pašu laiku, kad mēs dervišu bijām iemetuši jūrā, es un visi mani ļaudis atmodāmies, atdzīvojāmies, bet nevarējām nekā cita ne darīt, ne runāt, kā vienīgi to, ko bijām darījuši un runājuši izgājušo nakti ap to pašu laiku. Tā mēs esam svaidījušies jūrā piecdesmit gadus — ne dzīvi, ne miruši, jo kā gan mēs varējām nokļūt uz sauszemes? Vētrā mēs ar negantu prieku laidām kuģi pilnās burās, cerēdami, ka tas beidzot satrieksies pret kādu klinti un mūsu gurdās galvas atradīs mieru jūras dzelmē. Bet tas nenotika! Tagad nu es varu mirt. Vēlreiz tev pateicos, nezināmo glābēj! Ja manta var tev to atlīdzināt, tad ņem manu kuģi un visu, kas tajā atrodas, kā manas dziļākās pateicības zīmi.»
To pateicis, kapteinis nokāra galvu un nomira. Arī viņš, tāpat kā viņa biedri, uz vietas pārvērtās pīšļos. Mēs tos savācām un krastmalā apglabājām. No pilsētas es atvedu uz kuģa amatniekus, kas manu kuģi saveda kārtībā. Pēc tam kad lielo tiesu kuģa mantu biju ar labu peļņu apmainījis pret citām, es salīgu matrožus, devu krietnu daļu draugam Mulejam un devos atpakaļ uz dzimteni. Es nebraucu vis taisnu ceļu, bet pieturēju pie daudzām salām, iegriezos daudzās svešzemju ostās un piedāvāju savas mantas turienes tirgos. Pravietis svētīja manas pūles.
Pēc trim gada ceturkšņiem divtik bagāts, nekā mani bija padarījis nelaiķa kapteinis, es nonācu Balzorā. Citi pilsoņi ļoti brīnījās par manu veiksmi un bagātību, nevarēdami citādi manu laimi iztulkot kā ar domām: es laikam būšot uzgājis daudzināto Sindbadas dimanta salu 12 . Es atstāju viņus šai pārliecībā, un kopš tā laika ikviens Balzoras jauneklis, tiklīdz viņš sasniedzis astoņpadsmito gadu, dodas pasaulē, lai pēc mana parauga izmēģinātu savu laimi. Bet es dzīvoju klusi un mierīgi, un ik pa pieci gadi reiz ceļoju uz Meku, pie pravieša kapa pateikties par viņa svētību un aizlūgt par kapteini un tā ļaudīm, lai viņš tos uzņemtu savā paradizē.