Mans brālis Mustafa un mana māsa Fatme bija gandrīz vienā vecumā, brālim varēja būt vislielākais ja divi gadi vairāk. Viņi sirsnīgi mīlēja viens otru un abi kopīgiem spēkiem pūlējās atvieglot mūsu slimīgā tēva vecumdienas.
Fatmes sešpadsmitajā dzimšanas dienā brālis sarīkoja svinības. Uz tām viņš ielūdza viņas rotaļu biedrenes, klāja tēva dārzā galdu, celdams viņām priekšā daudz un dažādus gardumus, bet, kad jau krēsla metās, viņš visas meitenes uzaicināja izbraukt pavizināties jūrā ar lielāku laivu, ko tam nolūkam bija noīrējis un skaisti izpušķojis. Fatme un viņas biedrenes tam piekrita ar prieku, jo vakars bija sevišķi jauks un tādā vakarā pilsētu no jūras apskatīt bija liela bauda. Meitenes par vizināšanos laivā tā bija sajūsminātas, ka pierunāja manu brāli braukt arvien tālāk jūrā iekšā. Mustafa gan tam ne labprāt piekrita, jo pirms dažām dienām bija manīts kāds korsaru kuģis.
Netālu no pilsētas jūrā iestiepās zemes rags. Meitenes vēlējās nokļūt aiz tā, lai no turienes noskatītos, kā saule rietēdama nogrimst jūrā. Zemes ragu apbraukuši, viņi ne visai tālu ieraudzīja kādu barku, pilnu bruņotiem vīriem. Nekā laba neparedzēdams, mans brālis lika jau pie laika griezties atpakaļ un airēt uz krastu. Un patiesi, viņš savā nojautā nebija vīlies, jo svešā barka ātri tuvojās un, tā kā viņiem bija daudz vairāk spēcīgu airētāju nekā mūsējiem, tad viņi tos panāca, aizsteidzās priekšā un visu laiku turējās starp krastu un mūsējo laivu. Meitenes,, redzēdamas, ka nu atrodas briesmās, sacēlās kājās, kliedza un vaimanāja. Gan Mustafa viņas apsauca, gan lūkoja pierunāt izturēties mierīgi, jo tā cilājoties un skraidot laiva varot apgāzties. Nekas nelīdzēja, unr kad svešā barka pienāca jau pavisam tuvu, meitenes saspiedās laivas vienā galā, un tā apsviedās uz mutes.
Tā kā jūras laupītāji jau ilgāku laiku apdraudējuši iedzīvotājus„ tad arī ļaudis no krasta, tiklīdz ievērojuši aizdomīgo barku, tūlīt vairākās laivās steigušies mūsējiem palīgā. Bet viņi paspēja piesteigties vairs tikai, lai uzlasītu slīcējus. Ienaidnieku barka pa burzmu bija jau pazudusi, un abās laivās, kas bija uzņēmušas slīcējus, pirmajā acumirklī nevarēja zināt, vai visi izglābti. Sabrauca kopā, sazinājās, un ak! — izrādījās, ka trūka manas māsas un vienas viņas biedrenes. Bet tad pamanīja, ka vienā laivā bija kāds svešinieks, kuru neviens nepazina. Uz Mustafas draudiem viņš atzinās, ka piederot pie ienaidnieka kuģa ļaudīm, kurš jau vairākas dienas stāvot uz enkura kādas divi jūdzes uz austrumiem. Kamēr šis nopūlējies ar slīkstošo meiteņu izzvejošanu, viņa ļaudis, steigā bēgot, viņu pametuši. Viņš arī teicās pats savām acīm redzējis, ka divas no meitenēm tikušas ievilktas viņu barkā.
Mana vecā tēva bēdas bija neizsakāmas. Arī Mustafa jutās pagalam satriekts — ne tikai par to, ka viņa mīļotā māsa pazudusi un ka viņš šai nelaimē jutās galvenais vainīgais, bet tāpēc, ka Fatmes nelaimē bija kritusi arī tā meitene, kuru viņam viņas vecāki bija apsolījuši par sievu, un tikai savam tēvam brālis nebija vēl pastājis to pateikt, jo viņas vecāki bija no zemākas kārtas.
Mans tēvs bija cietas dabas vīrs. Kad viņa sirds bija daudzmaz aprimusi, viņš aicināja Mustafu pie sevis un sacīja: «Tava pārgalvība ir laupījusi manu vienīgo acu prieku un sarūgtinājusi mana mūža pēdējās dienas. Ej prom un nerādies vairs manās acīs, es nolādu tevi un tavus pēcnākamos, un tikai tad, ja Fatmi pārvedīsi mājās, tēva lāsts tiks noņemts no tavas galvas!»
To brālis nebija sagaidījis. Viņš pats jau pirms tam bija nolēmis iet meklēt savu māsu un viņas biedreni un tikko bija gribējis iet pie tēva izlūgties svētību, — bet nu, lāstiem apkrautu, viņu izdzina pasaulē. Un, ja pēc pirmajām bēdām viņš bija juties sagrauzts un nomākts, tad šī jaunā nelaime, kas nāca nepelnīta, deva viņam sparu un drosmi.
Viņš aizgāja pie sagūstītā jūras laupītāja, izprašņāja to, uz kurieni viņu kuģis varētu būt ceļā, un dabūja zināt, ka tas tirgojas ar vergiem un parasti lielo tirgu notur Balzorā.
Mājās pārnācis, viņš sāka gatavoties aizceļošanai. Tēva dusmas likās būt drusku rimušās, jo viņš dēlam ceļa vajadzībām bija atsūtījis pilnu maku zelta. Raudādams Mustafa atvadījās no Zoraidas, savas nolaupītās līgavas vecākiem un devās uz Balzoru.
Viņš ceļoja pa sauszemi, jo no mūsu mazās pilsētiņas uz Balzoru taisni negāja neviens kuģis. Mustafam bija jāsteidzas, lai nenokavētos un nenonāktu Balzorā vēlāk nekā jūras laupītāji. Un, tā kā viņam bija labs zirgs un nekādu lieku ceļa somu nebija, tad pilsētu viņš cerēja sasniegt jau sestās dienas vakarā. Bet ceturtajā dienā ap launaga laiku, kad viņš viens pats mierīgs jāja savu ceļu, kur bijuši, kur ne, viņu apstāja trīs vīri. Redzēdams, ka tie labi bruņoti, spēcīgi vīri un ka tie tīko vairāk pēc viņa zirga vai naudas nekā pēc viņa dzīvības, viņš sauca pretī, ka padodas. Piejājuši, tie nokāpa no saviem zirgiem, sasēja viņam kājas zem zirga vēdera, ieņēma savā vidū, viens paņēma viņa zirga pavadu, un, neteikdami neviena paša vārda, steigšus devās projām.
Mustafu pārņēma kremtošs izmisums. Nelaimīgajam likās, ka tēva lāsti sāktu piepildīties, jo ko gan viņš tagad vairs varēja cerēt darīt savas māsas un Zoraidas glābšanas labā, kad viņam visi līdzekļi bija atņemti un atlikās tikai kaila dzīvība, ko viņš varētu ziedot viņu atbrīvošanai.
Mustafa un viņa mēmie pavadoņi varēja būt jājuši kādu stundu, kad nogriezās sāņus kādā nelielā ielejā. Ielejai visapkārt bija lieli koki, vidū tumšzaļš maurs un strauts, kas steigdams čaloja savā valodā; viss te aicināt aicināja apmesties un atpūsties. Un patiesi, Mustafa arī ieraudzīja te uzceltas kādas piecpadsmit līdz divdesmit teltis. Pie telšu mietiem piesieti stāvēja kamieļi un skaisti zirgi; kādā teltī citaras pavadījumā dainoja divas skaistas vīriešu balsis. Mans brālis nodomāja, ka ļaudīm, kas tik jauku vietu izvēlējušies par savu nometni, nevar būt ar viņu ļauni nodomi, tādēļ viņš bez kādas stomīšanās sekoja saviem vedējiem, kad, pinekli atraisījuši, tie lika viņam nokāpt un iet līdz.
Viņu ieveda teltī, kas bija lielāka nekā visas pārējās un iekšā bagātīgi, pat skaisti izgreznota. Tur bija daudz krāšņu zeltā rakstītu spilvenu, raibi austas grīdsegas, apzeltīti tabakas trauciņi; citur viss šis greznums būtu bagātības un labklājības liecība, bet te tas bija gaišākā pārdrošas laupīšanas zīme. Uz viena no spilveniem sēdēja pavecs, sīka auguma vīrs. Viņa seja bija neglīta, pluta tumšbrūna un spīdīga, un savāda ļaunuma pilnie, viltīgie vaibsti ap acīm un muti padarīja viņa izskatu atbaidošu. Lai gan šis vīrs centās iedvest pret sevi zināmu cienību, tomēr Mustafa tūlīt noprata, ka ne viņam telts tik bagātīgi greznota un ka ne viņš šeit pats lielākais. Arī pirmais pavadoņu jautājums apstiprināja šās domas.
«Kur Stiprais?» tie mazajam prasīja.
«Viņš izgāja drusku medībās,» tas atbildēja, «un viņš man uzdeva izpildīt viņa vietu.»
«To viņš nav prātīgi darījis,» atteica viens no laupītājiem, «jo nupat jāizšķir, vai šim sunim jāmirst vai jāmaksā, — to Stiprais zinātu labāk nekā tu.»
Mazais savas cienības apziņā izslējās stāvus, stiepdamies kaut vai ar pirkstu galiem aizsniegt pretinieka ausi. Varēja manīt, ka ar vienu sitienu viņš gribētu atriebt apvainojumu, bet, kad viņš redzēja, ka pūles veltas un ne pirksta gals tiktāl nesniedzās, tad sāka savu pretinieku sunīt (un patiesi, pārējie nepalika viņam parādā), tā ka galu galā visa telts drebēja no strīdus trokšņa. Te atvērās telts durvis un ienāca liela auguma vīrs, jauns un skaists kā pats Pērsijas princis. Atskaitot dārgakmeņiem greznoto dunci un spožo zobenu, viss viņam bija parasts un vienkāršs, bet viņa nopietnais skats un visa uzstāšanās iedvesa godbijību, tomēr ne aklas bailes.
«Kas iedrošinās naidu celt manā teltī!» viņš uzsauca pārsteigtajiem vainīgajiem. Iestājās dziļš klusums, līdz beidzot kāds no Mustafas pavadoņiem izstāstīja visu, kas un kā noticis. Varēja redzēt, ka «Stiprā», kā viņu dēvēja, vaigi aiz dusmām pietvīka. «Hasan, no kura laika es tevi esmu iecēlis par savu vietnieku?» viņš mazajam uzbrēca briesmīgā balsī. Tas sarāvās vēl mazāks un virzījās uz durvju pusi. Viens Stiprā solis, un Mazais ar vienu īpašu lēcienu kā mests bija no telts ārā. Kad Mazais bija prom, trīs pavadoņi veda Mustafu pie telts kunga, kas sēdēja jau atlaidies uz spilvena. «Te ir tas vīrs, ko tu mums pavēlēji noķert.»
Stiprais ilgi raudzījās gūsteknī un tad sacīja: «Zuleikas bassa! 13 tava paša sirdsbalss tev pateiks, kādēļ tu atrodies Orbazana priekšā.»
To dzirdēdams, brālis metās viņa priekšā zemē un atbildēja: «Ak kungs! Liekas, tu maldies, es esmu nabaga nelaimīgais un ne bassa, kuru tu meklē!» i
Teltī visi par tādu valodu ļoti brīnījās. Bet telts kungs sacīja: «Izlikšanās tev maz ko palīdzēs, jo man ir ļaudis, kas tevi labi pazīst.»
Viņš lika atvest Suleimu. Ieveda salīkušu veceni, un, kad viņai rādīja manu brāli un prasīja, vai tas esot Zuleikas bassa, tā atteica: «Jā gan!» Viņa zvērot pie pravieša kapa, tas esot viņš, bassa, un neviens cits.
«Redzi nu, nožēlojamais, kā tava viltība neizdevās,» Stiprais sacīja dusmodamies. «Bet tu esi par zemu, lai es aptraipītu savu dunci ar tavām asinīm. Tomēr rītu ar saules lēktu es tevi piesiešu savam zirgam pie astes un auļošu pa mežu mežiem, līdz saule norietēs aiz Zuleikas pakalniem!»
Manam nabaga brālim sirds pamira. «Ak, tas mana cietsirdīgā tēva lāsts, kas nes man kauna pilnu nāvi,» viņš raudādams izsaucās, «pagalam esi tu, mīļā māsa, un arī tu, Zoraida!»
«Tava izlikšanās nekā nelīdzēs,» teica kāds no laupītājiem un sasēja viņam rokas uz muguras, «taisies, ka tiec ārā no telts, jo Stiprais jau lūpas vien koda un skatās pēc dunča. Ja vēl šonakt gribi dzīvs palikt, tad nāc!»
Laupītāji manu brāli pašlaik gribēja vest no telts ārā, kad sastapa citus trīs vīrus, kas nāca iekšā, stumdami sev pa priekšu gūstekni. «Še būs bassa, kuru tu mums liki noķert,» viņi sacīja un veda bassu Stiprā priekšā. Mans brālis paguva labi apskatīt ievesto un brīnījās, cik liela līdzība viņam bija ar šo vīru; tikai seja tam bija tumšāka un arī bārda melnāka. Stiprais arī bija nesaprašanā. «Kurš no jums tad nu ir īstais?» viņš noprasīja, vērodams te manu brāli, te otru gūstekni. «Ja tu meklē Zuleikas bassu,» lepnu balsi atbildēja gūsteknis, «tas esmu es!» Stiprais viņā noskatījās ar ilgu, nopietni bargu skatu un, ne vārda neteikdams, pamāja viņu izvest.
Kad tas bija izdarīts, Stiprais piegāja pie mana brāļa, pats ar savu dunci pārgrieza viņa saites un uzaicināja apsēsties viņam līdzās uz spilvena. «Svešiniek, man ļoti žēl,» viņš sacīja, «ka tevi noturēju par nelieti bassu. Tomēr tas jāuzskata par sevišķu pašas debess lemtu sagadīšanos, ka manu biedru rokās tu nāci taisni tai stundā, kas bija nolikta šī neģēļa gūstīšanai.» Vienīgais, ko mans brālis lūdza kā gandarījumu, bija tas, lai viņu tūlīt atlaistu ceļā, jo katrs nokavēts brīdis varot būt viņam liktenīgs. Stiprais apjautājās par viņa steigšanās iemesliem, un, kad Mustafa bija visu izstāstījis, Stiprais viņu pierunāja šonakt pārgulēt teltī; miers tā kā tā esot vajadzīgs gan zirgam, gan arī pašam, bet rītā viņš parādīšot taisnāko ceļu, pa kuru Balzorā varot nokļūt pusotras dienas laikā. Mans brālis bija ar mieru, tika labi uzņemts un saldi nogulēja līdz rītam laupītāja teltī.
Pamodies viņš redzēja, ka telti atrodas viens pats. Aiz telts priekškara bija dzirdamas vairākas balsis, no kurām viena likās būt telts kunga, otra — mazā brūnīgsnējā vīreļa balss. Viņš ieklausījās un sev par šausmām dzirdēja, ka Mazais pastāvēja, lai svešinieku nogalinātu, jo brīvā palaists tas viņus visus nodošot.
Mustafa tūlīt noprata, ka Mazajam uz viņu nav labs prāts, jo viņš taču vakar bija par iemeslu, ka ar to tik ļauni apgājās. Likās, ka Stiprais mirkli pārdomātu. «Nē,» viņš beidzot teica, «viņš ir mans viesis, un viesmīlība man ir svēta lieta; svešais nemaz arī neizskatās pēc tāda, kas gribētu mūs nodot.»
To teicis, viņš pašķīra priekškaru un ienāca teltī, «Miers ar tevi, Mustafa!» viņš sveicināja. «Iebaudīsim nu brokastu un tad dosimies ceļā.» Viņš pasniedza manam brālim sorbeta 14 kausu. Paēduši un padzēruši, viņi segloja zirgus, un, protams, Mustafa sēdās zirgā daudz vieglāku sirdi, nekā jutās vakar ienākot. Drīz vien teltis palika aizmugurē un viņi nogriezās pa kādu platu teku, kas veda taisni mežā iekšā. Jādams līdzās manam brālim, Stiprais stāstīja, ka šis pats bassa, kuru vakar nomedījuši, svēti solījies savās robežās viņus neaizskart. Bet pirms kādām nedēļām viņš viņiem noķēris vienu no dūšīgākajiem vīriem un pēc ilgas spīdzināšanas licis to pakārt. Šis bassa ilgi vairījies, tā ka nekādi nevarējuši noķert, bet nu viņa dienas esot skaitītas. Mustafa neiedrošinājās pret to neko iebilst, jo viņš varēja būt laimīgs, ka pats veselu ādu ticis cauri.
Mežs beidzās, un Stiprais pieturēja savu zirgu, izstāstīja manam brālim ceļu visos sīkumos, atvadoties spieda viņam roku un sacīja: «Mustafa, pateicoties savādam gadījumam, tu biji Orbazana viesis, lieki būtu vēl minēt, lai tu par visu redzēto un dzirdēto ciestu klusu un mūs nenodotu. Bet par tavām pārciestām nāves bailēm palieku tavs parādnieks. Ņem par piemiņu šo dunci un, tiklīdz tev vajadzīgs palīgs, atsūti to man un es nekavēšos steigties palīgā. Bet šo maku varbūt vari izlietot savām ceļa vajadzībām.» Mans brālis pateicās par augstsirdību, paņēma dunci, bet maku atraidīja. Orbazans vēlreiz viņam spieda roku, pameta maku zemē un kā vētras nests pazuda mežā.
Kad Mustafa redzēja, ka Orbazans vairs nav panākams, viņš nokāpa no zirga, lai paceltu maku. Viņš bija izbrīnots par Stiprā viesmīlību un bagātīgo dāvanu, jo maku atrada pilnu zelta.
Viņš pateicās Allaham par brīnišķīgo izglābšanu, aizlūdza par augstsirdīgajiem laupītājiem un drošu prātu turpināja savu ceļu uz Balzoru.
Sava ceļojuma septītajā dienā ap pusdienas laiku Mustafa iejāja pa Balzoras vārtiem. Viņš apmetās kādā karavanserajā un tūlīt apjautājas,
kad te sāksies gadskārtējais vergu tirgus. Bet viņš dzirdēja briesmīgo vēsti, ka nokavējies par veselām divi dienām. Visi nožēloja šādu nokavēšanos, piebilzdami, ka viņš patiesi daudz ko zaudējis, jo pēdējā tirgus dienā nākušas pārdošanā divas varen skaistas verdzenes, kas vērsušas uz sevi visu pircēju uzmanību. Tie solījuši plēsdamies un sadzinuši tik augstu cenu, kādu bijis spējīgs samaksāt tikai viņu tagadējais kungs. Mustafa apjautājās tuvāk par skaistulēm un vairs nešaubījās, ka tās ir viņa meklētās nelaimīgās. Viņš izzināja, ka tas vīrs, kas viņas abas nopircis, dzīvojot četrdesmit stundu gājumā no Balzoras un esot vecāks cilvēks, vārdā Tivuli-Koss, ka agrāk viņš bijis sultānā kapudanbassa un tagad ar iekrāto bagātību dzīvojot mierīgi savā pilī.
Mustafa tūlīt gribēja sēsties zirgam mugurā, lai panāktu Tivuli-Kosu, kas varēja būt nepilnas dienas gājumu priekšā. Bet, apdomājies, ka viens pats varenajam ceļotājam tāpat nekā neizdarīs un laupījumu neatņems, viņš sāka meklēt citu padomu un drīz vien tādu arī atrada.
Līdzība ar Zuleikas bassu, kuras dēļ viņam bija jāpārdzīvo nāves bailes, viņu pavedināja uz domām iekļūt ar šādu vārdu Tivuli-Kosa namā un tā lūkot glābt nelaimīgās meitenes. Viņš salīga pāris kalpus, nopirka zirgu, pie kam Orbazana nauda viņam labi noderēja, apgādāja sev un sayiem kalpiem dārgas drēbes un devās ceļā uz Tivuli pili. Pēc dienām piecām viņš to bija sasniedzis. Pils atradās skaistā līdzenumā un bija apvērsta ar augstu mūra sētu, pār kuru pacēlās pāri tikai augstāko māju jumti. Mustafa nokrāsoja savus matus un bārdu melnus, bet vaigus pārvilka ar kāda auga sulu, kas padarīja tos brūnganus, taisni kā bassam. Viņš iesūtīja kādu kalpu pilī un Zuleikas bassas vārdā lika lūgt, vai nevarētu pārnakšņot. Kalps drīz vien atgriezās un viņam līdzi nāca četri glīti ģērbti vergi, kas ņēma Mustafas zirgu pie pavadas un veda to pils pagalmā. Tur tie palīdzēja viņam nokāpt no zirga, un četri citi vergi viņu pavadīja pa platām marmora kāpnēm augšā pie Tivuli.
Tivuli, jautrs vecpuisis, manu brāli uzņēma pa godam un pavēlēja celt viņam priekšā to labāko, ko pavārs prata pagatavot. Pēc maltītes Mustafa pamazām ievadīja sarunas par jaunajām verdzenēm, Tivuli slavēja viņu skaistumu, tikai žēlojās, ka tās esot vienmēr noskumušas, bet viņš cerot, ka tas drīz vien pāriešot. Mans brālis priecājās par laipno uzņemšanu un devās pie miera vislabākās cerībās.
Viņš varēja būt jau kādu stundu gulējis, kad pamodās no apžilbinošas lampas gaismas, kas viņam krita tieši acīs. Pietrūcies viņš domāja, ka sapņo, jo viņa priekšā stāvēja mazais, brūnīgsnējais vīrelis no Orbazana nometnes, lampu rokā, savu plato muti savilcis riebīgā smīnā. Mustafa ieknieba sev rokā, pataustīja degunu, lai pārliecinātos, vai ir nomodā; parādība neizgaisa.
«Ko tu meklē pie manas gultas?» Mustafa iesaucās, no pārsteiguma daudzmaz attapies.
«Kungs, nepūlieties tik daudz,» Mazais teica, «zinu labi, kāpēc jūs esat šeit. Arī jūsu godājamais izskats man vēl tīri labi atmiņā, un patiesi, ja es bassu pats ar savu roku nebūtu pakāris, man būtu bijis jāšaubās. Bet tagad atļaujiet, ka jums kaut ko jautāju.»
«Pasaki man vispirms, kā tu še nokļuvi?» Mustafa viņam uzsauca, satracināts par to, ka ticis pieķerts.
«To tūlīt pateikšu,» Mazais atbildēja. «Pie Stiprā vairs ilgāk nevarēju ciest, tāpēc aizbēgu, bet tu, Mustafa, tu biji mūsu sīvākās sadursmes galvenais cēlonis un tādēļ tev jādod sava māsa man par sievu, par ko palīdzēšu jums izbēgt. Ja nedosi, tūlīt iešu pie sava jaunā kunga un pastāstīšu viņam kaut ko par jauno bassu.»
Mustafa aiz izmisuma un dusmām gribēja vai traks kļūt. Tagad, kur viņš šķitās mērķim tik tuvu un cerēja, ka vēlējumies piepildīsies, nāk šis nelietis un visu izposta; lai nodomu glābtu, atlikās tikai viena izeja: mazo briesmoni vajadzēja nonāvēt. Ar vienu lēcienu viņš bija no gultas ārā un metās Mazajam virsū, bet tas, laikam jau paredzējis šādu iznākumu, nometa lampu tā, ka tā izdzisa, un, neganti palīgā saukdams, pazuda tumsā.
Ko nu darīt? Par meitenēm tagad vairs nebija ne ko domāt, bija jābēdā, kā pašam glābties. Viņš pieskrēja pie loga, lai paraudzītu, vai nav iespējams izlēkt. Bet bija par augstu no zemes, un turpat netālu pacēlās mūris, kam arī vajadzētu tikt pāri. Viņš stāvēja pie loga un vēroja, te drīz vien izdzirda istabai tuvojamies vairākas balsis; troksnis jau bija turpat aiz sliekšņa, kad viņš izmisumā paķēra savu dunci un drēbes un metās pa logu ārā. Kritiens bija smags, bet viņš juta, ka locekļi veseli. Pietrūcies kājās, viņš pieskrēja pie mūra sētas, ķērējiem par lieliem brīnumiem uzrāpās augšā un bija brīvībā. Viņš skrēja, līdz kamēr sasniedza nelielu mežu, kur pakrita zemē piekusis, ka ne elpas vairs atņemt. Te viņš pārlika, ko iesākt tālāk. Gan zirgi un kalpi bija pamesti, bet nauda jostā par laimi bija izglābta.
Viņa atjautīgais prāts drāz vien uzķēra citu glābšanas iespēju. Viņš gāja pa mežu uz priekšu, iegriezās kādā ciemā, kur par mērenu maksu nopirka zirgu, un ar to drīz vien sasniedza kādu pilsētu. Tur viņš apjautājās pēc ārsta, un viņam ieteica kādu vecu vīru, lietpratēju. Par dažiem zelta gabaliem Mustafa to pierunāja pateikt kādas zāles, ar ko cilvēku varētu iemidzināt kā mirušu, un kādu līdzekli, ar ko to atkal atmodināt. Kad tās bija apgādātas, viņš nopirka vēl lieko bārdu, melnu talaru un visādas cibiņas un pudelītes, tā ka varēja uzstāties par ceļojošu ārstu. Salicis savas lietas uz ēzeļa, viņš ceļoja uz Tivuli-Kosa pili atpakaļ. Viņš varēja būt pārliecināts, ka šoreiz neviens viņu nepazīs, jo liekajā bārdā viņš pats savu vaigu tikko varēja pazīt.
Nonācis Tivuli pils pagalmā, viņš lika sevi pieteikt par ārstu Ha- kamankabudibabu, un, kā bija cerējis, tā arī notika. Lieliskais vārds vecajam nerram ļoti patika, un ziņkārīgs tas ārstu ielūdza uz pusdienu. Hakamankabudibaba ieradās pie Tivuli, un pēc stundu ilgas sarunas vecais nolēma atļaut gudrajam ārstam pārbaudīt visu savu verdzeņu veselību. Ārsts tikko spēja prieku valdīt, ka atkal redzēs savu mīļo māsu, un pukstošu sirdi gāja līdzi vecajam uz seraju 15 . Viņi iegāja kādā istabā, tā bija lepni izgreznota, bet neviens tur nedzīvoja. «Hambaba, vai kā tevi sauc,» Tivuli-Koss sacīja, «redzi šo caurumu sienā. Pa to manas verdzenes katra pēc kārtas izbāzīs savu roku un tu varēsi aplūkot, vai pulss slims vai vesels.»
Mustafa cēla dažādus iebildumus, bet pašu verdzeņu redzēt nedabūja. Tikai tik daudz Tivuli pieļāvās, ka par katru pateikšot, kā viņa parasti citādi jūtoties.
Tivuli izvilka no jostas garu sarakstu un skaļā balsī sauca pēc kārtas verdzeņu vārdus; pēc katra izsaukta vārda lodziņā parādījās roka, kuras pulsu tad ārsts aplūkoja. Sešas jau bija izmeklētas un visas par veselām atzītas; kā septīto Tivuli sauca Fatmi, un lodziņā parādījās maza, balta rociņa. Priekā pukstošu sirdi Mustafa satvēra to un svarīgā balsī atzina meiteni par nopietni slimu. Tivuli ļoti noskuma un pavēlēja gudrajam Hakamankabudibabam uz vietas pagatavot vajadzīgās zāles. Ārsts izgāja ārā un uz mazas zīmītes uzraktīja: «Fatme! Gribu tevi glābt, ja tikai tu neatteiktos ieņemt tādas zāles, kas tevi uz divi dienām iemidzinās nāves miegā, jo man ir arī līdzeklis, kā pēc tam tevi atdzīvināt. Ja esi ar mieru, tad tikai pasaki, ka dotās zāles nepalīdzēja, un tā būs man zīme, ka piekriti.»
Tad viņš ienāca istabā atpakaļ, kur Tivuli nepacietīgi viņu gaidīja. Ārsts vēlreiz aptaustīja Fatmes pulsu, aizbāza aiz viņas rokassprādzes zīmīti un pa caurumu sienā padeva kādu pavisam nekaitīgu sulu. Tivuli likās stipri noraizējies par Fatmes saslimšanu, tā ka visu pārējo verdzeņu tālāku izmeklēšanu viņš pārtrauca līdz izdevīgākai reizei. Kad viņi ar Mustafu bija izgājuši no istabas, viņš skumjā balsī vaicāja: «Hadibaba, saki taisnību, ko tu domā par Fatmes slimību?» Hakamankabudibaba, dziļi nopūzdamies, atbildēja: «Ak kungs! Lai pravietis stāv
tev klāt un dod tev savu mieru, — viņai ir delamais drudzis, un tas viņu var novest kapā.»
Tivuli iedegās dusmās: «Tu nolādētais suns, ne ārsts, ko tu muldi? Viņa, par kuru es samaksāju divi tūkstoši zelta gabalus, lai nobeigtos kā govs? Zini, ja tu man viņu neglābsi, likšu tev galvu nocirst!» Mans brālis nu gan apķērās, ka gājis par tālu, un sāka Tivuli mierināt.
Kamēr viņi tā sarunājās, ienāca melnais vergs no seraja un ziņoja ārstam, ka zāles neesot līdzējušas. «Hakamdababelba, vai kā tu tur paraksties, dari, ko proti savā mākslā, esmu gatavs tev samaksāt, cik vien vēlies,» iekaucās Tivuli aiz bailēm pazaudēt tik daudz zelta.
«Došu viņai kādu sulu, kas viņu atpestīs no visām vainām,» atteica ārsts. «Jā! jā! Dod viņai sulu,» dvesa vecais Tivuli.
Pukstošu sirdi Mustafa gāja un atnesa miega zāles. Nodevis tās melnajam vergam un parādījis, kā un cik pilienu uzreiz ieņemami, viņš griezās pie Tivuli un teicās, ka iešot vēl uz ezermalu kādas veselības zālītes meklēt, un ar steigu vien devās pa vārtiem ārā. Pie ezera, kas no pils nebija necik tālu, viņš novilka savas liekās drēbes un iemeta ūdenī, kur tās šūpodamās peldēja pa virsu, bet pats paslēpās krūmos un nogaidīja, līdz satumsa nakts, un tad aizzagās uz netālo Tivuli pils kapliču.
Nebija vēl pagājis ne stundas laiks pēc Mustafas aiziešanas, kad Tivuli saņēma briesmīgo ziņu, ka viņa verdzene Fatme guļot uz miršanu. Tivuli sūtīja ļaudis uz ezermalu, lai uzmeklētu un bez kavēšanās vestu ārstu atpakaļ, bet sūtītie drīz vien atgriezās vieni paši un stāstīja, ka ārsts esot iekritis ezerā un noslīcis; viņa melnais talars svaidoties ezera viļņos, un šad tad virs ūdens parādoties arī ārsta lepnā melnā bārda. Redzēdams, ka glābiņa vairs nav, Tivuli dusmās lādēja sevi un visu pasauli, plūca bārdu un dauzīja galvu pret sienu. Bet viss bija velti, un Fatme citu verdzeņu rokās drīz vien izlaida savu garu. Tiklīdz Tivuli saņēma nāves ziņu, viņš pavēlēja to iezārkot un nest uz kapliču, jo savā mājā viņš līķi necieta. Nesēji aiznesa zārku uz kapliču, ar steigu vien nolika to tur un paši aizbēga, jo starp zārkiem viņi dzirdēja kā vaidus, kā nopūtas.
Mustafa, kurš, aiz zārkiem paslēpies, bija tas vaidētājs un sargu baidītājs, iznāca, aizdedzināja jau šim nolūkam līdzpaņemto lampu, izvilka atmodināmo zāļu pudelīti un atcēla zārka vāku. Bet kas par pārsteigumu, kad lampas gaismā viņš ieraudzīja pavisam svešu sejul Zārkā gulētāja nebija ne viņa māsa, ne Zoraida, bet kāda pavisam nepazīstama meitene. Pagāja labs brīdis, kamēr viņš attapās no jaunā likteņtrieciena, galu galā tomēr līdzcietība apspieda dusmas. Viņš attai- sija pudelīti un iepilināja gulētājai mutē zāles. Viņa sāka elpot, atvēra acis, bet ilgi nevarēja atjēgties, kur atrodas. Beidzot viņai ienāca prātā viss, kas bija noticis, viņa izkāpa no zārka un metās Mustafam pie kājām. «Manu labdari, kā lai tev pateicos,» viņa izsaucās, «tu mani atbrīvo no briesmīgās gūstniecības!»
Mustafa viņu pārtrauca ar jautājumu, kā tas nācies, ka nevis Fatme, viņa māsa, bet viņa tikusi izglābta? Jaunava acis vien ieplēta: «Tagad tikai man kļūst skaidrs, kā es izglābos, bet sākumā tas man bija nesaprotami,» viņa atteica. «Tad zini, pilī mani sauca par Fatmi un man tu iedevi zīmi un glābšanas zāles.»
Mans brālis izglābtajai lūdza pastāstīt kaut ko par māsu un Zoraidu un dabūja zināt, ka tās atrodas gan pilī, bet pēc Tivuli ieražas viņām dots cits vārds; vienu saucot par Mircu, otru par Nurmahalu.
Kad Fatme, izglābtā verdzene, redzēja, ka mans brālis ļoti satriekts par tādu iznākumu, viņa sāka to mierināt un apsolīja pastāstīt kādu citu ceļu, kā varētu izglābt abas meitenes. To dzirdēdams, brālis atelpoja jaunā cerībā un lūdza pateikt, kas viņai padomā, un viņa sacīja:
«Esmu tikai piekto mēnesi Tivuli verdzene, bet jau no paša sākuma esmu domājusi par bēgšanu, tikai vienai man bija pārāk grūti kaut ko iesākt. Varbūt tu pils iekšējā pagalmā ievēroji aku ar desmit ūdens strūklām; es šo aku tūlīt uzskatīju. Man ienāca prātā līdzīga aka manās tēva mājās, kurā ūdens nāca pa vienu pašu lielu vadu. Lai izzinātu, vai šī aka tāpat taisīta, es kādu dienu Tivuli sāku uzslavēt tās lielisko ierīci un apvaicājos arī, kas to taisījis. «Es pats to taisīju,» viņš atteica, «bet tas, ko tu še redzi, ir vēl tīrais nieks, jo ūdens viņā nāk no tūkstoš soļu attālā avota pa tik lielu velvētu vadu, kurā liels cilvēks var stāvus stāvēt; un tas viss ir taisīts pēc mana norādījuma.» To uzzinājusi, es ne vienu vien reizi vēlējos, kaut tikai uz mirkli man rastos vīra spēks, lai atveltu akas akmeni, un tad man bēgšanai būtu visi ceļi vaļā. Šo ūdensvadu es tev parādīšu, pa to tu naktī vari nokļūt pilī un tā turpināt savu atbrīvošanas darbu. Tikai tev vēl būtu vajadzīgi divi vīri, lai pieveiktu vergus, kas pa nakti apsargā seraju.»
Tā viņa runāja. Kaut gan mans brālis Mustafa jau divas reizes bija vīlies savās cerībās, tomēr vēl saņēmās un ar Allah palīdzību domāja izpildīt verdzenes plānu. Viņš izglābtajai apsolījās palīdzēt nokļūt, dzimtenē, ja vien viņa nākšot palīgā atrast eju uz pili. Bet vēl viena lieta viņam darīja raizes, proti, kur lai viņš ņem divus vai trīs uzticamus palīgus. Te viņam iekrita prātā Orbazana duncis, kas dots līdz ar solījumu sniegt palīdzību vajadzīgā brīdī, un tādēļ viņš bez kavēšanās steidzās ar Fatmi no kapličas ārā, lai dotos uz laupītāju nometni.
Tanī pilsētā, kurā viņš bija pārģērbies par ārstu, viņš nopirka zirgu un novietoja Fatmi pie kādas nabadzīgas sieviņas priekšpilsētā. Bet pats steidzās kalnos, kur viņš pirmo reizi bija saticis Orbazanu, un jau pēc trijām dienām nonāca tur. Viņš atrada tās pašas teltis un nekavējoties devās pie Orbazana iekšā, kur viņu līksmi uzņēma. Viņš Orbaza- nam izstāstīja savas kļūmes, pie kam nopietnais laupītājs nevarēja noturēties šad un tad nepasmaidījis, sevišķi, kad nāca tā vieta par asprātīgo ārstu Hakamankabudibabu. Bet Mazā nodevība viņu satracināja. Viņš zvērēja to pats ar savu roku pakārt, lai kur un kā to dabūtu ciet. Manam brālim viņš uz vietas apsolījās iet palīgā, bet vispirms lai atpūšoties un stiprinoties.
Tonakt atkal Mustafa palika Orbazana teltī. Ar pirmo gaismas svīdumu viņi piecēlās un Orbazans paņēma vēl līdzi trīs drošus un labi bruņotus vīrus.
Viņi jāja ātri un jau divu dienu laikā nonāca mazajā pilsētiņā, kur Mustafa bija atstājis izglābto Fatmi. Paņēmuši to līdzi, viņi jāja, kamēr sasniedza mežiņu, no kura Tivuli pils jau iztālēm bija redzama. Tur viņi apmetās un sāka gaidīt nakti. Kad metās jau krēsla, Fatmes vesti, viņi gāja meklēt strautu, no kura sākas ūdensvads, un drīz vien arī to atrada. Fatmei un kādam kalpam ar zirgiem viņi lika gaidīt turpat, un sāka gatavoties uz nokāpšanu. Pirms šķiršanās Fatme viņiem visu vēl labi sīki atkārtoja, proti: pa aku pils pagalmā nokļuvuši, tie redzēšot pa labi un pa kreisi stūrī divus torņus, — no torņa pa labi, uz kreiso pusi skaitot, sestās durvis esot Fatmes un Zoraidas durvis, ko apsargājot divi melni sargi.
Ieročiem un laužņiem bruņojušies, Mustafa ar Orbazanu un vēl divi vīriem devās vadā iekšā. Ūdens sniedzās līdz pat jostas vietai, tomēr viņi gāja tikai uz priekšu. Pēc kādas pusstundas viņi bija sasnieguši aku un tūlīt laida darbā savus laužņus. Mūris bija biezs un ciets, bet četru vīru vienotiem spēkiem tas pretī nevarēja turēties, un neilgā laikā bija izlauzts pietiekoši liels caurums, lai viegli pa to izlīstu. Orbazans izlīda pirmais un palīdzēja arī pārējiem. Pagalmā nonākuši, viņi visi vēroja pils sienu un meklēja pēc apzīmētām durvīm. Bet viņi nevarēja izprast, kuras būtu īstās, jo, no labās uz kreiso pusi skaitot, nāca vienas aizmūrētas durvis un viņi nezināja, vai Fatme tās izlaidusi vai ieskaitījusi. Bet Orbazans ilgi neprasīja pēc padoma: «Mans uzticamais zobens vērs man katras durvis,» viņš iesaucās un devās pie sestajām durvīm, citi viņam sekoja. Durvis atvēruši, viņi ieraudzīja uz grīdas guļot sešus melnus vergus. Redzēdami, ka nav trāpījuši pareizās durvis, viņi gribēja klusām iet atpakaļ, te piepeši kāds stūrī pietrūkās un pazīstamā balsī sauca pēc palīga. Tas bija Mazais no Orbazana nometnes. Bet, pirms vēl citi melnie bija paspējuši atvērt acis, Orbazans jau bija Mazajam klāt, norāva savu jostu, pārplēsa to pušu, aizbāza viņam muti un sasēja rokas uz muguras. Pēc tam viņš devās Mustaiam un diviem pārējiem palīgā, kas arī jau bija paspējuši lielāko daļu vergu pārvarēt un sasiet. Dunci pie krūtīm likdami, viņi vergus prašņāja, lai stāsta, kur atrodas Mirca un Nurmahala, un tie apgalvoja, ka viņas atrodas blakus telpās. Mustafa devās tur iekšā un atrada Fatmi un Zoraidu no trokšņa jau pietrūkušās. Ar steigu viņas savāca savas rotas un drēbes un sekoja Mustafam. Abi laupītāji Orbazanam ieteica ņemt līdzi, ko var, bet viņš viņiem to noliedza, teikdams: «Nē, uz Orbazanu nedrīkst krist pārmetums, ka viņš nakti ložņā pa mājām, zeltu zagdams.»
Mustafa un izglābtās ātri pazuda ūdensvadā, un Orbazans solījās sekot. Līdz ar vienu no laupītājiem viņš vēl atgriezās atpakaļ, paņēma Mazo, un izvilka to sētsvidū. Tur viņi tam apmeta ap kaklu līdzpaņemto zīda cilpu un pakāra to pie akas staba. Atriebuši nelieša nodevību, viņi nokāpa ūdensvadā un sekoja Mustafam.
Asarām acīs izglābtās pateicās savam augstsirdīgajam glābējam Orbazanam, bet viņš tikai ieteica pasteigties ar bēgšanu, jo bija sagaidāms, ka Tivuli-Koss izsūtīs uz visām pusēm ķērējus. Aizgrābjoša bija Mustafas un abu izglābto šķiršanās no Orbazana, patiešām, to viņi nekad neaizmirsīs. Atbrīvotā verdzene Fatme pārģērbās un devās uz Balzoru, lai no turienes kuģī brauktu uz dzimteni.
Pēc īsa un prieka pilna ceļojuma brālis ar izglābtajām nonāca dzimtenē. Mans vecais tēvs no atkalredzēšanās priekiem tikko nenomira. Otrā dienā viņš izrīkoja lielas dzīres, kurās piedalījās visa pilsēta. Lielajam viesu un piederīgo baram Mustafa izstāstīja savus piedzīvojumus, un visi slavēja viņa drošsirdību un laupītāju augstsirdību.
Kad mans brālis savu stāstu bija beidzis, tēvs piecēlās un pieveda viņam Zoraidu: «Es noņemu lāstus no tavas galvas,» viņš svinīgā balsī sacīja. «Ņem kā atmaksu to, ko esi ieguvis neatlaidīgā cīņā; saņem arī manu tēva svētību. Kaut mūsu pilsētai nekad netrūktu tādu vīru, kas brāļa mīlestībā, gudrībā un dedzībā tev līdzīgi.»