Nikajā I6 , mana mīļajā tēvu tevu pilsēta dzīvoja kāds vīrs, kuru sauca par mazo Muku. Lai gan es tad vēl biju mazs zēns, bet Muku atceros tīri labi, sevišķi tāpēc, ka viņa dēļ no tēva reiz dabūju krietnas sukas. Jau tad, kad es viņu pazinu, viņš bija labi gados, bet augumā tikai trīs līdz četras pēdas garš; pie tam izskats viņam bija ļoti jocīgs, jo viņa mazajam un smalkajam stāvam bija jānes daudz lielāka galva nekā citiem cilvēkiem. Viņš dzīvoja gluži viens lielā mājā un arī ēdienu sev vārīja pats. Tā kā uz ielas viņš izgāja tikai reizi mēnesī, tad pilsēta nemaz nezinātu, vai viņš dzīvs vai miris, ja ik dienas ap pusdienas laiku neredzētu no viņa mājas skursteņa paceļamies biezus dūmu mākoņus. Toties vakaros viņš bieži vien izgāja uz savas mājas jumta un pastaigājās no viena gala uz otru, bet, no ielas skatoties, likās, it kā pa jumtu uz priekšu un atpakaļ slīdētu tikai viņa lielā galva.
Es un mani biedri bijām nerātni zēni, kas mīlēja katru izzobot un aizskart, un, kad jau nu mazais Muks gāja pastaigāties, tad tā mums bija īsta svētku diena. Zināmā dienā mēs salasījāmies pie viņa mājas un gaidījām, kamēr viņš nāca ārā; durvīm atveroties, vispirms parādījās viņa lielā galva vēl lielākā turbānā, tad mazais stāvs nodilušajā mētelītī, platām biksēm kājās un platu jostu ap vidu, pie kuras karājās tik garš duncis, ka nevarēja gudrs tikt, vai tas piekārts Mukām jeb vai Muks pie dunča. Kad viņš tā iznāca, mūsu gavilēm nebija vairs gala, mēs sviedām cepures gaisā un lēkājām ap viņu kā negudri. Bet mazais Muks, galvu palocīdams, mūs nopietni sveicināja un lēnām soļoja pa ielu tālāk. Kājas viņš vilka vilciņ, jo kurpes viņam bija tik lielas un garas, kādas es neesmu redzējis nevienam cilvēkam. Mēs, bērni, lēkājām ap viņu un klaigājām: «Mazais Muks! Mazais Muks!» Mums bija arī kāda jautra dziesmiņa, kuru mēs šad un tad viņam par godu uzdziedājām. Tā skanēja:
«Mazais Muk, mazais Muk,
Liels tavs nams, kur mitinies, Reiz par gadu parādies; Punduris, bet varens tu, Galva kalna lielumu.
Paskaties uz mums luk, luk, Paskrejies un ķer mūs, Muk!»
Tas bija mūsu parastais laika kavēklis, un man kaunam jāatzīst, ka es biju tas lielākais nebēdnis, jo bieži vien raustīju mazo aiz mēteļa un reiz pat viņam no mugurpuses uzminu uz lielajām tupelēm, tā ka viņš pakrita. Tas man izlikās varen smieklīgi, bet smiekli tūliņ pārgāja, tiklīdz redzēju, ka Muks pagriežas un iet taisni uz mana tēva māju. Un, patiesi, viņš iegāja iekšā un kādu brīdi palika. Ielīdis aizdurvē, es noskatījos, kā viņi iznāca kopā ar manu tēvu, kas viņu godbijīgi veda pie rokas, un pie durvīm atvadījās, vairākkārt palocīdamies. Man nebija jauki ap sirdi, un es ilgi paliku paslēptuvē. Beidzot, kad ēstgriba, ko es sāku vairāk izjust nekā paredzamo pērienu, pamudināja mani līst laukā, es, pazemīgi nokārtu galvu, gāju pie tēva iekšā.
«Kā dzirdu, tu esot apvainojis labo Muku?» sacīja viņš ļoti nopietnā balsī. «Man tev jāpastāsta viņa dzīves gājums, tad, ceru, tu vairs par viņu nesmiesies, bet pirms un pēc tam, protams, tu dabūsi parasto.» Sis «parastais» bija divdesmit pieci sitieni, ko tēvs man sevišķi labi prata uzskaitīt. Šoreiz viņš ņēma savu garo, lokano pīpes kātu, noskrūvēja dzelteno dzintara iemuti un apstrādāja mani sirsnīgāk nekā jebkad.
Kad divdesmit pieci bija uzskaitīti, viņš lika man uzklausīties un izstāstīja mazā Muka dzīves gājumu.
Mazā Muka tēva īstais vārds bija Mukrachs. Nikajā viņš bija; ļoti iecienīts, bet mazturīgs vīrs. Viņš dzīvoja gandrīz tikpat vientuļi kā tagad dēls. Tēvs dēla neieredzēja, kaunēdamies par viņa kroplo< augumu, un atstāja viņu augam bez kādas izglītības. Mazais Muks vēl savā sešpadsmitā gadā bija jautrs zēns, un nopietnais tēvs viņam pārmeta, ka viņš, kam sen jau vajadzētu būt izkāpušam no bērna kurpītēm,, esot tāds muļķis un auša.
Reiz pēc nelaimīga kritiena vecais nomira, atstādams mazo Muku nabagu un neprašu. Cietsirdīgie piederīgie, kuriem nelaiķis palika vairāk parādā, nekā spēja maksāt, izdzina zēnu no tēva mājām iet pasaulē savu laimi meklēt. Mazais Muks atbildēja, ka viņš gatavs doties, ceļā, tikai izlūdzās tēva uzvalku, ko viņam arī iedeva. Drēbes izrādījās, par lielām, jo tēvs bija bijis spēcīga auguma vīrs. Bet Muks drīz vien atrada padomu, viņš nogrieza, kas bija par garu, un apvilka drēbes, Tak liekas, viņam būs piemirsies arī no platuma ko atņemt, jo, kā tas vēl šobaltdien redzams, uzvalks izskatās pavisam jocīgs. Lielais turbāns, platā josta, paldainās bikses, zilais mētelītis, viss, ko viņš līdz šim valkājis, ir mantojums no tēva. Aizbāzis aiz jostas tēva garo Damaskas dunci un paņēmis spieķīti, — tā viņš izgāja pa vārtiem ārā.
Priecīgu prātu viņš klejoja visu dienu, jo bija taču izgājis pasaulē savu laimi meklēt. Pamanījis zemē stikla gabaliņu saulē laistāmies, viņš ņēma to līdzi, pārliecināts, ka tas pārvērtīsies par skaistāko dimantu. Ieraudzījis tālē mošejas 17 kupolu kvēlo mirdzumu vai ezera līmeni laistāmies kā spoguli, viņš prieka pilns steidzās turp, cerēdams, nokļūt iedomātajā burvju valstībā. Bet, ak! tuvumā nonākot, māņu ainas izgaisa, un nogurums un aiz izsalkuma rūcošs vēders viņam atgādināja, ka viņš arvien vēl atrodas nīcīgās zemes bēdu ielejās. Divi dienas viņš bija jau maldījies un velti laimi meklējis, ciezdams izsalkumu un raizes. Dažādi augi un graudi bija viņa vienīgā barība un cietā zeme viņa dusas vieta. Trešās dienas rītā viņš no kāda uzkalna ieraudzīja lielu pilsētu. Gaiši mirdzēja pusmēness pār tās dzegām, raibi karogi lāsmoja uz jumtiem un likās aicinām pie sevis mazo Muku. Labu brīdi viņš stāvēja kā apmulsis un vēroja gan pilsētu, gan apkārtni. «Jā gan, tur mazais Muks atradīs savu laimi,» viņš čukstēja sev un, neskatoties uz visu nogurumu, priekā palēcās uz augšu, «tur vai nekur.»
Viņš saņēma pēdējos spēkus un gāja uz pilsētu. Lai gan sākumā tā likās tīri tuvu, tomēr viņš to sasniedza tikai ap pusdienas laiku, jo mazie locekļi reizēm gandrīz pavisam atteicās klausīt un vajadzēja atlaisties kādas palmas paēnā, lai atpūstos.
Beidzot viņš nonāca pie pilsētas vārtiem. Viņš sapogāja savu mētelīti, uzmauca labāk savu turbānu, pavilka platāk jostu un aiz tās labi šķībi aizsprauda garo dunci. Tad, noslaucījis putekļus no savām kurpēm, satvēra spieķīti un drošu prātu devās pa vārtiem iekšā.
Viņš izstaigāja vairākas ielas, bet nekur neatvērās durvis un nekur neatskanēja aicinājums, kā viņš to bija iedomājies: «Mazo Muk, nāc iekšā, ēd un dzer un atpūtini savas gurdās kājas!»
Patlaban viņš bija nostājies kādas lielas, skaistas mājas priekšā un gluži sasapņojies apbrīnoja tās greznumu, te piepeši atvērās logs, tanī parādījās kāda veca sieviete un dziedošā balsī sauca:
«Šurp! katrs lai dodas
Pie pilnas bļodas,
Azaids jau vārīts, un galds jau klāts.
To baudīt ikviens ir aicināts.
Surp! katrs lai rodas
Pie pilnas bļodas.»
Tad atvērās durvis un Muks redzēja, ka pa tām bariem vien dodas iekšā suņi un kaķi. Labu brīdi Muks stāvēja neizprašanā, vai arī viņš lai paklausa aicinājumam, pēdīgi saņēmās un gāja namā iekšā. Viņam pa priekšu gāja pāris jaunu kaķēnu, un viņš nolēma tiem sekot, jo tie droši vien labāk zinās ceļu uz virtuvi nekā viņš.
Uzkāpis pa trepēm, Muks sastapa to pašu sievieti, kas pirmāk bija stāvējusi pie loga. Tā viņu īgni uzlūkoja un prasīja, ko vēloties.
«Tu aicināji katru pie sava azaida,» Muks atteica. «Arī es ierados, jo esmu ļoti izsalcis.»
Vecene pasmējās un teica: «Brīnuma puisi, no kurienes tad tu tāds? Visa pilsēta taču zina, ka es vāru tikai saviem mīļajiem kaķiem, ne citiem un, kā redzi, šad tad ielūdzu arī viņu kaimiņus uz maltīti.»
Mazais Muks viņai izstāstīja, cik viņam grūti klājies pēc tēva nāves, un lūdza, lai ļaujot viņam šoreiz paēst kopā ar kaķiem. Vecene, kurai zēna vaļsirdība iepatikās, uzņēma viņu kā viesi un deva viņam ēst un dzert, cik tikai gribējās. Kad Muks bija paēdis un padzēris, vecene viņā ilgi noskatījās un tad sacīja: «Vai zini, mazais Muk, paliec pie manis kalpot! Tavs uzdevums būs viegls, un tu tiksi labi turēts.»
Mazais Muks, kam kaķu azaids bija gluži labi garšojis, bija ar mieru un palika pie Ahavci kundzes par kalpu. Viņam iedeva vieglu, bet savādu darbu. Ahavci kundzei bija divi runči un četras kaķenes. Tos mazajam Mukām vajadzēja katru rītu uzsukāt un ieziest tiem spalvu ar dārgu ziedi. Kad namamātes nebija mājā, viņam vajadzēja kaķus uzraudzīt, ēdamā reizē bija jānoliek katram priekšā bļodiņa un vakaros tie jānogulda uz zīda spilveniem, satinot samta segās. Mājās vēl bija arī daži mazi sunēni, kurus viņam vajadzēja apkalpot, bet ar tiem nenācās tik daudz nopūlēties kā ar kaķiem, kurus Ahavci kundze turēja kā savus bērnus. Vispār Mukām bija tāda pati vientuļa dzīve kā tēva mājās, jo, atskaitot pašu namamāti, Muks cauru dienu redzēja tikai suņus un kaķus.
Kādu laiku mazajam Mukām klājās tīri labi. Viņš dabūja kārtīgi paēst un darba tikpat kā nekāda. Arī vecā kundze likās būt ar viņu gluži mierā. Bet kaķi kļuva arvien pārgalvīgāki. Tiklīdz vecā bija projām, tie trakoja kā negudri pa istabām, lēkādami gāza visu apkārt un saplēsa dažu labu skaistu trauku, kas pagadījās ceļā. Bet, līdzko izdzirda veco nākam pa kāpnēm augšā, tad katrs manījās uz sava spilvena un gulēja, asti luncinādami, itin kā nekas nebūtu noticis. Ahavci kundze, redzēdama istabu tādā nekārtībā, dusmīga bruka mazajam Mukām virsū. Tas varēja taisnoties kā gribēdams, vecā ticēja vairāk saviem nevainīgajiem kaķiem nekā savam kalpam.
Mazais Muks bija ļoti nobēdājies, redzēdams, ka nava savas laimes atradis, un nolēma ilgāk nepalikt Ahavci kundzes dienestā. Bet, tā kā jau pirmajā ceļojumā viņam nācās izbaudīt, cik briesmīgi dzīvot bez naudas, tad viņš nolēma kaut kā izdabūt savu algu, ko viņam pavēl- niece aizvien solīja, bet nezin kādēļ nekad nemaksāja. Ahavci kundzes dzīvoklī atradās kāda aizslēgta istaba, kurā viņš nekad nebija bijis un to redzējis. Bet vecā šad un tad tur iekšā grabinājās, un viņam par va- rēm gribējās zināt, kas tanī slēpjas. Domājot par ceļa naudu, viņam iekrita prātā, ka tā varbūt kundzes mantnīca. Bet durvis bija vienmēr aizslēgtas, tādēļ istaba bija un palika viņam nepieejams noslēpums.
Te kādu rītu, kad Ahavci kundzes nebija mājās, mazais šunelis, pret kuru kundze izturējās nelaipni, bet kura labvēlību ar dažādiem pakalpojumiem Muks bija ieguvis, ņēma viņu un raustīja pie platajām biksēm it kā aicinādams, lai tam sekotu. Muks, paradis ar suņiem labprāt rotaļāties, sekoja tam, un, skaties, šunelis viņu veda Ahavci kundzes guļamistabā pie kādām durtiņām, kuras viņš nekad agrāk nebija ievērojis. Durvis bija pusviru. Šunelis devās iekšā, un Muks tam sekoja. Viņš jutās priecīgi pārsteigts, atrazdamies istabā, kurā tik sen jau
bija vēlējies nokļūt. Viņš izmeklēja visas malas, bet naudas neatrada. Visapkārt bija tikai vecas drēbes un savāda izskata trauki. Kāds no šiem traukiem vērsa uz sevi Muka uzmanību. Tas bija kristālā, ar skaisti izgrieztiem tēliem. Viņš paņēma to rokās un gribēja no visām pusēm apskatīt. Bet, tavu nelaimi! Viņš nebija ievērojis, ka traukam vaļējs vāks, kas tikai viegli uzlikts. Vāks nokrita zemē un sabirza tūkstoš gabalos.
Ilgi mazais Muks stāvēja, izbailēs sastindzis. Viņa liktenis bija izšķirts, atlikās tikai bēgšana, jo citādi vecā viņu vai nositīs. Viņš nolēma tūlīt doties projām, gribēja tikai vēl paraudzīt, vai no Ahavci kundzes mantām nebūtu kas derīgs ceļam. Viņš ieraudzīja varen lielu kurpju pāri. Tās gan nebija nekādas glītās, bet ar savējām jau viņš ceļā vairs tālu netiktu, un pievilcīgs bija arī to lielums, jo, ja viņam kājās būs šādas kurpes, tad visi ļaudis redzēs, ka viņš no bērna kurpēm jau izkāpis. Ar steigu viņš noāva savas tupeles un iekāpa lielajās. Kāds kaktā piesliets spieķītis ar grezni izgrieztu lauvas galvas rokturi viņam arī likās te par velti mētājamies, viņš paņēma to un steidzās pa durvīm ārā. Viņš ieskrēja savā istabā, apvilka mētelīti, uzmauca tēva turbānu, aizbāza aiz jostas dunci un, ko kājas nesa, devās no mājas un no pilsētas projām. Baidīdamies, ka vecā nedzenas pakaļ, viņš bēga no pilsētas, līdz kamēr piekusušam elpas pietrūka. Tik ātri viņš vēl savu mūžu nebija gājis, jā, viņam pat likās, ka viņš nevarētu apturēt skriešanu, — kāda nezināma vara viņu rau tin rāva uz priekšu. Beidzot viņš ievēroja, ka kurpēm piemīt savāds spēks, jo tās slīdēja vienmēr uz priekšu un vilka viņu līdzi. Par varēm viņš lūkoja apstāties, bet velti, tad, pagalam jau izmisis, viņš sev uzsauca tā, kā mēdz apturēt zirgu: «O-o, tpru, o!» Nu kurpes apstājās un Muks bez elpas nokrita zemē.
Par kurpēm viņam bija neizsakāms prieks. Tātad tomēr viņš ar savām pūlēm bija kaut ko ieguvis, kas viņam var palīdzēt uz priekšu tikt, pasaulē laimi meklējot. Bet, neskatoties uz visu prieku, viņš iemiga cietu miegu, jo, lielo galvu nesot, mazais ķermenis daudz neizturēja. Sapnī Mukām rādījās tas pats šunelis, kas Ahavci kundzes dzīvoklī viņam palīdzēja tikt pie kurpēm, un sacīja: «Mīļais Muk, tu vēl neproti lāga ar kurpēm rīkoties. Redzi, kad tu viņās uz papēža trīs reizes apgriezies, tad vari aizskriet, kurp tikai tīk, un ar savu spieķi tu vari mantu rast, jo, kur zelts aprakts, tur spieķis trīs reizes pieklauvēs zemei, kur sudrabs, tur divi reizes.»
Tā mazais Muks sapņoja. Piecēlies, viņš sāka pārdomāt brīnišķīgo sapni un nolēma uz vietas izmēģināt. Viņš iekāpa tupelēs, pacēla vienu kāju un sāka uz otras papēža griezties apkārt. Bet, lai viens cilvēks palūko tik milzīgās tupelēs to izdarīt trīs reizes no vietas, tad nebrīnīsies,
ka mazajam Mukām sākumā tas ne par ko negribēja veikties, sevišķi, ja vēl padomā, ka smagā galva svārstīdamās viņu vilka te uz vienu, te otru pusi.
Ne vienreiz vien nabaga zēns pakrita uz deguna, bet viņš neļāvās atbaidīties un turpināja savu mēģinājumu, kamēr māksla bija rokā. Kā ritenis viņš apgriezās uz papēža apkārt, un, tiklīdz vēlējās nokļūt tuvākā lielpilsētā, tupeles pacēla viņu gaisā, ar vēja ātrumu slīdēja pa mākoņiem, un, iekām mazais Muks paspēja apjēgt, kā tas noticis, viņš jau atradās uz liela tirgus laukuma, kur bija saceltas teltis un kur ļaudis darīšanās tekāja uz priekšu un atpakaļ. Viņš ložņāja pa burzmu, bet beidzot atrada par prātīgāku iet nomaļākā vietā, jo tirgus laukumā viens otrs viņam uzmina uz tupelēm, tā ka bija jāklūp, un garais duncis dažam labam tā piesitās, ka tas ne visai gribēja palaist mazo Muku sveikā.
Mazais Muks sāka nopietni pārdomāt, ko varētu iesākt, lai kādu grasi nopelnītu. Viņam gan bija spieķītis, ar ko apslēptas mantas rast, bet kā lai viņš uziet tādu vietu, kur zelts un sudrabs aprakts? Grūtā brīdī varētu sevi rādīt ļaudīm par naudu, bet tam viņš bija par lepnu. Beidzot viņam iekrita prātā viņa ātrā gaita. Kas zina, varbūt manas tupeles ir manas glābējas — un nolēma pieņemt ātriskrējēja vietu. Paļaudamies, ka tās pašas pilsētas ķēniņš šādu nodarbošanos vislabāk samaksā, viņš sāka apjautāties, kur pils.
Pils vārtos stāvēja sargi un prasīja, — ko viņš te meklējot? Dzirdēdami, ka viņš meklē nodarbošanos, viņi mazo Muku noraidīja pie vergu uzrauga. Tam viņš pateica savu vēlēšanos un lūdza izgādāt viņam vietu ķēniņa ziņnešos. Vergu uzraugs ar savu skatu nomēroja Muku no galvas līdz kājām un sacīja: «Ko, tu ar savām sprīdi garām kājām gribi būt ķēniņa ātrskrējējs? Lasies, ka tieci projām, es te neesmu tāpēc, lai katram muļķim laiku pakavētu!» Bet mazais Muks apgalvoja, ka viņa priekšlikums domāts pavisam nopietni un ka viņš gatavs iet skrieties ar pašu ātrāko skrējēju. Vergu uzraugam gan viss tas izlikās pārāk smieklīgi, tomēr viņš lika Mukām līdz vakaram sagatavoties uz skriešanos, ieveda virtuvē, kur viņu ēdināja un dzirdināja, kā pienākas, bet uzraugs pats devās pie ķēniņa un pastāstīja par mazo cilvēciņu un viņa priekšlikumu. Ķēniņš bija jautrs kungs, tādēļ viņam ļoti patika, ka vergu uzraugs joka pēc bija paturējis mazo Muku. Viņš pavēlēja lielajā pļavā aiz pils ierīkot skatītavu, lai viss viņa galms ērti varētu noskatīties skriešanos, un vēlreiz piekodināja uz to labāko rūpēties par punduri. Ķēniņš izstāstīja prinčiem un princesēm, kādā izrādē šovakar dabūšot noskatīties; tie pastāstīja tālāk saviem kalpiem, un, kad pienāca vakars, visi, kam vien kājas klausīja, saspringtas ziņkāres dzīti, devās
uz pļavu, lai no uzceltās skatītavas noskatītos lielmutīgā pundura skriešanu.
Kad ķēniņš ar saviem dēliem un meitām bija novietojies skatītavā, mazais Muks iznāca pļavā un varen iznesīgi palocījās sanākušo augstmaņu priekšā. Tiklīdz mazais parādījās, atskanēja viens vispārīgs gaviļu sauciens. Tāda figūra te vēl nebija redzēta. Mazais stāvs ar milzu galvu, mētelītis un paldainās bikses, garais duncis pie platās jostas, sīkās kājeles lielajās tupelēs — nē, tas bija tik ērmīgi, ka gribot negribot skaļi jāsmejas. Bet mazais Muks neļāvās traucēties, un smiekli viņu nesamulsināja. Atspiedies uz sava spieķīša, viņš lepni stāvēja un gaidīja savu pretinieku. Vergu uzraugs pēc Muka paša vēlējuma bija izmeklējis labāko skrējēju. Tas iznāca, nostājās mazajam līdzās, un abi gaidīja mājienu. Kā norunāts, princese Amarca pamāja ar savu šķidrautu, un, kā divi bultas uz vienu mērķi izšautas, abi līdzcenši aizmiglīja pa pļavu.
Sākumā Muka pretinieks bija labu gabalu priekšā. Muks savās kurpēs viņu drīz vien panāca, paskrēja garām un labu brīdi gaidīja pie mērķa, kamēr aizelsies to sasniedza otrais. Skatītāji no brīnumiem palika kā mēmi. Kad nu beidzot ķēniņš sasita plaukstas, tad viss bars uzgavilēja un sauca: «Lai dzīvo mazais Muks, skriešanās varonis!»
Pa tam jau mazais Muks bija atpakaļ. Viņš metās ķēniņa priekšā ceļos un sacīja: «Visvarenais ķēniņ, te tu redzēji tikai manas mākslas mazāko mēģinājumu, bet kaut tu atļautu, lai mani pieņem par vienu no taviem skrējējiem!»
Ķēniņš viņam atbildēja: «Nē, mīļais Muk, tu būsi mans galma skrējējs, un tev vienmēr jābūt manā tuvumā. Tu dabūsi par gadu simts gabalus zelta un ēdīsi ar maniem augstākiem kalpiem pie viena galda.»
Muks no sirds priecājās, domādams, ka nu beidzot sasniedzis laimi, pēc kuras tik ilgi dzinies. Viņu iepriecināja arī ķēniņa sevišķā laipnība, ka tas viņu izlietoja visātrākajiem un slepenākajiem uzdevumiem, kurus tad Muks veica uz to kārtīgāko un neaptveramā ātrumā.
Bet citiem ķēniņa kalpiem ne visai bija pa prātam, ka viņu kunga labvēlību ieguvis punduris, kas cita nekā neprata kā ātri skriet. Tie rīkoja visādas sazvērestības, lai viņu gāztu, bet neko nepanāca, — tik lielu uzticību ķēniņš dāvāja savam virsskrējējam (šo augsto godu viņš Mukām drīz vien bija piešķīris).
Muks, kam pretinieku skaudība palika neizprotama, nedomāja par atriebību, jo viņam bija laba sirds; nē, viņš vairāk domāja par to, kā un ar ko iegūt savu ienaidnieku labvēlību. Viņam ienāca prātā spieķītis, ko viņš laimē bija pavisam piemirsis. Ja viņš atradīs mantu, viņš rodomāja, tad šie kungi pret viņu izturēsies vēlīgāk. Bieži viņš bija dzirdējis, ka tagadējā ķēniņa tēvs apracis zemē daudz dārgumu, kad ienaidnieks iebrucis valstī. Pie tam bija arī zināms, ka mirstot tēvs dēlam neatklājis noslēpumu. Tāpēc Muks nu savu spieķīti nēsāja vienmēr līdzi, cerēdams kādreiz uzdurties tai vietai, kur glabājas aprakts vecā ķēniņa zelts.
Kādu vakaru Mukām gadījās ieiet pils dārza nomaļākā stūrī, kur viņš vēl nekad nebija bijis; te pēkšņi viņš juta, ka spieķis viņa rokā salecas un piesit pie zemes trīs reizes. Muks tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Viņš izņēma savu dunci, iegrieza apkārtējos kokos zīmes un gāja atpakaļ pilī. Tur viņš sadabūja lāpstu un gaidīja, kamēr uznāk nakts, lai varētu rīkoties tālāk.
Bet zelta rakšana mazajam Mukām maksāja vairāk pūļu, nekā viņš bija iedomājies. Lāpsta liela un smaga, rokas turpretī par vājām un īsām. Viņš bija jau divi stundas nostrādājis, bet bedre izrakta labi ja pāra pēdu dziļumā. Beidzot viņš atdūrās pret kaut ko cietu, kas skanēja kā dzelzs. Nu viņš raka vēl cītīgāk un drīz vien redzēja atplaiksnāmies lielu dzelzs vāku. Tad viņš iekāpa pats bedrē paraudzīt, kas zem vāka atrodas, un patiesi atrada zem tā lielu podu pilnu zelta gabaliem. Bet, lai podu izceltu, viņam trūka spēka, tāpēc viņš piebēra ar zeltu pilnas bikšu kabatas un savu jostu, cik vien varēja panest, pildīja arī mētelīti, bet podu ar pārpalikumu viņš rūpīgi aprušināja un devās mājup. Patiesi, ja viņam nebūtu kurpju kājās, viņš nebūtu varējis ne no vietas pakustēties, tik smagi viņu vilka uz leju zelta nasta. Tak nemanīts viņš iegāja savā istabā un dabūto zeltu paslēpa zem sava dīvana spilvena.
Ieguvis tādu bagātību, mazais Muks cerēja, ka nu lietas mainīsies un galmā savus pretiniekus viņš iegūs par draugiem un dedzīgiem piekritējiem. Bet te taisni redzams, ka Muks nav baudījis nekādu rūpīgu audzināšanu, citādi viņš nebūtu iedomājies ar zeltu iegūt patiesus un sirsnīgus draugus. Ak, kaut toreiz, savu mētelīti ar zeltu piepildījis, viņš būtu devis kājām ziņu!
Zelts, kuru mazais Muks tagad dāsnīja pilnām saujām, citos galma ļaudīs sacēla skaudību. Virspavārs Ahulijs sacīja: «Viņš ir naudas viltotājs.»
Vergu uzraugs Achmets teica: «Viņš būs ķēniņam pieglaimojies.» Bet viņa nāvīgākais ienaidnieks, mantzinis Archaos, kurš šad un tad pats mēdza paķert no ķēniņa kases, taisni pateica: «Viņš to sazadzis.»
Visi viņi norunāja lietu gaismā celt; un ķēniņa galda virspārzinis Korchucs kādu dienu, kad stāvēja sava kunga priekšā, izlikās gluži bē dīgs un satriekts. Viņa sašutums bija tik acīs krītošs, ka ķēniņš ievaicā jās, kas viņam kaitot.
«Ak!» tas atbildēja, «man ļoti sāp, ka es vairs sava kunga un ķēniņa acīs neatrodu žēlastības.»
«Draugs Korchuc, ko tu mels?» atteica viņam ķēniņš. «No kura laika mana žēlastības saule vairs nespīd pār tevi?»
Galda virspārzinis viņam atbildēja, ka tas savu virsskrējēju apberot ar zeltu, bet saviem nabaga uzticamajiem kalpiem nedodot nekā.
Ķēniņš par tādu valodu ļoti brīnījās, lika tūlīt uzskaitīt mazā Muka zelta devas, un tā sazvērnieki gluži nemanot ķēniņam iedvesa aizdomas, ka Muks kaut kādā ceļā naudu zadzis no zelta kambara. Sāds lietas virziens sevišķi patika mantzinim, kas nemīlēja turēt aprēķinu. Ķēniņš pavēlēja slepeni sekot uz katra soļa mazajam Mukām, lai to kur pieķertu pašā nedarbā. Un jau to pašu nakti, pēc šās nelaimīgās dienas, kad mazais Muks, redzēdams savu kasi izdāļātu gluži tukšu, ņēma lāpstu un iezagās dārzā, lai no slepenā krājuma paņemtu vajadzīgo aizgādu, iztālēm viņam sekoja sargi virspavāra Ahulija un mantziņa Ar- chaca vadībā, un, tikko Muks gribēja bērt zeltu savā mētelītī, viņam uzbruka, sasēja un tūlīt noveda pie ķēniņa. Pēdējais, tikko kā piecēlies, samiegojies un sapīcis, ne visai laipni saņēma savu virsskrējēju un tūlīt sāka to nopratināt. Pa tam jau bija no zemes izcelts arī pods un līdz ar lāpstu un ar zeltu pildīto mētelīti nolikts ķēniņam pie kājām. Mantzinis pasteidzās izteikt, ka viņš ar saviem sargiem Muku pārsteidzis taisni tai acumirklī, kad tas podu racis zemē.
Ķēniņš pavaicāja apvainotajam, vai tas taisnība, un kur viņš ņēmis šo zeltu, kuru bijis ieracis zemē?
Mazais Muks visā savā nevainībā izteica, ka viņš šo podu uzgājis dārzā, ka viņš to gribējis ne iekšā, bet ārā rakt.
Visi klātesošie sāka pilnā kaklā smieties par tādu taisnošanos, bet ķēniņš, pagalam sadusmots par domājamo Mazā nekaunību, kliedza: «Tu bezgodi! Apzadzis savu ķēniņu, tu vēl viņu gribi apmelot tik muļķīgi un bezkaunīgi? Mantzini Archac, es tev prasu, saki, vai tu šo naudas sumu atzīsti par to pašu, kas manā kasē trūkst?»
Mantzinis atbildēja, viņam lieta esot pilnīgi skaidra, ka tik daudz un pat vēl vairāk jau kopš laba laika ķēniņa kasē iztrūkstot, un viņš varot apzvērēt, ka tā esot izzagtā nauda.
Ķēniņš pavēlēja mazo Muku saslēgt īsās važās un ieslodzīt tornī, bet zeltu nodeva mantzinim, lai tas to nestu atpakaļ uz mantnīcu. Priecīgs par tik laimīgu iznākumu, tas drīz vien pazuda un mājās saskaitīja mirdzošos zelta gabalus; bet šis ļaunprātis nekad nevienam neminēja, ka poda dibenā atradās zīme, kurā teikts:
«Ienaidnieki iebrukuši manā zemē, tādēļ es šeit paslēpju daļu no sava zelta; ķēniņa nolādēts lai ir tas, kas, to atradis, tūlīt nenodod manam dēlam! — Ķēniņš Zadi.»
Ieslodzīts mazais Muks bēdās pārdomāja savu postu. Viņš zināja, ka par ķēniņa mantas zagšanu soda ar nāvi, un tomēr spieķīša noslēpumu viņš ķēniņam negribēja atklāt, gluži pareizi baidīdamies, ka tad to un kurpes viņam atņems. Cieši pie mūra pieslēgtam, viņam par nožēlošanu arī kurpes nekā nevarēja palīdzēt, par velti viņš izmocījās, lūkodams apgriezties uz papēža.
Kad nu otrā dienā viņam pasludināja nāves spriedumu, viņš nolēma, ka tomēr labāk bez burvju spieķīša dzīvot nekā ar to mirt, tāpēc izlūdzās ķēniņa labpatiku viņu vienatnē uzklausīt un izstāstīja savu noslēpumu. Sākumā ķēniņš viņa apgalvojumiem neticēja ne mazākā mērā, bet Muks teicās to viņam parādīt, ja ķēniņš apsolītos atstāt viņu pie dzīvības. Ķēniņš uz to deva savu vārdu. Mukām nezinot, viņš lika ierakt zemē dažus zelta gabalus un tad pavēlēja viņam tos ar spieķīti uzmeklēt. Viens un divi — tas bija izdarīts, jo zināmā vietā spieķītis trīs reizes piesitās. Nu ķēniņš, redzēdams, ka mantzinis viņu piekrāpis, aizsūtīja tam, kā tas austrumzemēs parasts, zīda cilpu, lai noziedznieks pats sevi tiesātu. Bet mazajam Mukām viņš sacīja: «Esmu tev solījies, ka atstāšu tevi dzīvu, bet man liekas, ka spieķis nav tavs vienīgais noslēpums. Tāpēc tu mūžam paliksi manā gūstniecībā, ja neteiksi, kur slēpjas tava skriešanas māksla.» Mazais Muks, kuram pietika ar vienu vienīgu nakti izbaudīt cietuma priekus, izstāstīja, ka visa viņa māksla esot kurpēs, bet par noslēpumaino trīs reizes apgriešanos uz papēža viņš ķēniņam neminēja ne vārda. Izmēģināšanas dēļ ķēniņš pats iekāpa kurpēs un skraidīja pa dārzu kā nepilnīgs. Dažu labu reizi viņš gribēja pieturēt, bet nezināja, kā tas izdarāms, un mazais Muks, kam bija prieks tā drusku atriebties, ļāva ķēniņam skriet, līdz tas bez elpas nokrita zemē.
Atdabūjis atkal samaņu, ķēniņš sāka brukt virsū mazajam Mukām, ka tas viņu tik briesmīgi nomocījis, ļaudams skriet, līdz pietrūkst elpas. «Esmu solījies atstāt tevi dzīvu un palaist brīvībā, bet taisies, ka divpadsmit stundu laikā tiec pāri manām robežām, citādi likšu tevi uzkārt!» Bet kurpes un spieķīti viņš lika aiznest savā mantnīcā.
Nabagāks nekā jebkad, mazais Muks bēga pār kalniem un lejām, lādēdams muļķīgo iedomu, ka viņam galmā varētu būt kāda ievērojama loma. Par laimi tā valsts, no kuras viņam bija jābēg, nebija liela, tāpēc jau astoņās stundās viņš sasniedza robežu, lai gan, visu laiku pie kurpēm pieradušam, iešana koda kaulā.
Aiz robežas ticis, viņš nogriezās no parastā ceļa un devās dziļi mežā, lai apmestos vientuļā biezoknī un dzīvotu tikai sev, jo viņam riebās visi cilvēki. Biezoknī viņš uzgāja klajumu, kas viņa nodomam likās gluži piemērots. Mazais, skaidrais strauts kuplu vīģu koku paēnā, mīkstais, zaļais maurs — viss viņu aicināja palikt te. Un viņš atlaidās zemē, noņemdamies ne vairs ēst, ne dzert, bet gaidīt šeit nāvi. Un ar šām drūmajām nāves domām viņš iemiga. Bet, kad pamodās un viņu sāka mocīt izsalkums, viņš atzina, ka bada nāve ir briesmīga lieta un tāpēc sāka apskatīties, vai nevarētu dabūt kaut ko ēst.
Skaistas, nobriedušas vīģes karājās tā koka zaros, zem kura viņš bija gulējis. Viņš piecēlās, plūca un ēda augļus, un tie viņam garšoja tīri labi. Paēdis viņš gāja pie avota slāpes dzesēt. Bet kā viņš pārbijās, ūdens atspoguļojumā ieraudzījis savu galvu izrotātu divām milzīgām ausīm un milzīgi garu un resnu degunu! Izmisis viņš ķēra ar roku aptaustīt savas ausis un, patiesi, tās bija vai veselu pusolekti garas.
«Man piedien ēzeļa ausis,» viņš iesaucās, «jo es savu laimi esmu kājām minis kā daždien ēzelis.»
Pa mežu klejojot, viņš drīz vien atkal jutās izsalcis un atkal ēstgriba bija jāapmierina ar vīģēm, jo kokos cits nekas ēdams nebija atrodams. Kad pēc otras vīģu porcijas viņam iešāvās prātā paraudzīt, vai viņa ausis var vēl ietilpt lielajā turbānā un vai viņš tā neizskatās pārāk smieklīgs, viņš atrada, ka liekās ausis nozudušas. Viņš steidzās pie strauta, lai pārliecinātos, un, patiesi, viņa ausis bija tādas pašas, kādas tās viņam vienmēr bijušas, un arī lielā deguna vairs nebija. Nu viņš apķērās, kā taš viss noticis. No pirmā vīģes koka viņš bija dabūjis garo degunu un garās ausis, bet no otrā koka vīģēm atkal dziedināts. Ar prieku viņš atzina, ka labais liktenis viņam vēlreiz dod rokā līdzekli kļūt laimīgam. Viņš pieplūca no katra koka vīģu, cik varēja panest, un gāja atpakaļ tai zemē, no kuras neilgi atpakaļ bija bēdzis. Tur kādā mazā pilsētiņā viņš uzvilka citas drēbes un gāja taisni uz ķēniņa pilsētu, ko drīz vien sasniedza.
Bija taisni tas gada laiks, kad gatavi augļi reti dabūjami, tāpēc mazais Muks apmetās pie pašiem pils vārtiem, jo no agrākiem piedzīvojumiem zināja, ka te šādus retumus virspavārs iepērkas ķēniņa galdam. Muks vēl nebija ilgi sēdējis, kad redzēja nākam pa pils pagalmu virs- pavāru. Tas aplūkoja preces pārdevējiem, kas bija saradušies pie pils vārtiem; beidzot viņš pamanīja arī Muka groziņu. «Ha, rets kumoss,» viņš sacīja, «tāds viņa majestatei labi patiks. Ko gribi par visu grozu?» Mazais Muks prasīja diezgan mērenu maksu, un viņi uz vietas vienojās. Virspavārs nodeva grozu vergam un gāja tālāk, bet mazais Muks pa
tam laidās lapās, jo zināja, ka, tiklīdz galmā pie galvām parādīsies briesmīgā sodība, meklēs viņu kā pārdevēju rokā un sodīs.
Pie galda ķēniņš bija ļoti jautrā omā un vairākkārt uzslavēja virs- pavāru par tā labo virtuvi un gādību retu gardumu atrašanā, bet virs- pavārs, itin labi zinādams, kādi gardumi viņam vēl aizgūtnē, glaimots pavīpsnāja un zīmīgi izmeta: «Diena vēl nav vakarā,» vai arī «Beigas labas — viss labs,» tā ka princeses kļuva ļoti ziņkārīgas, kas nu vēl nāks. Un, kad virspavārs pavēlēja likt galdā skaistās, kārdinošās vīģes, tad visi klātesošie kā vienā mutē sauca: «Ah!»
«Kādas nobriedušas, cik gardas!» slavēja ķēniņš. «Virspavār, tu esi krietns zēns un esi pelnījis mūsu sevišķu žēlastību!» Tā runādams ķēniņš, kas parasti ar šādiem gardumiem apgājās ļoti taupīgi, pats ar savu roku klātesošiem izdalīja vīģes. Prinči un princeses dabūja pa divām, galma dāmas, veziri un agas 18 pa vienai, bet atlikušās viņš nolika pats sev priekšā un ar labpatiku sāka ēst.
«Tēvs, vai dieviņ, kāds tu jocīgs izskaties!» princese Amarca drīz vien iesaucās. Visi paskatījās uz ķēniņu, mēmi no brīnumiem: abpus galvai viņam karājās lielas ausis, un garais deguns sniedzās pāri zodam. Arī savstarpēji cits citu viņi aplūkoja ar izbrīnu un izbailēm. Katram galva vairāk vai mazāk bija izpušķota ar šiem dīvainajiem greznumiem.
Var iedomāties, kas par briesmām visam galmam! Ar steigu vien trieca pēc slavenākiem pilsētas ārstiem. Tie nāca bariem, maisīja dažādas zāles un mikstūras, bet ausis un deguni palika. Kādu princi operēja, tak ausis pieauga no jauna.
Bet Muks, kas visu to novēroja, paslēpies kādā klusākā vietā, redzēja, ka nu īstais laiks nākt klajā. Par naudu, ko ieņēma par vīģēm, viņš jau priekšlaikus bija iegādājies zinību vīra uzvalku un garajā āža spalvu bārdā viņu nemaz nevarēja pazīt. Vīģēm pildītu somiņu uz rokas, viņš devās ķēniņa pilī iekšā un kā ceļojošs ārsts piedāvāja savu palīdzību. Sākumā visi viņu uzlūkoja šaubīgām acīm, bet, kad kāds no prinčiem bija baudījis viņa pasniegto vīģi, un tā ausis un deguns atguva parasto veidu, tad visi mācās svešajam ārstam virsū, lai viņš tos dziedinātu. Bet ķēniņš ņēma ārstu pie rokas un, ne vārda neteikdams, veda to savā istabā. Tur viņš atslēdza kādas durvis, un viņi abi ar Muku iegāja mantnīcā. «Se ir visa mana bagātība,» ķēniņš sacīja, «izvēlies, ko vien gribi, nekas tev nav liegts, ja atbrīvosi mani no šī kauna pilnā ļaunuma.»
Mazā Muka ausīm šāda valoda bija patīkama muziķa. Jau pār slieksni kāpjot, viņš bija pamanījis zemē savas kurpes un turpat līdzās atradās arī spieķītis. It kā ķēniņa mantu apbrīnodams, viņš staigāja visapkārt pa zāli. Te, pie kurpēm nonācis, viņš steigšus iekāpa tajās, paķēra spieķīti, nometa savu lieko bārdu un pārsteigtajam ķēniņam parādījās labi pazīstamā atstumtā mazā Muka izskatā.
«Neuzticīgo ķēniņ,» Muks sacīja, «uzticīgu kalpošanu tu atalgo ar nepateicību, tad saņem un par sodu paturi šo ērma izskatu. Es atstāju tev šīs ausis, lai tās tev diendienā atgādinātu mazo Muku.» To teicis, viņš veikli trīs reizes apsviedās apkārt, vēlēdamies doties prom kaut kur tālu, un, pirms ķēniņš paguva saukt pēc palīga, Muks bija jau aizlaidies.
Kopš tā laika mazais Muks dzīvo šeit labi pārticis, bet vientuļi, jo viņš neieredz cilvēkus. Dzīves skolā viņš daudz mācījies un ir kļuvis gudrs vīrs, kurš, neskatoties uz viņa mazliet savādo ārieni, gan pelnī, ka tu viņu vairāk cienītu nekā zobotu.
To man pastāstīja mans tēvs. Es nožēloju savu nedarbu, ka biju tik nekrietni izturējies pret mazo vīru, un mans tēvs man piedeva solītā soda otru pusi. Izstāstīju arī saviem biedriem mazā Muka likteni, un viņš mums tapa tik mīļš, ka neviens vairs par viņu nezobojās. Gluži otrādi, mēs viņu godājām, kamēr vien viņš dzīvoja un vienmēr dziļi viņam palocījāmies, kā kāda kadija vai muftija 19 priekšā.