Vienā no ievērojamākām manas mīļās dzimtenes Vācijas pilsētām pieticīgi un godīgi dzīvoja kāds kurpnieks ar savu sievu. Pats viņš no rīta līdz vakaram sēdēja uz ielas stūra un lāpīja kurpes un zābakus, pagatavoja arī jaunus apavus, ja kāds viņam to uzticēja, tikai tad meistaram vajadzēja iet ādu pirkt, jo viņš bija nabags un nekāda krājuma pie rokas neturēja. Sieva tirgojās ai dārzeņiem un augļiem, ko audzēja savā nelielajā dārziņā aiz pilsētai; ļaudis pie viņas labprāt iepirkās, jo viņa bija tīrīgi ģērbusies un savus zaļumus prata izlikt pievilcīgi.
Šiem vienkāršajiem ļautiņiem bija jauks puisēns, skaistu, patīkamu sejiņu, slaids, ar saviem divpadsmit gadiem paaudzies diezgan liels. Parasti viņš mēdza sēdēt pie mātes augļu tirgū, pa reizei pavāriem un virējām, kas pie kurpnieksievas iepirkās, palīdzēdams augļus aiznest mājās, un no šiem gājieniem reti kad atgriezās bez košas puķes, naudas
gabala vai rauša, jo kungiem patika, ka skaistais zēns pie viņiem ieradās, un tie viņu arvien apdāvināja.
Kādu dienu kurpnieksieva atkal sēdēja pa parastam tirgū. Viņai priekšā bija grozi ar kāpostiem, dažādām garšas saknītēm un sēklām; bija arī kāds groziņš ar agrīniem bumbieriem, āboliem un aprikozēm. Jēkabiņš, viņas puisēns, sēdēja viņai līdzās un skaļā balsī sauca: «Sanāciet, kungi, palūk, kas par skaistiem kāpostiem, kar par smaržīgiem zaļumiem! Vai redzat, dāmas, agrīni bumbieri, agrīni āboli un aprikozes! Sapērciet, sapērciet! Māte lēti pārdod.»
Te pa laukumu nāca kāda veca sieviete. Viņas apģērbs izskatījās drusku apdriskāts un noplīsis, viņai bija sīka, šaura sejiņa, no vecuma sarāvusies vienās krunkās, sarkanas acis un līks, smails deguns, kas sniedzās vai līdz smakram. Viņa gāja, atspiezdamās uz garas nūjas, un tomēr nevarēja tikt gudrs, kā viņa iet: it kā klibodama, kā gumzīdamās un valstīdamās no vieniem sāniem uz otriem. Likās, ka viņai kauli neturētos kopā, ka tā kuru katru acumirkli apvelsies un uz cietā bruģa nolauzīs savu garo degunu.
Kurpnieksieva uzmanīgi aplūkoja šo veceni. Sešpadsmit garus gadus viņa diendienā bija nosēdējusi tirgū, bet tik savāda stāva vēl nebija redzējusi. Viņa neviļus satrūkās, kad vecā klēpoja uz šo pusi un apstājās taisni pret viņas groziem.
«Vai jūs esat sakņu sieviņa Hanne?» nepatīkami čērkstošā balsī vecā vaicāja, galvu pastāvīgi šķobīdama uz vienu un otru pusi.
«Jā, tā es esmu,» kurpnieksieva atsaucās, «vai jūs ko vēlaties?»
«Redzēsim, redzēsim! Paraudzīsim, paraudzīsim saknītes, vai tev jel maz būs tas, kā man vajag!» teica vecā, noliecās pār groziem un ar savām abām tumšbrūnām, riebīgām rokām sāka rakņāties pa garšas saknītēm, kas tik rūpīgi un jauki saliktas, paņēma vienu, paņēma otru savos garajos zirnekļa pirkstos, apgrozīja, lika pie sava garā deguna un apošņāja no visām pusēm. Kurpnieksievai sirds sažņaudzās skatoties, kā vecene jaucas pa viņas retajām saknēm, bet teikt viņa nekā neuzdrošinājās, jo pircējiem jau tiesība preci pārbaudīt, bez tam no šās vecenes viņai uzmācās savāda baiga sajūta.
Izvandījusi visu grozu, vecā tikai nobubināja: «Nelāga manta, sliktas saknes, nav tā, ko es gribēju, priekš piecdesmit gadiem, tad bija daudz labāk; slikta prece, slikta prece!»
Tāda valoda mazajam Jēkabam aizdeva dusmas. «Klausies, tu esi bezkaunīga vecene!» nevarēdams nociesties, viņš iesaucās. «Tu ar saviem riebīgajiem pirkstiem ņem un izrakā visas skaistās garšas zālītes, saspaidi tās, bāz pie savā garā deguna, — kurš tādas vairs pirks, to redzējis? — un beigās vēl nopaļā mūsu mantu par sliktu preci, lai gan pats hercoga pavārs visu iepērkas pie mums!»
Vecā pašķielēja uz drosmīgo zēnu, tā nelabi pasmīnēja un savā čērkstošajā balsī sacīja: «Dēliņ, dēliņ! Tev laikam patīk mans deguns, mans skaistais, garais deguns? Būs tev arī tāds pats sejā, līdz pat zoda galam.» To teikusi, viņa pavēlās pie otra groza, kurā bija salikti kāposti. Un atkal viņa ņēma vienu, ņēma otru skaisto baltlapaino kāpostgalviņu, spaidīja to, ka ņirkstēja vien, tad nevīžīgi iemeta atpakaļ grozā, tāpat nopaļādama: «Nelāga prece, slikti kāposti!»
«Šķobi vien savu riebīgo galvu uz vienu un otru pusi!» mazais izmisis izsaucās. «Gan tavs tievais kāpostkacēnu kakls pārlūzis un galva iekritīs grozā, tad vairs neviens no tā nepirks!»
«Tev laikam patīk tāds tievs kakls?» smīnēdama vecā noņurdēja. «Bet tāda kakla tu nedabūsi, — tev galva būs cieši iespiesta plecos, lai nenoveltos no mazā rumpīša!»
«Ko jūs tur melšat niekus ar mazu bērnu,» kurpnieksieva beidzot pateica, saskaitusies par vecenes ilgo rakņāšanos, spaidīšanu un ošņā- šanu, «ja gribat ko pirkt, tad paņemiet, citādi jūs man aizbaidāt visus pircējus.»
«Labi, lai notiek, kā tu saki,» vecā iesaucās, pamezdama ļaunu skatu, «es pērku šās sešas kāpostgalviņas. Bet redzi, es nevaru nekā panest, man jābalstās uz nūjas, vai tālab nepalaidīsi savu dēliņu līdzi, lai viņš man pirkumus aiznes mājās, es viņam par to samaksāšu.»
Mazais negribēja iet līdzi un raudāja, viņam bija bailes no šās nejaukās vecenes, bet māte nopietni uzstāja, jo, viņasprāt, grēks būtu vecai, nevarīgai sievietei uzkraut tādu nastu. Asarām acīs zēns darīja, kā pavēlēts, salika kāpostgalviņas sainī un sekoja vecenei pār tirgus laukumu.
Iešana ar veco neveicās, un tikai pēc trīsceturtdaļ stundas gājiena viņi beidzot nonāca pie kādas pussagruvušās mājeles, kaut kur pašā attālākā pilsētas nomalē. Pie tās vecā apgājās, izņēma no kabatas mazu, sarūsējušu kāsīti, veikli to iebāza mazā atslēgas caurumā, un durvis klakšķēdamas atsprāga.
Tikko viņi bija slieksni pārkāpuši, kad mazais Jēkabs no brīnumiem muti vien paplēta! Izgreznotā mājas iekšpuse mirdzēt mirdzēja, sienas un griesti bija marmora, visa iekārta skaista melna ozolkoka, istablie- tas zeltītas un slīpētiem akmeņiem rotātas, bet grīda bija stikla un tik gluda, ka mazajam nejauši paslīdēja kāja un viņš pakrita.
Vecā izvilka no kabatas sudraba stabulīti un svilpa tik stipri, ka visa māja noskanēja. Pa kāpnēm lejā noskrēja dažas jūras cūciņas. Jēkabam dīvainākais likās tas, ka viņas staigā stāvus uz divām kājām, valkā riekstu čaumalu kurpītes, cilvēka apģērbu un pat jaunākās modes cepures galvā.
«Salašņas, kur manas kurpes?» vecā kliedza un sita viņām ar nūju tā, ka tās brēkdamas uz augšu vien lēca. «Cik ilgi lai es te stāvu un gaidu?»
Cūciņas steigšus devās pa kāpnēm augšā un drīz vien nonesa divas ar zvērādu izoderētas kokosriekstu čaumalas, kuras uzmauca vecajai kājās.
Nu tā vairs ne kliboja, ne zvalstījās. Viņa nometa nūju un ļoti veikli slīdēja pa gludeno stikla grīdu, vilkdama Jēkabu aiz rokas sev līdzi. Beidzot viņa apstājās kādā istabā, kas, pēc visiem piederumiem spriežot, varēja būt virtuve, bet arī šeit greznie magoņkoka galdi, dārgām segām klātie dīvāni un citas lietas vairāk piederētos vislepnākajai viesistabai.
«Apsēsties, dēliņ!» teica vecene gluži laipni un iespieda zēnu dīvana stūrī, aizvilkdama galdu priekšā, lai viņš netiktu ārā. «Sēdi vien, tev bija diezgan smags nesamais, cilvēkgalvas nemaz nav tik vieglas, nē, nemaz nav tik vieglas.»
«Bet, kundze, cik savādi jūs runājat!» mazais iesaucās. «Piekusis es esmu, tas tiesa, bet mans nesamais tak bija kāpostgalviņas, kuras jūs no manas mātes pirkāt.»
«Nu, tur tu maldies,» vecene nosmējās, atsedza grozu un, aiz skausta saņēmusi, izcēla no tā cilvēka galvu. No izbailēm mazajam sirds apstājās pukstēt, viņš nevarēja gudrs tikt, kā tas viss nācies. Viņam iekrita prātā māte. Ja nu kāds dabūs zināt par šām cilvēkgalvām, viņš nodomāja, tad manu nabaga māti droši apsūdzēs.
«Tu esi krietns zēns, un es tev ko došu par algu,» vecene dudināja, «pagaidi mazlietiņ, es tev savārīšu tādu zupiņu, par kuru tu visu mūžu domāsi.»
To teikusi, viņa atkal iesvilpās. Pirmās ieradās jūras cūciņas cilvēka apģērbā, baltos virtuves priekšautos, ar pavārnīcu un kapājamiem nažiem aiz jostas. Pēc viņām satecēja pulks vāverīšu, tās visas bija tērptas krunkainās turku biksītēs, staigāja stāvus, zaļām samta cepurītēm galvā. Acīm redzami vāverītes bija virtuves kalpones, ļoti veikli viņas kāpelēja pa sienām, nonesa pannas, noņēma bļodas, sanesa olas un sviestu, zupas saknes, dārzeņus, miltus un visu nolika pie pavarda. Tur vecā staigāja savās kokosrieksta kurpēs, rīkodamās uz visām pusēm, un zēns redzēja, ka viņa patiesi nopūlas sagatavot viņam ko sevišķi labu.
Uguns sprakšķēdama uzliesmoja, pannas sāka švirkstēt un kūpēt, patīkama smarža piepildīja istabu. Kur vien vecā pagriezās, jūras cūciņas un vāverltes viņai tekāja līdzi uz katra soļa, un, cik viņa nāca pie pavarda, tik pabāza savu garo degunu katlā. Beidzot katls sāka vārīties, griezdamies cēlās sutas mutuļi un putas kūsāja ugunī. Tad vecā katlu nocēla, ielēja no tā viru sudraba traukā un cēla Jēkabam priekšā.
«Tā, dēliņ, tā,» viņa radzināja, «ēd nu zupiņu, ēd, tad tev būs tas viss, ko tu pie manis tā apskaudi! Tev būs arī jāizmācās par krietnu pavāru, lai tu vismaz kaut kas būtu. Bet tās zālītes, tās tev mūžam neatrast, jo kāpēc tad tās nebija tavas mātes grozā?» Puika lāgā nesaprata, ko viņa runāja; toties viņa uzmanību saistīja zupa, kas viņam garšoja lieliski. Gan māte viņam šad tad bija pagatavojusi garšīgus ēdienus, bet tāda garduma viņš vēl nebija baudījis. Jauka garšas saknīšu un piedara smarža nāca no zupas, kas reizē bija salda un skābena, pie tam ļoti stipra. Kamēr Jēkabs dzerdams izdzēra pēdējo gardās zupas lāsīti, jūras cūciņas aizdedzināja arabu kvēpināmos traukus un pievēdināja pilnu istabu ziliem mākoņiem. Vīraka dūmi sabiezēja un, guldamies uz zemi, zēnu pavisam apreibināja. Gan viņš kliedza, gan sauca, ka viņam jāejot atpakaļ pie mātes ,nekas nelīdzēja, — cik viņš atžirdzis lūkoja piecelties, tik atkrita uz vecenes dīvana aitkal snaudā un beidzot pavisam iemiga.
Guļot viņam rādījās visai dīvaini sapņi. Tā likās, itin kā vecā ņemtu un novilktu viņam vecās drēbes un ietītu viņu mīkstā vāverādā. Nu viņš varēja skraidīt un lēkāt tāpat kā vāvere. Viņš pievienojās citām vāverēm un jūras cūciņām, ļoti kārtīgiem un piemīlīgiem dzīvnieciņiem un kalpoja līdz ar tiem vecajai kundzei. Sākumā viņu nodarbināja tikai par zābaktīrītāju, tas ir, viņam vajadzēja ieziest ar eļļu un uzspodrināt kokosriekstu čaumalas, kuras kundze valkāja par kurpēm. Tā kā mājās pie tēva viņam bieži vien bija nācies darīt tamlīdzīgu darbu, tad tas veicās tīri labi. Pēc kāda gada — sapņoja viņš tālāk — viņam uzticēja jau smalkāku amatu; līdz ar dažām citām vāverēm viņam bija jāķer saulstaru puteklīši, un, kad to bija sakrājies jau labi daudz, jāsijā tie caur smalkāko astru sietu. Sos puteklīšus vecā turēja par lielāko gardumu, un, tā kā viņai mutē vairs nebija zobu, kāpēc cita nevarēja lāgā saēst, tad lika cept sev saules puteklīšu maizi.
Atkal pēc viena gada zēnu pārcēla pie tiem kalpotājiem, kas gādāja vecajai dzeramo ūdeni. Nav jādomā, ka šai vajadzībai viņa būtu likusi rakt aku vai izlikt sētā mucu lietus ūdens uzkrāšanai. Nē, uzdevums bija daudz smalkāks: Jēkabam līdz ar citām vāverēm vajadzēja vākt riekstu čaumalās rasas pilienus no rožu ziediem — tas bija vecās dzeramais. Tā kā viņa dzēra stipri daudz, tad ūdensnesējiem bija diezgan ko nopūlēties. Vēl pēc viena gada Jēkabu norīkoja par istabu apkalpotāju. Šai amatā bija jāgādā, lai istabās grīda būtu vienmēr tīra un spodra,
un tā kā tā bija stikla, kur katrs puteklītis manāms, tad tas nebija nekāds vieglais darbs. Viņi berza un spodrināja, apsēja ap kājām lupatu un šļūkāja pa istabu no viena gala uz otru.
Ceturtā gadā viņu pēdīgi pārcēla uz virtuvi. Strādāt virtuvē jau skaitījās goda amats, kurā pielaida tikai pēc ilgākas pārbaudes. Te strādādams, Jēkabs uzkalpojās no virtuves zēna par pirmo pīrādznieku un vispār pavāra mākslā sasniedza tādu izveicību un prasmi, ka dažu labu reizi pats par sevi varēja pabrīnīties. Visgrūtāk gatavojamos ēdienus, pīrāgus, kuriem pievienoja divsimt dažādas esences, stipras sakņu viras, kurām lika klāt visas garšas saknītes, kādas vien pasaulē dabūjamas, — to visu viņš iemanījās ātri pagatavot.
Tā varēja būt pagājuši gadi septiņi, kalpojot vecenei. Te kādu dienu, novilkusi savas kokosriekstu kurpes, paņēmusi rokā grozu un ķeģi uz iešanu, viņa Jēkabam uzdeva noplucināt cālēnu, piepildīt to ar zaļumiem un sacept skaisti brūnu, līdz kamēr pati pārnāks mājās. Jēkabs to izdarīja pēc visiem mākslas likumiem. Viņš apgrieza cālēnam galvu, izņēma tam iekšas, noplaucēja vārošā ūdenī un veikli noplucināja, notīrīdams ādu līdz beidzamai pūkai. Tad viņš sāka apskatīties pēc zālēm, ar ko cālēnu pildīt. Iegājis sakņu pieliekamajā, viņš šoreiz ieraudzīja kādu pusatvērtu sienas skapīti, kura agrāk nebija ievērojis. Ziņkārības dzīts, viņš piegāja tuvāk paskatīties, kas tanī iekšā, — un raugi, tas bija pilns groziem, no kuriem nāca stipra, patīkama smarža. Jēkabs attaisīja vienu no šiem groziem un atrada tanī pavisam savāda izskata krāsainu augu. Stiebrs un lapas tam bija zilganzaļā krāsā, bet galā ugunssārts ziediņš ar dzeltenām malām. Viņš domīgs sāka aplūkot šo puķi, paoda — un, lūk, no tās nāca tā pati stiprā smarža, kā smaržoja zupa, kuru viņam pirmajā dienā pagatavoja vecene. Bet smarža bija tik stipra, ka viņam ožot uznāca šķavas, viņš oda un šķavāja, oda un šķavāja arvien sitiprāk, kamēr beidzot šķaudīdamies atmodās.
Viņš gulēja turpat uz vecenes dīvana un izbrīnots lūkojās apkārt. «Jā, cik gan dzīvi var sapņot!» viņš pie sevis noteica. «Esmu gatavs vai zvērēt, ka biju žigla vāvere, jūras cūciņu un citu zvērēnu biedrs, pie tam vēl kļuvis lielu lielais pavārs. Kā māte smiesies, kad viņai visu to pastāstīšu! Bet vai viņa nebūs dusmīga un nebārsies, ka es svešās mājās guļu un nepalīdzu viņai tirgū?» Tā domādams, viņš trūkās kājās, lai bez kavēšanās dotos projām. Bet no gulēšanas visi viņa locekļi bija kļuvuši gluži stīvi, sevišķi kamieši, jo galvu nevarēja lāga pagrozīt. Viņam pašam par sevi sanāca smiekli, ka tā varējis samiegoties, jo aiz pārskatīšanās viņš ik mirkli ar degunu atdūrās te pret sienu, te pret skapi, te atsitās pret durvju stenderi. Vāveres un jūras cūciņas smilkstēdamas lēkāja ap viņu, it kā gribētu pavadīt, jau uz sliekšņa stāvēdams, viņš tās arī aicināja līdzi, jo tie bija piemīlīgi kustonīši, bet viss bars savās riekstu čaumalu kurpītēs aši devās atpakaļ namā, un viņš vēl tālu dzirdēja viņu gaudas.
Tā bija diezgan attāla nomale, kur vecā viņu bija atvedusi, un viņam diezgan grūti nācās izkļūt pa šaurajām ielām, kurās vēl jaucās liela ļaužu burzma. Te, kā viņš no drūzmēšanās noprata, kaut kur taisni viņa tuvumā bija pamanīts pundurītis, jo visapkārt kliedza un klaigāja: «Re, kur nejauks punduris! Kur tāds te cēlies! Hē, kas tam par garu degunu, kā viņam galva ierauta plecos, kādas neglītas, brūnas rokas!» Citu reizi arī viņš būtu paskrējies ļaudīm līdzi paskatīties, viņam bez sava gala patika redzēt milžus, pundurus vai tamlīdzīgus retus brīnumus, bet nu bija jāsteidzas, lai tiktu drīzāk pie mātes.
Tirgū nonākot, viņam tika gluži savādi ap sirdi. Māte sēdēja kā sēdējusi, un grozi bija vēl diezgan pilni dārzeņu, tātad ilgi viņš nevarēja būt gulējis. Bet jau iztālēm zēns manīja, ka māte ļoti nobēdājusies, ne viņa vēroja garāmgājējus, ne arī sauca nākt iepirkties, tikai sēdēja, galvu rokās atspiedusi, un, tuvāk pienākot, viņam likās, ka viņa kļuvusi bālāka. Zēns nesaprata, ko teikt, ko darīt. Pēdīgi saņēmies, viņš piezagās no mugurpuses, mīlīgi uzlika mātei roku uz pleca un sacīja: «Mā- miņ, kas tev kaiš? Vai esi uz mani dusmīga?»
Māte pagriezās atpakaļ, bet, ieraudzījusi pienācēju, izbailēs novērsās. «Riebīgais pundur, ko tu gribi no manis?» viņa iesaucās. «Prom, prom! Es tādu joku neciešu!»
«Māt, māt, kas noticis?» Jēkabs gluži satrūcies prasīja. «Tu laikam esi slima, ka tu savu dēlu dzen projām?»
«Es tev jau teicu, ej savu ceļu!» Hannes kundze dusmīgi atcirta. «No manis tu naudu nedabūsi ar savu ērmošanos, riebīgais ķēms!»
«Patiesi, viņa prātu zaudējusi,» mazais žēli pie sevis noteica, «ko nu lai es iesāku? Kā lai viņu uz māju dabūnu? Māmiņ mīļā, esi jel prātīga, ieskaties manī labāk, es tak esmu tavs dēls, tavs Jēkabs.»
«Nē, tas joks tiek par bezkaunīgu!» sacīja Hanne, griezdamās pie savām kaimiņienēm. «Jūs redzat šo nejauko punduri? Viņš te nostājies, aizbaida man visus pircējus un vēl iedrošinās zoboties par manu nelaimi! Saka, esot mans dēls, mans Jēkabs! Tāds nekauņa!»
Sacēlušās kājās, kaimiņienes sāka lamāties, cik neganti jaudāja, — un tirgus sieviņas, kā jūs jau labi zināt, to lietu prot, — bāra viņu, ka viņš smejas par nelaimīgo Hanni, kurai priekš septiņiem gadiem nozagts viņas brīnumjaukais zēns. Viņas barā draudēja brukt viņam virsū un izskrāpēt acis, ja viņš nelasīšoties projām.
Nabaga Jēkabs netika gudrs, ko tas viss nozīmē. Viņš taču, kā pats domāja, šorīt pat vēl kopā ar māti atnāca uz tirgu, palīdzēja viņai dārzeņus izlikt, pēc tam aizgāja vecajai sievietei līdzi viņas mājā, iestrēba zupiņu, drusku nosnaudās un ir atkal atpakaļ, bet kas tie par septiņiem gadiem, par kuriem māte un kaimiņienes runā!? Un kāpēc viņas viņu sauc par nejauku punduri? Kas ar viņu īsti noticis?
Redzēdams, ka māte vairs negrib par viņu ne dzirdēt, viņš asarām acīs gāja pa ielu uz māju, kur viņa tēvs cauru dienu lāpīja zābakus. «Redzēsim,» viņš domāja, «vai tēvs mani pazīs vai ne. Nostāšos uz sliekšņa un sākšu ar viņu runāt.»
Pie kurpnieka būdas nonācis, viņš nostājās durvīs un skatījās iekšā. Kurpnieks tā bija iegrimis savā darbā, ka Jēkaba nemaz neredzēja. Bet, kad viņš neviļus pameta acis uz durvīm, — kurpe, piķotais pavediens, īlens, — viss nokrita zemē un viņš pārsteigts iesaucās: «Die's pasarg' — kas tas, kas tad tas!»
«Labvakar, meistar!» istabā dziļāk ieiedams, mazais sacīja. «Kā jums veicas?»
«Slikti, kundziņ, slikti!» atteica tēvs, Jēkabam par lielu brīnumu; kā redzams, arī tēvs viņu nepazina. «Darbs vairs nemaz nesokas. Esmu viens, vecums mācas virsū un palīgs iznāk par dārgu.»
«Bet vai tad jums dēla nav, kas varētu palīdzēt?» mazais pētīdams turpināja.
«Man bija gan dēls, viņu sauca Jēkabu, tagad viņš būtu divdesmitā gadā un būtu man labs palīgs pie rokas. Hā, kas tad nekaitētu dzīvot? Jau divpadsmit gadus vecs viņš bija veikls un vērīgs, amatā jau tad šo to prata. Arī glīts un patīkams viņš bija. Dažu labu pasūtītāju es ar viņu būtu ieguvis, un man vairs nebūtu jālāpa, varētu taisīt jaunus apavus vien! Bet tā, lūk, iet pasaulē!»
«Kur tad palika jūsu dēls?» drebošu balsi Jēkabs tēvam prasīja.
«Dievs viņu zina,» tas atbildēja. «Priekš septiņi gadi, — jā, tik ilgi nu jau būs, — mums viņu uz tirgus nozaga.»
«Priekš septiņi gadi!» Jēkabs bailēs iesaucās.
«Jā, kundziņ, pagājuši septiņi gadi. Atceros to vēl kā šodien, kad sieva raudādama un vaimanādama atskrēja mājās, ka bērns kā gājis, tā vairs nepārnācis, gan viņa klaususi, gan meklējusi, bet neatradusi. Es arvien tā iedomājos un jau teicu, ka tas var notikt, jo Jēkabs bija jauks zēns, tas nu jāsaka, bet viņa, lepna uz savu Jēkabu, jutās glaimota, ja kāds bērnu palielīja, un labprāt viņu sūtīja uz kungu mājām ar dārzeņiem vai ko citu. Tas jau nu tā pareizi, par to viņam bagātīgi atmeta, es tikai brīdināju, sak, pielūko — pilsēta plaša, daudz viņā sliktu ļaužu, uzmani Jēkabu! Un kā tad, tā arī notika. Kādu dienu uz tirgus pienāk riebīga vecene, izrakņā zaļumus, apošņā augļus un galu galā nopērk tik daudz, ka pati nespēj aiznest. Mana sieva, līdzjūtīga būdama, sūta viņai mazo līdzi — un zēns ar to gājumu vēl šodien.»
«Un jūs sakāt, tas notika priekš septiņiem gadiem?»
«Jā, pavasarī būs septiņi gadi. Gan mēs likām saucināt, gan izgājā- mies pa māju mājām prašņādami; dažs labs jauko puisēnu pazina, bija viņu iemīļojis un palīdzēja mums meklēt, bet velti. Vecenes, kura dārzeņus pirkusi, neviens nezināja, tikai viena sirma mūža sieviņa, kas jau deviņdesmit gadus nodzīvojusi, izteicās, ka tā gan laikam būšot ļaunā feja20 Zāļuzine, kura pa piecdesmit gadiem reizi nākot uz pilsētu iepirkties.»
To stāstīdams, Jēkaba tēvs cītīgi vien piesita kurpei ar āmuru un ar abām dūrēm pievilka pavedienu. Mazais arvien vairāk nojauta, kas ar viņu noticis, ka viņš nav vis sapņojis, bet septiņus gadus kalpojis pie ļaunās fejas kā vāvere. Sirds viņam vai pušu plīsa aiz dusmām un žēlabām. Veselus septiņus gadus vecā viņam nolaupījusi no viņa jaunības, un kas viņam par to ticis? Ka viņš prot spodrināt kokosriekstu čaumalu kurpes, berzt stikla grīdu istabās? Ka viņš no jūras cūciņām visus virtuves mākslas noslēpumus iemācījies? Labu brīdi viņš stāvēja, pārdomādams savu likteni. Beidzot tēvs viņam vaicāja: «Varbūt jūs, kundziņ, vēlētos, lai jumis ko pataisu? Varbūt jaunu kurpju pāri vai arī,» viņš smīnēdams piebilda, «maksti jūsu degunam?»
«Ko jūs gribat no mana deguna?» Jēkabs atcirta, «kādēļ jūs domājat, ka tam vajadzīga maksts?»
«Nu,» atbildēja kurpnieks, «katrs jau gan dara pa savam prātam, bet man jums jāsaka, ja es būtu aplaimots ar tik briesmīgu degunu, es tam liktu uztaisīt maksti no īstas spodrādas rozā krāsā. Re, te man gluži glīts gabaliņš pie rokas, jums nu gan būtu vajadzīga vismaz vesela olekts. Bet, kundziņ, cik tas jums būtu droši un labi, vai ne, citādi jūs droši vien aizķēraties pie katras stenderes, pie katra braucēja, lai vairītos kā vairīdamies.»
Mazais aiz izmisuma stāvēja pavisam mēms, viņš aptaustīja savu degunu, un, patiesi, tas bija resns un veselu divu plaukstu garumā! Tātad vecā bija viņu arī sakropļojusi, tad tādēļ māte viņu vairs nepazina, tādēļ viņu nosauca par riebīgo punduri!
«Meistar!» mazais asarām acīs griezās pie kurpnieka, «vai jums nebūtu pie rokas kāds spogulis, kur paskatīties?»
«Mīļo jaunkundziņ,» tēvs nopietni atteica, «jūs nemaz neesat apbalvots ar tādu izskatu, lai varētu ar to lepoties, un jums ņav iemesla tik bieži spogulī skatīties. No šās smieklīgās paražas jums jāpapūlas atradināties.»
«Ak, nu atļaujiet man spogulī paskatīties,» mazais iesaucās, «protams, ne jau aiz iedomības!»
«Laidiet mani mierā, man nav tādas mantas. Manai sievai gan bija tāds maziņš, bet es nezinu, kur viņa to nobāzusi. Bet, ja jau nu jūs tā gribat spoguļoties, tad pārejiet pāri ielai pie bārddziņa Urbana, viņam ir viens spogulis, divtik liels kā jūsu galva, tur jūs varat sevi apskatīt, bet, pagaidām, — arlaburītu!»
To teicis, kurpnieks, viņu vieglītiņām izbīdīja no būdas ārā, aiztaisīja durvis ciet un sēdās atkal pie darba. Mazais gluži satriekts gāja pāri ielai pie bārddziņa Urbana, kuru labi pazina jau no agrākiem laikiem.
«Labrīt, Urban,» viņš uzrunāja, «nāku pie jums ar laipnu lūgumu, vai jūs man neatļautu drusku paskatīties jūsu lielajā spogulī.»
«Labprāt, tur viņš ir!» bārddzinis atsaucās un līdz ar savu viesi, kam patlaban dzina bārdu, viegli nosmējās. «Jūs esat varen daiļš zēns, tievs un slaids, kakliņš kā gulbim, rociņas kā ķēniņienei, un strupais deguntiņš tik skaists, kādu vien var vēlēties. Mazliet lepns gan jūs esat uz to, tas taisnība, bet sevi apskatīt jūs varat, cik vien patīk! Citādi varētu teikt, ka es aiz skaudības neļauju jums spogulī paskatīties.»
To runādams, bārddzinis zviedza, ka visa istaba skanēja. Bet mazais pa tam bija piegājis pie spoguļa un apskatījies, kāds viņš izskatās. Viņam asaras saskrēja acīs. «Jā, mīļo māt, tādu tu savu Jēkabu nevarēji pazīt,» viņš klusi sev noteica, «tāds viņš nebija tais jaukajās dienās, kad tu ar viņu lepojies!» Acis viņam bija kļuvušas gluži maziņas kā jūras cūciņai, deguns milzīgi liels un nokarens līdz pat smakram. Kakls likās pavisam noņemts, dziļi plecos iespiesto galvu tikai ar mokām varēja pagrozīt uz vienu un otru pusi. Augumā viņš bija tikpat liels kā septiņi gadi atpakaļ, kad viņam bija divpadsmit gadu, bet, kamēr citi no divpadsmitā līdz divdesmitam gadam aug uz augšu, viņš bija plēties tikai platumā un ar savu rempo muguru un izriestajām krūtīm izskatījās kā mazs cieši piebāzts maišelis. Sis īsais, resnais rumpis balstījās uz divi mazām, tievām kājām, kuras nelikās radītas šādai nastai, toties prāvākas bija rokas, īsti pieauguša cilvēka augumam piemērotas. Delnas un virsas bija rupjas un dzeltenbrūnas, pirksti gari kā zirnekļa kājas, un, kad viņš tos izstiepa, tad bez kādas pieliekšanās varēja aizsniegt zemi. Tāds nu viņš izskatījās, mazais Jēkabs, kļuvis kropls punduris.
Tagad viņš atcerējās to rītu, kad vecene pienāca pie viņa mātes groziem. Viss, ko viņš tai toreiz bija nopēlis — garo degunu, riebīgos pirkstus, — tas viss nu viņam bija, tikai garā, grozīgā kakla vietā viņa tam nebija devusi nekā.
«Nu, mīļais princi, vai nebūsiet diezgan izmīlinājies ar sevi?» sacīja bārddzinis, pienācis tuvāk, un, viņu aplūkodams, smējās pilnā kaklā. «Patiesi, tāda ērma pat sapnī neizsapņosi, lai kā gribētu! Bet, zēn, es jums kaut ko ieteikšu. Mans veikals ir diezgan labi apmeklēts, tomēr pēdējā laikā ne tā, kā to varētu vēlēties. Tas nāk tāpēc, ka mans kaimiņš, bārddzinis Puta, kaut kur sameklējis milzi, kurš, veikalā stāvēdams, viņam pievelk apmeklētājus. Nu, par milzi kļūt, tā nav nekāda māksla, cita lieta tāds mazs vīrelis, kāds esat jūs. Mazais, palieciet kalpot pie manis, jūs dabūsiet dzīvokli, ēst un dzert, apģērbu — visu, kas vien vajadzīgs. Par to jums būs rītos jāstāv mana veikala durvīs un jāaicina iekšā ļaudis. Jūs sakulsiet arī putas, pasniegsiet viesiem dvieli, un, ticiet man, mums abiem klāsies labi. Man būs daudz vairāk apmeklētāju nekā manam kaimiņam ar visu viņa milzi, un kurš katrs labprāt jums vēl atmetīs dzeramnaudu.»
Mazais jutās sevī stipri sašutis par tādu priekšlikumu, kalpot pie bārddziņa par apmeklētāju pievilinātāju. Bet ko lai viņš saka uz šo izsmieklu? Lēnprātīgi viņš bārddzinim atteica, ka tādiem pakalpojumiem viņam neatliekot laika un gāja tālāk.
Gan ļaunā vecene bija nomākusi viņa augumu, bet garam tā nebija varējusi nekā padarīt, to viņš nomanīja gluži labi, jo domāja un juta ne vairs tā kā priekš septiņiem gadiem. Jā, viņš apzinājās, ka pa visu šo laiku ir pieņēmies gudrībā un saprātā. Viņš tik daudz neskuma par savu zudušo skaistumu, par nejauko dupuro stāvu kā par to, ka tēvs viņu kā suni bija padzinis no mājas durvīm. Tāpēc viņš nolēma griezties atpakaļ pie mātes, lūkot viņai ieskaidrot, kā tas viss noticies.
Tirgus laukumā Jēkabs piegāja viņai klāt un lūdza viņu mierīgi uzklausīt. Viņš viņai atgādināja to dienu, kad aizgāja vecajai sievietei līdzi, atcerējās īpašus gadījumus no savas bērnības, tad izstāstīja, kā viņš septiņus gadus kalpojis fejai par vāveri, un ka viņa viņu pārvērtusi tāpēc, ka toreiz viņš to zākājis. Kurpnieksieva nezināja, ko teikt, ko domāt. Ko punduris viņai stāstīja par savu bērnību, tas viss saskanēja ar īstenību, bet, kad viņš teicās septiņus gadus bijis par vāveri, viņa piebilda: «Tas nevar būt, feju pasaulē nemaz nav!» Un, mazo uzlūkodama, viņa aiz riebuma nevarēja iedomāties, ka šis neglītais punduris varētu būt viņas dēls. Beidzot viņa nosprieda labāk parunāt par šo lietu ar vīru. Savākusi visus savus grozus, viņa pasauca mazo iet līdzi. Tā viņi abi nonāca pie kurpnieka būdā.
«Paklau,» sieva viņam teica, «šis cilvēks uzdodas par mūsu pazudušo dēlu Jēkabu. Viņš man visu pārstāstīja, kā septiņus gadus atpakaļ viņu nozaguši, ka visu šo laiku viņš bijis kādas fejas apburts.»
«Ak tā,» kurpnieks sadusmots viņu pārtrauca, «un viņš tev to grib iestāstīt? Pagaidi, tu rezgali! Es viņam pirmīt to visu izstāstīju, un viņš iet un vazā tevi aiz deguna. Tātad tu, dēliņ, esi apburts? Pag, pag, es tevi tūliņ atburšu!» Paķēris tikko sagrieztu siksnu saišķi, viņš pietrūkās un sāka ar tām liet mazajam pa uzrauktajiem kamiešiem un garajām rokām, tā ka tas aiz sāpēm kliegdams un brēkdams muka laukā.
Kā jau vispār pasaulē, tā arī šai pilsētā reti gadās līdzcietīgas dvēseles, kas palīdzētu nelaimīgajam, sevišķi ja tam vēl piemīt kaut kas smieklīgs. Nelaimīgais pundurītis tad arī palika visu dienu ne ēdis, ne dzēris, bet vakarā viņam neatlikās nekas cits kā guļvietai izraudzīties kādas baznīcas kāpņu klonu, lai tas cik ciets un auksts.
Otrā rītā, saulstaru uzmodināts, pundurītis sāka nopietni pārdomāt, kā viņam, tēva un mātes atstumtam, vilkt savu dzīvību. Viņš jutās par lepnu, lai kalpotu kādam bārddzinim par izkārtni, viņš negribēja būt ērms, lai, par naudu rādīdamies, maizi pelnītos. Bet ko viņš varētu iesākt? Te pēkšņi viņam ienāca prātā, ka, par vāveri būdams, viņš ļoti tālu ticis pavāra mākslā, un tāpēc viņš ne bez pamata bija pārliecināts, ka var sacensties ar kuru katru mācītu pavāru. Viņš nolēma izmantot savu pavāra mākslu.
Kad ielās kustība tapa dzīvāka un rīta cēliens bija iestājies, viņš gāja savu uzņemto ceļu.
Hercogs, tās zemes kungs un valdnieks, bija pazīstams kārumnieks un gardēdis, kas mīlēja labas maltītes un sev pavārus vāca no visām pasaules malām. Mazais devās taisni uz viņa pili. Kad viņš nonāca pie pirmajiem vārtiem, sargi uzprasīja, ko viņš vēloties, un sāka jau par viņu zoboties, bet mazais nepieļāvās un prasījās pie virspavārmeistara. Izsmieklam sargi viņu vadāja pa pagalmiem, un, kur vien mazais parādījās, sulaiņi apstājās, skatījās, skaļi smiedamies, un devās viņam pakaļ, tā ka beidzot salasījās vesels dažādu kalpotāju gājiens, kas virzījās pa pils kāpnēm augšā. Zirgu puiši pameta savas sukas, skrējēji skrēja, ko kājas nesa, grīdsegu tīrītāji aizmirsa izdauzīt paklājus, — visi steidzās un drūzmējās, kā kad pie vārtiem būtu ienaidnieks. Un saucieni: «Punduris, punduris! Vai redzējāt punduri?» skanēja no visām pusēm.
Te durvīs parādījās pils pārzinis, dusmīgu vaigu un lielu, garu pātagu rokā. «Dieva dēļ, ko tādu troksni ceļat, nolādētie suņi! Vai nezināt, ka kungs guļ?» Pie tam viņš ļāva krist paceltajai pātagai un dažam labam zirgu puisim vai vārtu sargam palika vīle uz muguras. «Ak kungs,» tie izsaucās, «vai tad jūs neredzat? Te mēs atvedām punduri, tādu punduri, kādu jūs vēl nebūsiet redzējis.» Mazo pamanījis, pils pārzinis tikko noturējās skaļi neiesmējies, jo viņš baidījās, ka smiedamies pazaudēs savu cieņu. Pātagu vicinādams, viņš izdzina visu baru ārā, ieveda mazo namā un prasīja tam, ko viņš vēloties. Dzirdēdams, ka mazais grib tikt pie virspavārmeistara, viņš atteica: «Nē, dēliņ, tu nāci pie manis, pie pils pārziņa, tu gribi kļūt hercoga galma punduris, vai ne tā?»
«Nē, feungs!» pundurītis atbildēja. «Esmu labs pavārs un protu pagatavot visretākos ēdienus, lūdzu vediet mani pie virspavārmeistara, varbūt mana māksla viņam noderēs.»
«Katrs jau gan, mazais vīriņ, dara pa savai patikai, tomēr tu esi ļoti neapdomīgs zēns. Virtuvē! Kā galma pundurim tev nebūtu nekāda darba, varētu ēst un dzert, cik patīkas, un labi ģērbties. Bet nu, redzēsim, vai tava pavāra māksla tiktāl sniegsies, kā vajadzīgs kunga pavāram, jo virtuves zēna darbam tu esi par labu.» To teicis, pils pārzinis viņu ņēma pie rokas un ieveda pie virspavārmeistara.
«Cienīgs žēlīgs kungs!» teica pundurītis un palocījās tik zemu, ka viņa deguns atdūrās grīdsegā. «Vai jums nav vajadzīgs iestrādājies pavārs?»
Virspavārmeistars aplūkoja mazo no galvas līdz papēžiem un sāka skaļi smieties. «Ko,» viņš izsaucās, «tu pavārs? Ko tu gan iedomājies, vai tad mūsu pavardi tik vien augsti, ka tu tos varētu aizsniegt, lai arī celtos pirkstgalos un snaikstītu savu galvu, vai no pleciem ārā raudams? Ak mīlīt! Tas, kas tevi pie manis sūtījis par pavāru pieteikties, tas būs gribējis tevi izjokot.» Tā teica virspavārmeistars, neganti smiedamies, līdz ar viņu nu smējās arī pils pārzinis un visi apkalpotāji, kas atradās istabā.
Bet pundurīti tas viss nesamulsināja. «Ko gan nozīmē pāris olu, sīrupa un vīna lāsīte, miltu un garšvielu sauja pie tādas pārpilnības kā jūsu mājā?» viņš sacīja. «Lieciet man pagatavot kādu gardu ēdienu, dodiet visu, kas man pie tā vajadzīgs, un es to pagatavošu jūsu acu priekšā, tā ka jūs varēsiet teikt: tas ir pavārs pēc visiem likumiem un tikumiem.» Tā un tamlīdzīgi runāja mazais; tīrais brīnums bija redzēt, kā mazās actiņas iedzirkstījās, garais deguns svaidījās uz vienu un otru pusi un tievie zirnekļa pirksti pavadīja katru vārdu.
«Lai iet!» virspavārmeistars iesaucās un paņēma pils pārzini zem rokas. «Joka pēc, lai iet; iesim uz virtuvi!»
Viņi gāja pa daudzām zālēm un koridoriem, līdz beidzot nonāca virtuvē. Tā bija liela, plaša un lieliski ierīkota telpa. Divdesmit
pavardos pastāvīgi kurējās uguns; pa pašu vidu virdzēja skaidra ūdens strauts, kurā glabājās ari zivis; marmora un dārga koka skapjos bija sakrauti pārtikas krājumi, kas pastāvīgi vajadzīgi pie rokas, bet tālāk pa labi un pa kreisi bija veselas desmit zāles, pilnas ar to labāko, kas vien Frankistanas 21 un pat austrumu zemēs atrodams kā smalks gardums mutei. Virtuves ļaudis un pavāri ar katliem un pannām, dakšiņām un pavārnīcām skraidīja un rīkojās, ka skanēja vien. Virspavār- meistaram virtuvē ienākot, tie visi palika kā sastinguši, bija dzirdama tikai uguns sprakšķēšana un strauta burbuļošana.
«Ko kungs šodien lika pasniegt brokastīs?» virspavārmeistars prasīja kādam vecam pavāram, kunga brokastmeistaram.
«Kungs! Viņa augstībai labpatiksies baudīt dāņu zupu ar sarkaniem Hamburgas ķiļķeniem.»
«Labi,» virspavārmeistars teica, «vai dzirdēji, ko kungs vēlas ēst? Vai tu domā, ka varēsi sagatavot šos grūti pagatavojamos ēdienus? Ķiļķenu tu nekādā ziņā neiztaisīsi, tas ir mūsu noslēpums.»
«Nekas nav vieglāk kā tas,» klātesošiem par lielu lielo brīnumu atteica punduris, jo viņš bieži bija gatavojis šos ēdienus, par vāveri būdams. «Pavisam viegli! Zupai dodiet man tādus un tādus dārzeņus, tādu un tādu piedaru, meža cūkas taukus, saknītes un olas. Bet ķiļķeniem man vajadzīgs,» viņš pateica klusām, tā ka tikai virspavārmeistars un brokastmeistars varēja dzirdēt, «ķiļķeniem man vajadzīgas četrējādas gaļas, mazliet vīna, kausēti pīļu tauki, ingvers un tā sauktā vēder- priecas zālīte.»
«A-a! Svētais Benedikts! Pie kura burvja tad tu mācījies!» vecais pavārs izbrīnots iesaucās. «Viņš pateica visu uz mata, turklāt vēl minēja tādu vēderpriecas zālīti, par kuru mēs paši nekā nezinājām; jādomā, ka tā dod vēl labāku piegaršu. Ak tu brīnuma pavārs!»
«Kas to būtu domājis!» sacīja virspavārmeistars. «Bet nu redzēsim, ļausim izmēģināt roku. Dodiet viņam traukus un visu, ko viņš prasa, un ļaujiet pagatavot brokastis.»
Pavēle tika izpildīta un viss vajadzīgais sagādāts pie pavarda. Bet tad izrādījās, ka pundurītis pavarda ne ar degungalu nevar aizsniegt. Nu nolika divus krēslus un pār tiem marmora plāksni, uz kuras stāvēdams mazais brīnumvīrelis varēja rādīt, ko viņš prot. Ap pavardu sanāca pavāri, virtuves zēni, apkalpotāji un citi ļaudis un, puslokā sastājušies, brīnījās, cik mazajam ātri viss veicās, cik tīrīgi un rūpīgi viņš strādāja. Kad viss bija sagatavots, viņš pavēlēja likt abas bļodas uz uguns un vārīt tik ilgi, kamēr šis teikšot. Tad viņš sāka skaitīt, — viens, divi, trīs un tā tālāk, un, noskaitījis taisni līdz pieci simti, uzsauca: «Diezgan!» Katlus nocēla, un mazais aicināja virspavārmeistaru nogaršot.
Virspavārs lika kādam zēnam pasniegt zelta karoti un, strautā noskalotu, to pasniedza virspavārmeistaram. Tas svinīgi piegāja pie pavarda, ņēma no katla ēdienu un nobaudīja. «Gards, pie hercoga dzīvības, tik tiešām gards!» acis aizmiedzis un mēli klakšķinādams, viņš sacīja. «Pils pārziņa kungs, vai jūs ari neieņemsiet kādu karoti?»
Uzrunātais noliecās, paņēma karoti, baudīja un aiz prieka un patikas nevarēja novaldīties. «Gods un slava jūsu mākslai, mīļo brokast- meistar, jūs esat teicams pavārs, bet tik lieliskas zupas un tādu Ham- burgas ķiļķenu jūs vēl neesat gatavojis!» Nu arī pavārs nogaršoja un, pundurim roku godbijīgi spiezdams, sacīja: «Zēn, tu esi meistars savā mākslā! Jā, vēderpriecas zālīte dod sevišķi teicamu piegaršu.»
Tanī acumirklī virtuvē ienāca hercoga sulainis un ziņoja, ka kungs vēloties brokastot. Ēdienus salika sudraba traukos un nosūtīja hercogam. Virspavārmeistars veda mazo savā dzīvoklī un ar viņu sarunājās. Nebija pagājusi vēl ne puse laika, cik vajadzīgs tēvreizes noskaitīšanai, kad ieradās sulainis ar ziņu, ka kungs vēloties virspavārmeistaru pie sevis. Tas steigšus uzvilka savu goda uzvalku un sekoja sūtnim.
Hercogs izskatījās ļoti līksms. Kad virspavārmeistars ienāca, viss sudraba traukos pasniegtais bija jau noēsts, un hercogs patlaban slaucīja bārdu.
«Klausies, pavārmeistar,» viņš sacīja, «līdz šim es ar taviem pavāriem esmu bijis ļoti mierā, bet saki, kas šodien gatavoja brokastis? Tik labas brokastis vēl nekad neesmu ēdis, kamēr sēdu uz tēvu tēvu troņa. Teic man, kā šo pavāru sauc, lai par atzinību varam viņam aizsūtīt dažus dukātus.»
«Kungs, tas ir ļoti dīvains gadījums,» virspavārmeistars atbildēja un izstāstīja, ka šorīt atveduši punduri, ka tas pieteicies par pavāru un kā tas viss noticis. Hercogam bija lielu lielais brīnums, viņš lika atsaukt punduri un izprašņāja to, kas viņš tāds un no kurienes. Te nu, protams, nabaga Jēkabs nevarēja teikt, ka viņš ticis apburts un kādreiz kalpojis par vāveri; citādi viņš pastāstīja visu patiesību, proti, ka viņam neesot ne tēva, ne mātes un ka pavāru mākslu viņš mācījies pie kādas vecas kundzes. Hercogs vairāk neizvaicāja, tikai papriecājās par jaunā pavāra dīvaino izskatu.
«Ja tu paliec pie manis,» viņš sacīja, «tad es maksāšu tev piecdesmit dukātus gadā, došu vienu goda uzvalku un vēl divi pāri bikšu. Par to tev būs ikdienas pašam jāpagatavo man brokastis, jāpasaka, kas un kā pusdienā gatavojams, un jāpārzina mana virtuve. Tā kā manā pilī es pats katram dodu vārdu, tad sauksim tevi par Gardegunu22 , un tu ieņemsi pavārmeistara palīga vietu.»
Punduris Gardeguns nokrita varenā Frankistanas hercoga priekšā zemē, skūpstīja viņa kājas un zvērēja viņam uzticīgi kalpot.
Tā nu mazais vismaz bija pie maizes, un savu amatu viņš godam veica. Un var sacīt, kopš Gardeguns bija pilī, hercogs likās pavisam cits cilvēks. Agrāk dažu labu reiz viņam patikās paņemt priekšā celtās bļodas un paplātes un laist ar tām pavāram pa galvu. Jā, reiz pat, kad teļa kāja nebija sacepta diezgan mīksta, viņš dusmās belza ar to virs- pavārmeistaram pa pieri tik spēcīgi, ka tas novēlās gar zemi un veselas trīs dienas sagulēja uz gultas. Hercogs gan savu ātrās dusmās nodarīto pārestību vēlāk izpirka ar pāris riekšavām zelta dukātu, bet no tās reizes vairs neviens pavārs viņam neienesa ēdienu bez drebēšanas un trīcēšanas.
Kopš punduris ienāca viņa mājā, viss likās būt pārvērties kā uz burvja mājienu. Kungs sāka parasto triju reižu vietā ēst piecas maltītes, lai labi izbaudītu sava mazā kalpa mākslu, pie tam neviens īgns vaibsts neievilkās viņa sejā. Nē, viņš atrada visu jaunu, teicamu, bija runīgs un laipns un dienu no dienas pieņēmās brangumā.
Dažu reiz viņš lika aicināt pie maltītes galda arī virspavārmeistaru un Gardegunu, apsēdināja vienu sev pa labi, otru pa kreisi, un pats ar savu roku bāza tiem mutē pa gardam smalkā ēdiena kumosam, — tā bija žēlastība, kuru abi pagodinātie augstu vērtēja.
Punduris bija brīnums visai pilsētai. Daudzi nāca un lūdzās virs- pavārmeistaram atļauju noskatīties, kā punduris vāra ēdienu, un daži pilsētas augstmaņi no hercoga bija dabūjuši atļauju sūtīt savus pavārus pie pundura virtuves mākslas stundās; tas ienesa ne mazumu naudas, jo katrs maksāja pusdukātu dienā. Bet, lai citi pavāri būtu labā omā un viņu neapskaustu, tad Gardeguns atstāja viņiem pašiem to naudu, ko kungi maksāja par savu pavāru stundām.
Tā Gardeguns nodzīvoja nepilnus divus gadus ārējā godā un labklājībā, un tikai domas par vecākiem viņu skumdināja. Un tā dzīvojot nekas ievērojams neatgadījās, kamēr nāca sekošs notikums.
Punduris Gardeguns prata sevišķi labi un veiksmīgi iepirkties, tādēļ, ja vien laiks atļāva, viņš gāja pats uz tirgu iegādāties putnus un dārzeņus. Kādu rītu viņš iegāja zosu tirgū, lai izmeklētos smagākās un treknākās zosis, kādas viņa kungam patika. Jau labu brīdi viņš bija staigājis apskatīdamies. Par viņa izskatu te vairs neviens ne brīnījās, nedz smējās, bet izturējās ar godbijību, jo visi pazina slaveno hercoga virspavāru un katra zosu sieviņa jutās laimīga, kad tas uz viņas pusi pavērsa savu garo degunu.
Beidzot viņš ieraudzīja pašā rindas galā kādā kaktā sieviņu ar pārdodamām zosīm, — bet viņa savas mantas ne lielīja, ne arī sauca pircējus kā pārējās. Viņš piegāja pie tās, aptaustīja un pasvārstīja viņas zosis. Atradis tās pēc vēlēšanās, viņš nopirka trīs ar visu sprostu, lika to uz saviem platajiem pleciem un devās uz mājām. Ejot viņam izlikās tā savādi, ka divas no šīm zosīm gāgāja un kliedza kā jau daždien zosis, bet trešā sēdēja gluži klusa, sevī ierāvusies, tikai reizēm nopūtās un žēli iestenējās kā cilvēks. «Tā laikam drusku slima,» Gardeguns noteica pie sevis, «jāpasteidzas, lai varu viņu nokaut un sagatavot.» Bet zoss gluži skaidri un skaļi atbildēja:
«Ja mani kausi, Es ieknābšu.
Ja žņaugsi manu kaklu ciet, Tev arī kapā jānoiet.»
Punduris Gardeguns sabijies nolika sprostu zemē. Zoss nopūzdamās raudzījās viņam pretī ar savām skaistajām, gudrajām acīm.
«Kad tevi nelabais!» Gardeguns iesaucās. «Kā zoss jaunkundze prot runāt? Kas to būtu domājis! Nu, nebaidies neko! Ka,s dzīvību ciena, tas tak neķersies tik retam putnam pie rīkles. Varu derēt, ka pa dzimšanai tev nav šis zosu spalvu kažoks. Arī es pats kādreiz biju niecīga vāverīte.»
«Tas taisnība,» zoss atbildēja, «kad tu saki, ka es neesmu dzimusi šai kauna tērpā. Ak, vai es to varēju iedomāties, ka šāds liktenis mani sagaida, ka Mimi, varenā Ažbārdas meitu, nokaus hercoga virtuvē!»
«Neuztraucieties, mīļā Mimi jaunkundze,» punduris mierināja. «Tik tiešām, ka esmu godīgs zēns un viņa gaišības virtuves meistara palīgs, neviens jums pie rīkles neķersies. Es jums ierādīšu kūti pats savās istabās, barības jums būs diezgan un savu brīvo laiku ziedošu sarunām ar jums, bet citiem virtuves ļaudīm iestāstīšu, ka šo zosi baroju ar dažādām retām zālītēm hercoga galdam un, tiklīdz būs pienācis izdevīgs brīdis, palaidīšu jūs brīvībā.»
Līdz asarām aizgrābta, zoss viņam pateicās. Bet punduris izdarīja, kā bija solījies, nokāva tikai divas pārējās zosis, bet Mimi ierīkoja īpašu mītni, teikdams, ka šo zosi baros hercogam ar sevišķu ziņu. Viņš tai arī nedeva parastās zosu barības, bet apgādāja viņu ar cepumiem un saldiem ēdieniem. Kad vien viņam atlikās laiks, viņš gāja pie Mimi parunāties un viņu mierināt. Viņi viens otram izsūdzēja savas bēdas, un tādā kārtā Gardeguns izzināja, ka zoss esot zintnieka Ažbārdas meita, kurš dzīvojot Gotlandes salā 23 . Viņas tēvs esot sanācis naidā ar kādu vecu raganu, kura savās gudrībās un viltībā bijusi pārāka un atriebdamās pārvērtusi viņu, Mimi, par zosi un atgādājusi uz šejieni. Kad arī punduris Gardeguns viņai tāpat bija izstāstījis par sevi, Mimi sacīja: «Tādās lietās es gluži nepraša neesmu. Man un manām māsām par zintniecību tēvs šo to aizrādīja, cik viņam tas bija atļauts. Strīdus pie sakņu groza, tava pēkšņā pārvērtība, tiklīdz tu biji ieodis zināmo augu, tāpat arī daži vecenes vārdi, ko tu man pateici, tas viss liecina, ka tu esi ar augu apburts, tas ir: ja tu atrastu to zālīti, kuru ragana lietojusi, tevi apburot, tad tu no šī lāsta taptu atpestīts.» Mazajam tas bija visai niecīgs mierinājums, jo kur lai viņš atrod šo zāli? Tomēr viņš viņai pateicās un viņam uzausa cerība.
Ap šo laiku gadījās, ka pie hercoga viesojās viņa draugs, kāds kaimiņu firsts. Hercogs aicināja punduri Gardegunu pie sevis un sacīja: «Nu pienācis īstais brīdis, kur tu vari parādīt, ka esi man uzticīgs kalps un meistars savā mākslā. Šis firsts, kas patlaban pie manis viesojas, pazīstams kā vislielākais gardēdis, protams, izņemot mani, un smalko ēdienu pazinējs un ir ļoti gudrs vīrs. Lūko visu iekārtot tā, ka manā galdā ir katru dienu kas jauns, kas labāks, ko celt priekšā, kas firstu arvien vairāk pārsteigtu. Par visām lietām, kamēr viņš šeit, manu dusmu dēļ pielūko, lai neviens ēdiens neatkārtotos. Tu vari prasīt no mana mantziņa visu, kas vien tev vajadzīgs. Un, ja tev ievajadzētos zeltu un dimantu taukos cept, dari to! Es labāk kļūstu par nabagu, nekā sarkstu viņa priekšā!»
Tie bija hercoga vārdi. Un punduris, pieklājīgi palocīdamies, sacīja: «Lai notiek, ak kungs, kā tu pavēli! Ar dieva palīgu viss būs pagatavots šim gardēdim firstam pa garšai!»
Mazais pavārs pielika visu savu mākslu. Viņš netaupīja ne kunga mantas, ne arī pats sevi. Augu dienu viņu redzēja dzīvojam pa dūmu un sutas mākoņiem, un viņa rīkojumi bez mitas skanēja pa virtuves velvēm, jo kā valdnieks viņš izrīkoja gan kalpotājus, gan zemākos pavārus.
Jau četrpadsmit dienas svešais firsts bija nodzīvojis pie hercoga priekos un līksmībā. Viņi ēda vismaz piecas reizes dienā, un hercogs ar sava pundura mākslu bija ļoti mierā, jo firsta, viņa viesa, vaigs pauda apmierinājumu. Bet piecpadsmitajā dienā notikās, ka hercogs aicināja punduri pie galda, iepazīstināja ar to firstu, savu viesi, prasīdams, kā viņš apmierināts ar punduri.
«Tu esi apbrīnojams pavārs,» svešais firsts teica, «tu zini, ko nozīmē labi ēdieni. Pa visu šo laiku, kamēr es šeit esmu, tev neviens ēdiens nav atkārtojies, un viss pagatavots, kā pienākas. Bet saki man, kādēļ tu vilcinies un vēl neesi pasniedzis ēdienu ēdienu — krienum- pīrāgu?»
Punduris stipri satrūkās, jo par tādu krienumpīrāgu nekad nekā nebija dzirdējis; beit viņš saņēmās un sacīja: «Ak kungs, es ceru, ka tavai gaišībai vēl ilgi labpatiks spīdēt mūsu galmā, tāpēc nesteidzos ar šo ēdienu; jo kā gan pavāram citādi nodot sveicienu kunga šķiršanās brīdī, ja ne ar krienumpīrāgu?»
«Tā?» hercogs smiedamies iesaucās. «Bet man? Tātad tu gribēji nogaidīt manu nāvesstundu un tikai tad nodot šo sveicienu? Jo arī man tu vēl nekad neesi pasniedzis šā ēdiena. Tomēr, lai nu kā, padomā labāk par citādām ardievām, jau rītu pat tu liksi šo pīrāgu galdā!»
«Kungs, lai notiek tava griba!» sacīja punduris un gāja. Bet viņš izgāja pavisam noskumis, viņa kauna un nelaimes stunda bija pienākusi: viņš nezināja, kā šo pīrāgu pagatavot. Viņš gāja dzīvoklī un raudāja par savu likteni. Te pienāca zoss Mimi, kurai bija atļauts pa viņa istabu apkārt staigāt, un apvaicājās, kāpēc viņš tik sagrauzts. «Noslauki savas asaras,» sacīja Mimi, dabūjusi zināt par krienumpīrāgu, «mana tēva galdā bieži nāca šis ēdiens, un es apmēram zinu, kā to gatavo; tik un tik daudz tu ņemsi tā, tik no tā, un, ja arī tīri visa nebūs klāt, kā īsti vajadzīgs, gluži tik smalka garša jau nu šiem kungiem nav.» Tā teica Mimi. Pundurītis salēcās aiz prieka, svētīja to dienu, kurā zosi bija pircis, un ķērās pie darba gatavot krienumpīrāgu. Vispirms viņš, mēģinājuma dēļ, izcepa pāris mazus pīrādziņus, un skat, garšoja lieliski, arī virspavārmeistars, kam viņš deva to nobaudīt, par jaunu slavēja viņa neizsmeļamo mākslu.
Otrā dienā punduris, pagatavojis krienumpīrāgu pienācīgā lielumā, gluži siltu, kā no krāsns ņemtu, puķēm pušķotu, sūtīja galdā, bet pats apvilka savas labākās goda drēbes un iegāja ēdamzālē. Iedams viņš redzēja, ka virssagriezējs patlaban grieza pīrāgu un uz sudraba lāpstiņas pasniedza hercogam un viņa viesim.
Hercogs nokoda krietnu kumosu, pacēla acis uz augšu un, kumosu norijis, iesaucās: «Ah! ah! ah! kā jau pīrāgu pīrāgs! Nu, bet mans punduris gan ir pavāru pavārs! Vai ne, mīļais draugs?»
Viesis ieņēma dažus kumosiņus, uzmanīgi izgaršoja un tā noslēpumaini pavīpsnāja. «Nekas, diezgan kārtīgi pagatavots,» viņš atbildēja, šķīvi nobīdīdams, «bet īstais krienumpīrāgs tas tomēr vēl nav. Tā jau es domāju!»
Nu hercogs dusmās sarauca pieri un aiz kauna pietvīka. «Tu suns, ne punduris!» viņš kliedza. «Kā tu drīksti tā mānīt savu kungu? Vai gribi, lai lieku tev nocirst tavu lielo galvu par tik sliktu gatavošanu?»
«Ak kungs! Es šo ēdienu pagatavoju pēc visiem pavāru mākslas likumiem un nekā tur netrūkst!» punduris drebēdams sacīja.
«Tu melo, puika!» hercogs atcirta un paspēra mazajam ar kāju. «Tad mans viesis neteiktu, ka tur kā trūkst. Es tevi pašu likšu sakapāt un pīrāgos izcept!»
«Apžēlojieties!» mazais iesaucās un saļima viesim pie kājām, apkampdams viņa ceļus. «Sakiet, kā pēc jūsu garšas trūkst šim ēdienam? Nepazudiniet mani nieka gaļas šķēlītes un miltu saujas dēļ.»
«Mīļo Gardegun, tas tev maz ko var palīdzēt,» svešais pasmiedamies atbildēja, «es jau vakar domāju, ka tu šā ēdiena nepataisīsi tā kā mans pavārs. Zini, tur trūkst tās zālītes, kuras šai zemē nemaz nepazīst un kura saucas baudītprieks; bez tās pīrāgam trūkst vajadzīgās piegaršas un tālab tavs kungs to nekad nedabūs tādu ēst kā es.»
Nu Frankistanas valdnieks saniknojās. «Un tomēr es to ēdīšu!» viņš kliedza, un viņa acis zibsnīja. «Zvēru pie sava firsta goda: rītu pat — vai nu es jums celšu priekšā pīrāgu, kādu jūs prasāt, vai parādīšu šā nelieša galvu mietā uzdurtu pie pils vārtiem. Ej, suns, vēlreiz dodu tev divdesmit četras stundas laika.»
Tā kliedza hercogs. Punduris raudādams gāja atkal savā istabā un izsūdzēja zosij savu likteni, ka nu viņam jāmirst, jo par tādu baudīt- prieku viņš nekad neko neesot dzirdējis. «Ja tik vien tās nelaimes,» viņa sacīja, «tad varu tev palīdzēt, mans tēvs mani iemācīja augus pazīt. Citā laikā varbūt tev nu būtu nāve, bet tagad ir jauns mēnesis, un taisni šai laikā baudītprieks zied. Tikai pasaki man, vai pils tuvumā ir kāds kastaņkoks?»
«Kā ne,» atbildēja Gardeguns atvieglotu sirdi, «pie ezera, divsimt soļu no mājas, vesela birzs, bet kam tie?»
«Baudītprieks aug tikai zem veciem kastaņkokiem,» Mimi sacīja. «Tādēļ bez kavēšanās steigsimies un pameklēsim, kas tev vajadzīgs, ņem mani klēpī, iznes laukā un palaid vaļā, es tev palīdzēšu uzmeklēt.»
Viņš darīja, kā teikts, paņēma zosi un devās uz pils izeju.
Bet durvjusargs aizlika šķēpu priekšā, sacīdams: «Mans labais Gardegun, tu esi pazudis. Man cieši noteikts tevi no mājas neizlaist.»
«Bet dārzā taču es varu iet?» Gardeguns atbildēja. «Esi tik labs un sūti savu vergu pie pils pārziņa, lai paprasa, vai es varu iet dārzā augus
meklēt vai ne?» Durvjusargs tā izdarīja, un atļauja tika dota, jo dārzam visapkārt bija augsta mūra sēta un par bēgšanu nebija ko domāt. Ticis laukā ar zosi Mimi, Gardeguns viņu piesardzīgi nolika zemē, un tā steigšus devās uz kastaņkokiem pie ezera.
Ar nospiestu sirdi punduris viņai sekoja, šis solis bija viņa pēdējā un vienīgā cerība, Ja Mimi baudītprieka neatradīs, tad viņš drīzāk ielēks turpat ezerā, nekā ļaus sev galvu nocirst, tā bija viņa cieša apņemšanās. Zoss meklēja, meklēja, apgrozīdama ar knābi katru zālīti zem kastaņkokiem, bet velti, nekas tamlīdzīgs neatradās, un viņa aiz bailēm un līdzcietības sāka jau raudāt, jo metās jau krēsla un tumsā maz ko vairs varēja saredzēt.
Te Gardeguns, pametis skatu pāri ezeram, pēkšņi iesaucās: «Skat, skat, tur aiz ezera vēl viens liels, vecs koks, iesim paraudzīt, varbūt tur mana laime zied?»
Zoss palēkdamās laidās turp, un viņš skrēja pakaļ, cik tik mazās kājas nesa. Kastaņkoka platajā ēnā bija jau gluži tumšs, tā ka vairs lāga nekā nevarēja izšķirt; te pēkšņi zoss it kā uz ko atdūrās, sasita priekā spārnus, aši iebāza galvu augstajā zālē, kaut ko noplūca un, to glīti knābī Gardegunam pasniegdama, teica: «Sī ir tā zālīte, un tādu te vēl daudz, tā ka to tev nekad netrūks.»
Punduris domīgi aplūkoja puķi. Salda smarža nāca no tās, un viņš neviļus atcerējās savas pārvēršanās brīdi. Stiebrs un lapas bija zilganzaļā krāsā, un galā bija ugunssārts zieds ar dzeltenu vīli.
«Paldies dievam!» viņš beidzot iesaucās. «Cik tas brīnišķīgi! Vai zini, man liekas, tas ir tas pats augs, kas mani no vāveres pārvērta šai ķēma izskatā. Vai lai es tūlīt neizmēģinu?»
«Vēl ne,» zoss lūdzās. «Pieplūc sev šo zāļu pilnu sauju, tad aiziesim vēl līdz istabai, paņemsim tavu naudu un visu, kas tavs, un tad izmēģināsim šā auga spēku.»
Tā viņi arī darīja un atgriezās pundura istabā. Sirds viņam gaidās skaļi pukstēja. Kad viņa iekrātie piecdesmit vai sešdesmit dukāti bija savākti un visas drēbes un kurpes sasietas paunā, viņš sacīja: «Ja tas būs dieva prāts, es tikšu atpestīts no šā lāsta,» iebāza degunu dziļi augos un ieelpoja to smaržu.
Visi viņa locekļi noknakšķēja un sāka stiepties. Viņš juta, ka galva uz pleciem pacēlās, pašķielējis uz savu degunu, viņš redzēja, ka tas sarāvās arvien mazāks un mazāks, mugura un krūtis izlīdzinājās, kājas kļuva garākas.
Zoss brīnīdamās raudzījās, kas notiek. «Ak, cik tu esi liels un skaists!» viņa izsaucās. «Nekas vairs nav palicis no tā, kāds tu pirmīt biji!» Jēkabs ļoti priecājās. Bet savos priekos viņš neaizmirsa, kādu pateicību viņš zosij Mimi parādā, un, kaut gan sirds viņu skubināja steigties pie vecākiem, tomēr aiz pateicības jūtām viņš šo vēlēšanos pārspēja un sacīja: «Kam citam, ja ne tev, man jāpateicas par to, ka esmu atdabūjis sevi pašu? Bez tevis es ne mūžam nebūtu tās zāles atradis un tātad vai nu man būtu jākrīt bendem par upuri, vai visu mūžu jānodzīvo par punduri. Lai notiek, gribu tev to atmaksāt. Es tevi aiznesīšu pie tava tēva. Viņš, kas ir tik labs zintnieks visās burvībās, viegli tevi atburs.»
Zosij nobira prieka asaras, un viņa priekšlikumu pieņēma. Jēkabs ar zosi nepamanīts laimīgi tika no pils laukā un devās ceļā uz jūras piekrasti, uz Mimi dzimteni.
Ko lai vairs tālāk stāstu: kā viņi laimīgi nonāca galā, kā Ažbārda savu meitu atbūra un kā Jēkabs apdāvināts un laimīgs atgriezās dzimtenē, kā viņa vecāki skaistajā jauneklī aizgrābti pazina savu pazudušo dēlu, kā viņš ar Āžbārdas dāvanām nopirka tirgotavu, tapa bagāts un dzīvoja laimīgs?
Man tikai vēl jāpiebilst, ka līdz ar pundura nozušanu hercoga pilī izcēlās lieli nemieri, jo tūlīt otrā dienā, kad hercogs gribēja pildīt zvērestu un likt nocirst pundurim galvu, ja tas auga nebūs atradis, — tas bija kā ūdenī iekritis. Bet firsts apgalvoja, ka hercogs, gribēdams glābt savu labāko pavāru, ļāvis tam slepeni aizmukt, un apvainoja hercogu par vārda lauzēju. Tādā kārtā starp abiem valdniekiem izcēlās liels karš, kas vēsturē pazīstams ar nosaukumu «zāļu karš». Tika izcīnīta daža laba kauja, galu galā tomēr noslēdza mieru, ko pie mums dēvē par «pīrāga mieru», tādēļ ka izlīgšanas svinībās ticis pasniegts firsta pavāra pagatavotais pīrāgu pīrāgs, kas hercogam lieliski gājis pie sirds.