Vācijas dienvidos ir kāda pilsētiņa Grīnvīzele, kurā esmu dzimis un audzis. Sī pilsētiņa ir kā jau visas tādas pilsētiņas. Vidū mazs tirgus laukums ar aku, laukuma malā vecs, mazs rātūzis, miertiesneša un redzamāko tirgotāju nami, bet pāra šaurās ieliņas apdzīvo pārējie pilsētiņas iemītnieki. Visi pazīstas, cits ar citu sazinās, kas kurā vietā notiek, un, ja virsmācītājam vai birģermeistaram, vai ārstam galdā nācis viens ēdiens vairāk, tad pie pusdienām to zina jau visa pilsēta. Tādos gadījumos pēcpusdienās sievas iet cita pie citas ar viziti, kā to mēdz teikt, lai pie stipras kafijas un saldiem cepumiem šādu svarīgu notikumu pārspriestu; un gala slēdziens ir tas, ka virsmācītājs droši vien licis naudu loterijā un nekristīgi daudz laimējis, ka birģermeistars ļāvies «piekukuļoties», vai ka ārsts no aptieķnieka dabūjis dažus zelta gabalus, lai parakstītu labi dārgas receptes.
Jūs varat iedomāties, cik nepatīkami tas satrauca teicamo labklājību tādā pilsētā kā Grīnvīzele, kad tanī apmetās kāds cilvēks, par kuru neviens nezināja, no kurienes viņš nācis, ko te meklē un no kā pārtiek. Nu, birģermeistars viņa pasi bija pārbaudījis, bet kafijas viesībās pie ārsta izteicies, ka pase gan no Berlīnes līdz Grīnvīzelei višur, kā nākas, kārtīgi atrādīta, tomēr tā lieta visai skaidra neesot, šis kungs liekoties drusku šaubīgs. Birģermeistars visā pilsētā bija ļoti iecienīts un godāts vīrs, tāpēc nav brīnums, ka visa pilsēta svešo uzlūkoja kā aizdomīgu personu. Un arī viņa dzīves veids neizklaidēja šāda manu tautiešu ieskata.
Svešnieks par dažiem zelta gabaliem noīrēja sev visu māju, kas līdz tam bija stāvējusi tukša, iekravāja tur veselu vezumu dīvainu lietu, kā krāsnis, mākslīgus pavardus, lielus katlus un tamlīdzīgi, un tā nu dzīvoja gluži viens pats. Jā, viņš pat ēdienu vārīja pats, un neviena dzīva dvēsele kājas neiespēra viņa mājā, izņemot kādu vecu grīn- vīzelieti, kas viņam iepirka un piegādāja maizi, gaļu, dārzeņus. Tomēr arī tas drīkstēja ieiet tikai priekšnamā, kur svešnieks vienmēr iznāca pretī saņemt iepirkumus.
Es biju gadus desmit vecs zēns, kad viņš apmetās manā tēvu tēvu pilsētā, bet man vēl tīri gaiši atmiņā, it kā tas vakar būtu noticis, kādu uztraukumu pilsētiņā sacēla šis vīrs. Ne viņš pēcpusdienās apmeklēja bumbotavu kā citi, ne vakarā nāca uz viesnīcu kā pārējie pilsoņi, lai pie pīpes tabakas pārrunātu jaunākās ziņas. Birģermeistars, miertiesnesis, ārsts un virsmācītājs, visi pēc kārtas viņu izlūdzās gan uz pusdienu, gan kafiju, bet viņš vienmēr aizbildinājās. Tādēļ daži viņu noturēja par jukušu, bet citi gaiši un skaidri apgalvoja, ka svešais kungs esot vai nu burvis, vai raganu virsnieks.
Es uzaugu, man pagāja astoņpadsmitais, divdesmitais gads, bet grīnvīzelieši šo vīru vēl joprojām dēvēja par svešo kungu.
Te kādu dienu pilsētā ieradās ļaudis ar svešzemju zvēriem. Parasti tie tādi salašņas klejoņi, kam ir kāds kamielis, kurš prot paklanīties, kāds lācis, kurš danco, daži suņi un pērtiķi, kas cilvēka apģērbā izskatās diezgan jocīgi un visādi ākstās. Sie ļaudis apstaigā visu pilsētu, apstājas ielu stūros un laukumos, sizdami bungas un pūzdami stabuli saceļ nejauku muziķu, liek saviem zvēriem ērmoties un lēkāt un pēc tam iet pa mājām, salasīdami naudu. Bet trupai, kura toreiz apmeklēja Grīnvīzeli, bija kāds milzīgs, gandrīz vidēja cilvēka auguma orangutāns, kas staigāja uz divkājām un prata taisīt dažus kārtīgus jokus.
Šis suņu un pērtiķu teātris apstājās arī pret svešnieka māju. Bungām un svilpēm atskanot, svešais tīri noskaities parādījās pie sava vecā, apsūbējušā loga. Bet drīz vien viņa seja tapa laipnāka un, visiem par lielu brīnumu, viņš skatījās pa logu laukā un sirsnīgi smējās par iedīdītā orangutana jokiem. Jā, viņš par šo uzjautrināšanu pat iedeva tik lielu sudraba gabalu, ka visa pilsēta par to runāja.
Otrā rītā visa zvēru trupa devās tālāk. Pašā priekšā soļoja kamielis, nesdams daudzus grozus, kuros visai omulīgi sēdēja suņi un pērtiķi. Paši zvēru dīdītāji un lielais orangutans gāja kamielim iepakaļš. Bet nepagāja ne pāris stundas pēc viņu iziešanas pa vārtiem, kad svešais kungs devās uz pastu un, pastmeistaram par lielu brīnumu, pieprasījis karieti ekstrā braucienam, bez kavēšanās devās ar to ārā no pilsētas pa tiem pašiem vārtiem un pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizgājusi zvēru trupa. Visai pilsētiņai nu bija ko pukoties, ka neviens nezināja, kurp un kāpēc svešnieks izbraucis. Bija jau nakts, kad svešnieks atgriezās pie pilsētiņas vārtiem. Bet nu viņš vairs nebija viens pats braucējs, ratos sēdēja vēl otra persona, kurai dziļi pār acīm bija uzmaukta cepure un ap muti un ausīm apsiets zīdauts. Vārtu sargs turēja par savu pienākumu uzrunāt arī otru svešnieku un lūdza viņa pasi, bet šis atbildēja ļoti rupji, kaut ko norūkdams kādā pavisam nesaprotamā valodā.
«Tas mans brāļa dēls,» svešnieks vārtu sargam laipni sacīja un iespieda tam saujā dažus sudraba gabalus. «Tas mans brāļa dēls un vāciski vēl maz saprot. Savā mātes valodā viņš nupat mazliet nopuko- jās par to, ka mēs še tiekot aizturēti.»
«Nu, ja viņš taisni jūsu augstības brāļa dēls,» vārtu sargs atteica, «tad viņu var arī bez pases laist pilsētā. Viņš taču dzīvos pie jums?»
«Bez šaubām,» svešnieks atteica, «un droši vien paliks ilgāku laiku.»
Vārtu sargam nebija vairāk nekā ko iebilst, un svešnieks ar savu brāļa dēlu brauca tālāk.
Bet birģermeistars un visa pilsēta bija ļoti nemierā ar vārtu sarga rīcību. Jo, ja ne vairāk, tad vismaz pāris vārdus vajadzējis ievērot no svešnieka brāļa dēla valodas. Tādā kārtā viegli izzinātu, kādas tautības viņš un viņa krusttēvs. Vārtu sargs apgalvoja, ka valoda nebijusi ne vācu, ne franču, ne itāļu, drīzāk tā skanējusi tik plaši kā angļu, un, ja viņš nemaldoties, jauneklis teicis: «Goddam!» Tā vārtu sargs izmelojās pats no klizmas un līdz ar to bija devis jauneklim dzimteni un vārdu, jo no tās dienas visa pilsētiņa runāja tikai par jauno angli.
Bet jaunais anglis bija tikpat atturīgs kā viņa kruttēvs, negāja ne uz bumbotavu, ne uz alus pagrabu, taču viņam bija lemts pavisam citādā kārtā nodarbināt ļaužu uzmanību.
Gadījās, ka bieži vien citādi klusajā svešnieka mājā sacēlās tik briesmīgs troksnis un tāda brēkšana, ka ļaudis bariem sastājās pie nama
paraudzīties, kas notiek. Iekšā redzēja jauno angli, tērptu sārtā frakā un zaļās biksēs, izpūrušiem matiem un pārgrieztu seju, neticami ātri skraidot gar logiem no vienas istabas otrā. Vecais svešnieks, sārtos rītsvārkos, ar suņu pātagu rokā, dzinās tam pakaļ, un, kaut gan viņš tā nevarēja panākt, tomēr pūlim uz ielas likās, ka dažs labs cirtiens ķēra, jo laiku pa laikam pātagas plikšķieniem sekoja izbaiļu brēciens. Par šādu briesmīgu apiešanos ar jaunekli ļoti uztraucās pilsētiņas dāmas, viņas tikmēr neļāvās mierā, kamēr piedabūja birģermeistaru šinī lietā kaut ko darīt. Birģermeistars svešajam kungam nosūtīja rakstu, kurā diezgan skarbos vārdos viņam pārmeta nežēlīgo izturēšanos pret savu brāļa dēlu, brīdinādams, ja vēl tādas scēnas atkārtošoties, tad viņš jutīšoties spiests jaunekli ņemt savā īpašā aizsardzībā.
Bet kas gan bija vairāk pārsteigts kā birģermeistars, kad pēc desmit gadiem nu pirmo reizi viņš redzēja svešnieku pašu ienākam viņa namā. Savu rīcību svešais kungs aizbildināja ar to, ka vecāki viņam uzdevuši taisni tā audzināt jauno cilvēku. Citādi jau visādi jauneklis esot gudrs un izdarīgs zēns, svešnieks piebilda, bet ar valodām ejot tā pagrūti. Sis nekā tik ļoti nevēloties kā iemācīt brāļa dēlu runāt * tekoši vāciski, lai pēc tam varētu ievest viņu Grīnvīzeles sabiedrībā, tomēr jauneklim, diemžēl, valodās tik maz sekmējoties, ka dažu labu reiz neatliekot nekas cits kā ņemt pletni un iepērt. Birģermeistars ar šādu paskaidrojumu bija pilnīgi apmierināts, tikai ieteica svešajam ieturēt mēru, un vakarā alus pagrabā stāstīja, ka viņš reti kad sastapis tik mācītu un pieklājīgu vīru, kāds esot svešnieks. «Zēl tikai,» viņš piebilda, «ka vecais tik maz rādās atklātībā, bet es domāju, tiklīdz viņa brāļa dēls būs daudzmaz ielauzījies vācu valodā, viņu netrūks manās aprindās.»
Šā vienīgā gadījuma pietika, lai pilsētiņa pilnīgi mainītu savus ieskatus. Nu svešnieku turēja par krietnu cilvēku, katrs vēlējās ar viņu tuvāk iepazīties un neviens vairs nebrīnījās, ja klusajā mājā šad un tad izcēlās nejauka brēka. «Viņš māca brāļa dēlu vācu valodā,» noteica grīnvīzelieši un mierīgu prātu gāja svešnieka mājai garām.
Apmēram pēc gada ceturkšņa vācu valodas mācība likās būt pabeigta, jo vecais nu gāja vienu pakāpi tālāk. Pilsētiņā dzīvoja kāds vecs, sakrupis francūzis, kurš jauniem ļaudīm pasniedza dejas stundas. Svešnieks viņu aicināja pie sevis, lai tas viņa brāļa dēlu iemācītu dejot. Francūzim viņš lika saprast, ka citādi jauneklis esot vērīgs zēns, bet, kas uz deju attiecas, tad drusku stūrgalvīgs. Proti, agrāk viņš esot mācījies pie cita skolotāja un te nu ievadīts tik dīvainos paņēmienos, ar kādiem pieklājīgā sabiedrībā nemaz nevarot uzstāties. Bet taisni
tāpēc brāļa dēls sevi ieskatot par lielu dejotāju, lai gan viņa dejai neesot ne mazākās līdzības ar valsi vai galopu, nerunājot jau nemaz par ekosēzi vai franksēzi24 . Svešnieks solīja dālderi par stundu, un dejas skolotājs ar lielāko prieku uzņēmās apmācīt stūrgalvīgo jaunekli.
Bet, kā francūzis pats paklusām izteicās, pasaulē nav bijis nekā dīvaināka par šām deju stundām.
Brāļa dēls, diezgan liels un slaids jauneklis, tikai ar pārāk īsām kājām, ieradās sarkanā frakā, glīti frizēts, zaļās, platās biksēs un glazē cimdos. Viņš runāja maz, ar svešādu pieskaņu, un no sākuma arvien bija diezgan rātns un uzvedīgs, bet tad pēkšņi sāka tā ērmīgi lēkāt, dejoja vistrakākās tūres, mezdams tādus antrešā 2S , ka deju skolotājam acis apžilba un ausis aizkrita. Ja viņš skolnieku apsauca, tas norāva no kājas savas smalkās dejas kurpes, laida ar tām skolotājam pa galvu, metās četriski un lēkāja pa istabu kā negudrs. Troksni uzdzirdis, iznāca no savas istabas pats vecais kungs, platos sarkanos rīta svārkos, zeltītu papīra cepuri galvā, un savai pletnei diezgan nesaudzīgi ļāva krist pār brāļa dēla muguru. Nu nabaga jauneklis kliegdams brēkdams lēca uz galdiem un uz augstās kumodes, pat uztupās uz loga spraišļiem un pukojās savā svešā, dīvainā valodā. Bet vecais, sarkanos rīta svārkos, neļāvās iebaidīties, saķēra brāļa dēlu aiz kājas, norāva zemē, vēl krietni nomizoja un sasprādzēja viņam ciešāk kaklautu; pēc tam skolnieks vienmēr kļuva rātns, uzvedīgs un dejas stunda turpinājās bez traucējumiem.
Kad dejas skolotājs ar savu audzēkni bija tiktāl ticis, ka varēja stundām pieņemt muziķu, brāļa dēls tīri pārvērtās. Vecais salīga kādu pilsētas muziķi, kas tad nu spēlēja tukšās mājas zālē, uz galda sēdēdams. Dejas skolotājs uzņēmās dāmas lomu, pie kam vecais kungs viņam lika uzvilkt zīda kleitu un apsiet Rītindijas šalli. Brāļa dēls viņu uzlūdza uz deju, un nu sākās valsēšana. Bet skolnieks bija nenogurstoši traks dejotājs, viņš skolotāju nemaz vairs nelaida vaļā no savām garajām rokām. Gan vecais sauca, gan vaimanāja, tak viņam bija jādejo, līdz kamēr nokrita bez elpas, vai pilsētas mūziķim roka notirpa spēlējot. Francūzi šīs mācības stundas pavisam beidza nost, bet dālderis, ko viņš katrreiz kārtīgi saņēma, un saldais vīns, ar ko vecais kungs viņu pacienāja, vilināt vilināja otrā dienā nākt atkal, kaut gan pēc pabeigta darba viņš aizvien svēti noņēmās savas kājas vairs nespert tukšajā namā.
Bet Grīnvīzeles sabiedrība uz to lietu raudzījās pavisam citādi nekā vecais francūzis. Viņi sprieda, ka jauneklis būšot tikpat kā radīts saviesīgai dzīvei labākās aprindās, un, tā kā toreiz bija stipri sajūtams kungu trūkums, visas pilsētiņas dāmas priecājās, ka nākamā ziemā dabūs vienu tik brašu dejotāju.
Kādu rītu kalpones, pārnākušas no tirgus, vēstīja savām pavēlnie- cēm brīnumainu notikumu. Pie tukšās mājas durvīm esot apstājusies lepna kariete, aizjūgta skaistiem zirgiem, un sulainis spožā livrejā gaidījis pie durtiņām. Tukšās mājas durvis atvērušās, un no tās iznākuši divi skaisti ģērbušies kungi, viens esot bijis vecais svešnieks, bet tas otrs droši vien tas pats jaunskungs, kam tik grūti ejot vācu valodā, bet kas tik kaislīgs dejotājs. Abi iekāpuši karietē, sulainis uzlēcis uz pakaļējā kāpslīša un, iedomājieties, kariete apstājusies taisni pie birģermeistara durvīm.
No kalponēm to padzirdušas, kundzes steigšus vien norāva savus virtuves priekšautus, nosvieda ne visai tīrās aubes un uzcirtās goda uzvalkos. «Tur nav šaubu,» viņas sacīja savējiem un steigšus vien tīrīja viesistabu, kura pa tam lietota citām vajadzībām, «tur nav šaubu, ka nu reiz svešais savu brāļa dēlu ieved pasaulē. Vecais āksts bija tik nepieklājīgs, ka apaļus desmit gadus kājas necēla mūsu mājās, tomēr tas viņam būs jāpiedod brāļa dēla dēļ, kas esot taisni apburošs.» Tā viņas teica, saviem dēliem un savām meitām piekodinādamas uzvesties labi iznesīgi, kad svešie ieradīsies, stāvēt taisni un ieturēt pareizāku izrunu nekā parasti. Un pilsētiņas gudrās dāmas nebija maldījušās savā omā, jo vecais kungs ar savu brāļa dēlu patiesi braukāja apkārt, iepazīdamies un nododams jaunekli ģimeņu labvēlībai.
Pilsētā cita vairs nedzirdēja runājam kā tikai par svešniekiem, pie kam nožēloja, ka šī patīkamā iepazīšanās nav notikusi agrāk. Vecais kungs izturējās kā daždien cienījams un prātīgs vīrs, tikai pie visa, ko viņš teica, tā savādi pasmīnēja, tāpēc nevarēja zināt, vai viņš domā nopietni vai jokojas, bet par visu — par laiku, par apkārtni, par atpūtu vasarā kalna pagrabā — viņš runāja tik gudri un apsvērti, ka katru savaldzināja. Un brāļa dēls! Ak, tas apbūra visus un iekaroja visas sirdis. Kas attiecās uz viņa ārieni, tad par skaistuli saukt viņa nevarēja. Sejas apakšējā daļa, sevišķi žokļos, bija pārāk izspiesta, pluta stipri brūngana, un pie tam viņam bija paradums tā savādi vaigstīties, šķobīt muti, miegt acis ciet, aisīt zobus; un tomēr viņa sejas pantus atrada neparasti interesantus. Nevarēja iedomāties neko lokanāku, veiklāku par viņa stāvu. Drēbes gan diezin kā nepiegula augumam, bet arī tās labi piedienēja. Istabā viņš uzvedās ļoti nemierīgi, metās te uz dīvana, te šūpuļkrēslā, kājas gari izstiepdams, bet, ko citkārt ļaudis jaunekļiem būtu atraduši par nepiedodamu nepieklājību, brāļa dēlam to slavēja par ģeniālu. «Kā jau anglis,» mēdza teikt, «tādi viņi visi: anglis liekas.uz dīvana un guļ nost, vienalga, lai vai desmitām dāmu apkārt kājās stāvētu aiz vietas trūkuma; anglim to nevar ņemt ļaunā.»
Vecajam kungam, savam tēvocim, jauneklis bija ļoti paklausīgs, jo, tikko viņš pa istabu sāka apkārt lēkāt vai pa savai iemīļotai paražai likties ar visām kājām uz krēsla, tad pietika viena vienīga skata no vecā kunga puses, un viss bija atkal kārtībā. Un kā gan lai jauneklim kāds ko ļaunā ņemtu, kad vecais kungs katrā mājā namamātei aizbildinājās: «Mans brāļa dēls gan vēl tāds parupjš un neizmācīts, bet es paļaujos uz sabiedrību, ka tā viņu pienācīgi noslīpēs un izglītos, tāpēc es viņu ieteicu jo sevišķi jūsu gādībai.»
Tā brāļa dēls bija ievests pasaulē, un visa Grīnvīzele ilgu laiku par citu neko nerunāja kā tikai par šo notikumu. Bet svešais kungs ar to vien vēl neapmierinājās. Likās, ka viņš būtu grozījis savus ieskatus un visu savu dzīves veidu. Pēcpusdienās viņš ar brāļa dēlu gāja uz kalna pagrabu, kur pilsētiņas ievērojamākie vīri sanāca iedzert alu un palīksmoties bumbotavā. Te brāļa dēls izrādījās liels meistars bumbošanā: mazāk par pieci seši viņš nekad nesita. Tikai šad un tad viņam likās uznācis savāds gars. Ko sadomājis, ko ne, viņš kā bulta metās uz bumbas un brauca ar visu bumburos iekšā, saceldams nežēlīgu troksni. Vai arī, kad bija sitis kroni jeb ķēniņu 26 , viņš nostājās uz galvas, kājas gaisā saslējis, vai arī, ja pamanīja garāmbraucēju, viņš kā spārnos uzlēca pie tā uz bukas, vaigstīdamies pabraucās gabaliņu un tad augš- palecēm vien atgriezās pagrabā pie citiem.
Šādos gadījumos vecais kungs birģermeistaram un pārējiem klātesošiem arvien lūdza piedošanu par brāļa dēla nerātnībām, bet tie tikai pasmējās, piemeta to viņa jaunībai, atgādinādami, ka tanīs gados arī paši bijuši lieli pārgalvji, — un jo vairāk iemīļoja «augšlēcīti», kā viņi to bija iesaukuši.
Tomēr reizēm gadījās, ka viņi ne pa niekam uz jaunekli saskaitās, tikai teikt nekā nepastāja, jo jaunais anglis vispāri tika atzīts par pieklājības un saprāta paraugu. Vecais kungs ar savu brāļu dēlu vakaros mēdza ierasties arī pilsētiņas Zelta brieža viesnīcā. Lai gan brāļa dēls bija vēl gluži jauns cilvēks, tak viņš darīja kā veci vīri, apsēdās pie savas glāzes, uzlika milzīgas acenes, izņēma varenu pīpi, aizdedzināja un vilka dūmu par visiem niknāk. Kad sāka pārrunāt jaunākos notikumus un sprieda par karu, par mieru, kad birģermeistars izteica šādas domas, ārsts izteica tādas domas un citi kungi nevarēja vien nobrīnīties par tik dziļām politiskām gudrībām, — brāļa dēlam uzreiz iešāvās prātā būt pavisam citās domās. Viņš sita uz galda dūri, kurai cimda
nekad nenovilka, likdams birģermeistaram un ārstam bez aplinkiem- saprast, ka viņi to visu lāgā neapjēdz, ka viņam par tām lietām pavisam citas ziņas un daudz dziļāki ieskati. Un, kad viņš dīvaini lauzītā vācu valodā nodeva savu spriedumu, tad birģermeistaram par lielu nepatiku visi klātesošie atzina to pilnīgi pareizu, jo viņam kā anglim taču gluži dabiski viss labāk zināms.
Ja birģermeistars un ārsts savās dusmās, ko viņi neiedrošinājās klaji izrādīt, atsēdās pie šacha partijas, brāļa dēls arī te uzmācās, ar savām lielajām acenēm glūnēja birģermeistaram pār plecu, paļāja vienu vai otru vilcienu, aizrādīja ārstam, kur un kā jāiet, tā ka abi kungi aiz slepenām dusmām vai no ādas sprāga ārā. Un, ja tad birģermeistars, ieskatīdams sevi šacha spēlē par otru Filidoru 27 , saniknots piedāvāja viņam partiju, lai iedotu pamatīgu «mat», tad krusttēvs brāļa dēlam savilka ciešāk kaklautu, tā ka jauneklis kļuva pavisam rātns un pieklājīgs un birģermeistaram pašam pieteica matu.
Grīnvīzelieši līdz tam gandrīz katru vakaru bija spēlējuši kārtis par puskreicera 28 partiju, brāļa dēls to atrada par niecīgu, lika iekšā pa dukātam un kroņdālderim, lielīdamies, ka neviens nespēlē tik smalki kā viņš, bet apvainojušos kungus salabinādams, viņš tiem parasti paspēlēja milzu sumas. Viņi ari nemaz nekautrējās paņemt viņa naudu, jo: «viņš tak anglis, tātad pasakaini bagāts,» viņi atrunājās un mierīgu prātu bāza dukātus kabatā.
Tā neilgā laikā svešā kunga brāļa dēls pilsētā un visā apkārtnē bija ieguvis nedalītu piekrišanu. Ciktāl cilvēka atmiņa sniedzas, neviens Grīnvīzelē neatcerējās redzējis tāda jaunekļa kā šis. Tas bija visdīvainākais notikums, kādu vien var iedomāties. Nevarēja teikt, ka brāļa dēls būtu iemācījies ari ko citu kā drusku dejot. Latiņu un grieķu valoda viņam bija, kā mēdz teikt, grāmata ar septiņiem zīmogiem. Reiz pie birģermeistara kādā rotaļā viņam bija kaut kas jāuzraksta, tad izrādījās, ka viņš pat sava vārda neprot parakstīt. Ģeogrāfijā viņš kļūdījās par daudz rupji, jo pārsviest kādu Vācijas pilsētu Francijā vai kādu dāņu pilsētu Polijā, tas viņam bija tīrais nieks. Ne viņš bija ko lasījis, ne studējis, un virsmācītājs domīgi grozīja galvu par jaunekļa bezgalīgo nezināšanu; tomēr, lai ko viņš darīja un runāja, visu atzina par lielisku, jo viņš bezkaunīgā kārtā tiepās par savu taisnību un strīdus beigās katrreiz pateica: «Es to labāk zinu!»
Pienāca ziema, un brāļa dēlam nu tikai sākās īstie slavas laiki. Katru sabiedrību, kur viņa trūka, atrada par garlaicīgu, žāvājās, ja kāds prātīgs cilvēks ko stāstīja, turpretī, kad brāļa dēls pateica kaut vai vislielākās muļķības savā lauzītajā vācu valodā, visi klausījās ar abām ausīm.
Turklāt vēl izrādījās, ka diženais jauneklis ir arī dzejnieks, jo reti pagāja kāds vakars, kad viņš nebūtu izvilcis no kabatas kādas papīra lapas un nenolasījis priekšā dažus sonetus. Gadījās gan ļaudis, kas apgalvoja, ka daži no šiem dzejojumiem esot vāji, bez jēgas, citiem atkal likās, ka vienu otru viņi būtu lasījuši kaut kur iespiestu, bet brāļa dēls par to nebēdāja, viņš lasīja un lasīja, vēl aizrādīdams uz savas dzejas skaistumu, un guva lielisku piekrišanu.
Viņa triumfs tomēr bija Grīnvīzeles balles. Neviens dejotājs nevarēja mēroties ar viņu izturībā un ātrumā, neviens neprata tik pārdroši un neparasti veikli lēkt kā viņš. Pie tam vēl krusttēvs viņu apģērba ļoti krāšņi un pa jaunākai gaumei. Lai gan uzvalki ne visai piegula viņa kaulainajam stāvam, tomēr visi apgalvoja, ka tērps piedien, kā uzliets. Dejas viesībās gan citi kungi jutās aizvainoti par jauno paražu, kā brāļa dēls uzstājās; agrāk grīnvīzeliešiem bija pieņemts, ka pats birģermeistars atklāja balli un tikai pēc tam pilsētas cienījamākiem jaunekļiem bija tiesība vadīt pārējās dejas, bet, kopš ieradās svešais jauneklis, viss gāja citādi. Daudz neprasīdams, viņš paņēma tuvāko dāmu aiz rokas, stājās pašā priekšgalā, darīdams pa savai patikai, un bija kungs un meistars un balles karalis. Tā kā dāmas šādu rīcību atzina par gluži pareizu un patīkamu, tad kungi arī neiedrošinājās neko pretoties un brāļa dēls paturēja savu cieņu.
Sevišķu baudu acīm redzami šīs balles sagādāja pašam vecajam. Viņš ne acu nenovērsa no sava krustdēla, pastāvīgi sevī smīnēdams, un, kad visa pilsēta nāca un viņu slavēja par jaunekļa pieklājību un labo audzināšanu, tad viņš vairs nevarēja noturēties, smējās un priecājās kā negudrs. Grīnvīzelieši šādu aizraušanos izskaidroja ar viņa lielo mīlestību uz krustdēlu, atzīdami, ka tas pilnīgi dabiski. Sad un tad gan viņš bija spiests vērst pret brāļa dēlu savu tēvišķo bardzību, jo gadījās, kad pašā straujākā dejas virpulī jauneklim iešāvās prātā vienā lēcienā drāzties uz skatuves, kur spēlēja pilsētas muziķi, izraut basistam basu no rokām un to nežēlīgi džīgāt; tāpat reizēm viņš pēkšņi metās uz rokām un dejoja, kājas gaisā saslējis. Tad krusttēvs viņu noveda sāņus, krietni norāja, savilka ciešāk kaklautu, un jauneklis atkal kļuva gluži pieklājīgs.
Tā brāļa dēls uzvedās sabiedrībā un ballēs. Bet ar tikumiem jau tas palaikam tā, ka ļaunie izplatās arvien ātrāk nekā labie, tāpat kāda jauna, spilgta mode, lai tā būtu pati smieklīgākā, atrod dedzīgu piekrišanu, īpaši pie jaunekļiem, kuri vēl nav padomājuši par sevi un pasauli. Tā tas notika arī Grīnvīzelē ar krustdēlu un viņa dīvainajam ieražām. Kad jaunatne redzēja, ka brāļa dēlu par viņa neveiklo augumu, nekautrīgo ņirgāšanos un pļāpāšanu, par viņa rupjajām atbildēm vecākiem cilvēkiem vairāk slavēja nekā pēla, visu to atzina par lielāko atjautību, tad katrs sevī nodomāja: «Tas man nieks, arī es varu būt tikpat asprātīgs nebēdnieks.» Citkārt tie bija cītīgi un krietni jaunekļi, tagad tie sprieda: «Ko palīdz mācīties, kad ar nezināšanu labāk tikt uz priekšu?» Viņi meta grāmatas pie malas, dauzīdamies apkārt pa ielām un laukumiem. Agrāk tie bija rātni un pieklājīgi pret ikvienu, nogaidīja, kamēr viņus uzrunā un arvien deva. noteiktu, apdomātu atbildi. Tagad turpretī viņi jaucās piedzīvojušu vīru sarunās, pļāpāja līdzi, plātījās ar saviem ieskatiem, izsmēja turpat acu priekšā pašu birģermeistaru, ja tas ko pateica, nekautrēdamies apgalvot, ka viņiem viss daudz labāk zināms.
Citkārt Grīnvīzeles jaunekļi ar riebumu novērsās no visa, kas rupjš un piedauzīgs. Bet tagad viņi dziedāja visādas blēņu dziesmas, pīpoja tabaku milzīgās pīpēs un mētājās pa prastiem krogiem. Lai gan redze bija laba, tomēr viņi iegādājās lielas acenes, lika tās uz deguna un domājās esam lieli vīri, jo nu viņi izskatījās tādi paši kā slavenais brāļa dēls. Tāpat mājās, kā arī viesībās viņi likās ar visām kājām un zābakiem uz dīvana, šūpojās krēslā, atspieda galvu dūrēs un elkoņus uz galda, ka prieks skatīties. Velti mātes un draugi viņiem aizrādīja, cik tas viss muļķīgi un nepieklājīgi, — viņi atsaucās uz spīdošo brāļa dēla priekšzīmi. Velti viņiem pūlējās iestāstīt, ka svešā kunga brāļa dēlam, kā jaunam anglim, piedodama zināma rupjība, kas jau tautas dabā. Jaunie grīnvīzelieši pastāvēja uz to, ka viņiem lielākas tiesības par vislabāko angli būt nepieklājīgi asprātīgiem. Vārdu sakot, bēda bija redzēt, kā ar brāļa dēla ļauno piemēru labie tikumi un jaukās ieražas Grīnvīzelē pilnīgi pagrima.
Par laimi jaunekļu rupjība un izlaidīgās dzīves prieki nebija ilgi, jo nāca gadījums, kas uzreiz pārvērta visu ainu. Parasto ziemas izprieca sezonu nolēma slēgt ar lielu koncertu, piedaloties tiklab pilsētas muziķiem, kā arī Grīnvīzeles mūzikas mīļotājiem. Pats birģermeistars spēlēja čello, ārsts ļoti labi pūta fagotu, aptieķnieks, lai gan nekad nebija īsti mācījies, pūta flautu, dažas Grīnvīzeles jaunavas iestudēja pa ārijai, un tā viss bija sagatavots teicami.
Tikai vecais svešnieks izteicās, ka, lai gan koncerts arī tā paredzams' gluži labs, tomēr trūkstot vēl dueta, un tas katrā kārtīgā koncertā nepieciešams. Visi tā kā satrūkās par tādu aizrādījumu. Birģermeistara meita gan dziedāja kā lakstīgala, bet kur lai ņem kungu, kas varētu dziedāt ar viņu duetā? Gribēja jau griezties pie vecā ērģelnieka, kurš kādreiz vareni dziedājis basu, bet svešnieks apgalvoja, ka tas nebūšot vajadzīgs, jo viņa brāļa dēls esot labs dziedātājs. Grīnvīzelieši nevarēja vien nobrīnīties, ka jauneklim vēl viena jauna izcila īpašība. Mēģinājuma dēļ viņam vajadzēja ko nodziedāt un, atskaitot dažus dīvainus paņēmienus, kurus noturēja par angliskiem, viņš dziedāja kā eņģelis. Duetu ar steigu vien iestudēja, un beidzot pienāca sengaidītais vakars, kad koncertam jāpamielo grīnvīzeliešu ausis.
Vecais svešnieks, diemžēl, nevarēja piedalīties sava brāļa dēla triumfā, jo teicās saslimis. Birģermeistaram, kas viņu apmeklēja stundu pirms koncerta sākuma, viņš deva dažus norādījumus par savu brāļa dēlu. «Patiesībā mans brāļa dēls ir lāga dvēsele,» viņš sacīja, «tikai reizēm viņam uznāk aušīgas iedomas, un tad viņš sāk visādi muļķoties. Tāpēc man ļoti žēl, ka nevaru pats būt klāt koncertā, jo pret mani viņam liela bijība, viņš zina, kāpēc! Vistīm, viņam par godu man jāsaka, šī viņa palaidņošanās ceļas nevis no garīgas, bet gan miesīgas kaites, tā viņam jau no dabas. Varbūt jūs, birģermeistara kungs, būtu tik laipns, gadījumā, ja viņš atkal sadomātos lēkt uz nošu pults vai uzmākties džīgāt kontrabasu, vai darīt ko tamlīdzīgu, — atlaidiet drusku slābāk viņa augsto kaklautu, vai arī, ja vēl tas nepalīdz, noņemiet to pavisam. Jūs pats redzēsiet, cik tad viņš kļūs rāms un pieklājīgs.»
Birģermeistars pateicās slimajam par dāvāto uzticību un apsolījās vajadzības gadījumā darīt tā, kā ieteikts.
Koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, saplūdusi vai visa Grīnvīzele un visa tuvākā apkārtne. Mednieki, mācītāji, ierēdņi, zemkopji un tamlīdzīgi ar visām savām lielajām ģimenēm pat no trīs stundu gājiena attālās apkārtnes bija steigušies dalīties ar grīnvīzeliešiem retajā baudā. Pilsētas muziķi turējās lieliski; viņiem sekoja birģermeistars ar čellu, ko pavadīja aptieķnieks ar flautu; pēc tam ērģelnieks dziedāja kādu basa āriju un guva nedalītu piekrišanu, un ne mazāk aplaudēja ārstam, noklausījušies viņa fagota skaņās.
Koncerta pirmā daļa bija galā, un katrs ar nepacietību gaidīja otro, kurā svešais jauneklis un birģermeistara meita dziedās duetu. Brāļa dēls bija ieradies krāšņā uzvalkā un jau laikus vērsa uz sevi visu klātesošo uzmanību. Proti, daudz neprasīdams, viņš apsēdās lielajā atzveltņa krēslā, kas bija nolikts kādai grāfienei no pilsētas apkaimes. Kājas tālu uz priekšu izstiepis, viņš katru aplūkoja savā milzīgajā binoklī, pastāvīgi likdams to pie lielajām acenēm, vai arī ķīvējās ar lielo miesnieka suni, kuru bija paņēmis sev līdzi, neraugoties uz aizliegumu suņus zālē ievest. Grāfiene, kurai šis krēsls bija domāts, ieradās, bet brāļa dēls nelikās traucēties un vietu neatbrīvoja. Gluži otrādi, viņš iesēdās vēl ērtāk, un neviens neuzdrošinājās par to ko aizrādīt. Augstmanei bija jāapsēstas uz gluži vienkārša pīteņa starp citām pilsētiņas dāmām, ne mazumu par to pukojoties.
Pa birģermeistara lieliskā priekšnesuma laiku, pa ērģelnieka basa ārijas laiku, jā, pat pa to laiku, kamēr ārsts ar fagotu fantazēja un visi klātesošie klausījās, elpu aizturēdami, brāļa dēls nodarbojās ar savu sani, likdams tam atnest pasviesto kabatas drānu, vai arī gluži skaļi pļāpāja ar savu kaimiņu, tā ka katrs, kas viņa nepazina, dabūja pabrīnīties par jaunā cilvēka ērmoto uzvešanos.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi ziņkārīgi gaidīja, kā viņš nodziedās savu duetu. Sākās otra daļa. Pilsētas muziķi vēl kaut ko nospēlēja, tad birģermeistars ar savu meitu devās pie jaunekļa un, nošu lapu pasniegdams, sacīja: «Mesjē, varbūt tagad jums labpatiktos nodziedāt duetu?» Jauneklis pasmējās, zobus aisīdams, pietrūkās kājās, un visi trīs devās uz nošu pulti; publika gaidīja.
Ērģelnieks noskaitīja priekštakti un māja brāļa dēlam, ka nu laiks sākt. Tas, glūnēdams notīs ar savām lielajām acenēm, iebrēcās nejauki ķērkstošā balsī.
«Divi toņi zemāk, cienījamais, jums jāņem do, do, jums jāņem do!» sauca ērģelnieks.
Bet brāļa dēls nedziedāja vis do, viņš norāva savu kurpi un laida ar to ērģelniekam pa galvu, ka pūderis vien noputēja. To redzēdams, birģermeistars nodomāja: «Ahā! viņam atkal sākas miesīgā kaite,» — devās uz skatuves un palaida tam vaļīgāk kaklautu, bet no tā jauneklis kļuva vēl nevaldāmāks. Viņš vairs nerunāja vis vāciski, bet gan kaut kādā pilnīgi nesaprotamā, dīvainā valodā, un sāka lēkāt lieliem lēcieniem.
No nepatīkamā traucējuma birģermeistars pavisam izmisa; domādams, ka jauneklim uznākušas lielo untumu nestundas, viņš ķērās pie beidzamā līdzekļa un pavisam noraisīja jauneklim kaklautu. Bet, tiklīdz tas bija izdarīts, kad viņš sastinga aiz bailēm: jaunekļa kakls nemaz nebija tāds kā cilvēkiem, bet bija apaudzis tumšbrūnu spalvu. Un tūlīt arī jauneklis sāka lēkāt un ālēties vēl trakāk, ieķērās sev matos ar abām rokām, kuras bija glazē cimdos, un, ak briesmas! šie skaistie mati bija tikai parūka, kuru viņš norāva un iesvieda birģermeistaram acīs; nu visi redzēja, ka arī galva jauneklim apaugusi ar to pašu brūno spalvu.
Tad viņš lēca pa galdiem un soliem kā negudrs, apgāza nošu pultis, spārdīja vijoles un klarnetes kā ārprātīgs. «Ķeriet, turiet,» sauca birģermeistars, nezinādams, ko iesākt, «turiet ciet, viņš ir prātu zaudējis!» Bet tas nebija tik viegli izdarāms, jo savādnieks novilka cimdus, kar- cināja savus garos nagus un nežēlīgi saskrāpēja ķērējiem seju. Beidzot
kādam drosmīgam medniekam izdevās viņu saņemt ciet. Spēka vīrs būdams, mednieks saturēja trakotājam abas spalvainās rokas, tā ka tas vairs tikai spārdījās kājām, smējās un aizsmacis krāca. Ļaudis spiedās visapkārt, gribēdami apskatīt daudzināto brīnuma jaunekli, kurš nu vairs neizskatījās kā cilvēks.
Te kāds mācīts vīrs no tuvīnās apkārtnes, kuram mājā bija zooloģiskais kabinets ar visādiem izbāztiem zvēriem, pienāca tuvāk un, jaunekli labi aplūkojis, izbrīnots iesaucās: «Mans dievs! godātās dāmas un kungi, vai jums prāts laist šo dzīvnieku pieklājīgā sabiedrībā? Tas taču pērtiķis Homo Troglodyte& Linnaei. Es uz vietas solu par viņu seši dālderi, ja jūs man viņu atdotu, es viņu izbāzīšu savam kabinetam.»
Kas gan lai izsaka grīnvīzeliešu izbrīnu, kad viņi to dzirdēja!
«Ko, pērtiķis, orangutans mūsu sabiedrībā? Jaunais svešnieks gluži vienkāršs pērtiķis?!» viņi pārsteigti vaicāja, aiz brīnumiem cits citu muļķīgi uzlūkodami. Likās neiespējami, negribējās savām ausīm ticēt; vīrieši gāja tuvāk, lūkoja, pētīja pērtiķi no visām pusēm, bet tas bija un palika gluži dabisks pērtiķis.
«Kā? Vai tas var būt?» birģermeistara kundze iesaucās. «Bet man pašai viņš bieži vien lasīja savas dzejas! Viņš nāca pie mums uz pusdienām, ēda un sēdēja pie galda kā kurš katrs cilvēks!»
«Kas?» dedzīgi runāja ārsta kundze. «Kā? Cik reižu viņš netika pie manis kafiju dzēris un ar manu vīru, pīpi kūpinādams, gudri sarunājies?»
«Kā! Vai tas var būt!» sauca vīrieši. «Cik reižu viņš ar mums kalna pagrabā nav bumbojis un strīdējies par politiku kā mēs kurš katrs?»
«Un ko?» sūdzējās visi. «Viņš taču bija deju vadītājs mūsu ballēs! Pērtiķis! Pērtiķis! Nē, nē! Te notiek brīnumi, tā ir burvība!»
«Protams, tā ir burvība un velnišķīgs joks!» sacīja birģermeistars, parādīdams brāļa dēla jeb pērtiķa kaklautu. «Redziet! Sinī kaklautā ir visa burvība, kas mūsu acīm viņu darīja tik piemīlīgu. Te iekšā ir plata, elastīga pergamenta strēmele, aprakstīta dažādām neizprotamām zīmēm. Man liekas, tas būs latiniski. Vai neprot kāds to izlasīt?»
Virsmācītājs, skolots vīrs, kas, ar pērtiķi šachu spēlēdams, bieži vien bija zaudējis, pienāca klāt, aplūkoja pergamentu un sacīja: «Nebūt ne! Tie ir tikai latiņu burti, un tur teikts:
Liels — joku — pēteris — ir pērtiķis — Kad — ābolu — viņš — baudījis.»
«Jā, jā, tā ir velnišķīga krāpšana, tā ir savā ziņā burvība,» mācītājs nokaunējies turpināja, «un te vainīgie sodāmi pēc likuma.»
Birģermeistars bija tādās pašās domās un bez kavēšanās devās pie
svešnieka, par kuru vairs nešaubījās, ka tas ir burvis; seši kareivji veda pērtiķi līdzi, jo nosprieda, ka svešais uz vietas nopratināms.
Liela ļaužu bara pavadīti, viņi nonāca pie tukšās mājas, katrs gribēja redzēt, kas īsti tālāk notiks. Pieklauvēja pie durvīm, zvanīja, bet velti, neviens nerādījās. Tad birģermeistars dusmās lika durvis uzlauzt un devās svešnieka dzīvoklī iekšā. Tak tur neatrada nekā cita kā visādas vecas istablietas. Svešnieks nekur nebija manāms. Bet uz viņa rakstāmgalda atradās liela, aizzīmogota vēstule, adresēta birģermeistaram. Viņš to tūlīt atplēsa un lasīja:
«Mani mīļie grīnvīzelieši!
Kad jūs šo lasīsiet, tad manis vairs nebūs jūsu pilsētiņā un jums arī varbūt jau būs zināms, kādas kārtas un tautības mans mīļais brāļa dēls. Pieņemiet šo joku, ko es ar jums atļāvos, kā labu pamācību — ne vilkt ar varu savā sabiedrībā svešnieku, kas vēlas dzīvot vientuļi. Es savā sirdī jutos par labu, lai piedalītos jūsu mūžīgajā tenkošanā un lai pieņemtu jūsu sliktos tikumus un visas jūsu smieklīgās ieražas. Tādēļ es iedresēju jaunu orangutanu, kuru jūs kā manu vietnieku tik ļoti iemīļojāt. Palieciet sveiki un iegaumējiet šo mācību cik spēdami!»
Grīnvīzeliešiem bija neizsakāms kauns visas tautas priekšā. Vienīgais apmierinājums viņiem bija tikai tas, ka šajā lietā nav nekā pārdabiska. Visvairāk tomēr nokaunējās Grīnvīzeles jaunekļi, ka bija ķēmojušies pēc pērtiķa tikumiem un sliktām ieražām. No šā laika viņi sargājās saspriest elkoņus uz galda, sēdekļos vairs nevalstījās, klusēja, kamēr tos neuzrunāja, meta acenes pie malas, bija godīgi un uzvedās kā agrāk. Un, ja kāds vēl nogrēkojās pa šai sliktai, smieklīgai paražai, tad grīnvīzelieši mēdza teikt: «Gatavais pērtiķis!»
Bet orangutanu, kas tik ilgu laiku ar tik lieliem panākumiem bija spēlējis jaunkunga lomu, nodeva tam zinātņu vīram, kuram mājās dabas pētniecības kabinets. Tas orangutanu tur savā sētā, baro to un katram svešniekam rāda kā kādu retumu, un tur tas vēl šodien apskatāms.