Vecmāmuļai Vārnai un žagatai Zvadzinātājai bija pienākušas garlaicīgas dienas. Atlido žagata Zvadzinātāja ciemos pie vecmāmuļas Vārnas, vēl nepaspējusi novilkt mēteli, prašņā:
— Vai ciematā kas ir noticis?
— Nav, nekā nav. Vakar pa virtuves logu redzēju, kā vilks Pelēcis aizslāja uz Gauju, bet tas nav pirmo reizi, aizvakar viņš gāja pa to pašu ceļu.
— Un viņa katastrofa ar motociklu arī nekas liels nebija, tikai spogulis nolūza. Ne tur daudz ko atcerēties, ne runāt.
— Tu taču nopirki tālskati, vai mežā neko neievēroji?
— Ko nu, to vien redz, kā cits skrien uz darbu, cits uz skolu. Nav nekā jauna.
— Jā, kļūst arvien garlaicīgāk . . .
— Garlaicīgāk gan, bet mūsu jaunībā, atceries . . .
Un viņas vismaz pāris stundu atminējās, ka viņu jaunībā, tad gan, kas tik viss nenotika. Pēc tam šķīrušās, katra savā mājā gaidīja jaunumus. Un tad pēkšņi kādā vējainā dienā . . .