Kādā vējainā pēcpusdienā tie trīs, kurus nu jau dažkārt mēdza saukt vienā vārdā — Miktomjēkabs, nākot no skolas mājup, tikko izkļuvuši no Lielā Meža, izdzirda neparastu šņākoņu. Tūliņ arī ieraudzīja gar pļavas malu drāžamies sniega mākoni. Visiem trim izskatījās, ka baltā vērpete ir milzīga. Un vai, redzot ko tādu, varētu arī nebrīnīties? Par to nevarēja būt ne runas. Trīs gājēji sastinga un, acis iepletuši skatoties, palika stāvam uz vietas kā zemei piesaldēti. Nonākusi blakus tiem trim, kurus izbrīna turēja ciet un neļāva ne pakustēties, šņācošā vērpete apstājās, un no tās iznira tāda kā buru laiva, kā ragavas. Tas bija kas pazīstams, un draugiem izbrīna sarāvās mazāka, toties ziņkārība auga augumā. Vispirms vāverēns Toms piegāja tuvāk jocīgajai mašīnai, arī Jēkabiņš un Miks sekoja. Vēl maķenīt, un jau varēja labi saredzēt pie stūres sēdošo ugunsdzēsēju sesku Eidi, kurš ziemā veica arī pastnieka pienākumus, jo žagata Zvadzinātāja bija aizgājusi pensijā.
— Tu, Eidi, otrreiz mūs izbrīnē ar savu sniega ārdīkli, ātceries, Mik, — Toms atgādināja kaķēnam, — tovakar, kad lasījām vectēvam grāmatu, gar Vijolīšu gravu aizdrāzās tāds pats mākonis kā šodien.
— Jā, tāds pats, tikai istabā, pa logu skatoties, nelikās tik liels.
— Tas nav sniega ārdīklis, — Eidis aizrādīja, — bet mans izgudrojums un saucas vēja jahta.
— Tad tu vienīgi vējainā laikā vari braukt? — Miks neprata noslēpt vilšanos.
Zaķēns Jēkabiņš neko neprasīja, tikai, acis iepletis, brīnījās, katrs izgudrojums taču ir pelnījis, lai to apbrīnotu.
— Es nebūtu sesks Eidis, ja paļautos kaut kam tik nepastāvīgam kā vējš. Manai jahtai ir arī motors. Kāpiet iekšā, aizraušu līdz ciematam.
Piesolītais brauciens bija pavisam īss ceļa gabaliņš, tomēr pasēdēt vien tādās kamanās ir kas sevišķs.
— Kolosāli! — Toms, Miks un Jēkabiņš kā pēc komandas reizē iesaucās un — viens divi — vēja jahtā iekšā.
— Vectēvam Kurmim vedu vēstuli no ārzemēm, — sesks Eidis pavicināja pasta somu.
— Vai tā nav no Āfrikas? — Miks steidzīgi pajautāja to pašu, ko gribēja noprasīt ari Toms.
— Varbūt ir, man tas nav jāzina, — Eidis ieslēdza motoru. Radās pamatīgs troksnis, mašīna drebinājās un kratījās, tad sākumā lēnām, bet drīz vien ātrā gaitā šļūca uz priekšu. Propelleris griežoties ietina braucējus sniega vērpetē.
— Tas tik ir izgudrojums! — vāverēns Toms kliedza, cik vien skaļi spēja, bet to neviens nedzirdēja, seska Eida mašīnas motora troksnis nebija pārkliedzams.