— Kārtībai jābūt! — to ciemata «Vecozoli» priekšnieks, pensionētais zemes rakšanas darbu profesors Kurmis, bieži vien atkārtoja pie sevis un pārliecinoši skaļā balsī izteica, citiem dzirdot. Lai kārtību neaiztramdītu prom nekārtība, priekšniekam nācās daudz ko atcerēties, bet vai visu var paturēt prātā? Turklāt vectēvs atzinās: viņa galva esot tik pilna ar lielām un vērtīgām zināšanām, ka tur ikdienas sīkumiem vairs vietas nav. Un kālabad izgudrots papīrs un zīmulis? Tāpēc viņš svarīgiem pierakstiem iekārtoja sarkanvākainu piezīmju grāmatu, ko glabāja rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē blakus garšvielām, taču sarkanajai grāmatai piemita nelāga īpašība pazust un noslēpties visneiedomājamākās vietās.
Domājot par svarīgo ciemata priekšnieka pienākumu, vectēvs Kurmis atvēra rakstāmgalda kreisās puses pirmo atvilktni. Piezīmju grāmata atkal bija nozudusi. Lielā meklēšana, tāpat kā citās reizēs, sākās ar domāšanu, bet vienlaikus radās daudz domu, un nevarēja saprast, kura pareizākā. Brīdi prātojis, ciemata priekšnieks nolēma pārskatīt rakstāmgalda atvilktnes, gaisā jau uzskriet grāmata nevarēja. Pārmeklējot pirmo atvilktni, uz grīdas nokrita dažas garšvielu kārbiņas un paciņas, neveikli vandoties otrajā atvilktnē, pāris zāļu tēju tūtiņu mīksti nosēdās blakus garšvielu kārbiņām un paciņām. Sarkanos vākus neredzēja, tikai zāļu tēju smaržas pārlidoja pari istabai. Pagrūstīja arī naglas un instrumentus trešaja atvilktnē.
— Re, atradās pagājšmēnes pazudušais kabatas nazis, biju no tā jau atvadījies. Nav sliktuma bez labuma. — Atradums ieceļoja vestes kabatā. — Tikpat kā no jauna nopirkts.
Rakņājoties rakstāmgalda labajā pusē, arī vairākām galvas sāpju tablešu paciņām un ozolzīļu kafijas bundžiņai gribot negribot nācās piebiedroties raibajiem sīkumiem uz grīdas.
Maķenīt atpūties šūpuļkrēslā, pazudušās grāmatas meklētājs piecēlās un atvēra sienas skapja durvis.
— Varbūt tur būšu nogrūdis?
Spieķis un vecā salmu platmale pārvietojās istabas vidū uz svītrainās grīdsegas, turpat pievienojās divas no jaunības dienām saglabātas lāpstas un lielā tumšzilā iepirkumu soma. Sarkanās piezīmju grāmatas kā nebija, tā nebija.
Jau piekusušais meklētājs, iegrimis pārdomās, staigāja pa istabu — piecus soļus uz priekšu un tieši tikpat daudz atpakaļ.
Lielais sienas pulkstenis četras reizes nosita bim-bam. Ahā! Toms un Miks sen no skolas pārnākuši, tūliņ jāuzgriež telefona numurs 500.
— Vai Toms? Abi ar Miku nekavējoties ierodieties pie manis!
Pēc brītiņa vāverēns Toms un kaķēns Miks jau stāvēja ciemata priekšnieka istabā.
— Vai kādas nepatikšanas? — vāverēns Toms paskatījās nekārtībā uz grīdas.
— Ar mani nekādas nepatikšanas nav iespējamas, var būt tikai patikšanas. Un patīkamais, ko jums šoreiz sagādāju, — lūk, tās mantas jāsaliek atpakaļ vietās, pēc tam, jauki izklaidējoties, jāatrod mana pazudusī piezīmju grāmata, — vectēvs pasmīnēja.
Miks bez ievaidēšanās neiztika un klusām pačukstēja Tomam:
— Nevarētu teikt, ka mūs sagaida jautrība.
— Tagad sarunām jāpiesien mezgls un jāķeras pie darba, — ciemata priekšnieks mudināja.
Ārā lēnām sabiezēja tumsa, kamēr izmētātās mantas atkal ieņēma savas ierastās vietas atvilktnēs un skapī. Mājas saimnieks nopriecājās, ka viss atkal pie vietas, un ērti atlaidās šūpuļkrēslā. Miks un Toms piemetās uz dīvāna gala.
— Mik, paņem bateriju, aizteciet abi uz malkas šķūnīti un . . .
Šoreiz Mikam domas strādāja zibenīgi — tūliņ liks pārkravāt visu lielo malkas grēdu. Viņš pabailīgi, bet steidzīgi ierunājās, neļaujot vectēvam beigt sakāmo:
— Vai uz šķūnīti nevarētu rītdien?
— Nevar rītdien, žigli atnesiet sīkākus skangalus, ar ko plīti iekurināt. Jāuzvāra liepziedu tēja.
Līdzko draugi, priekšnamā uzvilkuši kažociņus, aizvēra aiz sevis ciemata priekšnieka dzeltenās mājas ārdurvis, Toms tūdaļ pārmeta Mikam:
— Ko tu mūžīgi maisies pa vidu, es sāku nesaprast, vai tu man esi draugs vai blakus staigājoša grūtība.
Miks gribēja sadusmoties, bet viņš neko nevarēja uzreiz un nedaudzajos soļos līdz malkas šķūnim nepaspēja kļūt dusmīgs.
— Rit jānorok sniegs no taciņas, citādi vectēvs staigājot var paklupt, — Toms sacīja.
Malkas šķūņa durvis, atveroties nodziedājušas čīkstošu dziesmu, ļāva baterijas gaismas kūlim apspīdēt uz skaldāmā kluča vientuļi gulošu vectēva piezīmju grāmatu.
Nolicis malku plīts priekšā, Toms no azotes izņēma sarkano grāmatu. Noklausījies, kur tā atrasta, vectēvs Kurmis nemaz nejutās pārsteigts.
— Jā, ar mani ir tas gadījums, kad lielas zināšanas nav saistītas ar tikpat lielu to pielietojumu. Droši vien grāmatu biju paņēmis līdzi, lai ierakstītu domu graudus, kas, malku
skaldot, ienāktu prātā. Malkas skaldīšana vienmēr sekmē domāšanu.
Miks un Toms bez teikšanas zināja, kas viņiem tālāk darāms — jāiekurina plīts un jāliek vārīties ūdens. Tējas apliešanu baltajā emaljētajā krūzē vectēvs uzticēja tikai sev un vienmēr šaubījās, vai pats izdara, kā pienākas.
Atgriezušies no virtuves istabā, draugi ieraudzīja mājas saimnieku sēžam pie rakstāmgalda uz nesen pirktā grozāmā krēsla. Viņi pār vectēva platajiem pleciem paskatījās piezīmju grāmatā, kurā tika pielikts punkts domu graudam:
«Pie mēness degunu nesasildīsi.»
-
Pēc tam Kurmis atšķīra pirmo lappusi un ieskatījās trekniem
burtiem rakstītā ciemata iemītnieku saraksta blakus atzīmēs — kuri aizbraukuši uz siltām zemēm, kuri pārlaiž aukstumu ziemas miegā.
Tiem, kas darbojas ciematā, viņa skatiens, ātri pārslīdējis, apstājās pie bezdelīgu ģimenes.
— No bezdelīdziņas Vivitas vēl arvien nav vēstules. Parasti neraksta, ja iet ļoti slikti un ja iet ļoti labi.
— Tad viņai iet ļoti labi! — Miks un Toms iesaucās reizē, jo viņi gribēja, lai tā būtu.
— Un kā ir ar mūsu ziemas miega gulētājiem? Vai visiem pie vārtiem pielikts uzraksts, lai netraucē?
— Tu taču pats pārbaudīji un mūs uzslavēji, — atgādināja Toms.
— Jo īstāks profesors, jo biežāk kaut ko aizmirst.
To sakot, Miks gribēja izpatikt ciemata priekšniekam, bet «īstākais profesors», nepievērsis Mika secinājumiem ne mazāko uzmanību, ielika sarkano piezīmju grāmatu rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē un pārliecinoši noteica:
— Kārtībai jābūt!