Pusgadu ar kaķēnu Miku tā nebija gadījies, ka viņš divdesmitos un trīsdesmit minūtēs negulētu ciešā miegā. Pirms iemigšanas Miks vienmēr sāka kaut ko domāt, tālāk par sākumu gan nekad netika, bet tur varbūt galvenais vainīgais siltais mūrītis, kuram cieši blakus kaķēns bija piestūmis savu gultu. Tovakar mūrīša siltumam nebija pa spēkam Miku iemidzināt. Viņam nedeva mieru blāvā gaisma, kas cauri plānajam katūna aizkaram neaicināta ienāca istabā. Mikam negribējās aizvērt acis. Viņš, iešļūcis čībās, piegāja pie loga un pavilka aizkaru. Tūdaļ kaķēnā lūkojās apaļš Mēness, kas tumšzilajās debesīs bija atstājis savā vaļā visu lielo zvaigžņu pulku, bet pats nokāpis pavisam zemu un apstājies virs vecmāmuļas Vārnas priedes galotnes. To Mēness darīja, sadomājis labāk apspīdēt sniegu, lai tas varētu parādīt savu baltumu un mācēšanu žilbinoši mirguļot. Vispirms Miks apcerēja, vai Mēness līdzīgs bumbai vai ripai un kāpēc reizēm izskatās kā pīrāgs? Un vai Mēness patiešām smaida?
Un sniega baltums? Balts nav tikai balts vien. Redz, kā tagad, sniegs izskatās zilgans un dienā ēnā tāpat, bet gaismā ir dzelteni iesārtā nokrāsā. Un kas par sniegu ir zināms? Un par Sniegavīru? Sniegavīrs?! Miks mudīgi iekāpa velteņos, uz pidžamas uzrāva kažoku, steigšus paķerto ausaini uzlika galvā, jau ejot pāri pagalmam. Pārgājis ciemata lielajam ceļam, Miks apstājās pie vectēva Kurmja vārtiem pretī Sniegavīram, bet tas lūkojās tālumā un tādu kaķēnu Miku likās neredzam.
«Jā . . . Viņš droši vien domā par visu pasauli, un tad jau tos, kas tuvumā, nevar ieraudzīt,» Miks skaļi nopūtās. To laikam Sniegavīrs dzirdēja, jo sāka skatīties Mikā, tad pēkšņi, tāpat kā toreiz svētdienā, pamirkšķināja kreiso aci. Miks, atmirkšķinājis pretī, apmierināts gāja atpakaļ uz istabu, ne jau ar kuru katru draudzējas Sniegavīrs.