— Vai tad jūs pastāstījāt viņai manu piedzīvojumu?
Abi pamāja.
— Tas taču bija noslēpums! — Bembijs sašutis iesaucās.
Gobo nekavējoties sāka taisnoties.
— Es neesmu vainīgs. Falina pateica.
— Ko niekus, noslēpums! Man gribējās zināt, kas viņš tāds ir. Tagad mēs to zinām, un tas ir daudz interesantāk! — Falina sparīgi iesaucās.
Bembijs dega nepacietībā ātrāk visu uzzināt un tāpēc neko neiebilda. Falina izstāstīja visu, ko zināja.
— Viņš ir visdižciltīgākais visā mežā. Viņš ir valdnieks. Nav neviena, kas būtu viņam līdzīgs. Neviens nezina, cik viņš ir vecs. Nevienam nav ne jausmas, kur viņš dzīvo. Neviens nepazīst viņa radus. Tikai nedaudziem laimējies viņu redzēt. Dažreiz jau tika minēts, ka viņš esot miris, jo ilgāku laiku nebija redzēts. Tad viņš tomēr atkal manīts, gan īsu mirkli, bet tā dabūja zināt, ka vēl viņš ir pie dzīvības. Neviens nekad nav uzdrīkstējies viņam pajautāt, kur viņš bijis. Viņš nerunā ne ar vienu, neviens neiedrošinās uzrunāt viņu. Viņš zina ceļus, kurus nezina neviens cits, pazīst mežu līdz dzīļu dzīlēm. Briesmas nicina. Pārējie ciltsbrāļi reizēm-cīnās savā starpā vai nu tāpat pa jokam, izmēģinādami spēkus, vai arī kādreiz iedegas visā nopietnībā. Ar viņu jau daudzus gadus nav neviens cīnījies. No tiem, kas senāk kādreiz cīņā ar viņu tikušies, sen, sen atpakaļ, no tiem vairs nav starp dzīvajiem neviena paša. Vienīgais valdonis ir viņš.
Bembijs neņēma ļaunā Gobo un Falinai, ka tie izpļāpājuši viņa noslēpumu mātei. Viņš pat jutās apmierināts, jo tagad bija ticis pie visām šīm svarīgajām ziņām. Bet bija arī priecīgs, ka Gobo un Falina gluži visu tā īsti labi nezināja. Nezināja, ka dižais ciltstēvs bija teicis — «Vai nevari dzīvot viens?», ka bija teicis — «Kaunies!». Bembijs tagad priecājās, ka nebija to pastāstījis. Falina būtu to tāpat izpļāpājusi kā visu pārējo, un mežā visi par to runātu pilnām mutēm.
Šai naktī, kad uzlēca mēness, Bembija māte atkal atgriezās. Negaidot uzradās zem lielā ozola pļavas malā un ar acīm meklēja Bembiju. Bembijs viņu pamanīja uzreiz un skriešus metās klāt. Šai naktī Bembijam atkal gadījās neparasts piedzīvojums.
Māte bija izsalkusi un nogurusi. Viņi negāja tik tālu kā parasti. Māte remdināja izsalkumu meža pļavā, kur arī Bembijs mēdza lielāko tiesu ieturēt savas maltītes. Tagad abi labā omā un apmierināti, pa ceļam uzēdām paplūkādami pa zariņam, devās arvien dziļāk un dziļāk mežā. Te pēkšņi brāzmaini iešalko- jās krūmi. Vēl iekams Bembijs paguva aptvert, kas īsti notiek, māte sāka skaļi kliegt, kā dažbrīd aiz bailēm vai samulsuma.
— A-ā-ā! — viņa spēji sauca, palēca sānis, palika stāvam un kliedza: — A-ā-ā! Bā-ā!
Un Bembijs ieraudzīja garām virzāmies varenus stāvus, tos pavadīja spēja šalkoņa. Tuvu, tepat aizsniedzami. Izskatā līdzīgi Bembijam un Bembija mātei, tantei Ēnai un visiem pārējiem ciltsbrāļiem, bet augumā milzīgi, tik pārsteidzoši lieli, ka Bembijam vajadzēja atgāzt galvu, lai redzētu tos visā augumā. Un Bembijs sāka vaimanāt:
— A-ā-ā! . . . Bā-ā! . .. Bā-ā! — Viņš nemaz neapzinājās, ka kliedz, tas notika pats no sevis. Dīvainais gājiens gausi aizšalca garām. Trīs četras milzu parādības cita aiz citas. Pats pēdējais, vislielākais, bija ar šausmīgām krēpēm pakaklē un uz galvas kā milzīgu žuburainu koku nesa paceltu savu ragu kroni. To redzot, elpa aizrāvās.
Bembijs stāvēja un brēca cik spēka, jo jutās tik nelāgi kā vēl nekad. Viņu māca bailes, un tās bija neparastas un neizprotamas. Viņš likās sev nožēlojami mazs, un pat māte likās sarukusi neiedomājami sīciņa. Bembijs kaunējās, pat neapjēgdams, par ko, un tai pašā laikā viņu bija sagrābušas šausmas, tāpēc viņš laida vaļā bļāvienu:
— Bā-ā-ā! Bā-ā-ā!
Brēcot tika mazliet vieglāk.
Gājiens izzuda acīm. Nekas nebija vairs ne redzams, ne dzirdams. Arī māte klusēja. Vienīgi Bembijs laiku pa laikam aprauti ieaurojās. Kā apslēpti šņuksti vēl paspruka elsas.
— Nomierinies, — sacīja māte, — viņi ir jau prom.
— Ai māmiņ, — Bembijs čukstēja, — kas tie bija?
— Ak, īstenībā nav nekas bīstams, — māte sacīja, — tie ir mūsu lielie radi… jā… lieli un dižciltīgi… dižciltīgāki par mums …
— Un nav bīstami?
— Parasti nav, — māte paskaidroja. — Protams, šis tas
jau esot atgadījies. Runā visādi, bet šaubos, vai šīm baumām var ticēt. Mani viņi vēl nekad nav aizskāruši, tāpat nevienu no maniem paziņām.
— Kāpēc lai viņi mūs aizskartu, — Bembijs prātoja, — turklāt vēl būdami mūsu radi? — Viņš centās nomierināties, bet vēl arvien nespēja apspiest trīsas.
— Nē, vairāk nekā skaidrs, ka viņi mums nekā ļauna nedarīs, — atbildēja māte, — bet es nezinu, kā tas gadās, es sabaidos arvien, kad tos ieraugu. Nevaru savaldīties. Un tā tas ir katrreiz.
Šī saruna Bembiju gan pamazām nomierināja, tomēr viņš vēl joprojām grima dziļās pārdomās. Tobrīd Bembijam tieši virs galvas, kāda alkšņa zaros, baismīgi ievaimanājās apogs. Taču Bembijs, aizņemts ar savām domām, aizmirsa šoreiz izlikties, ka nobijies. Apogs bez liekas kavēšanās pielidoja tuvāk un apjautājās:
— Vai es jūs nenobiedēju?
— Kā nu ne, — Bembijs pasteidzās apliecināt, — jūs mani vienmēr nobaidāt.
Apogs klusībā apmierināts nosmējās. -— Cerams, ka jūs neļaunojaties uz mani. Esmu tā pieradis.
Viņš sabozās apaļš kā bumbiņa, paslēpa knābīti mīkstajās spalvu pūkās un savilka apbrīnojami laipnu un nopietnu seju. Viņš bija sajūsmināts.
Bembijs nolēma izkratīt viņam savu sirdi:
— Vai zināt, — viņš uzsāka pārgudrā balsī, — pirmīt es dabūju krietni vairāk iztrūkties.
— Tā gan? — apogs ērcīgi noteica.
Bembijs pastāstīja par tikšanos ar milzīgā auguma radiniekiem.
— Ko nu par radiem, — iesaucās apogs. — Man arī ir radi. Darbs man tikai dienā kaut kur parādīties, tā visi saklūp virsū kā siseņu bars. Nē, no radiem nav nekāda labuma. Ja tie ir lielāki par mums, tad ar tiem nav ko iesākt, ja mazāki par mums, tad nav ne tik ko iesākt. Ja tie ir lielāki par mums, tad mums nav ar tiem pa ceļam, jo ceļ knābjus gaisā, ja tie ir mazāki, tad necieš mūs ne acu-galā, jo tad mēs esam tie lepnie. Nē, negribu par tādiem niekiem nekā dzirdēt.
— Jā, bet… es savus radus nemaz nepazīstu… —
Bembijs kautrīgi ilgu pilnā balsī ieminējās. — Nekad nebiju nekā par tiem dzirdējis un šodien tikai pirmo reizi redzēju.
— Neliecieties ne zinis par šiem ļautiņiem, — apogs deva padomu. -— Ticiet man, — viņš nozīmīgi pabolīja acis, — ticiet man, tas ir visprātīgākais. Radi nekad netiek līdzi draugiem. Kaut vai mēs abi — neesam nekādi radi, bet labi draugi gan, un cik tas ir patīkami!
Bembijs dzīrās vēl kaut ko pateikt, taču apogs nelaida viņu pie vārda:
— Man šajos jautājumos „ ir lielāka pieredze. Jūs esat vēl jauns. Paļaujieties uz mani, es zinu labāk. Starp citu, man nenāk ne prātā iejaukties jūsu ģimenes darīšanās.
Viņš tik dziļdomīgi izvalbīja acis un savilka tik svarīgu seju, ka Bembijs kautrīgi klusēja.
Un tad pēc kādas nakts ausa rīts. Tas ausa ar jauniem notikumiem.
Spirgtuma un rasas pielijis rīts, ko apstaroja dzidras debesis. Pēkšņi visas koku un krūmu lapiņas sāka spēcīgāk dvesmot. Pļava plašiem viļņiem meta skurbās smaržas līdz pat koku galotnēm.
— Pīp! — pamodušās iečiepstējās zīlītes. Tikko dzirdami. Bija vēl pelēcīga krēsla, tāpēc tās vairāk nekā neteica. Kādu laiku valdīja klusums. Tad pēkšņi to pāršķēla griezīga, skarba vārnas ieķērkšanās. Vārnas bija pamodušās un steidzās cita pie citas pasērst koku galotnēs. Tūlīt atsaucās žagata:
— Ķek-ķek! Vai tikai jūs nedomājat, ka es vēl guļu?
Un tad tūkstošiem sīkalīšu balsīm klusiņām sāka skanēt gan še, gan tur, tuvu un tālu:
— Pīp, pīp, tjū, tjū!
Šajās balsīs vēl varēja jaust snaudulīgu mijkrēsli. Pagaidām tās skanēja katra par sevi.