Un tagad mežs atdzīvojās.
Žubītes sāka žubināt, savas balsis pacēla sarkankrūtītes un dadzītis. Plašiem vēzieniem cilādami spārnus, no koka uz koku pludurējās baloži. Fazāni klaigāja tā, it kā tiem kāds dzīvību ņemtu laukā. Spēcīgi, bet apslāpēti šalkoja viņu spārnu vēdas, kad tie laidās zemē no kokiem, kuros bija pavadījuši nakti. Tikuši zemē, tie vēl vairākkārt spalgi iebrēcās un tad, paklusu grudzinādami, apklusa. Augstu gaisā līksmi un skarbi klaigāja piekūni:
— Jajaja!
Uzlēca saule.
— Djū, djū! — līksmoja vālodze. Tā lidinājās pa zariem šurp un turp, dzeltenais, apaļīgais augumiņš vizēja saulstaros kā aša zelta lodīte.
Bembijs pagāja zem lielā ozola pļavas pusē. Pļavā mirgoja rasa, dvesmoja zāle, smaržoja puķes un miklā zeme un tūkstošām dzīvību čukstēja par savu esību. Te tupēja draugs zaķis un likās nogrimis nopietnās pārdomās. Tur lēnā garā pastaigājās kāds lepns fazāns, kas pa ceļam šur tur paknābāja kādu zāles skaru un piesardzīgi raudzījās visapkārt. Tēraudzilais krūšu apspalvojums laistījās saulē kā spoža rota.
Pavisam tuvu Bembijam stāvēja viens no jaunajiem dižciltīgajiem prinčiem. Bembijs nebija to vēl nekad redzējis, vispār līdz šim nevienu no tēviem nebija dabūjis tik tuvu skatīt. Tas stāvēja tepat cieši klāt pie lazdas, daļēji zaru apslēpts. Bembijs pat nepakustējās. Viņš gaidīja, vai princis neiznāks pilnīgi laukā, un apsvēra — varbūt tādā gadījumā varētu uzdrīkstēties to uzrunāt. Bembijs dzīrās pajautāt to mātei un pavērās apkārt, kur tā palikusi. Taču viņa bija jau aizgājusi krietnu gabaliņu tālāk pie tantes Ēnas. Patlaban arī Gobo un Falina izskrēja no biezokņa. Bembijs palika uz vietas un domāja. Ja viņš tagad liktos prom pie mātes un pārējiem, tad būtu jāiet garām princim. Bet tas Bembijam šķita nepieklājīgi.
«Ko nu,» viņš nolēma, «vai tad katrā ziņā jāprasa mātei. Beigu beigās esmu sarunājies ar veco valdoni un mātei neesmu ne pušplēsta vārda bildis. Es uzrunāšu princi, pamēģināšu. Lai pārējie tur viņā pusē redz, ka es runājos. Es teikšu: «Labrīt, princi!» Tāpēc jau viņš nedusmosies. Un, ja sadusmosies, metīšos bēgt.» Bembijs prātoja, gudroja un šaubījās neziņā.
Un nu princis izgāja no lazdu krūmāja pļavā.
«Tagad…» nodomāja Bembijs.
Te nogranda pērkona grāviens.
Bembijs sarāvās, viņš nesaprata, kas noticis. Redzēja, ka jaunais princis tepat acu priekšā palēcās augstu gaisā, aizdrāzās Bembijam garām un iejoņoja mežā.
Bembijs neziņā vērās visapkārt, pērkona dārds vēl trīcēja viņā. Viņš redzēja, kā pāri pretī māte, tante Ena, Falina un Gobo bēga uz mežu, redzēja, kā draugs zaķis, nekā neapjēgdams, joza prom, redzēja fazānu skrienam ar tālu uz priekšu izstieptu kaklu, ievēroja, ka pēkšņi viss mežs iegrima dziļā klusumā, tagad Bembijs attapās un ar vienu lēcienu bija atpakaļ biezoknī.
Necik tālu viņš uzdūrās staltajam princim, kas gulēja zemē. Nekustīgi. Bembijs šausmās palika stāvam, nespēdams saprast, ko tas varētu nozīmēt. Princis gulēja miris, pār plecu tam pletās plata, asiņaina brūce.
— Prom, nestāvi! — līdzās atskanēja pavēloša balss. Tā bija māte, kas vēja ātrumā laidās garām. — Skrien! — viņa kliedza. — Skrien, cik spēka! — Viņa neapstādamās traucās uz priekšu, un mātes pavēlošais sauciens aizrāva Bembiju līdzi. Viņš skrēja, cik jaudas.
— Māmiņ, kas tas bija? — Bembijs skriedams jautāja. — Kas tas bija?
— Tas … bija … viņš! — māte aizelsdamās izdvesa.
Bembijs trīcēja un drebēja, abi skrēja, atpakaļ neskatīdamies.
Beidzot, smagi vilkdami elpu, apstājās.
— Kā jūs teicāt? Lūdzu, kā jūs teicāt? — no augšas atskanēja sīka balstiņa.
Bembijs pacēla acis, pa zaru zariem aši aši tece ja lejup vāverīte.
— Es visu ceļa gabalu lēkšus lecu jums līdzi! — viņa sauca. — Vai dieniņ, kādas šausmas!
— Vai tad jūs bijāt tur? — māte vaicāja.
— Protams, biju tur! — vāverīte attrauca. — Es vēl arvien trīcu kā apšu lapa. — Viņa sēdēja, izslējusies taisni, balstīdamās pret savu krāšņo asti, izriesusi šaurās, baltās krūtiņas un piespiedusi pie tām abas priekšķepiņas, it kā savu pārliecību apzvērēdama. — Esmu satrauktā līdz sirds dziļumiem.
— Man arī aiz bailēm vairs kājas neklausa, — māte sacīja. — Kaut kas neiedomājams. Neviens no mums nekā nemanīja.
— Tā? — vāverīte sarosījās. — Tad nu gan jūs maldāties. Es viņu jau sen biju ieraudzījusi!
— Es arī! — iesaucās vēl kāds.
Tā bija žagata, kas, nupat atlidojusi, uzmetās uz kāda zara.
— Es ari! — augstāk iebrēcās vēl kāds. Tas bija sīlis tuvējā oša zarā.
Un koku galotnēs vairākas vārnas īgni ķērca, jaukdamās sarunā:
— Mēs arī viņu redzējām! Visi bija sanākuši bariņā, runāja un
pārsprieda. Visi bija neparasti uztraukti un, kā likās, saniknoti un pārbijušies.
«Ko tad,» Bembijs gudroja, «ko īsti viņi redzējuši?»
— Ko tik es nedarīju, -— stāstīja vā- verīte un kā apzvērēdama abas priekš- ķepiņas spieda pie sirds. — Ko tik es nedarīju, lai brīdinātu princi.
— Un es, — brēca sīlis, — kā es klaigāju! Taču viņš nelikās ne zinis.
—Manī viņš arī neklausījās, — tarkšķēja žagata. — Saucu vienā saukšanā. Tieši dzīros pielidot pavisam klāt, jo nolēmu, ja nu viņš tagad nedzird, uz- laidīšos lazdā, pie kuras viņš stāv. Tad jau, jādomā, dzirdēs. Bet tobrīd tas notika.
— Mana balss jau nu ir spēcīgākā nekā jums visiem, un es brīdināju, kā
vien pratu, — sarūgtināta apgalvoja vārna. — Bet mūs jau kungi neņem vērā.
-— Nudien, neņem vērā, — vāverīte piebalsoja. — Ir darīts viss, kas bija mūsu spē-
kos, — žagata sprieda, —- tad nav mūsu vaina, ja notiek nelaime.
' — Tik cēls princis, — vāverīte bē
dājās, — pašos labākajos gados!
—Hā! — sīlis nokrekšķējās. — Nebūtu bijis tik lepns, būtu klausījies, ko mēs sakām.
— Viņš nemaz nebija lepns! — vāverīte iebilda.
— Ne lepnāks par citiem prinčiem.
— Nu tad stulbs! — smējās sīlis.
— Jūs pats esat stulbs! — sauca no augšas vārna. — Lai
nu kurš runā par stulbumu. Viss mežs zina, cik jūs esat stulbs.
— Es? — sīlis vai valodu zaudēja no pārsteiguma. — To nu gan neviens nevar par mani teikt. Esmu gan aizmāršīgs, bet nekādā gadījumā stulbs.