— Ha! — sīlis nokremšļojās. — Es neciešu šādas runas. — Un aizlaidās.
Vārna stāstīja tālāk:
— Pat no manas dzimtas viņš ir jau daudzus pieveicis. Viņš nogalina, ko iedomājas. Nekas mums nevar līdzēt…
— Piesardzīgiem tomēr jābūt, -— sprieda žagata.
— Protams, ka jābūt, — vārna skumji piebalsoja. — Uz redzēšanos. — Viņa pacēlās spārnos, un visi radi aizlidoja viņai līdzi.
Bembijs paskatījās visapkārt. Mātes te vairs nebija.
«Par ko viņi runā?» Bembijs prātoja. «Nespēju saprast visu. Kas tas par viņu, ko tie nemitīgi piemin?… Vai tas būtu tas, ko es satiku toreiz krūmos… bet tas mani nenogalināja …»
Bembija acu priekšā atkal parādījās princis — guļam ar asiņainu, saplosītu plecu. Miris. Bembijs sāka iet.
Mežs skanēja tūkstoš balsīs, saules platās staru straumes plūda cauri koku galotnēm, visur valdīja gaisma, smaržoja lapotne, augstu gaisā bija dzirdami piekūnu saucieni, bet te, pavisam tuvu, it kā nekas nebūtu noticis, skaļi iesmējās dzenis. Bembijam tādēļ nekļuva jautrāk. Viņam bija uzgūlies kāds smagums, kas nomāca. Bembijs nesaprata, kā pārējie var būt līksmi un bezrūpīgi, ja dzīve ir tik smaga un pilna briesmu. Bembiju sagrāba vēlēšanās pazust, doties kaut kur tālu, dziļi mežā iekšā. Patverties, iespraukties pašā tumšākajā biezoknī, sameklēt nostūri, kas no visām pusēm būtu dzeloņainu krūmu iežogots, neredzams un nemanāms. Nekad viņš vairs nerādīsies ne tuvumā šai pļavai.
Krūmos, līdzās, kaut kas klusiņām sakustējās. Bembijs salēcās. Tur stāvēja Staltradzis.
4
Bembijs tramīgi saspringa, jau dzīrās skriet prom, taču savaldījās un palika. Staltradzis cieši raudzījās viņā ar savām lielajām acīm.
— Vai tu biji pirmīt tur?
— Jā, — Bembijs tikko dzirdami sacīja. Sirds nevaldāmi dauzījās kaut kur pie paša kakla.
— Kur tava māte? — jautāja Staltradzis.
Bembijs vēl arvien tikpat klusi atbildēja:
— Es nezinu.
— Un tu nesauc viņu? — Staltradzis joprojām nenolaida no Bembija acis.
Bembijs paraudzījās uz cienījamo, sarmas piebirušo galvu, paraudzījās uz lielisko žuburaino vainagu, un pēkšņi viņam nez kā radās drosme.
— Es varu arī viens skraidīt, — viņš sacīja.
Kādu brīdi vērojis Bembiju, Staltradzis laipni vaicāja:
— Vai tu neesi tas pats mazulis, kurš vēl nesen raudādams sauca māti?
Bembijs mazliet nokaunējās, taču nezaudēja drosmi.
— Jā, tas es esmu, — viņš atzinās.
Staltradzis klusēdams viņu uzlūkoja, un Bembijam šķita, ka tagad ciešais skatiens ir atmaidzis.
— Tu mani, cienījamais valdniek, toreiz sabāri, — viņš aizrautīgi iesaucās, — jo es baidījos palikt viens. Kopš tās reizes vairs nebaidos.
Staltradzis pētoši vēroja Bembiju un tikko manāmi pasmaidīja, taču Bembijs to pamanīja.
— Cienījamais valdniek, — viņš kļuva vaļsirdīgs, — kas noticis? Es nesaprotu. .. kas ir viņš, par kuru visi runā? … — Bembijs aprāvās, sastapis drūmo skatienu, kas nevilšus lika apklust.
Un atkal pagāja kāds brīdis. Staltradzis raudzījās Bembijam pāri tālumā, tad lēni un saprotami sacīja:
— Pašam vajag prast saklausīt, nojaust, redzēt. Pašam viss jāiemācās. -— Viņš pacēla galvu ar žuburaino kroni vēl augstāk un pateica: — Dzīvo vesels. — Vairāk ne vārda. Un nākamā mirklī jau bija nozudis.
Bembijs palika neziņā stāvam, viņš gandrīz vai ļāvās izmisumam. Taču laipnais atvadu sveiciens vēl skanēja ausīs un sniedza mierinājumu. «Dzīvo vesels,» Staltradzis bija teicis. Tātad viņš nedusmojās.
Bembiju sagrāba neizprotams lepnums, viņš jutās pacilāts, viņu pārņēma svinīgi nopietna jūtoņa. Jā, dzīve ir
grūta, visur draud briesmas. Bet, lai arī ko tā solītu nākotnē,, viņš grib būt tās cienīgs, mācīties paciest. Bembijs gausi devās dziļāk mežā.
No lielā ozola pļavas malā laidelēdamās krita lapas. Tās krita arī no citiem kokiem. Viens ozola zars pacēlās augstu pāri visiem citiem un sniedzās tālu pļavā. Zara galā, viena otrai līdzās, šūpojās divas lapiņas.
— Nav vairs tā kā senāk, —- sacīja viena lapiņa.
— Nav gan, šonakt atkal daudzas no mums aizgājušas… mēs esam gandrīz vai vienīgās uz mūsu zara, — atteica otrā.
— Neviens nezina, kad pienāk viņa stunda, — piebilda pirmā. — Kad vēl bija silts, saule karsēja, uzbrāzās vētra vai lietusgāze, daudzas no mums jau toreiz airāvās prom, kaut arī vēl bija jaunas. Neviens nezina, kad pienāks viņa stunda.
-— Tagad saule spīd reti, — nopūtās otrā, — un, ja arī spīd, spēku tā nedod nemaz. Būtu nepieciešami jauni spēki.
— Nez vai tā ir, — čukstēja pirmā, — vai patiešām tā ir, ka mūsu vietā nāk citas, kad esam prom, tad atkal citas un atkal un atkal citas … — viņa prātoja.
— Droši vien tā tas ir, — teica otrā, — to nav iespējams saprast. . . tas nav mums aptverams . . .
— Un no šīm domām ap sirdi metas pārāk skumji, — piebilda pirmā.
Mirkli abas klusēja. Tad pirmā savā nodabā tikko dzirdami noteica:
— Kāpēc mums jāiet prom? …
Otrā jautāja:
— Kas ar mums notiek pēc tam, kad atraisāmies no zara? …
— Mēs krītam lejup.
— Kas tur lejā ir?
— Es nezinu, — atbildēja pirmā, — bet vai tas vajadzīgs! Dažs runā tā, dažs citādi… bet zināt nezina neviens.
Otrā prātoja: