— Kas to lai pasaka? Vēl neviena no tām, kas nonākušas lejā, nav no turienes atgriezusies, lai pastāstītu, kā tur ir, — sacīja pirmā.
Un atkal iestājās klusums. Tad pirmā lapa draudzīgi mierināja:
— Nebēdājies tik ļoti, tu pat drebi.
— Ko nu, — atteica otrā, — es tagad pastāvīgi drebu. Nav vairs drošās paļāvības, ka esi cieši piesaistīts savā vietā.
— Nerunāsim vairs par šiem jautājumiem, — nolēma pirmā lapa.
— Labi, lai paliek . .. Bet par ko tad mēs runāsim? — Otrā apklusa, bet pēc brīža atsāka: — Nez kura no mums abām pirmā nolidināsies lejā? …
— Gan jau, tam laika vēl gana, — pirmā mierināja. —- Labāk atcerēsimies, cik jauks laiks mums bija, cik brīnumjauks! Kad saule tik versmaini sildīja un šķita, ka pati veselība saplūst dzīslās. Vai atceries? Un kur tad rīta rasa . . . glāsmainās, burvīgās naktis . . .
— Tagad naktis ir neciešamas, — žēlojās otrā, — un tām nav paredzams nekāds gals.
— Mes nedrīkstam kurnēt, — lēnprātīgi teica pirmā. — Mēs esam ilgāk dzīvojušas kā daudzas, daudzas citas.
— Es laikam esmu ļoti pārvērtusies, —- kautrīgi, bet neatlaidīgi vaicāja otrā lapa.
— Nemaz arī ne, — apgalvoja pirmā, — tu laikam tā iedomājies tāpēc, ka es esmu kļuvusi dzeltena un neglīta. Nē, man jau tas ir pavisam citādi. . .
— Nerunā niekus, — iebilda otrā.
— Nē, nudien, — aizrautīgi uzstāja pirmā, — tici man! Tu esi tikpat skaista kā pirmajā dienā. Šur tur varbūt pa
nelielai tikko manāmai svītriņai, kas vēl tikai pavairo tavu skaistumu. Patiesi!
— Paldies, — aizkustināta čukstēja otrā lapa. — Es tev neticu … ne gluži. . . bet pateicos, tu esi laba … vienmēr esi bijusi laba pret mani… īsti tikai tagad apjaušu, cik tu biji laba.
— Klusē! — aprāja pirmā un apklusa pati, jo aiz smeldzes nespēja vairs ne vārda bilst.
Klusēja abas. Pagāja vairākas stundas. Mikls un salts vējš nikni iebrāzās koku galotnēs.
— A . . . nu tagad, — sacīja otrā lapa, — . . . es . . . — Balss aizlūza. Lapa liegi atraisījās un sāka lidināties lejup. Iestājās ziema.
Bembijs manīja, ka apkārtne pārvērtusies. Viņam bija grūti iejusties svešādajā pasaulē. Līdz šim pierasts dzīvot pārticībā un nu iznāk iepazīties ar nabadzības slogu. Bembijs pazina vienīgi bagātu dzīvi. Viņam likās pats par sevi saprotams, ka visapkārt valdīja lielākā pārpilnība, viņš nepazina nekādas rūpes pārtikas dēļ, gluži otrādi, visas iegribas vienmēr tika apmierinātas, nekas nekaitēja gulēt mājīgajā, zaļās, blīvās segas aizsegtajā kambarī, kur neviens nevarēja ielūkoties, kā arī dižoties krāšņajā gludspalvainajā, vizoši sārtajā apģērbā.
Tagad viss bija izmainījies, kaut arī Bembijs lāgā nesaprata — kā. Notikušās pārvērtības viņš noturēja par veselu rindu pārejošu, īslaicīgu parādību. Viņš priecājās, kad ausmas baltie miglas auti virs meža pļavas pašķīda vai arī pēkšņi noslīga no dūmakainajām rīta debesīm. Cik skaisti tad tie saulē gaisa. Viņam patika arī sarma, kas zemi un pļavu apbārstīja pārsteidzoši baltu. Ar sajūsmu viņš ilgu laiku klausījās savas cilts dižo radinieku briežu klaigās. Viss mežs trīcēja no viņu karaliskajām, dārdošajām balsīm. Bembijs klausījās un baiļojās ļoti, bet viņa sirds drebēja apbrīnā. Viņš domāja par valdniekiem, kuru galvas rotā milzu lieli, žuburaini kroņi, līdzīgi vareniem koku zariem, un dižciltīgo radu balsis Bembijam likās tikpat majestātiskas kā paši kroņi. Izdzirdis šādu spēcīgu balsi, mazais Bembijs sastinga un palika nekustēdamies uz vietas. Cildeno, neprāta pārņemto asiņu dobjā balss, kas ar pirmatnēju spēku virda ilgās, dusmās un lepnumā, izlauzās grandošos dārdos, smeldzīgās, elsās.
Velti Bembijs pūlējās apklusināt bailes. Tās sagrāba viņu, dzirdot šīs balsis, kaut arī viņš lepojās ar tik dižciltīgiem radiem. Un vienlaikus viņu neizprotami kaitināja šo radu lepnā atturība. Tā bija aizvainojoša, pazemojoša, lai gan viņš īsti neizprata — kā un kāpēc un pat to skaidri neapzinājās.
Tikai tad, kad augstdzimušo mīlas laiks bija pagājis un viņu pērkonīgās balsis apklusušas, Bembija uzmanību sāka piesaistīt arī citi notikumi. Naktī, ejot pa mežu, vai arī dienā, guļot savā kambarī, viņš dzirdēja, kā krīt un čukst lapas. Dienu un nakti visās koku galotnēs, zaros un gaisā bez apstājas čabēja un svirpstēja. Vienā laidā pār zemi lāsoja sidraba zvaniņu skaņas. Brīnumjauki bija ar šīm skaņām pamosties un, klausoties to noslēpumainajā, smeldzīgajā čalošanā, laisties miegā. Pēc kāda laika lapas biezā, čauganā kārtā klāja zemi un, soli sperot, skaļi iešalkojās un klusi čaukstēja. Bija tik jautri, kad ejot tās vajadzēja paraust ar kājām sānis, jo tās bija sakritušas biezā kārtā. «Š-š-š-š» gaiši, skanīgi un sidrabaini šalkoja lapas. Turklāt tas bija ļoti izdevīgi, jo šai laikā nebija jānopūlas un jāsasprindzina dzirde un oža. Viss bija dzirdams jau iztālēm. Lapas čabēja pie mazākās kustības, tās brīdināja — š-š-š! Kurš varēja te nemanīts piezagties? Neviens!
Bet tad sākās lietavas. No agra rīta līdz vēlam vakaram lietus gāzās aumaļām, lija cauru nakti līdz nākamai rītausmai, šļakstēja un šļirkstēja, kādu brīdi piestāja, tad sāka atkal ar jaunu sparu. Gaiss bija saltas valgmes piesātināts, visa pasaule ūdens pilna. Jau noplūcot pāris zāles stiebriņu, mute pielija ar ūdeni un, ja tikai mazdrusciņ paraustīja kāda krūma zarus, tad veselas ūdens gāzmas tika gan acīm, gan degunam.
Lapas vairs nešalkoja. Lietus sablīvētas, tās mīksti un smagi gulēja zemē un vispār vairs nebija dzirdamas.
Bembijs pirmo reizi izjuta, cik mokoši dienām un naktīm atrasties zem lejupplūstošām ūdens strūgām un izmirkt līdz ādai. Viņš vēl nesala, bet ilgojās pēc siltuma un trīsēja aiz netīksmes, ka tik izmirkušam jāskraida apkārt.
Bet tad sāka pūst ziemeļu vējš, un Bembijs iepazina salu. Kaut arī viņš cieši piespiedās pie mātes, tas neko daudz nelīdzēja. Protams, sākumā viņam šķita lieliski tā gulēt un vismaz just siltumu vienos sānos.
Vētra plosījās mežā dienām un naktīm ilgi. Tā vien šķita, ka to būtu sagrābis neizprotams, ledussalts niknums, kas pieauga līdz nevaldāmam trakumam, šķita, ka tā grasī- tos izraut mežu ar visām saknēm, aiznest nezin kur vai arī nolīdzināt ar zemi. Koki, varenā spēkā turēdamies pretī, brīkšķēja, tie cīnījās pret varmācību bez atelpas. Bija dzirdamas to gari stieptās elsas, aizlūstošie vaidi, bija dzirdami spalgie, šāvieniem līdzīgie pliukšķi, kad resnie zari plīsa kā skali, drausmīga rīboņa, ar kādu gāzās koki, un pāri visam
nāvīgi ievainoto, mirstošo pirmsnāves kliedzieni. Tad vairs nebija nekas dzirdams, jo vētra ar vēl negantāku niknumu uzbruka mežam, tās rēkoņa apslāpēja visas citas balsis.
Tagad nu Bembijs saprata, kas ir trūkums un nabadzība. Redzēja, kā lietusgāzēs un vētrā pārveidojās pasaule. Pie kokiem un krūmiem vairs ne lapiņas. Tie stāvēja kā aplaupīti, pilnīgi kaili, un viņu stāvi nu bija redzami visā augumā, tie lūdzoši stiepa pret debesīm savas kailās, brūnās rokas. Zāle norā bija pieplakusi pie zemes, tumši brūna kā apsvilināta. Arī mazajā meža kambarī tagad izskatījās nožēlojami un nemājīgi. Kopš bija pazudušas zaļās sienas, te vairs nevarēja kā senāk justies no visa pasargāts, turklāt no visām pusēm vilka vējš.
Kādu dienu pāri pļavai laidās jauna žagatiņa. Kaut kas balts, vēss iekrita viņai acīs, vēl un vēlreiz un kā viegls plīvurs aizsedza skatienu. Viņai apkārt virpuļoja sīkas, pūkainas, spoži baltas pārsliņas. Žagata savicināja spārnus, palika uz vietas, tad, pašaudamās stāvus, uzlidoja augstāk gaisā. Veltīgi. Arī te lidinājās mīkstās, vēsās pārsliņas, arī te tās krita acīs. Žagata vēlreiz savicināja spārnus, pacēlās vēl augstāk.
— Nepūlieties, mīļā, velti, — viņai uzsauca kāda vārna, kas lidoja mazliet augstāk tai pašā virzienā, — nepūlieties velti. Tik augstu, lai izvairītos no šīm pārslām, jūs lidot nevarat. Tas ir sniegs.
— Sniegs? — žagata brīnījās, turēdamās pretī putenim.
— Nu kā tad, sākusies ziema. Tas ir sniegs, — vārna sacīja.
— Piedodiet, — žagata paskaidroja, — tikai kopš maija kā , esmu no ligzdas. Es ziemu nepazīstu.
— Tā dažam labam gadās, — vārna aizrādīja. — Gan jau iepa- zīsiet.
— Nu, ja tas ir sniegs, — žagata sprieda, — tad brītiņu jāapsēžas. — Viņa uzmetās uz kāda alkšņa zara un nopurinājās.
Vārna smagnēji laidās savu ceļu.
Sākumā Bembijs priecājās par sniegu. Kamēr baltās zvaigznītes lidinājās lejup, gaiss bija kluss un rēns, visa pasaule izskatījās gluži citāda. Viss bija kļuvis gaišāks, pat līksmāks, tā Bembijam likās, un, kad saule uz īsu brīdi parādījās, tad visa apkārtne mirgoja, baltā sega vizuļoja un staroja tik spēcīgi, ka acis žilba.
Bet drīz vien Bembija prieks par sniegu apsīka. Arvien grūtāk un grūtāk bija dabūt barību. Vajadzēja atkārpīt sniegu, lai tiktu pie maza sapelējušas zāles laukumiņa. Tas prasīja lielas pūles, un sniegs asi grieza kājas. Gadījās, ka tās tika sāpīgi savainotas. Gobo šī nelaime jau bija piemeklējusi. Tiesa gan, Gobo jau no dabas bija pavārgs un pastāvīgi sagādāja mātei rūpes.
Viņi tagad gandrīz vienmēr bija kopā un vispār iznāca biežāk nekā agrāk satikties arī ar citiem. Tante Ena ar saviem bērniem ieradās pastāvīgi. Pēdējā laikā viņu pulciņam piebiedrojās arī Marena, gandrīz pieaugusi stirniņa. Vislabāk sarunas vedās vecajai Netlas krustmāmiņai. Tā bija vientuļa, un par visiem notikumiem viņai bija pašai savs spriedums.
— Nē, — viņa sacīja, — ar bērniem es gan vairs negribu noņemties. Tā prieka man patiešām ir diezgan.
Tādās reizēs Falina mēdza apjautāties:
— Kāpēc? Ja tas ir prieks?
Un krustmāmiņa Netla, izlikdamās pikta, īgņojās:
— Kas nu tas par prieku, man tas līdz kaklam.
Bariņā kopā sanākot, laiks pagāja jautrās sarunās. Vēl nekad bērniem nebija bijis izdevības tik daudz jauna dzirdēt.
Gadījās arī, ka viņiem piebiedrojās pat viens otrs no prinčiem. Tādās reizēs no sākuma radās tāda kā neērtības sajūta, it īpaši tāpēc, ka bērni vēl bija mazliet bikli. Taču drīz vien biklums izzuda un visi izturējās brīvi un jutās omulīgi. Bembijs nebeidza apbrīnot cildeno, stalto Ronno, jauno, skaisto Karusu viņš bija iemīļojis no visas sirds. Tie bija savus vainagus nometuši, un Bembijs bieži noskatījās uz abiem pelēcīgajiem apaļajiem laukumiņiem, kas gludeni spoži, maigi lāsmaini izcēlās uz stalto dzīvnieku galvām. Tas izskatījās cēli!
Neiedomājami saistoši bija klausīties, ja kāds no staltajiem prinčiem stāstīja par viņu. Ronno uz priekšējās kreisās kājas bija ar spalvu apaudzis liels puns. Viņš arī kliboja uz šīs kājas un dažreiz mēdza jautāt:
— Vai tad var manīt, ka es kliboju?