— Jā, — viņš teica, — man laimējās.
Un Ronno pastāstīja, kā iznācis sastapties ar viņu, kurš metis ar uguni. Bet trāpījis vienīgi še, pa kāju. Sāpējis — ka bail. Kas nu par brīnumu. Kauls bijis sadragāts. Taču Ronno nav kritis izmisumā. Viņš uzrāvies augšā un meties prom uz trim kājām. Arvien tālāk, par spīti pārgurumam, jo labi sapratis, ka viņam dzenas pakaļ. Skrējis un skrējis līdz vēlai naktij. Tikai tad atļāvies atpūsties. Nākošajā rītā atkal devies tālāk, kamēr juties drošībā. Paslēpies vientulībā, apko- pies un nogaidījis, kamēr brūce sadzīst. Beidzot atkal iznācis laukā un nu bijis varonis. Viņš gan klibojot, bet to jau tikpat kā nevarot manīt.
Šai laikā, kad visi tik bieži sanāca kopā un kad tika stāstīts daudz notikumu, Bembijs dabūja par viņu dzirdēt vairāk nekā agrāk. Runāja par to, cik baismīgi esot viņu uzskatīt vien. Neviens nespējot ielūkoties viņa bālajā sejā.
Bembijs arī pats to bija piedzīvojis un izjutis. Visi šausminājās par smaržu, ko viņš izplatot, un arī šinī ziņā Bembijs varētu spriest līdzi, ja nebūtu labi audzināts un nezinātu, ka nevajag iejaukties pieaugušo runās. Teica, ka šī smaka dīvainā veidā esot tūkstoškārt mainīga un tomēr to varot viegli atšķirt un pazīt, jo tā esot vienmēr savdabīgi satraucoša, neizprotama, noslēpumaina un jau pati par sevi baismīga. Runāja par to, ka viņam iešanai esot vajadzīgas tikai divas kājas, un apbrīnoja viņa abu roku burvju varu. Dažiem nebija īstas skaidrības par to, kas tas ir — rokas. Kad pārrunāja šo jautājumu, krustmāmiņa Netla izsacīja savas domas:
— Es gan nesaprotu, kas tur sevišķs. Vāverīte dara visu to, ko jūs stāstāt, tieši tāpat, un jebkura maza pelīte spēj tādus pašus brīnumus. — Viņa nievājoši atmeta galvu.
— Oho! — sauca pārējie un ļāva noprast, ka tas vēl ne tuvu nav tas pats.
Taču krustmāte Netla nebija pārliecināma.
— Un piekūns? — viņa iesaucās. — Un klijāns? Ja tiem ievajagas kaut ko satvert, — kā jūs to saucat, — tad tie nostājas uz vienas pašas kājas un tver ar otru. Tas ir daudz grūtāk, un to viņš droši vien neprot vis!
Krustmāte Netla nebija ne drusku noskaņota kaut ko apbrīnot viņā. Viņa to ienīda no visas sirds.
— Viņš ir pretīgs, — viņa apgalvoja un nedomāja savus uzskatus grozīt. Neviens jau arī neko neiebilda, jo kam tad viņš varētu likties patīkams?
Taču nesaprašanās izcēlās, kad sākās strīdi par viņa trešo roku, it kā viņam nebūtu vis tikai divas, bet vēl kāda trešā roka.
— Tās ir vecas tenkas, — Netlas krustmāmiņa neielaidās garās runās, — es tām neticu.
— Vai tā gan? — Ronno iejaucās sarunā. — Un ar ko tad viņš, sakiet lūdzu, sadragāja man kāju?
— Tā nu, dārgumiņ, ir tava paša darīšana, — krustmāte Netla bezrūpīgi atmeta, — man viņš nav neko sadragājis.
— Esmu savā mūžā daudz ko pieredzējusi, — sacīja tante Ena, — un domāju, ka gluži bez pamata vis nebūs apgalvojums par trešo roku.
— Esmu ar jums pilnīgi vienisprātis, — kautrīgi ieminējās jaunais Karuss, -— esmu draugos ar kādu vārnu… — Karuss, uz mirkli samulsis, apklusa un pavērās visos pēc kārtas, kā baidīdamies no apsmiekla. Bet redzēdams, ka viņā uzmanīgi klausās, turpināja: — Vārna ir neiedomājami izglītota, to gan var teikt. Apbrīnojami izglītota… Un tā zināja stāstīt, ka viņam tiešām esot trīs rokas, bet ne vienmēr. Trešā roka, vārna saka, esot ļauna. Tā neesot vis klāt pieaugusi, kā abas pārējās, bet viņš turot to pakārtu plecā. Vārna apgalvo, ka zinot gluži labi, kad viņš vai kāds cits no viņa sugas ir vai nav bīstams. Kad viņš ierodoties bez savas trešās rokas, tad viņš neesot bīstams . . .
Krustmāte Netla sāka smieties:
— Tava vārna, mīļais Karus, ir visai aprobežots radījums, pasaki to viņai no manis. Ja viņa būtu tik gudra, kā iedomājas, tad zinātu, ka viņš ir vienmēr bīstams, vienmēr.
Pārējie bija citādās domās.
Bembija māte sacīja:
— Ir jau arī viņu vidū tādi, kas nemaz nav bīstami. To var tūlīt redzēt.
— Tā gan? — Netlas krustmāmiņa pasmaidīja. — Tad jau tu paliksi mierīgi uz vietas stāvam, kamēr viņš pienāks klāt, un novēlēsi viņam labdienu?
— Uz vietas stāvam, protams, nepalieku, — Bembija māte mierīgi paskaidroja, — tiklīdz pamanu, skrienu prom.
— Vienmēr jālaižas mukt! — negaidot iesaucās Falina.
Visi smējās. Bet, kad atjaunojās sarunas par trešo roku,
kļuva nopietni, sadrūma un šausminājās. Jo, lai nu tas būtu, kas būdams, trešā roka vai kas cits, tas bija baismīgi un nesaprotami. Vairums par to bija tikai dzirdējuši, bet daži redzējuši paši savām acīm: viņš stāv lielu gabalu atstatu un nekustas, nav izprotams, ko v i ņ š dara, ne arī, kā tas notiek, tikai pēkšņi atskan pērkona grāviens, izšaujas uguns, un tālu prom no viņa dzīvnieks nokrīt ar saplosītām krūtīm un mirst.
Runājot visi saguma un saspiedās ciešāk, it kā juzdami draudīgo varu, kas neizdibināmi valdīja pār viņiem. Un tomēr kāri klausījās neskaitāmos nostāstos, kas pauda baismas, tajos bija jaušamas asinis un vaimanas. Nenoguruši viņi uztvēra visu, kas šai ziņā tika pārrunāts. Gadījumus, par kuriem nevarēja būt šaubu, ka tie izdomāti, visas vectēvu un vecvectēvu laiku pasakas un teiksmas, un visās neapzināti meklēja iespēju, kā pielabināt tumšo varu vai arī kā no tās izbēgt.
— Kā tas var būt, — Karuss neizpratnē gudroja, — ka v i ņ š ir tālu prom un tomēr nogalina?
— Vai tad tava gudrā vārna neprata to izskaidrot? — Netlas krustmāmiņa zobgalīgi apvaicājās.
— Nē, — Karuss pasmaidīja, — viņa esot to bieži novērojusi, bet izskaidrot to nespējot neviens.
— Ko nu, ja tik viņš grib, tad notrenc no kokiem arī vārnas, — Ronno sacīja.
— Un trāpa fazānu gaisā, — tante Ena piebilda.
— Viņš sviež savu roku. Tā man savā laikā stāstīja vecmāmiņa, — Bembija māte pateica savas domas.
— Tā? — Netlas krustmāmiņa apšaubīja. — Un kas tad tas ir, kas tik neganti grand?
— Tiklīdz viņš atrauj sev roku, — paskaidroja Bembija māte, — tā uzzibsnī uguns un nodūcina kā pērkons. Iekšpusē v i ņ š ir no tīras uguns.
— Piedodiet, — ieminējās Ronno, — ka viņš iekšpusē ir no uguns, būs taisnība, bet par to roku gan tas tā nevarētu būt. Roka nespētu cirst tādas brūces. To jūs paši sapratīsiet. Drīzāk tas varētu būt zobs, ar ko v i ņ š met. Redziet — zobs, ar to varētu daudz ko izskaidrot. Un nāvi atnes zoba kodiens.
Jaunais Karuss nopūtās:
— Vai viņš nekad nemitēsies mūs vajāt?
Sarunā iejaucās jau gandrīz pieaugusī stirniņa Marena:
— Kādā dienā viņš ieradīsies mūsu vidū un būs tikpat rāms kā mēs. Viņš rotaļāsies kopā ar mums, viss mežs jutīsies laimīgs, un mēs izlīgsim.
— Lai tik paliek, kur ir, un liek mūs mierā! — Netlas krustmāte smiedamās iesaucās.
— Tā taču nedrīkst runāt, — aizrādīja Ēnas tante.
— Kāpēc ne? — Krustmāte Netla pikti atcirta. — To nu es patiesi nespēju saprast. Izlīgt! Kopš mūžseniem laikiem viņš slepkavo mūs visus no vietas, mūsu māsas, mūsu brāļus, mūsu mātes! Sākot ar brīdi, kad ieraugām šīs pasaules gaismu, viņš neliek mūs mierā, nogalina, kur vien sastop… un tad lai mēs izlīgstam ar v i ņ u? Kas par blēņām!
Marena raudzījās visos platām acīm, kas rāmi staroja.
— Izlīgšana nav blēņas, — viņa teica. — Izlīgšanai kādreiz jānāk.
Krustmāte Netla novērsās.
— Iešu pameklēšu kaut ko ieēst, — viņa aizskriedama sacīja.
Ziema ieilga. Reizēm laiks pierima, bet tad atkal sniga bez apstājas, kupenas auga augumā un nebija vairs iespējams aizkārpīties līdz pērnajai zālei. Vēl ļaunāk bija, kad iestājās īslaicīgs atkusnis un par ūdeni pārvērties sniegs pa nakti atkal sasala. Radās plāna ledus garoziņa, uz kuras viegli gadījās paslīdēt. Bieži ledus kārtiņa pārlūza un tās asās malas savainoja līdz asinīm stirnu maigos locekļus. Bet tagad jau kopš ilgāka laika bija iestājies bargs aukstums. Gaiss bija spēka pilns, tīrs un dzidrs. Kā vēja skarta stīga tas skanēja augstu un smalki. Tajā dziedāja sals.
Mežā gan valdīja klusums, bet katru dienu notika kāds briesmu darbs. Reiz vārnas bija uzbrukušas zaķa mazajam slimajam dēlēnam un to nežēlīgi nogalināja. Ilgi bija dzirdamas mazā dzīvnieka žēlabainās vaimanas. Draugs zaķis tolaik bija devies garākā ceļā un, saņēmis bēdīgo vēsti, labu laiku nespēja aptvert, kas noticis. Citu reizi vāverītei kaklā bija iekodusies cauna, par brīnumu vāverītei izdevās izbēgt, bet ar dziļu rētu kaklā. Aiz sāpēm vāverīte nespēja parunāt un sāka nevaldāmi skraidīt pa zaru zariem. To redzēja visi. Vāverīte skraidīja kā negudra. Laiku pa laikam tā aprima, aptupās, izmisīgi pacēla priekšķepiņas, bailēs un bēdās satvēra galviņu, un tūdaļ pār baltajām krūtiņām izplūda asiņu šalts. Tā skraidīja vēl ilgi, tad pēkšņi sabruka, neveikli atsitās pret zariem un mirstot iekrita sniegā. Tūlīt pat uzradās vairākas žagatas, kas ķērās pie sava plēsoņas mielasta.