Viņa nāvi apraudāja tālā apkārtnē, un visi dziļi juta līdzi nelaimīgajai atraitnei. Lapsa bija izkārpījusi fazānu no sniega, kur tas gulēja ieracies, pārliecināts, ka ir labi pasargāts. Neviens nejutās vairs pietiekami drošs, jo visi šie notikumi norisinājās gaišā dienas laikā. Trūkums un bads, kam neredzēja gala, izraisīja sarūgtinājumu un cietsirdību. Nekādas nozīmes nebija vairs pieredzei, klusēja sirdsapziņa, aizmirsās labie paradumi, un tika noniecināta uzticība. Ne līdzjūtības, ne miera, ne savaldības.
— Grūti ticēt, ka būs kādreiz citādi, — Bembija māte nopūtās.
Nopūtās arī tante Ena:
— Un grūti ticēt, ka bijis kādreiz citādi.
— Ai, kā nu ne! — Marena sapņaini raudzījās tālē. — Es pastāvīgi atceros, cik jauki bija senāk!
— Paklausieties, — Netlas krustmāte pievērsās tantei Ēnai, — jūsu mazulis dreb pie visām miesām! — viņa norādīja uz Gobo. — Vai viņš pastāvīgi tā dreb?
— Diemžēl jā, — Ēnas tante norūpējusies atbildēja, — jau kopš vairākām dienām.
— Tjā, — Netlas krustmāmiņa kā parasti neslēpa savas domas. — Esmu priecīga, ka man vairs nav bērnu. Ja šis būtu mans mazulis, es baidītos, vai viņš šo ziemu pārdzīvos.
65
Ar Gobo tiešām vairs nebija labi. Vārgs, jau no mazām dienām trauslāks nekā Bembijs un Falina, viņš bija arī augumā sīkāks par šiem abiem. Bet nu jo dienas, jo ļaunāk. Tā barība, kas tagad bija sadabūjama, viņam nenāca par labu. Mocīja vēdergraizes. Aukstums un pastāvīgā nelabuma sajūta atņēma pēdējos spēkus. Gobo trīsēja vienā laidā un tikko spēja noturēties taisni. Visi līdzjūtīgi uz viņu noraudzījās.
5 — 2781
Krustmāte Netla piegaja viņam klat un draudzīgi piegrūda pie sāniem.
— Nenokar degunu, — viņa bargi uzsauca, — tas nepiedien mazam princim un nav veselīgi. — Viņa aizgriezās, lai neviens nemanītu, ka viņas sirdi plosa žēlums.
Ronno, kurš bija apmeties mazliet sānis, sniegā, spēji piecelās.
— Es nezinu, kas tas varētu būt… — viņš murmināja, raudzīdamies apkārt.
Visi saspringa.
— Kas ir? …
— Es nezinu, — Ronno atkārtoja, — bet mani sagrāba nemiers … pēkšņs nemiers … it kā draudētu kaut kas …
Karuss paošņāja gaisu.
— Es nejūtu nekā sevišķa, — viņš apgalvoja.
Visi, pielēkuši kājās, klausījās un ošņāja.
— Nekas!… Nekas nav manāms… — sprieda cits pēc cita.
— Tomēr! — Ronno palika pie sava. — Sakiet, ko gribat … kaut kas ir…
— Vārnas ķērca… — sacīja Marena.
— Ķērc atkal! — Falina iesaucās, bet nu jau arī pārējie to dzirdēja.
— Tur tās lido! — Karuss norādīja.
Visi pavērās augšup. Pāri koku galotnēm vārnas laidās baros. Tās bija pacēlušās no tālās mežmalas, no kurienes pastāvīgi tuvojās briesmas, un kaut ko īgni un trokšņaini gaisā pārsprieda. Acīm redzot, bija noticis kaut kas ārkārtīgs.
— Nu, vai man nebija taisnība? — jautāja Ronno. — Tūlīt redzams, ka nupat kaut kas briest!
— Ko lai darām? — Bembija māte nobijusies čukstēja.
— Prom! — Ēnas tante satraukti mudināja.
— Jānogaida! — Ronno uzstāja.
— Gaidīt? Ar bērniem? — Ēnas tante pretojās. — Gobo taču nevar paskriet.
— Lai notiek, — Ronno piekrita, — dodieties ar bērniem ceļā. Es domāju, ka tam nav nozīmes, bet negribu vēlāk dzirdēt pārmetumus. — Viņš runāja nopietni un apvaldīti.
— Nāc, Gobo! Falina, nāc! Tikai klusu! Lēnām! Un vienmēr aiz manis, — tante Ena pamācīja. Viņa zagšus aizmanījās ar bērniem prom.
Pagāja kāds laiks. Visi stāvēja klusu, klausījās un ošņāja.
— Tā tikai mums vēl trūka pie visām ciešanām, kuru mums jau tā papilnam! — Krustmāte Netla izskatījās gaužām sapīkusi. Bembijs paraudzījās uz viņu un nojauta, ka viņai prātā kaut kas šausmīgs.
Un nu jau bija dzirdama žagatu žadzināšana no tās pašas
biezokņa puses, no kurienes bija atlidojušas varnas — trīs, četras reizē.
— Sarg-ās, sarg, sarg! — tās sauca aizgūtnēm.
Žagatas vēl nebija redzamas, bet viņu brīdinošie saucieni jau bija dzirdami, tie atskanēja cits pēc cita, gan juku jukām, gan visām reizē:
— … Sarg-sarg-sarg!
Atlidoja un, izbaiļu pārņemtas, aiztrauca tālāk.
— Ha-h! — trauksmi izziņodami, skaļi ķērca sīļi.
Pēkšņi visas stirnas, kā uz mājienu, vienā mirklī sarāvās.
Aizturējušas elpu, tās saspringa.
Tas bija viņš.
Atviļņoja svešāda, brīdinoša smaka. Nebija vairs nekādu šaubu. Tās bija briesmas, kas sitās degunā, aptumšoja prātu un stindzināja sirdi.
Vēl arvien tarkšķēja žagatas, brēca sīļi, bet nu jau bija atdzīvojies viss mežs, pa koku zariem šaudījās zīlītes, simtiem mazu, pūkainu kamoliņu, kas čiepstēja:
— Prom! Prom!