Noslēpumainā, visu nomācošā elpa pārņēma mežu tik spēcīgi, ka šaubu vairs nebija, — viņš nav šoreiz viens, bet ieradies ar pārējiem sev līdzīgajiem, un tālāk var notikt visļaunākais.
Stirnas, nekustēdamās no vietas, noskatījās uz zīlītēm, kas rosīdamās steidzās pazust, uz melnajiem meža strazdiem, vāverītēm, kas milzu lēcieniem joņoja no galotnes uz galotni, stirnas domāja, ka šiem sīkalīšiem nebūtu īstenībā ko bīties. Un tomēr saprata visu radību trauksmaino vēlēšanos bēgt, ja sajūtams viņš, jo nav tādas dzīvas būtnes mežā, kas spētu paciest viņa tuvumu.
Patlaban vilcinādamies šurp cilpoja garausis, bridi at- tupās, tad cilpoja tālāk.
— Kas tur notiek? — nepacietīgi uzsauca Karuss.
Draugs zaķis pavērās neko neredzošām acīm visapkārt un nespēja izteikt ne vārda. Viņš bija pagalam satriekts.
— Ko tur vēl jautāt… — Ronno drūmi noteica.
Garausis cīnījās pēc elpas.
— Mēs esam ielenkti, — viņš neskanīgi izdvesa. — Nekur sprukt. Visur viņš!
Un to pašu brīdi atskanēja viņa balss. Divdesmit, trīs- desmitkārt pastiprināti viņš kliedza:
— O-ho-ho! A-ā-ā!…
Tas atbalsojās tik satraucoši kā vētra vai negaiss. Kā
bungādams trauksmi, viņš dauzīja pie koku stumbriem. Reizē satriecoši un baismīgi. Krūmi švīkstēja, zari lūza. Brikšķēšana un brakšķēšana bija dzirdama jau no tālienes.
Viņš nāca! Nāca šurp, pašā biezoknī.
Tur, no kurienes viņš tuvojās, atskanēja svilpjoša, aprauta vīterošana, spārnu plašas vēdas. Tie bija viņa soļi, kas izcēluši fazānu. Fazāna spārnu švirkstoņa, augstāk paceļoties, pieklusa. Tobrīd nogranda pērkona dārdiens. Klusums. Un dobjš atsitiens pret zemi.
— Fazāns ir beigts, — Bembija māte trīsēdama čukstēja.
— Pirmais … — piebilda Ronno.
— Šodien daudzi no mums aizies bojā. Varbūt būs situsi arī mana stunda, — runāja jaunā stirniņa Marena.
Neviens neklausījās. Visus bija sagrābušas un turēja savā varā bailes.
Bembijs mēģināja sakārtot domas. Taču nerimtīgais troksnis, kas tuvodamies arvien vairāk un vairāk pieauga, ne mirkli nedeva laiku pārdomām. Bembijs nedzirdēja neko citu kā vien neganto troksni, kas apdullināja, bet pa vidu visai šai gaudošanai, dārdoņai un brīkšķiem vēl samanīja arī
dauzāmies savu paša sirdi. Viņš juta vienīgi ziņkāri un nemaz neapzinājās, ka trīc pie visām miesām.
Brīdi pa brīdim māte sacīja viņam pie auss:
— Neej no manis prom!
Viņa to sacīja, skaļi kliegdama, taču milzīgajā tracī Bembijam šķita, ka viņa tikai čukst.
Šis «neej no manis prom» sniedza viņam zināmu drošības sajūtu. Turēja kā pie saites. Citādi viņš būtu bez apdoma laidies prom. Mātes brīdinājums atskanēja ikreiz tieši tad, kad jau nupat likās, nevar vairs noturēties, un viņš dzīrās drāzties prom.
Bembijs paskatījās visapkārt. Ne gala ne malas dzīvai radībai, kas, pa galvu pa kaklu skrienot, meklēja glābiņu. Kā līčloču šautriņas garām pašāvās vairākas zebiekstes. Kāds ezis, elpu aizturējis, klausījās, ko izmisušais zaķis stomīdamies stāstīja. Lapsa bija iesprukusi veselā pludurējošu fazānu burzmā. Tie nelikās par lapsu ne zinis, skraidīja tik gar degunu. Tāpat arī lapsa nelikās zinis par putniem. Tā stāvēja nekustēdamās, taisni izstieptu kaklu, ar izslietajām ausīm un darbīgo purniņu klausīdamās uz traci, kas tuvojās arvien vairāk. Tikai, viegli kulstīdama gaisu, cilājās aste. Izskatījās, ka lapsa saspringti apsvērtu, ko darīt.
Nupat aizelsdamies nesās šurp fazāns. Viņš bija atskrējis no turienes, kur draudēja vislielākās briesmas, šķita, ka viņš būtu prātu zaudējis.
— Nedrīkst celties gaisā! — viņš uzsauca savējiem. — Nedrīkst celties… tikai skriet. Nezaudēt galvu! Neviens lai neceļas gaisā! Tikai skriet, skriet, skriet!
Viņš daudzināja to vienā laidā, kā gribēdams pats sevi pārliecināt. Taču vairs neapzinājās, ko saka.
— Ho-ho! Hā-ā!… — klaigas jau skanēja pavisam tuvu.
— Nezaudēt galvu, necelties! — izmisīgi sauca fazāns. Balss aizrāvās svelpjošā elsošanā, skaļi tarkšķēdams, viņš izpleta spārnus un uzspurdza gaisā.
Bembijs noskatījās, kā fazāns starp kokiem cēlās taisni stāvus augšup: nošalkoja spārnu vēdas, un kā burvīgs dārgakmens viņš iezalgojās savā tumši zilgajā un zeltbrūnganajā spalvu mirgo jumā. Fazānam nopakaļ vilkās gara, lepna šlepe. Spalgi nogranda aprauts pērkona spēriens. Fazāns gaisā sa- guma, it kā grasīdamies ar knābi satvert savas kājas, apmeta kūleni, tad spēji un smagnēji nokrita zemē. Nokrita pārējo vidū un vairs nekustējās.
Bailes un izmisums nu pārņēma visus. Putni pašķīda kur kurais. Skaļi parkšķēdami, gaisā uzspurdza reizē pieci, seši fazāni.
— Necelieties gaisā! — sauca citi, skriedami prom. Dārdēja pērkons — piecas, sešas reizes, un no tiem, kas
bija pacēlušies gaisā, atkal daži nokrita zemē beigti.
— Nāc nu! — māte sacīja.
Bembijs pacēla galvu. Ronno un Karuss jau bija prom. Patlaban tālumā pazuda Netlas krustmāmiņa. Vēl tikai Marena bija palikusi pie viņiem. Bembijs gāja līdzās mātei. Marena bikli sekoja.
Visapkārt dārdēja, brīkšķēja, kauca un granda. Māte likās mierīga. Viņa tikai viegli trīsēja, bet paturēja vēsu prātu.
— Bembij, bērniņ, — viņa sacīja, — neatpaliec no manis. Mums jātiek no šejienes laukā un tad pāri klajumam. Bet šeit biezoknī nesteigsimies.
Kaukšana un rēkoņa. Desmit divpadsmit reizes nogranda pērkons, ko viņš raidīja ar savām rokām.
— Neliecies ne zinis, — māte sacīja. — Neskrien! Tikai kad dosimies pāri klajumam, drāzies, cik jaudas. Un neaizmirsti, bērns, kad būsim klajumā, uz mani vairs neskaties. Ari ja es kristu, neskaties . . . tikai tālāk, tālāk, uz priekšu! Vai saprati, Bembij?
Apdomīgi, soli pa solim, nevērodama apkārtējo traci un jucekli, māte gāja uz priekšu.
Krustām šķērsām viņu ceļā tekalēja fazāni, tie gūlās sniegā, spurdza laukā, skrēja atkal. Visa garauša ģimene cilpoja šurp un turp, attupās, lēkšoja no jauna.
Neviens neteica ne vārda. Bailes, rēkoņa un pērkona grāvieni atņēma spēkus, stindzināja locekļus.
Ejot uz priekšu, mežs kļuva retāks. Biežņai cauri pavīdēja klajums. Aizmugurē, arvien tuvāk un tuvāk, atsitoties pret koku_ stumbriem, tarkšķēja sprunguļi, brīkšķēja zari, dārdēja «A-hā, ho-ho!» auri.
Cieši viņiem garām klajumā izdrāzās draugs zaķis ar diviem brālēniem. Bum! Tah-tarah! — nogranda pērkons. Bembijs redzēja, kā zaķis skriedams mīksti apvēla kūleni un, pavērsis gaišo vēderu uz augšu, palika guļam. Mazliet vēl paraustījās un aprima. Bembijs bailēs palika uz vietas kā pārakmeņojies.
Aizmugurē atskanēja saucieni:
— Viņi ir klāt! Nu tikai visi laukā!
Trakā ātrumā cilājoties, švīkstēja spārni, atskanēja svil- poņa, elsas, spalvu švirkstēšana. Fazāni pacēlās spārnos, uz- spurdza gandrīz veseliem bariem reizē. Gaiss sabirza daudzkārtīgajos pērkona grāvienos. Varēja dzirdēt, kā dobji pret zemi atsitas kritušie, kā svilpjošā slaidā lokā paglābjas pārējie.
Bembijs izdzirda soļus un atskatījās. Tas bija viņš. Viņš uzradās starp krūmiem, ir še, ir tur un atkal te. Iznira visur, dauzīja, lauza zarus, bungāja pa koku stumbriem un baismīgi auroja.