Klajums bija pārvarēts. Viņu apņēma jauns biezoknis. Aizmugurē vēlreiz uzšļācās brēcienu vilnis, vēlreiz nogranda apdullinošie rībieni, un zaros virs Bembija galvas nosprak- šķēja tā, it kā birtu pirmie krusas graudi. Tad kļuva klusāks. Bembijs skrēja.
Sniegā, atpakaļ atmestu galvu, gulēja mirstošs fazāns un nevarīgi cilāja spārnus. Bembijam tuvojoties, krampjainās kustības aprima, viņš čukstēja:
— Beigas …
Bembijs bez atelpas brāzās tālāk. Mežonīgs brukslājs apturēja skrējienu, vajadzēja meklēt taciņu. Viņš nepacietīgi mīdījās un taustīdamies dauzīja ar kājām.
— Te, apkārt! — kāds sauca aizlauztā balsī.
Bembijs neviļus paklausīja un tūlīt nokļuva uz taciņas. Bet viņam pie kājām kāds ar grūtībām slējās augšā. Tā bija garauša sieva. Viņa bija saukusi.
— Vai jūs nevarētu man mazliet palīdzēt? — viņa lūdza.
Bembijs jutās satriekts. Nelaimīgās zaķa sievas pakaļ
kājas bez dzīvības vilkās pa sniegu, kas no karstajām, plūstošajām asinīm sārtojās un kusa. Viņa vēlreiz atkārtoja:
— Vai jūs nevarētu man mazliet palīdzēt?
Runāja tā, it kā tai nekas nekaitētu, mierīgi, gandrīz vai jautri.
— Es nezinu, kas man noticis… droši vien nekas nopietns … tikai tieši tagad… es nevaru paiet… — pusvārdā sasvērās uz sāniem un izdzisa.
Bembiju no jauna sagrāba šausmas, viņš metās skriet.
— Bembij!
Bembijs ar rāvienu apstājās. Tas bija kāds no viņa ciltsbrāļiem.
Un vēlreiz:
— Bembij, vai tas esi tu?
Iegrimis sniegā, nevarīgi gulēja Gobo. Viņš bija gluži bez spēka, nespēja pat nostāvēt kājās, gulēja kā beigts un tikai reizēm vārgi cilāja galvu.
Bembijs aizelsies, sakarsis, pielēca klāt.
— Kur tava māte, Gobo? — viņš, smagi vilkdams elpu, vaicāja. — Un kur Falina? — Bembijs bēra vārdus satraukti un nepacietīgi. Sirdī vēl joprojām bangoja bailes.
— Māte un Falina nedrīkstēja apstāties, — Gobo padevīgi skaidroja. Viņš runāja klusi, bet tik nopietni un saprātīgi kā pieaudzis. — Viņām vajadzēja mani te pamest guļam. Es nokritu. Steidzies prom arī tu, Bembij.
— Augšā! — kliedza Bembijs. — Celies augšā, Gobo! Tu esi pietiekami atpūties. Nu vairs nav laika! Augšā! Iesim abi!
— Nē, lai paliek, — Gobo klusi attrauca, — es nevaru piecelties. Nav iespējams. Es jau to labprāt darītu, vari man ticēt, bet man nav spēka.
— Kas tad ar tevi notiks? — Bembijs neatlaidās.
— Es nezinu. Laikam būs jāmirst, — Gobo rimti sacīja.
Atkal uzbrāzmoja klaigāšana. Pa starpām jauni pērkona
dārdi. Bembijs sarāvās. Krūmos atskanēja brīkšķi, steidzīga dipoņa sniegā, un kā vēja brāzma garām aizlaida jaunais Karuss.
— Skrien! — viņš iesaucās, pamanījis Bembiju. — Nestāviet uz vietas, kas vēl var paskriet!
To pašu brīdi viņš jau bija garām, bet brāzmainais skrējiens aizrāva Bembiju līdzi. Bembijs nemaz neapzinājās, ka atkal sācis skriet, un izdvesa:
— Ardievu, Gobo!
Bet viņš jau bija pārāk tālu. Gobo nevarēja viņu sadzirdēt.
Bembijs joņoja pa trauksmes un grandoņas satricināto mežu līdz vēlam vakaram. Kad iestājās tumsa, viss aprima. Vieglā vēja pūsma drīz vien arī izklaidēja baismīgo dvaku, kas bija izplūdusi pa visu mežu. Taču satraukums nezuda. Pirmais, ko Bembijs satika, bija Ronno. Viņš kliboja stiprāk nekā parasti.
— Tur ozola sakņojumā ievainojuma drudzī guļ lapsa,— stāstīja Ronno. — Nupat gāju viņai garām. Redzams, ka šausmīgi cieš. Iekožas ar zobiem sniegā un zemē.
— Vai jūs neesat redzējis manu mammu? — Bembijs jautāja.
— Nē, — Ronno nedroši nomurmināja un pasteidzās pazust.
Vēlāk, jau naktī, Bembijs satika Netlas krustmāmiņu un Falinu. Visi trīs ļoti priecājās.
— Vai tu neesi redzējusi manu mammu? — vaicāja Bembijs.
— Nē, — Falina teica, — es vēl nemaz nezinu, kur manas pašas mamma.
— Tad nu gan! — krustmāte Netla moži iesaucās. — Tā tik man vēl trūka. Biju priecīga, ka vairs nebūs jānoņemas ar bērniem, un nu man gadījušies divi aprūpējamie reizē. Pazemīgi pateicos!
Bembijs un Falina smējās.
Viņi runāja par Gobo, Bembijs izstāstīja, kā viņu atradis, un visi trīs tā noskuma, ka sāka raudāt. Taču krustmāte Netla raudāt neļāva.
— Vispirms mums tagad jārūpējas, lai jums kaut kas tiklu vēderā. Tas jau par traku! Visu dienu nav ne kumosiņa ēsts.
Krustmāte Netla aizveda abus pie pazemiem zariem, pie kuriem vēl turējās īsti nenokaltušas lapas. Krustmāte ļoti labi zināja, kur var kaut ko atrast. Viņa pati nepieskārās nekam, tikai mudināja Bembiju un Falinu paēst, kā nākas. Vietās, kur bija augusi kupla zāle, viņa nokārpīja sniegu un pamācīja:
— Te… te būs… Nē, pagaidiet, tūlīt sameklēsim kaut ko labāku.
Pa starpām viņa pukojās:
— Tīrais negals! Kas rūpju ar tādiem bērniem!
Tad pēkšņi viņi ieraudzīja nākam tanti Enu un skriešus steidzās tai pretī.
— Tante Ena! — sauca Bembijs. Viņš bija pirmais to ieraudzījis.
Falina nezināja aiz prieka, kur likties, un tikai lēkāja tai apkārt.