Bet Ena, līdz nāvei pārguruši, rūgti raudāja.
— Gobo ir pagalam, — viņa žēlojās. — Es viņu meklēju … biju tai guļvietā, sniegā, kur viņš sabruka… tukša … nekā… mans nabaga mazais Gobo …
Krustmāte Netla noburkšķēja:
— Būtu labāk paskatījusies, kurp ved pēdas, taču prātīgāk, nekā liet asaras.
— Nav viņa pēdu, — Ēnas tante attrauca. — Bet…
viņš!… Viņš tur daudz pēdu atstājis… Viņš bijis pie Gobo guļvietas…
Neviens vairs nebilda ne vārda. Tad Bembijs skumji iejautājās:
— Ēnas tante… vai tu neesi redzējusi manu māmiņu?
— Nē, — Ena tikko dzirdami sacīja. Bembijs savu māti vairs neredzēja nekad.
Kārkli bija jau sen nokratījuši savas pūkainās ķepiņas. Viss tērpās zaļumā, bet krūmu un koku zaļās lapas vēl bija sīciņas. Agras rītausmas maigās gaismas apstarotas, tās, smaidīgas un svaigas, izskatījās līdzīgas maziem bērniem, kas nupat pamodušies no dziļa miega.
Pie kāda lazdas krūma stāvēja Bembijs un berzēja savu jauno ragu vainadziņu gar stumbru. Tas bija gaužām patīkami. Turklāt arī nepieciešami, tāpēc ka vēl arvien viņa galvas rotu klāja spalvaina ādiņa. Protams, ka to vajadzēja dabūt nost, un katrs, kurš mīl kārtību, vis negaidīs, kamēr tā pazūd pati no sevis. Bembijs tik sparīgi trina ragus, ka to ādiņa veselām plūksnām nokarājās gar ausīm.
Berzēdamies gar lazdu, viņš pēkšņi apjauta, ka ragu žuburs ir stiprāks par to. Šī apziņa apdvesa viņu ar spēka un lepnuma skurbumu. Viņš vēl sparīgāk triecās pret lazdu un lupatu lēverēm rāva nost tās mizu. Atkailinājās balts koks, kas drīz vien metās iesārtens. Bembijs nelikās par to ne zinis. Redzēdams pēc cirtieniem pazibam brūču baltās svītras,
Bembijs aizrāvās vēl vairāk. Te visapkārt ari vēl dažā labā citā kokā bija redzamas Bembija cītīgās darbošanās pēdas.
— Nu vai jūs drīz būsiet ticis galā?… — tepat tuvumā atskanēja moža balss.
Bembijs atmeta galvu un paraudzījās visapkārt. Tur tupēja vāverīte un laipni vērās lejup.
— Tja-ha-ha! — virs abiem atskanēja griezīgi, aprauti smiekli.
Bembijs un vāverīte gandrīz pārbijās. Taču dzenis, kas turējās, cieši pieplacis pie ozola stumbra, uzsauca:
— Atvainojiet… man katrreiz sanāk smiekli, kad es tā uz jums noskatos.
— Kas tadjiur ko smiet? — Bembijs rimti apjautājās.
— Jā, vai zināt, jums ir pilnīgi aplams darbošanās veids. Pirmkārt vajag izvēlēties prāvus kokus, jo no tik tievām lazdas stibām nav nekas izdabūjams laukā.
— Kas tad tur būtu jādabū laukā? — apvaicājās Bembijs.
— Vaboles… — smējās dzenis. — Vaboles un kāpuri… redziet, to dara tā! — Un viņš sāka bungāt pa ozola stumbru: tuk, tuk, tuk.
Vāverīte uzšāvās pie dzeņa augšā un sabāra viņu:
— Ko jūs tur melšat? Kurš princis iet meklēt vaboles un kāpurus?
— Kāpēc ne? — dzenis uzjautrināts vaicāja. — Tās garšo lieliski… — Viņš pārkoda noķertu vaboli, aprija un kala atkal.
— To jūs nespējat saprast, — tiepās vāverīte, — tik iznesīgam kungam ir gluži citi, daudz augstāki mērķi… Jūs pilnīgi kompromitējaties.
— Tas mani neuztrauc, man tie augstie mērķi bijuši nebijuši, — viņš līksmi iesaucās un aizpludurēja prom.
Vāverīte atkal žigli vien notecēja lejā.
— Vai tad jūs mani nepazīstat? — savilkusi purniņu smaidā, viņa jautāja.
— Man liekas, pazīstu gan, — Bembijs laipni atbildēja. — Jūs dzīvojat tur augšā… — Viņš norādīja augšup uz ozolu.
Vāverīte Bembiju šķelmīgi uzlūkoja.
— Jūs jaucat mani ar vecmāmiņu, es jau tā domāju, ka jūs jaucat mani ar vecmāmiņu. Mana vecmāmiņa dzīvoja tur augšā, kad jūs, Bembij, vēl bijāt tikai bērns. Viņa man bieži stāstīja par jums. Jā… vecmāmiņu nogalināja cauna… jau sen, ziemā… vai tad jūs neatceraties?
— Kā nu ne, — Bembijs pamāja, — atceros gan.
— Nu un pēc tam šurp pārnāca uz dzīvi mans tēvs, — vāverīte tērgāja. Tad izslējās, iepleta acis un rimti piespieda abas ķepiņas pie baltajām krūtiņām. — Bet… vai tikai jūs nesajaucat mani ar manu tēvu… Vai jūs pazināt manu tēvu?
— Diemžēl man nebija tas gods, — Bembijs teica.
— Tā jau es domāju! — vāverīte līksmi iesaucās. — Manam tēvam bija drūms un bikls raksturs. Viņš nemēdza ne ar vienu satikties.
— Un kur viņš ir tagad? — vaicāja Bembijs.
— Ai, pirms viena mēneša viņu notvēra pūce. Jā. Un tagad es dzīvoju te, augšā. Esmu ļoti apmierināta. Ņemiet vērā, ka esmu te piedzimusi.
Bembijs pagriezās, lai ietu.
— Pagaidiet! — vāverīte iesaucās. — Es jau par to visu nemaz negribēju runāt. Man bija kaut kas pavisam cits prātā.
Bembijs apstājās.
— Un kas tas būtu? — viņš pacietīgi apvaicājās.
— Jā…. kas tad tas bija? — Vāverīte nogrima pārdomās, vēlreiz spēji palēcās, izslējās un apsēdās, atspiedusies pret savu kuplo asti, pavērās Bembijā. — Kā tad! Tagad zinu, — tā čaloja. — Es gribēju teikt, ka nu jūs drīz būsiet galā ar savu vainagu un ka tas ir brīnumskaists.
— Vai jums tā liekas? — Bembijs priecājās.
— Brīnumskaists! — vāverīte iesaucās un piespieda abas priekšķepiņas pie baltajām krūtīm. — Tik augsts! Tik krāšņs! Un tik gariem, gaišiem žuburiem! Tādus vis bieži negadās redzēt.
— Tiešām? — Bembijs jautāja. Viņu sagrāba tik nevaldāma līksme, ka viņš ar steigu metās atkal uzbrukumā lazdai. Koka miza garām sloksnēm lobījās nost.
Tikmēr vāverīte trieca vienā laidā:
— To nu gan es varu teikt, ka citiem jūsu vecumā tik krāšņs 'vainags nav redzēts. Grūti pat iedomāties. Ja salīdzina ar pagājušo vasaru… es jūs pāris reizes iztālēm redzēju, tad, nudien, grūti ticēt, ka esat tas pats… tievi zariņi, kādi jums toreiz bija…
— Visu labu! — Bembijs pēkšņi atvadījās. — Man jāsteidzas! — Un prom bija.