Falinu viņš redzēja reti. Būdama ļoti bikla, viņa neatkāpās ne soli no mātes.
Vēlāk, kad beidzot iestājās siltāks laiks, Bembijs sāka atkopties. Viņš nospodrināja spožu savu pirmo vainagu un ļoti lepojās ar to. Bet drīz vien Bembijs piedzīvoja rūgtu vilšanos. Citi kronētie vajāja Bembiju, kur vien to pamanīja. Dzinās tam nikni pakaļ, necieta, ja tas kādam tuvojās, kaitināja to, līdz Bembijs dzīvoja vienās bailēs, ka tiks notverts, sargājās kaut kur rādīties un klaiņoja pa aplinkus taciņām pagalam nomāktā omā. Turklāt, jo siltāks un saulaināks iestājās laiks, jo neizprotamāks nemiers viņu sagrāba. Sirdi arvien vairāk un vairāk pārņēma smeldzīgas un tīksmas ilgas. Ja gadījās iztālēm ieraudzīt Falinu vai kādu no viņas draudzenēm, Bembijam uzbruka neizprotams satraukums. Bieži gadījās arī, ka Bembijs pamanīja Falinas pēdas vai arī atskārta viņas tuvumu pēc vēja dvesmas. Un tad ikreiz viņu neatvairāmi vilka turp. Taču arvien, tiklīdz viņš pakļāvās savām alkām, sekoja neveiksme. Vai nu viņš nevienu nesastapa un pēc ilgas apkārtklejošanas vajadzēja secināt, ka citi no viņa vairās, vai arī ieskrēja tieši krūtīs kādam no kronētajiem, kurš, ne mirkli nekavējoties, metās Bembijam virsū, dauzīja, grūstīja un apkaunojošā kārtā aizdzina. Visnegantāk pret viņu izturējās Ronno un Karuss. Nē, tas bija grūts laiks.
Un nu vāverīte tik muļķīgā veidā to viņam atgādināja. Bembijs pēkšņi, nevaldīdams pār sevi, sāka skriet.
Zīlītes un paceplīši sašutumā spurdza laukā no krūmiem, kuriem Bembijs traucās garām, un cits citu apbēra ar jautājumiem:
— Kas tad tas? … Kas tas bija?
Bembijs nekā nedzirdēja.
Vairākas žagatas nervozi žadzināja:
— Vai kāda nelaime?
— Kas tur noticis? — pikti sauca silis.
Bembijs nelikās ne zinis. Virs viņa, laizdamās no koka uz koku, skaņi sveicināja vālodze.
— Labrīt… esmu tik … prr-iecīī-ga!
Bembijs klusēja. Meža biezoknis jau visapkārt bija gaišu un smalku saulstaru caurausts. Bembijs to pat nemanīja.
Pēkšņi kaut kas gandrīz zem pašām kājām trokšņaini iesparkšķējās; vesela brīnumainu krāsu varavīksne laistīdamās staroja Bembijam tik tieši acu priekšā, ka viņš apžilbis palika stāvot. Tas bija fazāns Džanello, kas satrūcies uz- spurdza gaisā, jo Bembijs tam bija gandrīz uzminis virsū. Šķendēdamies fazāns laidās prom.
— Kaut kas nedzirdēts! — viņš sauca savā aizlauztajā, ķērcošajā balsī.
Bembijs apmulsis palika stāvam un noskatījās viņam nopakaļ.
— Labi, ka tik laimīgi beidzās, bet jūs, nudien, bijāt neuz- vedīgs… — kāds maigi vidžināja līdzās uz zemes. Tā bija Džanelīna, fazāna sieva. Viņa sēdēja zemē un perēja.
— Mans vīrs neganti pārbijās, — viņa īgni bubināja, — un es tāpat. Bet es nedrīkstu nekur kustēties, es nekustos, lai notiktu kas notikdams… mani jūs būtu varējis mierīgi samīt…
Bembijs nokaunējies apjuka.
— Piedodiet, — viņš stomījās, — es biju neuzmanīgs.
— Ai, lūdzu! Varbūt, ka nebija jau nemaz tik traki. Bet mans vīrs un es, mēs tagad esam tik nervozi. Saprotiet…
Bembijs nesaprata nekā un gāja savu ceļu. Nu viņš bija mazliet nomierinājies. Mežs skanēja. Saule zeltīja un sasildīja gaisu, skurbi smaržoja krūmu lapas, zāle un mikli kūpošā zeme. Bembijā brieda jauni spēki, pārņēma viņu visu, viņš kustējās tik atturīgi saspringti, it kā spertie soļi nebūtu viņa paša.
Ticis pie kāda pazema plūškoka, Bembijs, augsti cilādams kājas, tik aizrautīgi spārdīja zemi, ka uz visām pusēm lidoja kukuržņi. Šķeltais, asais nags pļāva zāli, zirnājus, vijolītes un sniegpulkstenīšus, aizkārpīja visu prom, līdz atklājās kaila, uzrušināta zeme. Katrs spēriens dobji atbalsojās visapkārt.
Divi kurmji, kas bija draiskojušies kāda veca krūkļa sakņu mudžeklī, ieklausījās, pabāza laukā degunus un sāka vērot Bembiju.
— Bet… ko tad šis tur māžojas, — čukstus brīnījās viens. — Vai tad tā kāds rok? …
Otrais nicīgi sarauca purniņu.
— Viņam taču nemaz galviņa nestrādā… to tūlīt var redzēt… Bet tā jau tas palaikam ir, ja ķeras pie darba, par kuru nav ne mazākās sajēgas.
Pēkšņi Bembijs aprāvās, atmeta galvu, sasprindzināja dzirdi un redzi. Tur, zaru starpā, pavīdēja iesarkans plankums, neskaidri pazibēja ragu žuburi. Bembijs nosprauslājās. Lai arī kurš tas būtu, kas tur ložņā, — Karuss, Ronno vai vēl kāds cits, — jāsamaļ miltos! Bembijs šāvās prom kā bulta. «Jāpierāda, ka es vairs nebīstos!» viņš spējas apmātības lēkmē domāja. «Jāpierāda, ka es esmu tas, no kura jābīstas!»
Brāzmainajā skrējienā šalca krūmāji, brīkšķēja un lūza zari. Bembijs jau redzēja pretinieku tepat klāt. Pazīt to nespēja, jo acu priekšā viss saplūda miglā. Prātā bija tikai viens — jāsamaļ miltos! Dziļi noliecis žuburoto vainagu, sagatavojies triecienam, sasprindzinājis visu spēku skaustā, viņš brāzās uz priekšu. Degunā iesitās pretinieka spalvu smaka, acs nesaskatīja nekā cita kā vien ienaidnieka sārte- nos sānus. Tobrīd ienaidnieks izdarīja gandrīz nemanāmu kustību, un Bembijs, sparīgi mezdamies uzbrukumā, netrāpīja mērķī, aizlidoja garām un tikko noturējās kājās. Viņš
sagrīļojās, bet, tūdaļ saņēmies, apsviedās, lai dotos no jauna uzbrukumā. Un to pašu brīdi pazina veco Staltradzi…
Bembijs aiz pārsteiguma pagalam apjuka. Viņš būtu labprāt devis kājām vaļu, bet kaunējās. Un kaunējās arī palikt. Viņš nekustējās no vietas.
— Nu? — sirmais Staltradzis mierīgi un klusi jautāja.
Dziļā, nosvērtā un tomēr pavēlošā balss, kā vienmēr,
trāpīja Bembijam tieši sirdī. Viņš klusēja.
— Nu? — Staltradzis atkārtoja.
— Es domāju … — Bembijs stomījās, — es … domāju … Ronno … vai… — viņš apklusa un saņēmies pameta bailīgi acis uz Staltradzi, bet, sastapis tā skatienu, samulsa vēl vairāk.
Ciltstēvs stāvēja nekustīgi un valdonīgi. Viņa galva bija nosirmojusi balta, tumšās acis staroja lepnā gudrībā.
— Kāpēc tad tu neuzbrūc man? — viņš jautāja.
Bembijs raudzījās viņā ar neizprotamu sajūsmu un dīvainu šausmu dalītām jūtām. Viņš būtu labprāt iesaucies: «Tāpēc, ka es jūs mīlu!», bet atbildēja:
— Es nezinu …
Sirmais Staltradzis noraudzījās uz Bembiju.
— Sen neesmu tevi sastapis. Esi izaudzis liels un spēcīgs.
Bembijs neatbildēja. Viņš drebēja aiz prieka. Bet ciltstēvs joprojām nenovērsa no viņa acis. Tad pēkšņi, pārsteigdams Bembiju, piegāja tam cieši klāt.
— Esi krietns… — noteica, pagriezās un nākošajā mirklī nozuda. Bembijs vēl ilgi nekustējās no vietas.
Vasara bija tveicīga. Bembijā atkal pamodās ilgas, kas jau reiz bija sagrābušas viņu savā varā, bet tagad tās spēcīgāk nekā toreiz virda asinīs un laupīja mieru. Viņš klaiņoja tālu apkārt.
Kādu dienu viņš satika Falinu. Satika negaidot, jo visas viņa domas tieši tagad bija pilnīgi sajukušas, prātu aizmigloja smeldzīgas ilgas, kas viņu tik ļoti turēja savā gūstā, ka viņš nemaz nepamanīja Falinu. Un nu viņa te stāvēja…
Bembijs kādu brīdi, ne vārda neteikdams, viņu vēroja, tad, dziļi aizkustināts, sacīja:
— Falina … cik skaista tu esi kļuvusi…
— Vai tu mani pazini?
— Kā lai es tevi nepazītu, vai tad mēs neesam kopā uzauguši? — Bembijs iesaucās.