— Gan jau redzēsi.
— Kad? — Bembijs, ziņkāres sagrābts, palika stāvam.
— Drīz. — Māte mierīgi devās tālāk.
Bembijs čāpoja nopakaļ. Viņš klusēja, jo prātoja, ko tas «drīz» varētu nozīmēt. Un secināja, ka «drīz», jādomā, nav «tūlīt». Taču netika gudrs, cik ilgā laikā šis «drīz» pārstāj būt «drīz» un pārvēršas par «ilgi».
Pēkšņi viņš jautāja:
— Kas uztaisīja šo ceļu?
— Mēs, — sacīja māte.
— Mēs? Tu un es? — Bembijs brīnījās.
Māte paskaidroja:
— Nu mēs … mēs stirnas.
— Kādas? — jautāja Bembijs.
— Mēs visas, — māte papildināja teikto.
Abi gāja tālāk. Bembijs bija tik jautrā omā, ka labprāt palēkātu un pamestu kādu līkumu no taciņas sānis, tomēr uzcītīgi turējās pie mātes.
Pēkšņi tepat pie kājām kaut kas iečaukstējās. Tad pašāvās uz priekšu, bet — kas īsti, to paslēpa paparžu lapas un zāle. Žēli iepīkstējās smalka balstiņa, un tad iestājās klusums. Tikai lapas un zāļu stiebriņi trīsuļodami ap to vietu liecās atpakaļ. Sesks bija nomedījis pelīti. Patlaban tas pazibēja, iemetās kaut kur sānis un ķērās pie maltītes.
— Kas tur bija? — Bembijs satraukts jautāja.
— Nekas, — māte mierināja.
— Bet… — Bembijs trīsēja, — bet es taču redzēju.
— Nebaidies, — māte sacīja. — Sesks nogalināja pelīti.
Taču Bembijs bija pagalam pārbijies. Viņa sirdi sagrāba
vēl nepazītas šausmas. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz mazulis atguva valodu.
— Kāpēc viņš nogalināja pelīti?
— Kāpēc? … — Māte vilcinājās. — Iesim ātrāk, — viņa skubināja, it kā atcerējusies kaut ko, un likās jautājumu piemirsusi. Viņa devās uz priekšu teciņus. Bembijs sekoja lēkšus.
Tikai pēc ilgāka laika abi atkal mierīgi gāja tālāk. Beidzot Bembijs nomākts vaicāja:
— Vai mēs arī kādreiz nogalināsim peli?
—- Nē, — māte atbildēja.
— Nekad?
— Nekad.
— Kāpēc ne? — Bembijs atvieglots jautāja.
— Tāpēc, ka mēs nevienu nenogalinām, — māte vienkārši paskaidroja.
Bembija līksmā oma atgriezās.
Ejot tuvu garām kādam jaunam osim, viņi dzirdēja tā lapotnē skaļu ķērkšanu. Māte, nepievērsdama tam nekādu uzmanību, mierīgi gāja savu ceļu. Bembijs, ziņkārības mākts,
palika stāvam. Augstu zaros ap sapostītu ligzdu ķildojās divi sīļi.
— Taisieties, ka pazūdat, jūs, nelietis! — brēca viens.
— Rāmu garu, nelga, tu! — deva pretī otrs. — Tad nu gan nobijos!
— Meklējiet pats sev ligzdu, zaglis tāds! — nerimās pirmais. — Dabūsiet vēl pa knābi. Tādu nekaunību! Šitādu nekaunību!
Otrs, pamanījis Bembiju, noplivinājās par dažiem zariem zemāk un ieķērcās:
— Kas tev te ko blenzt, knīpa! Taisies, ka pazūdi!
Bembijs pārbijies lēkšus laida prom un, panācis māti,
tipināja atkal viņai nopakaļ, rāms un iztrūcies, pārliecināts, ka tā viņa prombūtni nemaz nebūs pamanījusi. Pēc brīža viņš apjautājās:
— Māmulīt, kas tas ir — nekaunība?
— Es nezinu, — māte sacīja.
Bembijs brīdi padomāja, tad atsāka:
— Māmulīt, kāpēc tie abi bija tik nikni viens uz otru?
— Viņi ķildojās ēdamā dēļ.
— Vai mēs arī kādreiz ķildosimies ēdamā dēļ? — vaicāja Bembijs.
— Nē, — māte noteica.
— Kāpēc ne?
— Mums tā pietiek visiem.
Taču Bembijam gribējās vēl kaut ko zināt.