— Mēs tik sen neesam redzējušies… — tad piebilda:
— … Tā jau var pavisam atsvešināties. — Taču tas tika pateikts senākajā spriganā, ķircinošā noskaņā.
Tagad viņi palika kopā.
— Pa šo ceļu te, — pēc kāda laiciņa ieminējās Bembijs,
— pa šo ceļu es bērnībā tiku gājis kopā ar māmiņu …
— Pa to var aiziet uz pļavu, — Falina sacīja.
— Pļavā es tevi redzēju pirmo reizi, — Bembijs runāja svinīgā noskaņā, — vai tu vēl atceries?
— Jā, — Falina atbildēja, — mani un Gobo. — Viņa klusi nopūtās: — Nabaga Gobo!
Bembijs atkārtoja:
— Nabaga Gobo!
Tagad abu saruna ritēja par tiem laikiem, un ik brīdi viens vai otrs jautāja:
— Vai atceries?
Atklājās, ka viņi atceras vēl visu. Par to abi bija sajūsmināti.
— Tur, pļavā, — Bembijs atgādināja, — mēs spēlējām «gūstītājus» … vai atceries?
— Tas, liekas, bija tā, — Falina kā zibens šautra aizlikās prom. Bembijs sākumā galīgā neizpratnē palika stāvam, tad brāzās pakaļ.
— Pagaidi! Pagaidi taču! — viņš aplaimots sauca.
— Negaidīšu vis, — Falina ķircināja, — man ļoti jāsteidzas! —- Un viegliem lēcieniem aplieca plašu loku pa krūmiem un zāli. Beidzot Bembijs viņu panāca, aizstājās ceļā, un tagad abi rāmi stāvēja viens otram pretī. Atskanēja līksmi un apmierināti smiekli.
Pēkšņi Falina palēcās tik augstu gaisā, it kā viņai būtu kāds ar adatu iedūris, un no jauna likās prom. Bembijs metās pakaļ. Falina lieca loku pēc loka, apsviedās un arvien no jauna aizmuka.
— Pagaidi! — Bembijs sēca. — Pagaidi… apstājies, man tev kas jājautā.
Falina apstājās.
— Un kas tas būtu? — viņa ziņkārīgi vaicāja.
Bembijs klusēja.
— Ak tā, tu blēdies… — Falina jau dzīrās pagriezt muguru.
— Ne, taču! — Bembijs steidzas. — Nemuc… es… gribu tev jautāt… vai tu mani mīli, Falina?
Viņa paglūnēja uz to vēl ziņkārīgākām acīm nekā iepriekš.
— Es nezinu.
— Tomēr, — Bembijs neatlaidās, — tev tas jāzina! Es jau arī to zinu, jūtu pavisam noteikti, ka tevi mīlu. Neprātīgi mīlu tevi, Falina. Saki nu tagad beidzot, vai tu mani mīli.
— Var jau būt, ka mīlu ar, — Falina nevērīgi izmeta.
— Un vai tu paliksi pie manis? — Bembijs satraukti prašņāja.
— Ja tu mani tā labi mīļi palūgsi… — Falina pasmaidīja.
— Es tevi lūdzu, Falina! Mīļotā, jaukā Falina! — Bembijs
sauca, nespēdams valdīties. — Vai dzirdi? Es tevi lūdzu no visas sirds!
— Nu tad jau, protams, es palikšu pie tevis, — Falina šķelmīgi iesmējās un prom bija.
Bembijs atkal laida, ko kājas nes, pakaļ. Falina joza šķērsām pāri norai, apsviedās sānis un pazuda brikšņos. Kad arī Bembijs pasviedās sānis, lai sekotu pa pēdām, krūmos kaut kas vētraini iešalcās un no turienes izlēca Karuss.
— Stāt! — viņš iesaucās.
Bembijs nesaprata. Viņš bija pārāk aizņemts ar Falinu, lai pievērstu uzmanību kaut kam citam.
— Laid garām! — viņš steigšus izmeta. — Man nav laika.
— Pazūdi! — Karuss nikni uzbrēca. — Pazūdi uz vietas! Citādi es tevi notrenkāšu tā, ka tu nezināsi ne rīta, ne vakara! Es tev aizliedzu skriet Falinai pakaļ!
Pamazām Bembijā pamodās atmiņas par pagājušo vasaru, kad viņš tik bieži un apkaunojoši tika dzīts prom. Viņu sagrāba nevaldāms niknums. Neteicis ne vārda, viņš noliektu ragu vainagu metās virsū Karusam.
Trieciens bija pārsteidzoši spējš, un Karuss gulēja zālē, iekams spēja īsti aptvert, kas noticis. Viņš gan zibenīgi uzrausās kājās, bet, saņēmis vēl vienu sparīgu triecienu, sagrīļojās.
— Bembij! — viņš iesaucas un dzīrās vēl saukt. — Bem …
Tobrīd trešais sitiens trāpīja mugurā un viņam aiz sāpēm
aizcirtās elpa.
Karuss atlēca sānis, lai izvairītos no jauna uzbrukuma. Pēkšņi viņš jutās dīvaini nespēcīgs. Un reizē ar šausmām apjauta, ka nupat iet cīņā uz dzīvību vai nāvi. Viņu sagrāba saltas bailes. Viņš pagriezās un metās bēgt. Bembijs klusēdams uz pēdām dzinās pakaļ, un Karuss noprata, ka tas aiz •dusmām ir vai prātu zaudējis un nepārprotami nolēmis Kārušu nobeigt. Karuss pilnīgi zaudēja savaldīšanos. Pagriezies nost no ceļa, viņš ar pēdējiem spēkiem iebruka krūmājā, neko vairs ne domādams, ne vēlēdamies, tikai meklēdams glābiņu vai apžēlošanu.
Te negaidot Bembijs pārtrauca vajāšanu un palika uz vietas stāvam. Karuss savās paniskajās bailēs to nemaz nemanīja un tikai drāzās, cik spēka, cauri brikšņiem uz priekšu.
Bembijs palika stāvam tāpēc, ka izdzirda Falinas aicinošo saucienu. Viņš klausījās — jau atkal Falina sauca, biklā,
nomāktā balsī. Bembijs nekavējoties pagriezās un traucās; atpakaļ.
Atsteidzies pļavā, Bembijs vēl redzēja, kā Falina, Ronno- vajāta, iebēga biezoknī.
— Ronno! — Bembijs iekliedzās, pats neapzinādamies, ko saka.