— Paskat tikai, — viņš augstprātīgi noteica, — mazulis; Bembijs! Vai tev ir kāda vēlēšanās?
— Es vēlos, lai tu liec Falinu mierā un šo pašu brīdi pazūdi, — Bembijs runāja mierīgi, bet balsī, ko apvaldīts, spēks un apslāpētas dusmas bija pilnīgi pārvērtušas.
— Un vairāk nekas? — Ronno zobojās. — Tad nu gan esi kļuvis nekaunīgs… to es nekad nebūtu domājis.
— Ronno, — Bembijs runāja vēl klusāk, — es to vēlos tevis labā. Jo, ja tu tūlīt pat neiesi, vēlāk gribēsi skriet, bet tas vairs nebūs iespējams…
— Oho! — Ronno sadusmojās. — Vai tā tu runā ar mani? Vai tāpēc, ka es kliboju? Starp citu, to tikpat kā nevar manīt. Vai varbūt tu iedomājies, ka es arī baidos no tevis,, tāpēc ka Karuss ir zaķpastala? Dodu tev labu padomu …
— Tu maldies, Ronno, — Bembijs viņu pārtrauca, — tas esmu es, kurš tev dod padomu. Pazūdi! — Viņa balss drebēja. — Tu esi man vienmēr bijis mīļš, Ronno. Uzskatīju tevk par ļoti gudru, es tevi cienīju, jo tu esi daudz vecāks par
mani. Brīdinu tevi pēdējo reizi — ej projām … mana pacietība ir galā! …
— Slikti gan, — Ronno nicīgi pasmīnēja, — ka tev tik vien pacietības. Ļoti slikti, mazulīt. Bet nomierinies, ar tevi es aši tikšu galā. Tev nevajadzēs ilgi gaidīt. Vai tu varbūt esi jau paguvis aizmirst, cik bieži tevi trenkāju, ko kājas nes?
Pēc šī atgādinājuma Bembijs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš metās kā neprātīgs virsū Ronno, kurš viņu sagaidīja ar noliektu galvu. Krakšķēdamas sadūrās pieres. Ronno stāvēja stingri un jutās pārsteigts, ka Bembijs neatsprāga atpakaļ. Pagalam pārsteidza arī pēkšņais uzbrukums, jo viņš nebija sagaidījis, ka Bembijs sāks pirmais. Ar nepatiku viņam vajadzēja atzīt Bembija milzīgo spēku un pašam stipri vien saņemties. Ronno dzīrās izmantot viltību. Stāvot ar cieši piespiestu pieri pie pieres, viņš negaidot padevās atpakaļ, lai Bembijs zaudētu līdzsvaru un pakluptu uz priekšu.
Taču Bembijs pacēlās pakaļkājās un tūdaļ ar vēl lielāku niknumu metās uz Ronno, vēl iekāms tas paguva atkal stingri atbalstīties uz kājām. Kaut kas spalgi nokrakšķēja — Ronno ragu vainagam nolūza viens zars. Ronno šķita, ka nupat viņa piere ir sadragāta. Gar acīm pašķīda dzirksteles, un ausīs dūca. Nākošajā mirklī mežonīgs grūdiens pārplēsa viņam plecu. Ronno aizrāvās elpa, viņš gulēja zemē, un Bembijs saniknots pacēlās virs viņa.
— Laid mani vaļā, — Ronno elsa.
Bembijs belza, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Acis šķīla zibšņus. Saudzība viņam nebija ne prātā.
— Es tevi lūdzu… mitējies, — Ronno vaimanāja, — tu taču zini, ka es kliboju… es jau tikai pajokoju… žēlo… vai tad tu nesaproti jokus …
Nebilzdams ne vārda, Bembijs palaida viņu vaļā. Ronno ar grūtībām piecēlās. Viņš asiņoja un grīļojās. Tad klusēdams aizmanījās prom.
Bembijs grasījās doties biezoknī, lai sameklētu Falinu, bet viņa jau nāca pretī pati. Viņa bija stāvējusi mežmalā un visu redzējusi.
— Tas tikai bija lieliski! — viņa smējās, tad nopietni un klusi piebilda:
— Es tevi mīlu.
Viņi aizgāja divatā un jutās ļoti laimīgi.
Kādu dienu Falina un Bembijs dzīrās aiziet līdz mazajai laucei dziļi mežā, kur Bembijs pēdējo reizi bija sastapis sirmo Staltradzi. Bembijs jūsmīgi stāstīja Falinai par viņu.
— Varbūt mēs viņu satiksim atkal, es ļoti priecātos.
— Tas būtu jauki, es labprāt reiz ar viņu patērzētu, — Falina izaicinoši ieminējās.
Bet tā nebija taisnība. Viņu gan māca ziņkārība, taču īstenībā viņa no sirmā ciltstēva ļoti baidījās.
Jau ausa palss rīts, saules lēkts bija tuvu. Viņi gāja klusām līdzās, krūmu puduri te auga pareti, nekas netraucēja skatienam brīvi klīst apkārt. Netālu kaut kas šalkoja. Bembijs un Falina palika nekustīgi stāvam un saspringti raudzījās turp. Gausi un cienīgi starp krūmājiem uz lauces pusi soļoja alnis. Krēslā, kas vēl slēpa sevī visas apkārtnes krāsas, tas izskatījās kā milzu ēna.
Falina neviļus iekliedzās. Bembijs savaldījās. Viņš gan nebija mazāk nobijies, un arī viņam jau dzīrās pasprukt kliedziens, bet Falinas balss skanēja tik žēlabaini, ka Bembijam līdzjūtībā sažņaudzās sirds, un viņš saņēmās, lai mierinātu draugu.
— Kas tev noticis? — Bembijs norūpējies čukstēja, taču balss viņam nodevīgi trīsēja. — Kas ir? Tas jau mums nekā nedarīs!
Bet Falina brēca vienā brēkšanā.
— Neuztraucies, mīļotā, — Bembijs lūdzās. — Tas jau ir smieklīgi, ka, tiklīdz ieraugām šos kungus, tūdaļ aiz bailēm nezinām, kur likties. Galu galā tie taču ir mums rada.
Tomēr Falina negribēja nekā dzirdēt par šādu radniecību. Viņa stāvēja, nekustīgi saspringta, blenza uz alni, kurš, nelikdamies par abiem zinis, gāja savu ceļu, un kliedza, kliedza.
— Saņemies! — Bembijs lūdzās. — Ko lai viņš par mums domā?
Falina nebija nomierināma:
— Lai domā, ko grib, — viņa nemitējās un tikai brēca: — A-o-ā! … Bā-o-ā! … Tas ir par traku, būt tik pārmērīgi lielam! — Un vaimanāja: — Bā-o-āļ Liec mani mierā… es citādi nevaru! Man jākliedz! Bā-ā-ā! A-bā!
Tikmēr alnis, nonācis mazajā klajumiņā, rūpīgi šķirdams zāli, meklēja pēc garda kumosa.
Bembijs, kurš reizēm palūkojās uz Falinu, kas nespēja pār sevi valdīt, reizēm uz mierīgo alni, pārdzīvoja
neparastas jūtas. Mierinādams Falinu, viņš bija pārvarējis pats savas bailes. Tagad viņš pārmeta sev, ka ikreiz, sastopot alni, bija padevies nožēlojamam jūtu uzplūdam, arvien tām pašām mokošajām baismu, satraukuma, apbrīnas un pazemības jūtām.
— Kas par blēņām! — viņš apņēmīgi noteica. — Tūlīt pat iešu un iepazīšos ar viņu.
— Nevajag! — Falina kliedza. — Nevajag! Bā-ā-o! Notiks nelaime! Bā-ā-o!
— Vajag gan, — Bembijs nepiekāpās.
Nepiedienīgi augstprātīgs viņam likās alnis, kurš, nelikdamies ne zinis par vaimanājošo ģimeni, vienā mierā tiesāja savu maltīti. Bembijs jutās aizvainots un pazemots.
— Es eju, — viņš sacīja, — stāvi rāma! Gan redzēsi, ka nekas ļauns nenotiks. Gaidi tepat.
Un viņš tiešām gāja. Taču Falina negaidīja. Viņai nebija ne mazākās patikas, ne arī drosmes to darīt. Viņa apsviedās un, skaļi brēkdama, metās skriet pārliecībā, ka tas ir labākais, ko šādos apstākļos var darīt. Arvien tālāk un tālāk atbalsojās viņas:
— Bā-ā-o! Bā-ā-o!
Vismīļāk Bembijs būtu devies Falinai pa pēdām. Bet nu tas vairs nebija lāgā iespējams. Saņēmies viņš gāja uz priekšu.
Pa zaru starpām Bembijs redzēja, kā alnis klajumiņā stāv ar zemu noliektu galvu.
Bembija sirds dauzījās kā negudra, kad viņš tur iznāca.
Alnis tūdaļ augstu izslēja galvu un paraudzījās uz viņu. Tad izklaidīgu skatienu pievērsās kaut kam tālē.
Bembijam šāda izturēšanās šķita augstprātības kalngals. Tas, kā alnis viņu uzlūkoja un kā raudzījās kaut kur, protams, it kā te tuvumā neviena nebūtu, bija aizvainojoši.
Bembijs bija neizpratnē, ko tagad darīt. Viņš bija iznācis ar ciešu apņemšanos uzrunāt alni. «Labrīt,» viņš bija gribējis teikt. «Mani sauc Bembijs . .. vai drīkstu jautāt, kāds ir jūsu godājamais vārds?»
Jā, patiešām tā! Viņš bija iedomājies, ka tas būs gaužām vienkārši, bet tagad atklājās, ka nav vis tik vienkārši. Ķāda te nozīme vislabākajiem nodomiem? Bembijs negribēja būt nepieklājīgs, bet, iznākot šurp un ne vārda nebilstot, tāds neviļus kļuva. Viņš negribēja būt arī uzbāzīgs, bet liktos tāds, ja sāktu runāt pirmais.
Alnis stāvēja pārsteidzoši majestātiski izslējies. Bembijs noraudzījās ar sajūsmu un tai pašā laikā jutās pazemots. Veltīgi viņš mēģināja sasparoties un domās daudzināja: «Kāpēc es ļauju sevi iebiedēt? … Neesmu sliktāks par viņu … ne drusku sliktāks par viņu!»