Alnis noraudzījās uz viņu un domāja:
«Cik jauks… patiesi cildens … skaists … stalts … tik iznesīgs katrā kustībā… Bet ko es tā blenžu. Tā nu gan nedrīkst. Turklāt tas var viņu samulsināt.»
Un alnis no jauna sāka raudzīties pāri Bembija galvai prom.
«Cik augstprātīgs skatiens!» Bembijs secināja. «Neciešami, cik šis ir iedomīgs!»
Alnis savukārt sprieda: «Es labprāt pārmītu ar viņu kādu vārdu… tik simpātisks … cik muļķīgi, ka mēs nekad nemēdzam sarunāties!» Un viņš nogrima dziļās pārdomās.
«Es esmu tukšs gaiss,» sprieda Bembijs, «šie kundziņi allaž uzvedas kā pasaules iekarotāji!»
«Bet ko lai es viņam saku?…» apsvēra alnis. «Neesmu paradis daudz runāt… pateikšu vēl kādu muļķību un padarīšu sevi smieklīgu… jo viņš droši vien ir ļoti gudrs.»
Bembijs saņēmās un cieši uzlūkoja alni. «Cik viņš ir lielisks!» Bembijs izmisīgi domāja.
«Jā . . . varbūt citreiz . . .» alnis beidzot izlēma un neapmierināts ar sevi, bet nepieejams un cēls aizgāja savu ceļu.
Bembijs sarūgtināts palika, kur bijis.
Pusdienas tveicē mežs kūpēja. Saule bija izkausējusi visus mākoņus, nepamezdama pie debesīm ne vismazāko pūciņu, un tagad nu viena pati valdīja plašajā, aiz karstuma blāvajā debesu zilgmē.
Virs pļavām un koku galotnēm gaiss virmoja caurspīdīgiem vilnīšiem, kā mēdz virmot virs liesmas. Ne lapiņa, ne zāles stiebriņš neietrīsējās. Putni, paslēpušies lapotnes ēnā, nekustējās un klusēja. Tukšas visas taciņas un ejas meža biezoknī, jo patlaban nerādījās neviena dzīva radība. Žilbinošajā gaismā mežs gulēja kā sastindzis. Elpoja zeme, elpoja krūmi un zvēri tveices stingajā svētlaimē.
Bembijs gulēja.
Visu nakti viņš bija laimīgi un jautri pavadījis ar Falinu. Līdz pašai rītausmai abi bija draiskojušies un plosījušies, un savā bezbēdībā Bembijs bija aizmirsis pat paēst. Bet tad uzmācās nogurums, un viņš nejuta izsalkumu. Acis krita ciet. Turpat, kur apstājies, krūmājos, Bembijs nogūlās un tūdaļ aizmiga. Saldeni sīvā saules atraisītā kadiķu smarža, skurbais jauno zalkteņu aromāts ap viņa pagalvi miegā viņu reibināja un uzvilnīja jaunu spēku.
Pēkšņi viņš pamodās un apjuka. Vai tur nesauca Falina?
Bembijs pavērās visapkārt. Viņam bija vēl prātā, kā Falina tepat blakus, kamēr viņš likās gulēt, stāvēja pie vilk-
ābeles un šķina lapas. Bembijs bija nodomājis, ka viņa tepat arī paliks. Bet nu tā bija prom, laikam vienai sameties garlaicīgi — sauca Bembiju un gaidīja, lai viņš to meklē.
Ieklausīdamies Bembijs prātoja, cik ilgi viņš tā gulējis, kas zina, vai Falina jau sen sauc. Viņš nespēja to izdomāt. Galva vēl arvien bija miega varā kā apmāta.
Un atkal sauciens. Bembijs ar rāvienu apsviedās uz to pusi, no kurienes tas atskanēja. Atkal! Pēkšņi miegs pazuda, kā nebijis. Viņš jutās brīnumaini svaigs, atpūties un stiprinājies, kā arī milzīgi izsalcis.
No jauna gaistoši kā rāma putna vidžināšana izskanēja smeldzīgi un liegi:
— Nāc!… Nāc!…
Jā, tā bija Falinas balss! Tā bija Falina! Bembijs tik trauksmaini brāzās turp, ka sausie krūmu zari, kuriem viņš lauzās cauri, sprakšķēja un sakarsušās zaļās lapas šalkoja.
Pašā lēciena vidū negaidot vajadzēja pasviesties sānis — tieši pretī, aizsprostodams ceļu, stāvēja sirmais Staltradzis.
Taču Bembija sirds tobrīd bija pārpilna mīlas. Staltradzis viņu patlaban tikai kavēja. Gan jau kādu citu reizi viņš to atkal sastaps, citreiz. Patlaban nebija laika nemaz, lai arī cik cienījams tas būtu. Visas domas saistījās vienīgi ar Falinu.
Viņš steigšus sveicināja un dzīrās pašauties garām.
— Uz kurieni? — bargi noprasīja Staltradzis.
Bembijs mazliet nokaunējās, gudroja, ko teikt, taču attapās un godīgi atzinās:
— Pie Falinas.
— Neej.
Uz brīdi'Bembijā pašķīlās dusmu dzirksts. Neiet pie Falinas? Kā to varēja no viņa prasīt! Bembijs pameta mirkli uz Staltradzi — varbūt vislabāk dot kājām vaļu? Taču tumšo acu skatiens viņu turēja kā ciešās saitēs. Bembijs trīsēja aiz nepacietības, bet prom neskrēja.
— Viņa mani sauc… — Bembija balsī bija skaidri jaušams lūgums: «Nekavē mani!»
— Nē, viņa nesauc.
Vēlreiz, gluži kā putna dzilkstēšana, atskanēja:
— Nāc!
— Nu, vai tad jūs nedzirdat? — Bembijs satraucās.
— Dzirdu, — Staltradzis pamāja.
— Tad — uz redzēšanos! — Bembijs vairs nebija noturams. Taču Staltradzis uzsauca:
— Paliec!
— Ko jums vajag? — Bembijs, nevaldīdams pār sevi, kliedza. — Ļaujiet man iet! Man nav laika! Es jūs lūdzu… ja Falina mani sauc … vai tad jūs nesaprotat!
— Klausies, ko tev saka, — tā nav viņa.
Bembijs bija izmisis:
— Bet es taču skaidri pazīstu viņas balsi…
— Paklausies, — Staltradzis grasījās ko teikt.
Sauciens atkārtojās vēlreiz.
Bembijs stāvēja kā uz karstām oglēm.
— Vēlāk! Es atgriezīšos, — viņš lūdzās.
— Nē, — Staltradzis skumji noteica, — tu vairs neatgriezīsies. Nekad vairs.
Sauciens atskanēja atkal.
— Man vajag! Man vajag! … — Bembija pacietība bija galā.