— Ātrāk! — Bembijs sagatavojās lēcienam.
— Nē… nesteidzies! — Staltradzis pavēlēja balsī, kas pakļāva sev bez ierunām. — Tev jānāk nopakaļ… soli pa solim…
Viņš devās uz priekšu. Bembijs, nepacietībā nopūzdamies, sekoja.
— Paklausies, — sacīja Staltradzis neapstādamies, — lai arī cik bieži atskanētu sauciens, neatej no manis ne soli. Ja tā būs Falina, tad pagūsim pie viņas vēl atliku likām. Bet tā nav Falina. Nezaudē galvu. Galvenais, lai tu man tagad uzticētos.
Bembijs neuzdrīkstējās runāt pretī un klusēdams padevās liktenim.
Staltradzis apdomīgi un lēni gāja pa priekšu, Bembijs vilkās nopakaļ. O, kā Staltradzis prata iet! Kāju nagi, pieskar- damies zemei, neizraisīja ne mazāko troksnīti. Ne lapiņa sakustējās, ne zariņš iebrikšķējās. Turklāt viņi spraucās cauri pašam biezākajam brukslājam, ložņāja pa cieši saaugušiem krūmājiem. Bembijs jutās pārsteigts, par spīti drudžainajai nepacietībai, nespēja apvaldīt apbrīnu. Viņš nekad nebūtu varējis iedomāties, ka iespējams šādi iet.
Sauciens atkārtojās atkal un atkal.
Staltradzis palika stāvam, ieklausījās un pamāja ar galvu.
Bembijs, nekā nesaprazdams, ilgu mocīts, pakļāvies spaidam, stāvēja līdzās.
Vairākas reizes Staltradzis apstājās arī tad, kad sauciens neatskanēja, atmeta galvu, klausījās un pamāja. Bembijs nedzirdēja nekā. Staltradzis negāja vis uz to pusi, kur skanēja aicinošie saucieni, bet pagriezās pretējā virzienā, apmeta līkumu. Bembijs tikko spēja valdīt dusmas.
Bet aicinošie saucieni negribēja un negribēja rimties.
Beidzot viņi tiem tuvojās, vēl un vēl tuvāk.
— Lai arī ko tu ieraudzītu… nekusties… vai dzirdi? Seko vērīgi visam, ko es daru, un dari tāpat. . . Uzmanies! Un nezaudē savaldību! …
Vēl daži soļi — un pēkšņi degunā iesitās asā, satraucošā dvaka, ko Bembijs pārāk labi pazina. Tā uzvilnīja tik smacējoši, ka viņš tikko apslāpēja kliedzienu. Kā pienaglots Bembijs sastinga uz vietas. Sirds dauzījās kaut kur vai pašā kaklā.
Sirmais Staltradzis palika mierīgs, kā bijis. Ar acīm tas norādīja: «Tur!»
Bet tur stāvēja viņš!
Pavisam tuvu, atbalstījies pret kāda ozola stumbru, lazdu krūma aizsegā viņš stāvēja un aicināja:
— Nāc! … Nāc! …
Bija redzama tikai viņa mugura, un, kad viņš pagrieza galvu sānis, tad varēja neskaidri saskatīt arī seju.
Bembijs bija tik ļoti samulsis, satriekts, ka tikai pēc laba laika attapās, — tur stāvēja viņš, un viņš bija tas, kurš atdarināja Falinas balsi. Viņš stabulēja:
— Nāc! .. . Nāc! …
Bembijam pārskrēja pār kauliem šermuļi. Sirds dauzījās un nerimtīgi mudināja bēgt.
— Nekustēties! — aši un pavēloši izmeta Staltradzis, kā aizsteigdamies priekšā iespējamai baiļu lēkmei. Bembijs ar grūtībām savaldījās.
Staltradzis paraudzījās viņā, sākumā mazliet ironiski, kā tas Bembijam ar visu satraukumu likās, bet tad atkal nopietni un saprotoši labvēlīgi.
Bembijs, acis mirkšķinādams, lūkojās prom, uz turieni, kur stāvēja viņš, un juta, ka šīs būtnes atbaidošo tuvumu vairs nespēj ilgāk paciest.
— Iesim, — kā uzminējis viņa domas, pačukstēja Staltradzis un pagriezās atpakaļ.
Piesardzīgi, mezdami dīvainus līkumus, kuru nozīmi Bembijs nevarēja izprast, viņi zagās prom. Bembijs sekoja gausajam gājējam, arī tagad tikko spēdams apslāpēt nepacietību. Ja šurpceļā viņu bija dzinušas ilgas pēc Falinas, tad tagad urdīja viena vienīga vēlēšanās — bēgt cik jaudas.
Taču Staltradzis gāja apdomīgiem soļiem, līču loču, reizēm apstājās, klausījās, atkal apstājās, tad lēni, pavisam lēni atsāka ceļu.
Nu jau viņiem vajadzēja būt labu gabalu prom no šausmu vietas.
«Kad viņš paliks atkal stāvam, tad droši vien drīkstēšu runāt, gribu viņam pateikties,» nodomāja Bembijs. Viņš redzēja, kā Staltradzis ienira lazdu biezoknī. Ne lapiņa nepakustējās, ne zariņš neaizlūza.
Bembijs sekoja un centās tikpat nedzirdami izspraukties cauri, tikpat prasmīgi izvairīties no mazākā trokšņa. Tomēr tas lāgā neizdevās. Lapas ilgi čabēja, zari gar sāniem noliecās, ar skaļu švīkoņu atkal iztaisnojās, sausi zari, aprauti iesprakšķēdamies, lūza pret viņa krūtīm.
«Viņš izglābis manu dzīvību,» Bembijs domāja, «ko lai es viņam saku?»
Taču Staltradzis vairs nebija redzams. Bembijs lēnītiņām izlīda no krūmiem un iekļuva veselā dzelteno rūšu klājienā, viņš pacēla galvu un palūkojās visapkārt. Cik tālu skatiens sniedza, nekustējās ne stiebriņš. Viņš bija viens. Sajuties brīvs no jebkuriem spaidiem, viņš beidzot ļāva vaļu kājām.
Kā zem izkapts asmeņa, svelpjoši šņirkstot, zem Bembija vēzienīgiem lēcieniem pašķīrās puķes.
Pēc ilgiem klaiņojumiem viņš sastapa Falinu. Bez elpas, pārguris, bet laimīgs un dziļi aizkustināts, viņš sacīja:
— Es tevi lūdzu, mīļotā, lūdzu… nesauc mani, kad esam šķirti… nesauc nekad! … Meklēsim viens otru, kamēr atradīsim … bet, lūdzu, neaicini, nesauc … jo es nespēju tavam aicinājumam pretoties.
Dažas dienas vēlāk abi bezrūpīgi gāja cauri ozolu birzij, kas atradās noras otrā pusē. Viņi grasījās šķērsot pļavu un pie lielā ozola pāriet uz savu parasto taku.
Sasnieguši skrajākus krūmus, viņi apstājās un pavērās uz priekšu. Tur, pie ozola, kustējās kaut kas iesarkans.
— Kas tas varētu būt? … — Bembijs čukstēja.
— Droši vien Ronno vai Karuss, — sprieda Falina.
— Tie taču vairs neuzdrīkstas rādīties manā tuvumā. —- Bembijs ieskatījās ciešāk. — Nē, tas nav ne Karuss, ne Ronno … tas ir kāds svešinieks ..
Falina izbrīnījusies, degdama ziņkārē, piekrita:
— Patiesi. . . svešinieks, tagad es arī redzu.. . savādi gan!
Abi saspringti vēroja.
— Kāda neizprotama uzvešanās! — iesaucās Falina.
— Muļķīga, nudien muļķīga! — Bembijs sacīja. — Viņš izturas kā pavisam mazs bērns … it kā pasaulē nedraudētu nekādas briesmas!
— Pieiesim klāt! — Falina dega ziņkārē.
— Labi. iesim, gribu šo dīvaino zelli aplūkot tuvāk.
Viņi paspēra dažus soļus uz to pusi, kad Falina sastomījās: