— Ha! — Bembijs piešķieba galvu un nicīgi savilka lūpas, — paskaties uz niecīgo ragu vainagu . . . vai no tāda man būtu jābaidās? . . . Viņš ir gan tukls un trekns . . . bet vai spēcīgs? To es neticu. Nāc vien . . .
Viņi gāja.
Svešinieks pāri pretī cītīgi mielojās gar skarām un pamanīja nācējus tikai tad, kad tie jau bija labu gabalu pana-
kušies pa noru uz priekšu. Tūlīt pat tas skriešus steidzās abiem pretī. Bezbēdīgie, rotaļīgie palēcieni atkal radīja dīvainu bērnišķīgu iespaidu. Bembijs un Falina palika neizpratnē stāvam un gaidīja viņu pienākam tuvāk. Nu jau viņš bija pieskrējis pāris soļu attālumā un arī apstājās.
— Vai tad jūs mani nepazīstat? — tas, mirkli pagaidījis, vaicāja.
— Vai tu mūs pazīsti? — Bembijs savukārt jautāja, cīņaskāri pieliecis galvu.
— Bet, Bembij! — svešais pārmetoši un paļāvīgi iesaucās.
Izdzirdīs pieminam savu vārdu, Bembijs apmulsa. Balss
noskaņa aizskāra sirdī kādu atmiņu stīgu, bet Falina jau lēkšus metās svešajam pretī.
— Gobo! — viņa iesaucās un apklusa. Nekustīgi, nespēdama izteikt ne vārda, viņa saspringa uz vietas. Neuzdrīkstējās ne elpot.
— Falina… — Gobo klusiņām sacīja, — Falina… mā- siņ … tu mani tomēr pazini.
Viņš pienāca klāt un noskūpstīja Falinu. Pār vaigiem viņam sāka ritēt asaras.
Arī Falinai asaras žņaudza kaklu, un viņa nespēja parunāt.
— Jā… Gobo … — Bembijs drebošā balsī uzsāka. Viņš bija satraukts, dziļi aizkustināts un gaužām pārsteigts.
— Jā … Gobo … vai tad tu neesi beigts? …
Gobo sāka smieties:
— Kā redzi… man šķiet, vai to nevar manīt, ka neesmu beigts?
— Bet… toreiz sniegā? — Bembijs neatlaidās.
— Toreiz? Toreiz viņš mani izglāba… — Gobo mazliet lielīgi paskaidroja.
— Un kur tu biji visu laiku? … — Falina neizpratnē vaicāja.
— Pie viņa… visu laiku pie viņa… — Gobo teica, vērdamies Falinā un Bembij ā un priecādamies par viņu bezgalīgo pārsteigumu. Tad piebilda: — Jā, mani mīļie… esmu daudz piedzīvojis… vairāk nekā jūs visi kopā, šeit, jūsu mežā … — Teiktais skanēja nedaudz uzpūtīgi, bet viņi, pārāk aizgrābti un pārsteigti, to nemanīja.
— Stāsti! — Falina mudināja, degdama ziņkārē.
— O! — Gobo apmierināts iesaucās. — Stāstīt es varētu dienām ilgi un tomēr galā netiktu.
— Nu tad stāsti! — uzstāja arī Bembijs.
Gobo pagriezās pret Falinu un kļuva nopietns.
— Vai māmiņa vēl dzīva? — viņš bikli jautāja.
— Jā! — Falina moži atsaucās. — Dzīva gan… bet neesmu viņu tagad ilgi redzējusi.
— Tūlīt iešu pie viņas! — Gobo sacīja. — Vai nāksiet līdz?
Un visi trīs gāja. Ceļā tie nepārmija vairs ne vārda. Bembijs un Falina juta, cik ļoti Gobo ilgojas pēc mātes, tāpēc abi klusēja. Gobo, ne vārda nerunādams, aši soļoja pa priekšu, un abi pārējie centās netraucēt viņa pārdomas.
Tikai reizēm, kad viņš aplam aizlikās garām kādam krustceļam, steigdamies taisni vien uz priekšu, vai arī ātrumā nogriezās nepareizā virzienā, viņi to klusiņām apsauca.
— Šeit! — čukstus pamācīja Bembijs.
— Nē … tagad te apkārt… — sacīja Falina.
Pāris reizes iznāca šķērsot plašus klajumus. Kā Bembijs, tā arī Falina ievēroja, ka Gobo, iziedams atklātajā laukumā, ne reizes nepalika stāvam mežmalā, ne reizes nepameta mirkli drošības labad apkārt, bet bez jebkādas piesardzības, gluži bez apdoma skrēja laukā. Katrreiz, kad tas notika, Falina un Bembijs izbrīnījušies saskatījās. Taču nebilda nekā un, mazliet vilcinādamies, sekoja viņam.
Vajadzēja ilgi klaiņot un krustām šķērsām meklēt. Pēkšņi Gobo pazina bērnībā mītās takas. Viņš jutās saviļņots, ne prātā viņam neienāca, ka Bembijs un Falina būtu viņu veduši, atskatījies uz tiem, Gobo sauca:
— Vai redzat, cik labi atradu ceļu šurp?
Viņi neatbildēja, tikai atkal saskatījās. Drīz vien visi nonāca pie mazā kambarīša.
— Te! — iesaucās Falina un ieslīdēja iekšā. Gobo sekoja un palika stāvam. Sajā kambarītī viņi abi bija nākuši pasaulē, kur viņi, dzīvodami kopā ar māti, bija pavadījuši bērnību, Gobo un Falina ieskatījās dziļi viens otram acīs. Klusēdami. Falina vieglītēm noskūpstīja brāli, un tad viņi steidzās tālāk.
Vēl labu stundu viņi staigāja šurp un turp. Saule arvien gaišāk un gaišāk spīdēja cauri zariem, mežu pārņēma arvien lielāks un lielāks klusums. Bija pienācis laiks, kad visi mēdza doties pie miera. Taču Gobo nejutās noguris. Viņš steigšus soļoja pa priekšu, aiz nepacietīga satraukuma smagi elsa un bezmērķīgi raudzījās apkārt. Gobo sarāvās ikreiz, kad pie kājām, starp zāļu kumšķiem pašāvās zebiekste.
Un vairākkārt stipri satrūkās, kad gadījās gandrīz vai uzmīt virsū fazāniem, kas gulēja, cieši pieplakuši pie zemes, un iztraucēti, skaļi bārdamies, cēlās spārnos. Bembijs nevarēja vien beigt brīnīties, cik nevērīgi un bezrūpīgi Gobo gāja savu ceļu.
Tad viņš apstājās un, atskatījies uz abiem, izmisis izdvesa:
— Veltīgi, mēs neatradīsim!
— Tūlīt, tūlīt, Gobo, — Falina viņu mierināja. Aizkustināta viņa ievēroja, ka brālim acīs atkal bija tā pati bezcerība, ko viņa tik labi pazina.
— Vai pasaukt? — viņa smaidīja. — Pasauksim… kā senāk, bērnībā?
Bembijs tikmēr gāja tālāk. Paspēris dažus soļus, viņš pamanīja tanti Enu. Viņa jau bija devusies pie miera un tepat netālu, lazdas ēnā, rāmi gulēja.
«Beidzot!» Bembijs nodomāja. Tobrīd pienāca arī Gobo un Falina. Visi trīs nostājās līdzās un raudzījās uz Enu. Tā, paslējusi uz augšu galvu, miega pilnām acīm noraudzījās uz pienācējiem.
Gobo vilcinādamies paspēra soli:
— Māmiņ!
Kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm uzrāva Enu kājās, viņa palika stāvam kā sasalusi. Gobo ar lēcienu bija klāt.
— Māmiņ … — viņš atsāka, bet tālāk netika.