Ne viņa jautāja, ne prasīja paskaidrojumus. Saudzīgi noskūpstīja Gobo uz lūpām, skūpstīja vaigus, kaklu, no vienas vietas mazgāja ar skūpstiem kā tai stundā, kad viņš bija piedzimis.
Bembijs un Falina bija aizgājuši.
Meža biezoknī, mazā klajumā, visi, sastājušies apkārt, klausījās Gobo stāstījumā.
Arī garausis tupēja tepat, cītīgi ausījās, aiz brīnumiem te izsliedams savas garās ausis, te ļaudams tām gļēvi nokarāties, lai tūdaļ atkal tās izslietu.
Žagata, uzmetusies uz jauna skābarža zemākā zara, klausījās kā apstulbusi. Turpretī sīlis, uzlaidies uz oša, nemierīgi un satraukti vairākas reizes ieķērcās. Bija ieradušies vairāki pazīstami fazāni ar savām sievām un bērniem, tie grozīja un staipīja kaklus, tad atkal ievilka, klausījās, šūpoja galvas un aiz pārsteiguma nespēja ne vārda bilst.
Pa galvu pa kaklu bija šurp atlikusies vāverīte un savā uzbudinājumā nezināja, kur likties. Te viņa teciņus slīdēja pa stumbru lejā, te joņiem lidoja augšup gan pa šo vai atkal citu koka stumbru, te atbalstījās pret kuplo asti un dižojās ar savām baltajām krūtīm. Atkal un atkal tā dzīrās Gobo pārtraukt, grasījās kaut ko teikt, bet katrreiz to pārējie bargi apsauca.
Gobo stāstīja, cik bezpalīdzīgs viņš bija gulējis sniegā un gaidījis nāvi.
— Mani atrada suņi, — Gobo stāstīja, — suņi ir kaut kas briesmīgs. Visbriesmīgākais pasaulē ir suņi. Viņu rīkles ir asiņainas, balsis niknuma pilnas, bez žēluma.
Viņš paskatījās visapkārt un turpināja: —. . .Tagad, notā laika, kad tiku ar viņiem rotaļājies kā ar sev līdzīgiem, — viņš lepni paziņoja, — man nav vairs jābaidās, jo esmu ar viņiem tagad stipri sadraudzējies. Kaut arī tā, tiklīdz tie sāk ārdīties, man dun galva, sirds sažņaudzas. Ne jau katrreiz tiem ir kas ļauns padomā, un, kā jau teicu, esmu to draugs . . . bet viņu balsis gan nav paciešamas. — Gobo nogrima domās.
— Stāsti tālāk! — Falina uzstaja.
Gobo pacēla uz māsu acis:
— Toreiz tie būtu mani gandrīz saplosījuši. . . bet tad atnāca viņš!
Gobo uz brīdi pieklusa. Pārējie baidījās elpot.
— Jā, — Gobo sacīja. — Tad atnāca viņš! Viņš apsauca suņus, un tie tūlīt aprima. Viņš uzsauca vēlreiz, un tie nekustīgi nogūlās zemē. Tad viņš mani pacēla. Es kliedzu. Bet viņš mani glāstīja un turēja maigi piespiestu sev klāt. Viņš man nenodarīja sāpes. Un tad nesa mani prom…
— Kas tas ir «nest»?
Gobo sāka pamatīgi un svarīgi skaidrot.
— Ļoti vienkārši! — Bembijs iejaucās. — Paskaties, Falina, kā to dara vāverīte, kad tur ķepās riekstu un nes prom…
Te nu beidzot vāverīte arī gribēja teikt kādu vārdu.
— Viens no maniem brālēniem… — viņa aši uzsāka.
Bet pārējie tūlīt pat ņēmās viņu apsaukt:
— Liecies mierā! Lai Gobo stāsta!
Vāverītei vajadzēja apklust. Viņa izmisumā piespieda priekšķepiņas pie baltajām krūtīm un pavērsās pret žagatu, lai tai Uzticētu savu sakāmo:
— … Proti… viens no maniem brālēniem …
Taču žagata gluži vienkārši uzgrieza vāverītei muguru.
Gobo stāstīja brīnumus.
— Laukā stindzina sals, plosās vētra, bet pie viņa ne vēja pūsmiņas un tik silts kā vasarā.
— Ha-ah! — iečerkstējās sīlis.
— Laukā lietus gāž tā, ka viss pludo, bet pie viņa nenokrīt ne pilīte, nav jābaidās no saslapšanas.
Fazāni raustīja kaklus un grozīja galvas.
— Laukā viscaur bija sakritis dziļš sniegs, bet es atrados siltumā, man bija karsti, un viņš mani baroja ar sienu, kastaņiem, kartupeļiem, burkāniem, ko tik es vēlējos …
— Sienu? — visi reizē pārjautāja, apstulbuši, neticīgi, satraukti.
— Ar svaigu, saldu sienu, — Gobo aukstasinīgi atkārtoja un uzvaroši paraudzījās visapkārt.
Vāverīte pamanījās iespraust savu balstiņu starpā:
— Viens no maniem brālēniem…
— Vai būsi klusu! — citi viņu apsauca.
— No kurienes nu ziemā siens un viss pārējais? — Falina spēji jautāja brālim.
— Viņš izaudzē, — atbildēja Gobo, — viņš izaudzē visu, ko vien vēlas, un dabū visu, ko tik vēlas!
— Vai tev nebija visu laiku jātrīc bailēs tur, pie viņa? — Falina nerimās.
Gobo pārākuma apziņā pasmaidīja.
— Nē, mīļā Falina, nemaz arī ne. Es taču zināju, ka viņš netur uz mani ļaunu prātu. Kāpēc man vajadzētu baiļoties? Jūs visi domājat, ka v i ņ š ir briesmīgs. Bet viņš nav briesmīgs. Ja viņš kādu mīl, ja viņam kalpo, tad viņš ir labs. Apbrīnojami labs. Neviens plašajā pasaulē nevar būt tik labs kā viņš…
Pēkšņi, Gobo tā runājot, krūmos nedzirdami parādījās vecais Staltradzis.
Gobo to nemanīja un tik stāstīja tālāk. Taču visi pārējie bija ievērojuši viņa ierašanos un aiz godbijības neuzdrīkstējās neko bilst.
Staltradzis stāvēja nekustīgi un lielām, nopietnām acīm vēroja Gobo.
— Ne vien viņš, arī viņa bērni mani iemīļoja, tāpat sieva un visi pārējie. Viņi mani glāstīja, baroja, rotaļājās ar mani … — Gobo aprāvās, jo ieraudzīja Staltradzi.
Iestājās klusums. Un šajā klusumā atskanēja sirmā ciltstēva rāmā, valdonīgā balss:
— Kas tā tev par svītru ap kaklu?
Visi paraudzījās turp un tikai tagad ievēroja ap Gobo
kaklu tumšu nospieduma svītru, noberztas un savēlušās spalvas.
— Tas? . . . Tas ir no lentas, ko es valkāju … viņa lenta… un… jā… un tas ir liels gods, valkāt viņa lentu … tas ir … — Gobo nedroši stomījās un samulsa.