— Nelaimīgais, — viņš tikko dzirdami noteica, novērsās un pazuda.
Iestājās apjukums, kam sekoja dziļš klusums, un to tagad izmantoja vāverīte, tūdaļ sākdama čalot:
— Proti… viens no maniem brālēniem arī bijis pie viņa… Viņš to noķēris un iesprostojis … ak, ļoti ilgi, kamēr vienu dienu mans brālēns …
Neviens neklausījās vāveres tērgāšanā. Visi izklīda.
Kādu dienu uzradās Marena.
Toreiz, kad Gobo pazuda, viņa jau bija gandrīz pieaugusi stirniņa, bet kopš tās dienas notikumiem viņu tikpat kā nekad neredzēja, jo viņa mēdza turēties savrup un gāja savus, vientuļus ceļus.
Marena bija palikusi tikpat slaika un izskatījās jauniņa. Tomēr viņa bija nopietna un klusa, lēnprātībā neviens
nespēja ar viņu sacensties. Tagad esot dabūjusi no vāverītes, no sīļa un žagatas, no strazda un fazāna zināt, ka atgriezies Gobo un stāstot par saviem brīnumainajiem piedzīvojumiem. Un viņa ieradusies, lai sastaptu Gobo.
Gobo māte jutās par apciemojumu ļoti lepna un iepriecināta. Viņa vispār pārdzīvoja savā laimē lielu pacilātību. Priecājās un lepojās, ka viss mežs tiecās parunāties ar viņas dēlu, un prasīja, lai ikviens atzītu, ka viņas Gobo ir gudrākais, spējīgākais un labākais no visiem.
— Ko tu teiksi, Marena? — viņa apsveica viešņu. — Ko teiksi par Gobo? — Nenogaidījusi atbildi, viņa trieca tālāk:
— Vai atceries, ka Netlas krustmāmiņa sprieda, ka viņš neesot neko daudz vērts, jo aukstumā mazliet trīsēja… vai atceries, viņa man pareģoja, ka es nekādu prieku no viņa nepiedzīvošot?
-— Nu, esat jau diezgan bēdu ar viņu pieredzējusi, — Marena atbildēja.
— Tas ir pagājis un aizmirsts! — māte iesaucās un brīnījās, ka vēl kāds varētu tā kaut ko atcerēties. — Ai, cik man ļoti žēl nabaga krustmāmiņu Netlu. Skumji, ka viņa nav vairs dzīva un neredz, kāds nu mans Gobo kļuvis!
Jā, nabaga Netlas krustmāmiņa, — Marena nopūtās,
— ļoti žēl viņas.
Gobo tīksmi klausījās mātes slavinājumos. Tie viņam patika. Viņš tajos gozējās kā siltos saules staros.
— Pat vecais valdonis ieradās, lai satiktu Gobo… — māte noslēpumaini, čukstoši un svinīgi stāstīja Marenai.
— Vēl nekad viņš nav mūsu vidū kavējies… bet Gobo dēļ atnāca!
— Kāpēc viņš mani nosauca par nelaimīgu? — Gobo neapmierināti iekrita sarunā. — Gribētu zināt, kas aiz tā slēpjas!
— Neņem vērā! — māte mierināja. — Viņš taču ir vecs un ar savām dīvainībām.
Bet Gobo beidzot gribēja atvieglot sirdi:
— Augām dienām man par to jādomā. «Nelaimīgais!» Es nemaz neesmu nelaimīgs! Esmu ļoti laimīgs! Esmu vairāk redzējis, vairāk piedzīvojis nekā visi citi! Pazīstu pasauli labāk un esmu saskāries ar dzīvi tuvāk nekā jebkurš cits te mežā! Ko tu saki, Marena?
— Jā, to, protams, neviens nevar noliegt.
Kopš šīs dienas Marena un Gobo arvien turējās kopā.
Bembijs meklēja veco Staltradzi. Caurām naktīm viņš klaiņoja apkārt, klīda ap ausmas stundu un saules lēktu pa vēl nemītām takām viens pats, bez Falinas.
Reizēm viņu vēl vilka pie Falinas, reizēm viņš tikpat labprāt kā senāk uzturējās viņas tuvumā, priecājās par kopīgām pastaigām, klausījās viņas tērgāšanā, abi ieturēja maltītes pļavā vai brukslāja malā, bet ar to vien viņam tagad nebija gana.
Senāk, pavadot laiku kopā ar Falinu, viņš tikai reti un uz īsu mirkli iedomāja par tikšanos ar sirmo valdoni. Tagad viņš to pastāvīgi meklēja, juta neizprotamu, uzmācīgu prasību to satikt un tikai paretam atcerējās Falinu. Viņa bija sasniedzama vienmēr. Un pie pārējiem, pie Gobo un tantes Ēnas viņu nevilka. Viņš vairījās no tikšanās ar viņiem, cik vien varēja.
Vārds, ko Staltradzis bija teicis par Gobo, vēl arvien skanēja Bembijam ausīs. Tas bija viņu neizprotami dziļi skāris. Jau tūlīt pēc atgriešanās Gobo bija dīvaini aizkustinājis Bembiju. Bembijs nesaprata, kāpēc tā, bet viņam Gobo tikai uzskatīt vien bija mokoši. Bembijs kaunējās Gobo dēļ, pats neapzinādamies, kāpēc, tāpat arī nezinādams, kāpēc baiļojās viņa dēļ.
Bet katrreiz, tikdamies ar lētticīgo, pašpārliecināto, naivi augstprātīgo Gobo, Bembijam ausīs nemitīgi skanēja: «Nelaimīgais!» Šis vārds viņu neatlaidīgi vajāja.
Kādā tumšā naktī, kurā Bembijs par lielu prieku apogam atkal reiz apgalvoja, ka pagalam pārbijies, viņam pēkšņi iekrita prātā pajautāt:
— Vai jūs varbūt nezināt, kur tagad mēdz uzturēties Staltradzis?
Apogs noburkšķēja, ka viņam neesot par to ne mazākās jausmas. Taču Bembijs noprata, ka viņš tikai nevēlas runāt.
— Nē, — Bembijs sacīja, — tam es neticu. Jūs esat tik gudrs, jūs zināt visu, kas notiek mežā… jūs droši vien zināt arī, kur sastopams sirmais Staltradzis.
Apogs, līdz šim sabozies un izspūris, saglauda spalvas un kļuva tieviņš.
— Protams, ka es to zinu, — viņš klusiņām dūdoja, — bet teikt nedrīkstu … nudien nedrīkstu …
— Es jūs nenodošu… kā es to varētu, es jūs tik ļoti cienu … — Bembijs ņēmās lūgties.
Apogs atkal pārvērtās par jauku, pūkainu, pelēki brūnu
kamoliņu, mazliet pabolīja savas gudrās, lielās acis, kā vienmēr, kad jutās labi, un jautāja:
— Tā gan, jūs cienāt mani, tiešām? Un kāpēc?
Bembijs nevilcinājās.
— Tāpēc, ka jūs esat tik gudrs, — viņš atklāti teica, — un tomēr vienmēr jautrs un laipns. Arī tāpēc, ka protat tik izcili citus baidīt. Kāda apbrīnojama prasme, citus līdz nāvei pārbaidīt, neparasta prasme! Es būtu priecīgs, ja arī tā spētu, tas man ļoti noderētu.
Apogs bija iebāzis knābīti dziļi krūšu pūkās un jutās gaužām laimīgs.
— Njā, — tas noteica, — zinu, ka Staltradzis jūs labi ieredz . . .
— Vai jums tā liekas? — Bembijs iesaucās, un viņa sirds līksmi iepukstējās.
— Jā, man tā liekas gan, — apogs atbildēja, — viņš jūs labi ieredz, un tāpēc es domāju, ka varu uzdrīkstēties jums pateikt, kur viņš tagad ir …
Apogs pieglauda spalvas cieši klāt pie auguma un pēkšņi atkal izskatījās slaiks.
— Vai jūs zināt dziļo grāvi, kur aug vītoli?
— Jā, — Bembijs pamāja.
— Un vai zināt jauno ozolu birzīti otrā pusē?