— Tad klausieties uzmanīgi, — apogs čukstēja, — otrā pusē ir ozolu birzīte. Tai jums jātiek cauri. Tad sāksies krūmi, daudz krūmu, lazdas un sudrabapses, vilkābeles un krūkļi. Krūmāju vidū guļ vētras lauzts, vecs skābardis. Jums būs jāpapūlas un jāmeklē, jo no turienes lejā, kur jūs uzturaties, to droši vien nevar tik ātri ieraudzīt, kā no šejienes, no augšas. Tur dzīvo sirmais Staltradzis. Zem stumbra. Tikai…nenododiet mani!
— Zem stumbra?
— Kā tad! — Apogs smējās. — Tur vienā vietā zemē ir bedre. Stumbrs guļ tai šķērsām pāri. Un tur viņš uzturas.
— Paldies, — Bembijs sirsnīgi pateicās. — Es nezinu, vai atradīšu, bet pateicos tūkstoškārt.
Viņš aši aizsteidzās.
Apogs nedzirdami lidoja nopakaļ un pēkšņi turpat virs Bembija galvas ieaurojās:
— U-ī! U-ī-ī!
Bembijs sarāvās ka dzelts.
— Vai jūs nobijāties? — apogs apjautājās.
— Jā… — Bembijs sastomījās, un šoreiz viņš runāja taisnību.
— Es tikai gribēju jums vēlreiz atgādināt — nenododiet mani! — Apogs, ļoti apmierināts, dūdoja.
— Nekādā gadījumā ne! — Bembijs apgalvoja un skrēja tālāk.
Kad viņš sasniedza grāvi, no tā tumšajām dzīlēm iznira Staltradzis, tik pēkšņi un klusi, ka Bembijs no jauna satrūkās.
— Manis nav vairs tur, kur tu meklē, — viņš sacīja.
Bembijs klusēja.
— Ko tev vajag? — Staltradzis jautāja.
— Neko … — Bembijs stomījās, — … neko .. . atvainojiet …
— Tu jau nemeklē mani pirmo dienu, — Staltradzis pēc maza brīža laipni ierunājās.
Viņš gaidīja. Bembijs klusēja.
— Vakar tu divas reizes pagāji man pavisam tuvu garām un šorīt atkal divas reizes, gluži tuvu …
— Kāpēc… — Bembijs sadūšojās, — kāpēc jūs tā teicāt par Gobo…?
— Vai tev šķiet, ka man nebija taisnība?
— Nē, — Bembijs aizrautīgi iesaucās, — nē! Es jūtu, ka tā ir taisnība!
Sirmais Staltradzis tikko manāmi pamāja, un viņa acis uzlūkoja Bembiju tik labvēlīgi kā vēl nekad. Bembijs, vērdamies šajās acīs, vaicāja: — Bet.. . kāpēc? … Es nespēju to saprast! — Ir jau labi, ka vismaz jūti. Gan vēlāk sapratīsi. Paliec sveiks!
Drīz vien visi ievēroja, ka Gobo piesavinājies dīvainu un bīstamu paradumu. Naktī, kad visi bija nomodā un staigāja apkārt, viņš gulēja. Taču dienā, kad ikviens meklēja savu paslēptuvi, lai izgulētos, Gobo klaiņoja teciņus vien. Jā, viņš nevilcinādamies, kad vien iedomājās, nāca laukā no biezokņa un spilgtā saules gaismā gluži mierīgi gozējās noras vidū.
Bembijs vairs ilgāk nespēja klusēt.
— Vai tu nemaz nedomā par briesmām? — viņš jautāja.
— Nē, — Gobo daudz negudroja, — man tās nedraud.
— Tu aizmirsti, mīļais Bembij, ka viņš ir Gobo draugs. Gobo drīkst sev atļauties vairāk nekā tu vai mēs pārējie, — sarunā iejaucās Gobo māte. Viņa gaužām lepojās ar savu dēlu.
Bembijs vairāk nekā neteica. Kādu dienu Gobo viņam sacīja:
— Vai zini, reizēm man liekas tik savādi, ka es šeit ēdu, kad vien iedomājos un kur gribu.
— Kāpēc tas ir savādi? Tā jau mēs visi mēdzam darīt, — Bembijs nesaprata.
— Jā… jūs! — Gobo ar pārākuma apziņu novilka. — Bet ar mani tas ir mazliet citādi. Esmu pieradis, ka man ēdienu atnes un mani pasauc, kad tas ir gatavs.
Bembijs līdzjūtīgi noskatījās uz Gobo, uzlūkoja tanti Enu, Falinu un Marenu. Bet tās tikai smaidīja un apbrīnoja Gobo.
— Man liekas, — Falina izteica savas šaubas, — tev, Gobo, būs grūti pierast pie ziemas. Pie mums šeit ziemā vispār nav ne siena, ne biešu, ne kartupeļu.
— Jā, taisnība gan, — Gobo sadrūma, — es par to nemaz neesmu padomājis. Kas lai zina, kā tas ir. Tam jābūt briesmīgi.
— Nav nekā briesmīga. Tikai grūti, — Bembijs mierīgi paskaidroja.
— Nu, — Gobo plātīgi atteica, — ja būs par grūtu, došos
atkal pie viņa. Kāpēc lai es ciešu badu? Tas man nudien nav vajadzīgs.
Bembijs klusēdams pagriezās un devās prom.
Palicis ar Marenu vienatnē, Gobo sprieda:
— Labais Bembijs, viņš mani nesaprot, viņš joprojām domā, ka es vēl arvien esmu tas pats mazais muļķa Gobo, kāds biju kādreiz. Viņš nespēj un nespēj aptvert, ka esmu kļuvis kaut kas īpašs. Briesmas! Ko viņš mūžīgi par tām briesmām! Tā jau ir, viņš vēl man tikai labu, bet briesmas — no tām jābaidās viņam un viņam līdzīgiem, ne jau man!
Marena bija ar Gobo vienisprātis. Viņa mīlēja Gobo, un Gobo mīlēja Marenu, un viņi abi jutās ļoti laimīgi.
— Redzi, — Gobo teica, — neviens nesaprot mani tik labi kā tu! Protams, man nav iemesla žēloties. Visi mani cienī un godā. Bet tu mani vislabāk saproti. Citi… lai arī cik bieži daudzinātu, cik viņš ir labs, noklausās un nedomā, ka es meloju, tomēr paliek pie sava, ka viņš ir briesmīgs!
— Esmu vienmēr viņam ticējusi, — Marena sapņaini noteica.
— Tā? — Gobo nevērīgi pārjautāja.
— Vai atceries, tai dienā, kad tu paliki guļam sniegā? Tai dienā es teicu, ka pienāks laiks un viņš dzīvos un rotaļāsies ar mums mežā …
— Nē, — Gobo novilka, — to es neatceros.
Pagāja vairākas nedēļas, un kādu rītu, gaismai austot, vecajā, dzimtajā lazdājā satikās Bembijs un Falina, Gobo un Marena. Bembijs un Falina nupat atgriezās no neliela klejojuma, bija pagājuši garām ozolam un dzīrās doties uz savu guļvietu, kad sastapa Gobo un Marenu. Gobo bija ceļā uz pļavu,