— Jāsmejas, — Gobo zobojās, — ja neviens neiet… es eju.
Viņš gāja tālāk, Marena sekoja.
Bembijs un Falina bija palikuši stāvam.
— Nāc! — Bembijs pikti uzsauca Falinai. — Lai viņš dara, ko grib.
Tikko viņi paspēra soli, tā izdzirda tālāk, pļavas otrā pusē, skaļi un brīdinoši iebrēcamies sīli.
Ar rāvienu Bembijs apsviedās un metās Gobo pakaļ. Viņš panāca Gobo un Marenu tikai pie paša ozola.
— Vai dzirdi? — viņš tam uzsauca.
— Ko tad? — Gobo apmulsis jautāja.
Silis iebrēcās atkal, citā noras pusē.
— Vai tad tu nedzirdi? — Bembijs pārjautāja.
— Nē, — Gobo mierīgi atbildēja.
— Draud briesmas! — Bembijs uzstāja.
Tagad skaļi ietarkšķējās žagata, tūlīt arī otra un to pašu brīdi vēl trešā. Pa starpām vēlreiz ieķērcās sīlis, un augstu gaisā signalizēja vārnas.
Nu arī Falina sāka lūgt:
— Neej laukā, Gobo! Draud briesmas!
— Paliec te! Man par prieku, paliec šodien te .. . draud briesmas! — lūdzās pat Marena.
Gobo joprojām smaidīja pārākuma apziņā.
— Briesmas! Briesmas! Kas man daļas gar briesmām?
Vairs nezinādams, ko uzsākt, Bembijs attapās:
— Lai vismaz, lai Marena iet pirmā laukā, tad mēs zināsim …
Vēl viņš nebija pabeidzis, kad Marena jau zagās prom uz pļavu.
Visi trīs raudzījās viņai nopakaļ. Bembijs un Falina — bailēs neuzdrīkstēdamies ne elpot, Gobo — neslēpdams savu iecietību, ka pakļaujas pārējo muļķīgajai iegribai.
Viņi redzēja, kā Marena soli pa solim, paceltu galvu, vilcinādamās izgāja pļavā. Viņa raudzījās visapkārt un ošņāja.
Pēkšņi zibenīgs lēciens, un Marena, apsviedusies kā vēja nesta, joņoja atpakaļ uz biežņu.
— Viņš… Tur ir viņš! — viņa, šausmās balsij aizraujoties, čukstēja. Marena drebēja kā apšu lapa. — Es … es … viņu redzēju… Tur… viņš… pāri pretī… stāv pie alkšņiem…
— Prom! — Bembijs sauca. — Tūlīt prom!
— Nāc! — Falina lūdza. Un Marena, kas nespēja vairs lāgā parunāt, čukstēja:
— Es tevi lūdzu, Gobo, nāc … lūdzu …
Taču Gobo palika tikpat mierīgs, kā bijis.
— Skrieniet, pasteidzieties, neviens jau jūs netur. Ja tur ir viņš, tad iešu apsveicināties.
Gobo nebija iespējams aizkavēt.
Viņi palika uz vietas un noskatījās, kā Gobo izgāja klajumā. Palika tāpēc, ka Gobo nesatricināmā paļāvība sagrāba
arī viņus savā varā un tai pašā laikā nepārvaramās bailes viņa dēj neļāva kustēties no vietas.
Gobo neslēpdamies stāvēja pļavā, vērās apkārt un meklēja ar acīm alkšņus. Nupat viņš, liekas, tos ieraudzīja, nupat, liekas, pamanīja viņu. Pēkšņi nogranda pērkons.
Grāviens pameta Gobo gaisā, viņš spēji apsviedās un grīļīgiem soļiem steidzās atpakaļ biezoknī.
Visi trīs, bailēs sastinguši, gaidīja, līdz Gobo atradās līdzās. Viņi dzirdēja tā svelpjošo elpu, pagriezās un devās Gobo līdzi, jo tas neapstājās, bet lēkšiem turpināja savu neprāta skrējienu. Pārējie paņēma Gobo vidū, un visi bēga, cik spēka.
Taču drīz vien Gobo saļima.
Marena tūdaļ klusi nostājās viņam cieši līdzās. Bembijs un Falina, gatavi kuru katru brīdi atsākt bēgšanu, gabaliņu nostāk.
Gobo gulēja ar uzplēstiem sāniem un asiņainām, uz āru plūstošām iekšām. Gurdi piešķiebis galvu, viņš to drusku pacēla.
— Marena… — Gobo ar grūtībām dvesa, — Marena… Viņš mani nepazina … — Balss aizlūza.
Spēji un draudīgi noras pusē iešalkojās krūmi.
Marena noliecās pār Gobo.
— Viņš nāk! — viņa uzstājīgi čukstēja. — Gobo . .. viņš nāk! Vai tu kopā ar mani? …
Gobo noraustījās kājas, viņš bezspēcīgi pagrieza galvu, bet palika guļam.
Brīkšķēdami, krakšķēdami un šalkdami pašķīrās krūmi, un pienāca viņš.
Marena redzēja viņu pavisam tuvu. Viņa lēnām kāpās atpakaļ, pazuda aiz lapotnes, tad metās pie Bembija un Falinas.
Vēl vienu reizi viņa atskatījās un redzēja, kā viņš, noliecies pār kritušo, satvēra to.
Tad viņi izdzirda Gobo žēlabaino nāves kliedzienu.
Bembijs bija viens. Viņš tuvojās ūdenim, kas rāmi plūda starp meldriem un krastmalas vītoliem.