Kopš Bembijs sāka turēties savrup, viņš arvien biežāk un biežāk pasāka nākt uz šejieni. Te bija maz taku, un te viņš gandrīz nekad nesastapa savējos. Tieši to Bembijs vēlējās, jo bija kļuvis nopietns un grūtsirdīgs. Viņš pats nesaprata, kas viņā norisinās, nemaz par to arī nedomāja. Tāpat, bez kāda mērķa, viņš prātoja un gudroja, un viņam šķita, ka visu dzīvi apņēmusi krēsla.
Krastmalā viņš mēdza ilgi kavēties. Upe, te garām plūz- dama, meta slaiku loku un pavēra plašu skatu tālē. Viļņu vēsā elpa atvēdīja svaigi rūgtenas, neparastas smaržas, kas modināja bezrūpību un paļāvību. Bembijs noraudzījās uz pīļu baru, kas tepat draudzīgi pulcējās. Tās runāja vienā runāšanā laipni, nopietni un saprātīgi. Pulkā bija vairākas
mātes, un katrai bariņš bērnu, kas nemitīgi tika pamācīts un saņēma norādījumus. Reizēm viena vai otra no mātēm deva brīdinājuma zīmi. Tad pīlēni bez kavēšanās vienā rāvienā klusītiņām pajuka uz visām pusēm. Bembijs ievēroja, kā tie mazuļi, kas vēl nemācēja laisties, ienira biezajos meldros tik uzmanīgi, ka neaizskāra nevienu stiebru, lai tas nevarētu nodevīgi iedrebēties. Šur tur Bembijs saskatīja piesardzīgi pa- gaistam mazos, tumšos augumiņus. Tad vairs neredzēja nekā. Aprauts mātes aicinājums — un atkal vienā mirklī visi plu- duru pluduriem sakrita tai apkārt. Viens un divi — viss pulciņš bija vienkop un apdomīgi un prātīgi atsāka krustām un šķērsām mācīties peldēt. Bembijs nevarēja vien beigt brīnīties par šo prasmi. Tas bija īsts meistartriks.
Reiz pēc kārtējā trauksmes signāla Bembijs jautāja vienai no pīļu mātēm:
— Kas tad pirmīt notika? Es cieši vēroju, bet neko nemanīju.
— Nebija jau arī nekas, — pīle atbildēja.
Kādu citu reizi kāds no mazuļiem deva trauksmes signālu, zibenīgi pagriezās, stūrēja taisnā ceļā cauri meldriem uz krastmalu, kur stāvēja Bembijs, un tur izklunkuroja no ūdens.
— Kas tad nu bija? Es neko neredzēju.
— Nebija jau arī nekā, ko redzēt, — pīlēns visgudri nopurināja astes spalvas, tad rūpīgi pārlika tām pāri spārnu galus un iečāpoja atpakaļ ūdenī.
Kaut arī tā, Bembijs paļāvās uz pīlēm. Viņš saprata, ka tās ir modrākas par viņu, ka tām ir smalkāka dzirde un labāka redze. Stāvot te, parastais sasprindzinājums, kas viņu pastāvīgi turēja savā varā, mazliet atslāba.
Viņš arī labprāt sarunājās ar pīlēm. Tās mēdza melst un tērgāt par visu to, ko viņam jau tik bieži nācās dzirdēt mežā. Pīles stāstīja par citas pasaules elpu, vējiem, svešzemju laukiem, kur varēja pēc patikas mieloties ar visādiem gardumiem,
Dažreiz Bembijs manīja gar krastu kā daudzkrāsainu švīku garām pazibam mazu lidoni. «S-r-r!» klusiņām savā nodabā nočirkst zivju dzenis un aizšaujas prom. Mazs, dūcošs nieciņš. Tas iezaigojās zilgani zaļā un sārtā krāsu rotā — iezaigojās un pazuda. Bembijs nevarēja vien beigt jūsmot un apbrīnot, dedzīgi vēlējās reto parādību apskatīt tuvāk un sauca to.
— Nemaz nepūlieties, — no biezajiem meldriem atskanēja ūdens vistiņas balss.
— Nemaz nepūlieties, tas jums tikpat neatbildēs.
— Kur jūs esat? — Bembijs jautāja, raudzīdamies visapkārt meldros.
— Te es esmu! — pavisam no citas puses bija dzirdami ūdensvistiņas smiekli.
— Tas īgņa, ko jūs pirmīt uzrunājāt, nevienu neievēro. Nav nekādas nozīmes viņu saukt.
— Viņš ir brīnumskaists! — Bembijs priecājās.
— Bet nejauks! — ūdens- vistiņa attrauca jau no gluži citas puses.
— Kāpēc jūs tā domājat? — Bembijs gribēja zināt.
Atbilde skanēja atkal no citurienes:
— Viņš nekad neliekas ne zinis, lai notiktu kas notikdams. Nesveicina un arī neatņem sveicienu. Nebrīdina nevienu, ja tuvumā draud briesmas. Nemēdz ne ar vienu kaut vārdu pārmīt.
— Nabags… — Bembijs noteica.
Ūdensvistiņas moži čivinošā balstiņa atkal jau dzirdama jaunā vietā:
— Laikam jau iedomājies, ka viņu apskauž to pāris košo krāsu dēļ, un pat neļauj sevi kā nākas apskatīt.
— Jūs jau arī nerādāties, — Bembijs sacīja. To pašu brīdi ūdensvistiņa bija klāt kā saukta.
— Kas tad no manis ko redzēt, — viņa vienkārši noteica. Neliels, graciozs augumiņš necilā, no ūdens mikluma spīguļojošā ietērpā, žirgta, kustīga, apmierināta. Un vienā mirklī jau bija atkal prom.
— Nesaprotu, kā tik ilgi var ne no vietas nekustēties! — tā uzsauca no ūdens. Un, pēkšņi jau atrazdamās citur, piebilda: — Ir taču garlaicīgi un bīstami tik ilgi palikt uz vietas!
Tūdaļ atkal citā vietā atskanēja tās gavilējošā balstiņa:
— Vajag kustēties! Ja grib dzīvot un neciest badu, tad vajag kustēties!
Bembijs satrūkās, jo zāļu stiebri vieglītēm iečabējās. Viņš paskatījās visapkārt. Tur, nogāzē pazibēja kaut kas iesārtens un nozuda meldros. Un tobrīd arī iesitās degunā silta, kodīga dvesma. Garām zagās lapsa. Bembijs dzīrās saukt un brīdinot dauzīt ar kājām pret zemi, kad jau iešalcās pēkšņā lēcienā pašķirtās niedres, noplunkšķēja ūdens un izmisīgi iebrēcās pīle. Bembijs dzirdēja to plundurē- jam, pamanīja balti pamirdzam zālājā un tagad redzēja, kā putna spārni skaļi plīkšķināja lapsai pa vaigiem. Tad viss apklusa. Un tūdaļ jau lapsa nāca pa nogāzi augšup, turēdama pīli mutē. Tās kakls nevarīgi nokarājās, spārni vēl drusku cilājās, bet lapsa nepiegrieza tam vērību. Tā iesānis pameta uz Bembiju zobgalīgi svelošu skatienu un nesteigdamās ienira biezoknī.
Bembijs stāvēja nekustīgi. Vairākas vecās pīles švirk- stēdamas pacēlās gaisā un neprātīgās bailēs lidoja prom. Udensvistiņa spalgi uz visām pusēm izkliedza brīdinājuma signālus. Krūmos satrauktas vidžināja zīlītes, mazie pīlēni šaudījās pa meldriem un pamesti klusiņām vaimanāja.
Gar krastmalu aši palaidās garām zivju dzenis.
— Lūdzu! — sauca pīlēni. — Lūdzu, vai jūs neredzējāt mūsu māmiņu?
— S-r-r! — nošvirkstināja zivju dzenis un zaigodams pašāvās garām. — Kas man par daļu!
Bembijs pagriezās un sāka iet. Viņš izgāja cauri dzelteno rūtu biezoknim, tad lielu dižskābaržu audzei un beidzot laz- dainei, līdz nonāca pie lielā grāvja. Te Bembijs klaiņoja bezmērķīgi apkārt cerībā sastapt sirmo Staltradzi. Viņš nebija to ilgi, kopš Gobo nāves, redzējis.
Tagad viņš to pamanīja jau iztālēm un skrēja pretī.
Klusēdami viņi gāja kādu brīdi līdzās. Tad Staltradzis iejautājās:
— Kā tad ir, vai par viņu vēl runā?
Bembijs saprata, ka domāts Gobo, un atbildēja:
— Es nezinu… esmu lielāko tiesu viens… — Un brīdi vilcinājies: — Bet… man ļoti daudz par viņu jādomā.
— Ak tā, tu tagad esi viens?
— Jā, — Bembijs pavērās viņā jautājoši, bet Staltradzis klusēja. Viņi gāja tālāk. Pēkšņi Staltradzis palika stāvam.
— Vai tu nekā nedzirdi?
Bembijs ieklausījās. Nē, viņš nedzirdēja nekā.
— Iesim! — iesaucās Staltradzis un aizsteidzās pa priekšu. Bembijs sekoja.
Staltradzis atkal apstājās.
— Vai tu vēl arvien nekā nedzirdi?
Tagad Bembijs sadzirdēja savādu čaboņu, ko nespēja izskaidrot. It kā tiktu noliekti zari un tad atkal spēji atlaisti vaļā. Un tai pašā laikā dobji un nevienmērīgi kaut kas sitās pret zemi.