— Kas ir?
— Vai mēs arī kādreiz būsim cits pret citu nikni?
— Nē, mans bērns, — māte sacīja, — mums tā nav parasts.
Un abi gāja tālāk. Pēkšņi viņu acu priekšā kļuva gaišs, žilbinoši gaišs. Zaļo krūmu un zaru mudžeklis beidzās. Vēl pāris soļu, un viņi atradīsies tai brīvajā gaišumā, kas pavērās acu priekšā. Bembijs jau dzīrās lēkšus doties turp, taču māte palika stāvam.
— Kas tad tas? — viņš sajūsmināts nepacietīgi sauca.
Bembijs nelikās miera.
— Pļava, — mate atbildēja.
— Kas tas ir — pļava? —
— Gan pats redzesi, — mate
neielaidas garas runas. Viņa
bija kļuvusi nopietna un tramīga. Stāvēja nekustīgi, augstu paceltu galvu, saspringti klausījās, dziļi ievilka elpu un izskatījās gaužām barga.
— Viss kārtībā, — viņa beidzot noteica, — varam iet. Bembijs lēkšus joza prom, taču māte nostājās ceļā.
— Gaidi, kamēr es saukšu.
To pašu brīdi Bembijs paklausīgi apstājās.
— Tā ir labi, — māte viņu uzslavēja. — Un tagad cieši ievēro, ko es tev teikšu …
Bembijs dzirdēja, cik māte satraukti runā, un klausījās saspringtā uzmanībā.
— Doties uz pļavu nav tik vienkārši, — māte paskaidroja, — tas ir grūts un bīstams pasākums. Nejautā, kāpēc. Gan vēlāk pats dabūsi zināt. Pagaidām izpildi visu, ko es saku. Vai darīsi tā?
— Jā, — Bembijs apsolīja.
— Nu labi. Vispirms es iešu turp viena pati. Paliec tepat un gaidi. Skaties nemitīgi, ko es daru. Neizlaid mani no acīm. Ja redzi, ka es skrienu šurp
atpakaļ, tad pagriezies un meties prom, ko tik kājas nes.
Gan es tevi panakšu.
Viņa pēkšņi apklusa, likās apdomājam kaut ko un tad cieši piekodināja:
— Katrā ziņā skrien, skrien, cik spēka. Skrien . . . ja arī kaut kas notiktu … pat ja tu redzētu, ka es… ka es nokrītu … nepievērs man uzmanību, vai saprati? . . . Lai arī ko tu redzētu vai dzirdētu . .. laidies tikai prom, bez apdoma un tik ātri, cik vien iespējams! … Vai apsoli man to?
— Jā, — Bembijs klusi noteica.
— Bet, ja es tevi saukšu, — māte runāja, — tad tu drīksti nākt. Pļavā varēsi rotaļāties. Tur ir jauki, un tev patiks. Tikai… tev jāapsola man vēl… tiklīdz es saukšu, tev tūlīt pat jābūt man līdzās. Katrā ziņā. Vai dzirdi?
—- Jā, — Bembijs izdvesa vēl klusāk. Māte runāja tik nopietni.
— Tur klajumā… ja es tevi saucu… lai nebūtu nekādas apkārtskatīšanās un prātošanas, kā vēja spārniem nesies man pakaļ! Liec aiz auss: bez gudrošanas, bez vilcināšanās … tūlīt pat, līdzko es sāku skriet, joz prom un neapstājies ātrāk, iekāms neesam atkal te biezoknī. Vai neaizmirsīsi?
— Nē, — Bembijs bikli sacīja.
— Tad nu es iešu, — māte nolēma un likās mazliet nomierinājusies.
Viņa pagāja uz priekšu. Bembijs, kas uzmanīgi sekoja mātei ar acīm, redzēja, ka viņa gāja gausiem soļiem, augstu celdama kājas. Viņš stāvēja, nepacietīgi gaidīdams, ziņkārības un baiļu mākts. Redzēja, kā māte klausīdamās raudzījās uz visām pusēm, redzēja, kā viņa saraujas, sarāvās pats, gatavs skriešus mesties biezoknī atpakaļ. Bet māte nomierinājās un pēc brīža izskatījās īsti līksma. Viņa izstiepa kaklu, pielieca galvu, apmierināta pavērās šurp un sauca:
— Nāc nu!
To pašu brīdi Bembijs šāvās no krūmiem laukā. Viņu sagrāba tik nevaldāms prieks, ka vienā mirklī aizmirsās visas bailes. Meža biezoknī viņš augstu gaisā bija redzējis vienīgi koku zaļo lapotni un virs tās retumis pavīdam izklaidus sabirušus zilus laukumiņus. Tagad nu acīm pavērās visa debesi} zilgme — augsta un plaša, tā aplaimoja ar neaptveramu, pašam neizprotamu laimes sajūtu. No saules viņš mežā bija iepazinis tikai atsevišķus, platus starus un glāsmainus gaismas vižņus, kas zeltaini rotājās zaru starpā. Un nu pēkšņi viņš atradās kvēlās, žilbinošās gaismas varā, kas, viņu valdonīgi sagrābusi, pakļāva svētīgajam siltuma avotam, lika aizvērt acis un pavērt sirdi.
Bembijs bija kā apreibis, viņš nespēja vairs valdīt pār sevi un uzvedās gluži kā prātu zaudējis. Viņš neveikli turpat uz vienas vietas lēca gaisā, trīs, četras, piecas reizes. Viņš citādi nevarēja, vajadzēja lēkāt. Kaut kas viņu rautin rāva lēkt augšup. Jaunie locekļi varen saspringa, viņš elpoja viegli un dziļi un elpodams aizgūtnēm dzēra, dzēra reizē ar pļavas smaržām tik daudz pārgalvīgas līksmes, ka bija jālec — gribi vai ne.
Bembijs bija bērns. Būtu viņš cilvēkbērns, tad skaļi gavilētu. Bet viņš bija stirnas buciņš, un buciņi neprot gavilēt, vismaz tādā veidā ne, kā to dara cilvēkbērni. Tāpēc viņš gavilēja tā, kā nu mācēja. Ar kājām, ar visu augumu, kas pats no sevis šāvās augšup.
Māte stāvēja turpat līdzās un priecājās. Viņa redzēja, ka Bembijs bija gluži apstulbis no prieka. Redzēja, kā viņš lēca gaisā, nevarīgi krita atkal tai pašā vietā atpakaļ, tad apmulsis un apreibis kādu brīdi blenza, lēca atkal un atkal. Viņa labi saprata, ka mazulis, redzējis vienīgi šaurās stirnu takas mežā, savā īsajā dažu dienu mūžā pieradis tikai pie biezokņa šaurības un tādēļ tagad nespēra ne soli uz priekšu, jo vēl neprata atklātā norā brīvi skraidīt apkārt.
Māte noliecās uz izstieptām priekškājām, uzsmaidīja Bembijam, tad vienā rāvienā pazuda, atgriezusies sāka riņķot viņam apkārt tik strauji, ka varēja dzirdēt švīkstam augsto zāli. Bembijs satrūcies sastinga uz vietas. Vai tā būtu zīme, ka viņam jāgriežas atpakaļ biezoknī? «Neliecies par mani zinis,» bija māte teikusi, «lai arī ko tu redzētu un dzirdētu, tikai prom — cik ātri vien iespējams!» Bembijs jau dzīrās apsviesties un bēgt, kā bija pavēlēts. Bet tobrīd māte kā viesulis brāzās atpakaļ un, brīnumjaukas šalkoņas pavadīta, divu soļu attālumā spēji apstājās, tāpat kā iepriekš, pieliecās, iesmējās un uzsaukusi:
— Ķer taču mani! — vienā stiepienā prom bija.
Bembijs palika neizpratnē stāvam. Ko tas lai nozīmē? Kas pēkšņi mātei lēcies? Bet tur jau viņa atkal tuvojās, tik strauji, ka skatoties vai galva reiba, un, traukdamās garām, piegrūda ar degunu viņam sānos: «Ķer taču mani!» — un atkal aizjoņoja.
Bembijs metās pakaļ. Pāris soļu. Bet tad soļi paši pastiepās vieglos lēcienos. Pašam tāds lēciens šķita kā lidojums, kas notika pats no sevis. Zem kājām bija brīvs plašums, visapkārt plašums! Bembijs vairs nevaldīja pār sevi. Zāle tik brīnišķīgi šalkoja ausīs. Burvīgi glāsmaina, maigi samtaina tā traucoties glaudās klāt. Viņš rikšoja apļu apļiem, apsviedās un meta jaunu līkumu, vēlreiz apsviedās un tik joza uz priekšu. Māte, jau labu brīdi palikusi stāvam uz vietas, atvilka elpu un nemitīgi vērās turp, kur garām joņoja Bembijs. Mazulis plosījās kā negudrs.
Pēkšņi vajadzēja rimties. Viņš meta mieru, graciozi cilādams kajas, tuvojās mātei un svētlaimīgām acīm to uzlūkoja. Pēc tam abi līdzās vislabākajā omā pastaigājās. Kopš Bembijs bija te, viņš juta debesis, sauli un zaļo tāli: ar augumu, ar gaismas apžilbināto, apskurbušo skatienu — debesis, ar tīkamā siltumā tvīkstošu muguru un spēcinošu elpu — sauli. Tikai tagad viņš baudīja ar acīm, kurām katrs jauns solis pavēra jaunus brīnumus, visu pļavas krāšņumu.
Te nebija nevienas kailas vietiņas — kā meža dziļumā. Zālīte pie zālītes te glaudās cieši jo cieši, sakļāvās varen krāšņā kuplumā, kas, soli sperot, padevīgi noliecās, bet tūlīt atkal slējās augšup. Viss tālais, zaļais klajums bija kā nosēts ar baltām margrietiņu zvaigznītēm, ar ziedošā āboliņa mēļajām un sārtajām, varen kuplajām galviņām, ar augstu izslietajām, spoži vizošajām pieneņu pogaļām.
Skaties, māmiņl — Bembijs iesaucās. — Puķīte aizlidoja!
— Tā nav puķe, — māte paskaidroja, — tas ir taurenītis.
Bembijs jūsmīgi raudzījās nopakaļ taurenim, kas apbrīnojami maigi atraisījās no kāda stiebra un, līčloču plivinādamies, aizlidinājās. Tikai tagad Bembijs ievēroja daudzus šādus tauriņus virs pļavas gaisā šūpojamies, šķietami steidzīgi un tomēr gausi līgojam augšup lejup, — šī rotaļa Bembiju sajūsmināja. Nudien, izskatījās kā jautri, staigājoši ziedi, ku
riem apnicis turēties pie saviem kātiņiem, tāpēc tie atraisījušies, lai mazliet padejotu. Vai arī puķes, kas ieradušās līdz ar sauli, vēl nav atradušas vietu un tāpēc, nevarēdamas vien izvēlēties, kur apmesties, slīga lejup, pazuda, it kā beidzot patvērumu atradušas, bet tūdaļ atkal cēlās gaisā, reizēm tikai mazliet, reizēm augstāk, klīda un klaiņoja, jo labākās vietas bija jau aizņemtas.
Bembijs šiem ziediem sekoja ar acīm. Viņš labprāt būtu kādu aplūkojis tuvumā, būtu labprāt kādu vērīgāk uzmanījis, bet valtīgi. Tie vienā laikā griezās, slīdēja, vērpās cits ap citu. Bembijam gluži vai galva apreiba.
Kad viņa acis atkal pievērsās zemei, viņš sajūsmā ieraudzīja, kā pie katra soļa tur sakustas, rosās tūkstošiem dzīvību. Tās pašķīst, pajūk uz visām pusēm, — parādās virmojošs, pulsējošs ņudzeklis un nākošajā mirklī nogrimst atkal zaļajā košumā, no kura izniris.
— Kas tur, māmulīt?
— Tie ir sīkalīši, bērns.